Santjago ceļš. 14. diena. Mansilla de las Mulas – Leon // 19,5 km

Šorīt "lielā gulēšana", t.i., celšanās 20 minūtes vēlāk. Kāds ģēnijs gan uz nakti aizvēris istabas logu, jo viņam(-ai) licies, ka 10 cilvēki mierīgi var gulēt 20 kvadrātmetru lielā telpā un saņemt gana daudz skābekļa. Rezultātā visa nakts kā uz pirts lāvas, piebezdētas pirts lāvas.

Brokastis tiek piedāvātas par ziedojumiem, un tādas tās apmēram arī ir: sausiņi, džems, margarīns un tēja/kafija. Bet iecirsts māgā ir, un 6.30 varam lauzties ārā pa durvīm.

Pa ceļam aust saule, kas man pieskandina pilnu galvu ar "Hospitāļu ielas" dziesmu "Sarkana saule", jo tā ir nudien koša kā sakasīta pumpa.

Ieslēdziet gaismu!

Pulkstenis knapi nosit desmit (neviens necieš), un mēs jau klauvējam pie Leonas durvīm. Tas ir viss! Šodien vairs soma nebūs jānes! Kurš tad tam vispār spēj noticēt! Es gan atkal piktojos, jo gribu, lai man nav par neko jādomā, nevis jāmeklē naktsmājas.

Piemineklis Leonam Timmermanim.

Organizatoriskais darbs ir ellīgi nogurdinošs, vai zinies. Savu mītni tomēr atrodam, nosviežam somas, jo istabas vēl nav iztīrītas, un ejam ēst kūkas pie pašas katedrāles.

Vien' maz' kūciņ'.

Pie reizes nopērku arī savu pirmo "Twinkie" mūžā, visticamāk, arī pēdējo, negaršīgs.
Alberģē (Albergue Muralla) paņemam "privāto istabu", bet tomēr ir vilšanās, jo vannas istaba nav atsevišķa, kā arī balto dvieļu nav. Un nav dušas želeju! Skumji, grūti, bēdīgi.

Ķermenis gan ir pilnīgi v šoke un nesaprot, kas notiek, kāpēc pēkšņi nav vairs lielās somas uz pleciem, kāpēc nav jāelš un jāpūš, kāds ļauns joks te tiek izspēlēts? Ja reiz tā, tad jāieslēdz pārguruma režīms. Gribas izplāties gultā un nekustēties.

Kaut kā tomēr saņemamies pastaigāt pa Leonu (Timmermani), un es vienā brīdī jūtu, ka acīm priekšā migliņa un rokas trīc. Bērni, neaizmirstiet, ka ir arī jādzer ūdens, ja saule bāžas virsū kā iedzēris vīrietis naktsklubā. Nekas, dzēriens un liels saldējums ārstē visas kaites.

Kaut kāda būda Leonā.

Kurš vēl var lepoties, ka ir urbinājis Gaudi skulptūru?

Izrādās, ka alberģes virtuvē konstanti tiek pievadīta karsta kafija, tāpēc obligāti ir jāiemalko tā. Pēc tam izlemju, ka, ai, dzīvoju taču vienreiz, tāpēc izīrēju arī baltus dvieļus par 1,5 eiro gabalā, lai var sajusties SMALKI.

Pārtikas veikali šajā lielpilsētā arī bauda siestu līdz sešiem, tāpēc 40 minūtes vienkārši riņķojam pa pilsētu, lai sagaidītu to atvēršanos. Kas vakariņās? Pareizi, ma-ka-ro-ni!

Arī gribas tādu logu.

Parciņš.

Ja es teiktu, ka mans ķermenis ir atpūties, es melotu gan. Nogurums sit augstu vilni un sit arī man pa ceļu aizmugurēm. Gaidu miegu drīz.