Pēc vakardienas karaliskajām vakariņām plānoju gulēt kā murkšķis, bet iznāca kā ar "AliExpress" pasūtījumiem. Tas gan nebija nekāds romantiskais Prāta Vētras "spilvens spiež, un sega par šauru", bet gan "ir tik karsti, ka mana seja svīst, jo kāds gudrinieks aizvēris logu istabā, kur guļ kādi 16 iemītnieki, turklāt cilvēki ap vienpadsmitiem krāmē somas maksimāli skaļi, čaukstinādami visus maisiņus, kas vien viņiem ir, kā arī uzstājīgi virinādami metāla skapīšu durvis". Ok, tā vēl sīka vienība, jo pēc trešā zvana sākās otrais cēliens visas nakts garumā, kurā tika atskaņota postmodernā simfonija "Kurš krāc visskaļāk?". Šķita, ka trīsbalsīgi. Kad nu beidzot ap četriem rītā šī mūzika apklusa, tad uzreiz bija pusseši, un man zvanīja modinātājs. Nē, šonakt notiks ausu aizbāžņi, trešo reizi tajā netīrajā peļķē es nekāpšu.
Pēc brokastīm (kokosriekstu jogurts, yay, baigi ēst gan negribas, nākas iemocīt maizīti ar neīsto "Nutellu") pametam šo vietu ap 6.20 (Vai drēbes ir izžuvušas? Nē, un arī botas ir mitras, droši vien cenšas manas kājas savanģot uz dažām tulzniņām). Vispār man jau no rīta viss sāp (kājas ir stīvas kā, ē, mēnesi nemazgātas zeķes, kas pieslienamas pie sienas), iet gribas tieši necik, bet ko padarīsi.
 | |
| Rītiņš. Ne Mārtiņš. |
Cauri Pamplonai sekojam kādam ceļiniekam, kas, šķiet, zina, kur dodas, jo slinkums pētīt kartes. Kad beidzot tiekam Zariquiegui, nopērkam lētos banānus par 4 eiro kilogramā un divus kruasānus, kas tiek apēsti tā, it kā brokastis būtu bijušas vien ilūzija. Iestiprināmies kāpienam, tā teikt. Pie tā paša veikala satiekam krācējus no alberģes, kuri izskatās ļoti priecīgi. Fuck you too! Cits džeks pie galdiņa jau nopircis litru sangrijas un uzsāk rītu pareizi. Vēl viena dāma savukārt tur plāno uzturēties visu dienu un iet tālāk tikai rīt, jo tulznas sadragājušas viņas pēdas. Sajūta gan jau izcila, simmpunkt'.
 |
| Sēmuškas būs! |
Močījam augšā kalniņā, esmu sagatavojusies svīst kā pirmajā dienā, bet kaut kā nav tik traki, čik, čik, un esam Alto del Perdon. It kā turpmākos 170 km nebūs tik augstu jāatrodas vairs. Nu, nu, es nekam vairs neticu. Tagad tikai jātiek lejā, domāju, ka mani ceļi uzskata, ka esmu izlēmusi tos spīdzināt par spīti visam. Vispār pēdas atkal ir deg kā Džerija noslānītais dibens vienā Tom&Jerry sērijā, bet vēl gana daudz km, kas jānocilpo. Sasniedzot Muruzabal, apēdu banānu (soma uzreiz vieglāka, ha), kaut kā uz parasta soliņa pamanāmies uztaisīt svecīti un arī pēdas pastiept pret debesīm. Ceļamies un veļamies (NEGRIBAS!!!), es ieslēdzu Spotify, jo man vajag mazliet iedvesmojoša popa. Pēc tam pārslēdzos uz Rasmaa Mozeres taktiku: klusi dungoju tautasdziesmas, lai kājas kustētos ritmā. Nav jau tā, ka baigi palīdz, bet uzmanība mazliet tiek novērsta no degošajām oglēm, kas pielipinātas manām maigajām pēdiņām.
 |
| Kā redzams, noiets ir gandrīz necik. |
Ap 12 sasniedzam Puente la Reina, bet tikai piestājam pastā un burtiski izšaujamies tai cauri, un piesēžam ceļa malā, jo es vairs nevaru. Man viss ir vienalga, es guļu putekļos un stenu. Pārvelku apavus (zeķu un sandaļu kombene iet uz urrā) un domāju par to, vai 3 stundu laikā var noiet 8 km. Tajā brīdī liekas, ka nevar.
 |
| Fashion is passion. |
Kaut kā klumburējam uz priekšu, sāk līt, bet uz neilgu mirkli. Ceļmalās atkal kazeņu kalni, es tās ēdu, kad vien pagūstu kādas noraut, izcili saldas, garšīgas, vismaz kaut kas, kas novērš uzmanību no iešanas. Un no zobu starpām var ar mēli ķeksēt mazās sēkliņas laukā.
Parādās arī vīnogu lauki, es gan biju iedomājusies citādas vīnogas – tādas, kuras pārdod "Rimi" un "Maxima", šīs vairāk izskatās pēc 'Gunas' no mammas dārza. Bet ir ok, ogas saldas, ēst jau var. R iesmej, ka es visu laiku kaut ko pagaršoju (piemēram, odziņas, kuras man šķita, ka būs krūmmellenes, bet nebija, ups), un satraucas, ka man būs gadsimta caureja, jo ēdu vīnogas ar visiem kauliņiem. Vēl turos.
 |
| Parastās dārza vīnogas. Meh. |
Alberģē ieveļamies 14.30. TĀ SĀP PĒDAS. Apsveru domu par ibīti, bet izlemju iešaut vienu vakarā, kad iešu gulēt, varbūt efekts būs lielāks. Atkal, protams, tiekam pie gultām otrajā stāvā, respektīvi, izdzīvoju bērnībā nepiepildīto sapni, bet es vairs to negribu (izcili novēlojies be careful what you wish for)! Un šīm gultām nav nekādu maliņu. Cerams, nepamodīšos no tā, ka ar degunu atsitos pret grīdu.
Gribas ēst (Vai es domāju arī par ko citu? Reti.). Nav spēka iet uz veikalu, kad nu to izdarām, izrādās, ka pilsētā siesta (tipiska Spānija), veikals būs sešos vakarā. Parastais bārs vispār pirmdienās ciet. Te, Cirauqui, ir skaisti, superkalnaina vieta, bet pa dienu pilnīgs klusums un tukšums, nav arī daudz spēka ekskursijai.
 |
| Karsti.lv |
Četros aizejam uz alberģes "bāru", kur tirgo kolu, alu, KitKat un čipsus, ā, un vēl divas citas limpenes, bet tas ir viss. Papļāpājam ar Greju no Kanādas (uzzinājis, ka esmu latviete, stāsta, ka I once went out with a Latvian woman, a long time ago. Sandra...) par šo un to, viņš taisās soļot divus mēnešus, jo somā ledusskapis ar zālēm. Beigās skaidrojam cits cita vārdus, (Grejs esot Grejs, like the colour), saku, ka I'm Guna, it means fire in Latvian, uz ko saņemu atbildi, Spider? Why would your mum call you a spider?
Tā, bet tas veikals, ja. Īpašnieks durvis atver tieši sešos, kad zvana baznīcas zvani, mēs kā postpadomijas pilsoņi jau tur burzāmies un spraucamies iekšā. Augļiem nemaz nav cenu (a kur tu liksies, ha, ja gribas ēst, tad gribas), paķeram arī kārtējo bageti, sieru, čipsus, ai, vakariņas uz goda, A+. Brokastīs būs svaigs gaiss un botas, kā izskatās, jo tiktāl bija slinkums padomāt. Tā kā sāku dzert antibiotikas, man izpaliek labākais recovery drink pasaulē – alus. Šņuk.
Pirmie 100 km ir nosoļoti. Ja vēlāk nekļūs vieglāk, tad fuck this, man būs Camino au Mercedez.
2 komentāri:
Lol, pēc tiem stāstiem, cik daudzi čaļi ir bijuši ar latviešu meitenēm, liekas, ka latviešu meiteņu ir krietni vairāk par miljonu. :D
L.
Izrādās, tas pats stāsts darbojas arī otrādi, hahh.
Ierakstīt komentāru