Santjago ceļš. 21. diena. Ferreiros – Palas del Rei // 33,8 km

Šonakt kāds krāc tā, ka dzird cauri ausu aizbāžņiem, tāpēc gulēšana iznāk visnotaļ nožēlojama, dažās aprindās to dēvētu par negulēšanu. Kā cilvēks spēj nepamosties no tās skaņas, ko pats izdod, man ir neatminama mīkla. No rīta ļoti gribas pieiet pie šiem cilvēkiem klāt un iešķelt ar kulaku pa seju, varbūt profilaksei palīdzēs. Kā redzams, 700 km manu agresiju nav spējuši izārstēt.

Trešo dienu velku to pašu nemazgāto kreklu, jo (man liekas) tas nesmird. Atzīšos, ka neizmazgāju to arī šovakar. Lūdzu, svētceļnieces pašportrets.

Pieres lukturis no 2017./2018. gada rudens/ziemas kolekcijas.

Tā kā brokastu nav un pilsēta ar ēdienu plānojas tikai pēc 10 km, sešos no rīta ejam tumsā, kas gan cits atliek. Ir besis. Pamatīgs. Gribas būt jau galā ar visu, kājas ir piekusušas. Turpat aiz mūsu ciema sastopam ĪSTO 100 km atzīmi.

Vēlreiz pa simtiņam?

Un tiekam arī apgaismoti par Jēzus Santjago ceļu.

Re, ne man vienīgajai ir ~viedokļi~.

Atkal priekšā ir amerikāņu kalniņi. Bet vismaz nelīst! Iešana pa līdzenumu pēc kāpiena lejup ir kā pēkšņa iebraukšana apdzīvotā vietā pēc Viļņas šosejas netīšajien 180 km/h, t.i., liekas, ka kustība uz priekšu nenotiek, Ņūtons slinko.

Upīte.

Lai tiktu Portomarin, tas ir, pie brokastīm, jāpārvar nebeidzamas kāpnes, kas gan tomēr beidzas. Pats ceļš nemaz neved pilsētā, ha, kārtējais spāņu joks.

Ja jūsu pilsētā nekā daudz nav, uzlieciet lielu uzrakstu.

Bet ir laiks iekost, jo ejam turpat divas stundas. Tortilla? Kafija? Jā, lūdzu. Man gan atnes kafiju sin leche, bet vispār tā garšo ļoti labi, tā ka nesūdzos, iespējams, varētu pāriet uz šādu dzērienu. Tiek piegādāta vēsturē mazākā omlete, bezgaršīga pie visām sāpēm. R izvelk 85 % šoceni, ko es ēdu, lai gan nav tā, ka man baigi garšotu, bet vienkārši gribas vēl paēsties.

Saprotu, ka vairs pauzēs nestaipu kājas, arī vazelīns vakaros ir izkritis no "rutīnas", kaut kāda vienaldzība pret muskuļu sagurumu iestājusies, sak', nekas nemainīsies, vari nemaz nečīkstēt, ķermenīt.

Portomarin arī saredzu cilvēku barus, kas ir laimīgi izgulējušies un uzsāk savu dienu. Apskaužu un nicinu vienlaiku. Jūtos kā klases ekskursijā, jo cilvēku ir ka biezs, bet es saspītējos un nesaku ne ¡Hola! ne Buen camino! Stresoju par to, kur mēs gulēsim, ja būs jākonkurē ar visiem gājējiem. Nonākot Gonzar, fiksi paņemam zīmogus un ejam tālāk, lai gan man botās ir akmentiņi, bet negribas apstāties un tos izkratīt.

Ventas de Naron drusku piesēžam, jo 20 km jau aiz muguras. Sazvanu alberģi, rezervēju vietas, lai nav jāguļ renstelē. Visas kafejnīcas, ieskaitot šo, ir cilvēku pilnas, ir rindas kā pēc desām.

Paskatos uz sevi spogulī, nu īsta šņabdegune, sarkans šnobelis no aukstuma un nepārtrauktās šņaukāšanās. Esmu izšņaukusi visas četras paciņas austrieša doto salvešu, kuras viņš man uzdāvināja, jo veikalā deva vai nu 10 pakas kopā, vai nu necik, tā ka man atkal jāzog kafejnīcās salvetes, jo mans deguns ir kā strautiņš, kas tek ij rītos, ij vakaros, padod tik slodzīti.

Liekas, esam apdzinuši vairumu gājēju, jo cilvēku masas samazinās, lai gan tāpat gana daudz soļotāju. Lūk, Guna un sieviete ar somiņu.

Citi varbūt māk labāk pakoties.

Ligonde apstājamies pie Jēzus, tas ir, vietā, kur kafija un tēja par ziedojumiem, var savākt arī nektarīnu. Puisis uzreiz zina, kur kartē ir Latvija, un atzīmē mūs ar saspraužamo adatu.

Zem salvetes bija arī cepumiņi, no mums neko nenoslēpsi.

Neesmu vismaz trīs dienas slēgusi iekšā "Spotify", bet man ļoti gribas paklausīties "Release Radar", un esmu priecīga par šo izvēli. Pirmā dziesma ir no "Alt-J", tā ka pasaule ir līdzsvarā.

Kādus 7 km pirms finiša sāk līt, citi vēsi izvelk lietussargus, ko redzu pirmo reizi te, citi savukārt izvelk lietusmēteļus.

Lestedo, piemēram, pa ceļu traktora pavadībā iet govis, jo kāpēc gan ne. Un mašīnas var stāvēt pie ratiem.

Kur gribam, tur ejam!

Atkal sajūtu sāpes kājā, cik var, jei bogu! Grūti noticēt, ka tas ir kukaiņa dzēliens, kas visu tā paralizējis, gan jau beigās atklāsies nez kas.

Prieks būt alberģē, prieks apgulties, jo nogurums sit augstu vilni. Šajā pilsētā toties ir "Dia", prīmā! Uzvelku kokvilnas zeķes, kuras līdz šim kulstījušās somā, tātad ir absolūti tīras, un sandales, un mēs ejam iepirkties. Esam izsalkuši kā traki, tāpēc gribas ņemt VISU, tiek piekrauts pilns grozs ar ēdienu, kuru rīt, visticamāk, stiepsim sev uz muguras.

Izvārām tik daudz pastas, ar kuras daudzumu pietiktu vesela ciema pabarošanai, un pieēdamies kā sivēni. Paliek pāri puskatls ēdiena. Ir četri pēcpusdienā, bet mums ir bijušas tikai brokastis. Pastas pietiks arī vakariņām Nr.2.

Atkal cenšos aizmigt, bet nevaru, nevaru, nevaru iemigt, lai gan istabā ir kluss. Visa britu kompānija, kam līdzi ir pat "Kellogs" pārslas, ir kaut kur aizgājusi, bet man tas neko nedod, smadzenes, kārtējo reizi palieku gribot. Iešu ka nu paēst vēl makaronus, nekam citam burtiski nav spēka, jūtu, ka nāk virsū melnie, tieši trīs nedēļas esam vilkušies. Un ir auksti, bļeģ, Spānija, saņemies!!!