Santjago ceļš. 2. diena. Espinal – Pamplona // 38 km

Iepriekšējā vakarā izlēmām celties pussešos, lai sešos varam pamest naktsmājas. Mūsu senioru istabā bija savācies krācēju orķestris, troksnis tāds, it kā pie auss strādātu perforators, tā ka no saldā miega arī nekas daudz neiznāca (ar krākšanu kā ar Niagāras ūdenskritumu – ja to pēkšņi nedzird, tad nevar saprast, kas notiek, klusums vairs neliekas pašsaprotams).

Uztraušamies ap 5.20, nomazgājamies un izveļamies tumsā īsi pirms sešiem. Espinal iepriekšējā vakarā risinājās ciema svētki, tāpēc no rīta visi jaunieši vēl ballējas kā traki. Mēs kā traki soļojam Zubiri virzienā, kur nonākam trīsarpus stundas un ~16 km vēlāk. Pa ceļam sadalām divas vakariņās nozagtās maizes šķēlītes un divus sausiņus. Hei, varbūt man šī ceļa beigās atkal derēs džinsi, kas knapi pogājas ciet! Maizes diēta ftw. Vēl, protams, es kapāju iekšā kazenes, kas aug visur, bet slepeni, jo R domā, ka man vajadzēs “Sorbex“ pēc odziņu ēšanas.

Zubiri izlemjam paēst brokastis, bet, ieejot blakus esošajā veikalā, austrāļu dāma saka, ka kafejnīcā esot nedraudzīgs personāls, tāpēc nopērkam vienu bageti (te klusi fonā skan "Foux Da Fa Fa"), apēdam pa banānam, dzeram ūdeni un atpūtinām kājas (protams, tiek vēdinātas zeķes; pēdas saziežu ar vazelīnu un tām pašām rokām laužu bagetes gabalus, mmm). Blakus mums piesēž itālis no vakardienas alberģes, kuru no rīta apdzinām (angliski runā necik, tāpēc vienīgā komunikācija ir "Pamplona?" un "Si!"), kurš nopircis šokolādes bulciņas. Nožēloju bageti un siekalaini skatos uz tām bulkām. Desmitos pametam miestu un duram tālāk. Zīme rāda, ka līdz Pamplonai 22,8 km. Easy game, vai ne, sīka vienība. Ha. Ha. Ha.

Labdien, bask(āj)u zeme!

Divarpus stundas vēlāk, kad aiz muguras 26 km, iesperamies pirmajā ēstuvē, ko redzam – "La Parada de Zuriain". Tur kāda kundze ēd salātus, un to steidzam darīt arī mēs. Salātos, protams, Spānijas nacionālais dārzenis – konservēta kukurūza. Nesaprotu, kur ir visi debešķīgie dārzeņi tikko no dobītes. Tieku arī pie sēņu omletes un kafijas. Ēdiens, iespējams, viduvējs, bet izsalkums dara savu, viss tiek noēsts pa tīro. Vienā brīdī mums pievienojas jau iepriekš satiktā austrāliete ar amerikāņu kompanjoni. Viņas arī dodas uz Pamplonu, bet no Zubiri. Baigi stāsta, cik mēs esot fit un amazing, ka ejam tiiik daaaudz, that's crazy! Klasiski neīstā amerikāņu stilā.

Vienos pametam šo kafejnīcu, līdz Pamplonai nieka 11,8 km. Soļojam, soļojam, mazliet uzlīst lietus, bet tīri patīkami, jo laiks ir silts, ap +23 grādiem. Vienā brīdī pēdas sāk degt. Ne jau tā drusku, bet tā, ka gribas kādam iesist. Ļoti stipri. Kur ir tā sūda Pamplona, bitīt matos? Ieraugot zīmi, ka vēl 5 km, vispār vēlos, kaut nebūtu dzimusi. Galvā pārmaiņus skan dziesmas, pilnīgi nesaprotamas dziesmas, piemēram "Zelta stīga" (Ir tāda dziesma?) vai "Joka pēc alfabēts". Vēlāk gan atceros dziesmiņu, ko man iemācīja tante, kad man bija kādi seši gadi, un smejos pie sevis, jo tā ir ļoti APT šai situācijai: "Dirsā mēs esam, ārā netiekam, trepes nav līdz(i), draugi nepalīdz." Melodija ir no vienas operas, tagad tik neatminos, no kuras.

Nekas īpašs Pamplonā.

Sasniedzot Pamplonu, gribas tikai apsēsties, kas tiek izdarīts uz tuvākā soliņa, jo pakustēties vairs nevaram. Šie 38 km ir mūs piebeiguši kā mazos ežus un vēl mazliet.

Nemaņā atrodam alberģi (smukākās, saprotams, ir jau pilnas, mums paveicas, ka šajā vēl divas vietas, protams, divstāvu gultu otrajā stāvā), nomazgājamies, izmazgājam drēbes (ak, cik jauki mazgāt drēbes ar rokām, teica neviens), ārā līst lietus mazliet, bet tas ir otršķirīgi. Mums rīt būs brokastis! Gandrīz vai neticami. Nāksies sazagties ēdienu vēlākam, ēst pussešos no rīta varbūt nebūs pastaidziņa parkā.

Kad lasīju citu gājēju blogus, nevarēju saprast, kā cilvēki, kas visu dienu nomocījušies, vakaros staigā pa ciemiem un pilsētām. Bet pēc dušas, pēdu paturēšanas gaisā, kā arī bez 8–10 kg iedzīves uz muguras, izrādās, var ne to vien.

Burvīgs piemineklis – vērši, kas bez žēlastības sadur skrējējus.

Tāpēc mēs metamies pētīt Pamplonu. Skaistum, kur tu rodies! Tiešām prieki lieli, ka attapāmies te. Ir gan buļļi, gan Hemingvejs, gan strūklakas, kā es saku, nuga best. 

Vienas šķirnes pārstāvji.

Vakariņas arī izcili gleznainā kafejnīcā (vispār te Hemingvejs esot mīlējis baroties), kur neviens nerunā angliski, bet štrunts ar to. Galvenais, ka sākumā atnes maizes klaipu, sak', uzpildieties, maziņie. Mums divreiz nav jāsaka. Būs trīs ēdieni un vīns.

Štampāju iekšā maizi un atceros tos džinsus. Sandra no "Zini vai mini!" manā galvā nosaka savu tradicionālo "nebūs šoreiz", un es turpinu ēst, esmu taču nogājusi maratonu. Grūti. Labi, meloju, kas var būt labāks par vakariņām. Nekas, Mārtiņ Rītiņ, nekas!

Kafejnīciņa.

Ļoti ceru uz nekrācošiem istabas biedriem un dziļu miegu.