Set me on fire.

Secinājums ir tāds, ka es māku mācīties ((c) Marianna). Tas, šķiet, ir mans vienīgais talants.

Ar katru sesiju pieaug bailes par to, ko es darīšu dzīvē, kā tas viss nokārtoties, kā es kaut kad atradīšu darbu/kāpšu pa karjeras kāpnēm (nav jau tā, ka es kaut ko esmu meklējusi, bet es vienkārši nejūtos pietiekami spējīga/pietiekami daudz apguvusi, es negribu darīt darbiņu slikti, bet citādi jau iemācīties nevar, kā vien darot), kā es piepildīšu visus tos savus bērnības sapnīšus un domiņas (jo reāli es visu mūžu esmu gribējusi būt bagāta, hahah, tā nu tas ir, citi bērni par to varbūt nesapņoja, bet es gan; nauda laimi nenes, I know that, bet es gribu atļauties visādas lietas), jo kuram gan vajadzēs tos manus desmitnieciņus DZĪVĒ. Nevienam, nevienam. Varēšu vien izdrukāt sekmju izrakstu no LUISa un piekārt tualetē pie sienas. Man negribas iekļauties tajā statistikā/pierādīt to stereotipu, kas vēsta, ka cilvēki, kuri labi mācās, dzīvē nekur netiek, bet tie, kas prot izbraukt, tiek tālu. Man pietrūkst visu to svarīgo īpašību, es nespēju būt negodīga/nekaunīga/netaisnīga. Nevaru, nu!

Visādi mani klasesbiedri, kurus es izvilku cauri vidusskolai, jau strādā, rīkojas, dara, pelna, ir patstāvīgi, kamēr es tikai sēžu vecākiem uz kakla (nav gan tā, ka man tas nepatiktu, oh, snap; protams, visi strādājoši gan rauktu degunus, jo kā gan tā var), jo ar manu 70Ls stipendiju es pat sev buržujēdienu nevarētu nodrošināt. Protams, ja es strādātu, tad mani rezultāti nebūtu tik labi, bet man, sasodīts, patīk būt tajā mācību procesā iekšā, nodoties studijām, visu darīt mierīgi, nevis pa galvu, pa kaklu rauties, pelnīt labās atzīmītes un tiekties uz sarkano diplomu (there, I said it, jā, es to gribu, lai gan vēl jau man 2 gadi priekšā visu sačakarēt; droši vien es tikko džinksoju savu iespēju).

Viss. Ceru, ka šī vasara neizvērtīsies skumja.