Īsti nezinu, ko es te daru (Cīnos ar atkarību no šokolādes? Sekoju fizioterapeita ieteikumam daudz staigāt?), no sēdēšanas vilcienos un lidmašīnās baisi sāp ceļi, esmu gulējusi kādas divas stundas (visu nakti galvā skanēja “Vālodzīte”, gribējās iešaut sev pierē), domāju, ka šonakt man draud tas pats, bet pati vainīga. Droši vien vajadzēja braukt uz kūrortu.
Rīt ceļamies un veļamies septiņos no rīta, mūs gaida kāpiens Pirenejos. Neviens nedos auzu putriņu, ai, ai, ai. Nekas, man somā divas “Nomedas”.
Soma ir smaga, lai gan tur nekā nav. Jau ir jārunā ar svešiniekiem, kas ir nepierasti un grūti, jo #introvertsunite. Pilsētiņa smuka gan.
 |
| St. Jean-Pied-de-Port |
2 komentāri:
O. Es arī introverts. Un tevi ļoti labi saprotu. Svešinieki "lielās devās" mani viennozīmīgi nogurdina, patīk ceļot vienam, lai arī esmu ceļojis kopā ar vēl kādu, pēdējā laikā tā vairs nesanāk, jo visiem ir citas lietas, savas ģimenes u.t.t. Tāpēc klusībā saku visiem potenciālajiem paziņām (f****), dariet kā zināt, es gan braukšu tur un tur. Viss būs labi, turies! Pirms pāris gadiem vienatnē (es un viedtālrunis kā gps) izstaigāju Himalajus, tas bija episki. Gribas atkārtot (vienalga vienam vai ar kādu līdzīgi domājošu personu kopā), jo toreiz nebija tik daudz laiks, cik gribētos.
Pilnīgā vientulībā es gan raustītos, man patīk apziņa, ka ir kāda pazīstama dvēsele blakus, bet gana daudz vienatnes ceļojumā ir to što nado. :)
Ierakstīt komentāru