Santjago ceļš. 13. diena. Sahagun – Mansilla de las Mulas // 37 km

Pamostos 5.20 no nez kāda murdziņa un vienojos ar sevi, ka celšos uzreiz, jo ir jau noskaidrots, ka 10 minūtes maina neko. Man jau apnicis buhņīties augšā tik agros rītos, pēdas ir megaļoti nogurušas, bet cenšos saglabāt možu garu, jo zinu, ka pēc vienas dienas būs jānes soma plecos tikai četras (!!!) stundas un mēs būsim Leonā. Iespējams, būs balti dvieļi, laistīšanās ar šampūnu un citas izpriecas.

Tā kā šajā alberģē virtuves zona ir savienota ar kūts izmēra guļamzonu, nekāda brokastošana labi neizdodas, nākas ēst pie mistiska galda pustumsā, bet vairs jau neesam lepni, ka tik savu racionu iestūķēt kuņģīšos. Iepriekšējās dienas "Dia" apmeklējums bada apstākļos ir rezultējies neapēdamā pārtikas daudzumā, tāpēc kokosriekstu jogurts tiek atstāts alberģes ledusskapī, šņuk.

Baznīcu pametam 6.15 no rīta. Atkal debesīs midžinās mēness, un man galvā Kristiānas Stirānes bērnu Eirovīzijas dziesma par lielo, balto draugu. Manas smadzenes ir miskaste.

Kuram vispār ir laiks un vēlme ceļā kaut ko zīmēt?!

Ir tiešām drebelīgi (+6 grādi), bet es kā nāra esmu izmetusies šortos, iespējams, pēdējās dienas tā, jo stilbi salst un zosādojas. Pēc 5 km gājiena ceļš sadalās, piedāvājums vilinošs: 24 km gar šoseju, bet ar ciemiem pa vidu, vai tas pats gabaliņš dabā, bet tukšs. Neprāta cena ir pārāk augsta, un vienojamies steberēt gar šoseju. Tāpat nevaram sagaidīt pirmo ciemu, lai tiktu pie siltiem dzērieniem. Kad nu pēc 10 km pienāk Calzada del Coto, galdā tiek celta garda kafija un padots mazs kruasāniņš bonusā.

Skaisti dzīvot neaizliegsi!

Es varētu te strādāt, ja. Skatīties uz ceļiniekiem un priecāties, ka man tikai jātaisa kafija, nevis jāiet.

Varētu te palikt, lūdzu?

Vēl pēc 7 km bārā, kur nepārtraukti skan "Boney M", paņemam vēl pa graķītim tējas un kafijas, jo tālāk 13 km tuksneša. Es ielādēju sava mīļākā raidījuma "Kā labāk dzīvot?" podkāstus un sāku (turpinu) ceļu. Noklausos vienu par vegānismu, vienu par latviešu valodu (Elvim Jansonam ir pārāk daudz viedokļa), bet joprojām jāiet un jāiet, nekas nav beidzies. Ok, šī filma vairs nav smieklīga, nomainiet bildi. Nekur arī nerēgojas ceļa marķieri, tāpēc brīžam liekas, ka esam aizgājuši uz citu pusi, bet tomēr neesam. Rādās, ka šis atkal ir garākais gājiens manā mūžā, tāda snoozeville, ka vai turies.

Ieraugot priekšā Reliegos, ir riktīga atvieglojuma sajūta, kas gan pazūd mirklī, kad aptveru, ka līdz galamērķim ir seši, nevis četri kilometri. Ja man būtu audis blakus, tad jau viens pīpis, bet ar K2 tās ir vismaz 20 ekstra minūtes. R paēd omleti, es paēdu ābolu un bagetes pārpalikumu, un kaut kā ceļamies no krēsliem. Nav tā, ka gribas iet, bet pacenšos ieslēgt autopilotu un vienkārši soļot. Garām mums rullē velosipēdisti, cūkas tādi, kuriem šāda plakankalne ir kā divus pirkstus apčurāt. Pilnīgi riebjas, varētu sabāzt sprunguļus spieķos.

Mazliet pusdienu.

Kad nu esam alberģē (Albergue Gaia), gribas izplāties uz grīdas kā izkusušam salčukam. Saimnieks pie sava galdiņa nolicis končas, kuras tiek ēstas tā, it kā rītdiena nekad nepienāktu. Ieraugu, ka veļas mazgāšana maksā tikai divus eiro, un es zinu, ko vēlos (šoreiz tas nav ēdiens). Sasviežu maksimāli visas panckas bļodā, lai tās beidzot pakulsta kāds cits, kas nav manas rokas. Mazgāšanas cikls, protams, ir 15 minūšu garš, bet man der arī tas. Izņemot veļu, tā ir gandrīz sausa un smaržīga, gribas iebāzt seju bļodā un elpot pulvera aromātu (jo 13 dienas pēc kārtas savas zeķes berzt nav nekāds sapņa piepildījums). Mazie dzīves prieciņi. Uzkrāsoju arī sarkanas lūpas, jo kāpēc gan ne, un priecājos par iedegušo šnobeli.

Priecīgs cilvēks ir priecīgs.

Alberģē atkal ir īsts palags un spilvendrāna, kas nozīmē, ka varēs rīvēt dibenu gar to (palagu, ne spilvendrānu), un viss šis prieks tikai 5 eiro! Vietas gan ir maz, toties arī cilvēku ir maz, which is always a plus.

Liekas, tik daudz alkohola, cik šajās nedēļās, neesmu lietojusi nekad, bet pēcpusdienas aliņš ir obligāts, jo #recovery. No tā mazā alus esmu konkrētā žvingulītī, jo, protams, to izdzert tukšā dūšā bija spožākā ideja visā manā karjerā.

Izrādās, eksistē ne tikai "Estrella" čipsi.

Spānija ir vecu vīriešu valsts, neko citu te tikpat kā neredz. Kur viņi slēpj sievietes?! Bukovskim te patiktu.

Tā kā alberģē ir lieliska virtuve, saprotam, ka jātaisa pasta party, un šaujam taisnā ceļā uz "Dia(reju)". R prasa, vai mums nevajadzētu iegādāties klienta karti, ņemot vērā, cik bieži tur iegriežamies.

Jāatzīst, man ir kauns par atkritumu ģenerēšanu te, jo viss, viss ir kaut kādos mistiskos plastmasas iepakojumos, lai gan arī atkritumu pārstrādes konteineri ir absolūti visur. Bet mēs jau zinām, ka reduce, reuse, recycle. Par 10 eiro sapērkamies lietas vakariņām, kā izrādās, ar to daudzumu var pabarot vismaz četrus pilgrimus, ir mums lielummānija, ir. Jāver vaļā restorāns!

Kad mēs jau kašājam iekšā pastu, kāds vīrietis uzsāk blanšēt (!!!) tomātus savām vakariņām (arī ēdīs makaronus), nav nekāds sliņķis, zinies (tikai pēc stundas viņa vakariņas tā arī vēl nebija gatavas). Mēs nopirkām mērci burciņā par 70 centiem, un viss garšoja perfekti.

Labākā dienas daļa.

Riņķis pa pilsētu, kārtējās baznīcas, kārtējās mazās ieliņas, viss jau redzēts.

Es te drusku atpūtīšos, ja?

Toties rīt gulēsim līdz sešiem un tad iesim 20 km līdz Leonai, kur arī nobāzēsimies. Ha, rest day!