Santjago ceļš. 23. diena. Salceda – Santiago de Compostela // 29,5 km

Vakarā pabeidzu lasīt Steinbeka "East of Eden", kas mani pavadīja visu ceļu. Brīnišķīgi un episki. Bet tas tā.

Bonis teicās salikt nekrācējus ar nekrācējiem. Gods kam gods, vācu džeki ir klusi kā pelītes. Visi baritoni laikam sagrūsti citā istabā, guļu labi un cieši.

Pamostos no pulksteņa vibrācijas, un ir auksti, pa logu šķirbām "žīds ar kuili cauri skrēja". Pirmā alberģe, kurā būtu noderējusi sega, un viena no pirmajām, kurā to nav (baidījos gan prasīt, jo negribējās saņemt kožu saēstu, blakšainu deķi). Liekas, ka Bonis pa nakti atslēdzis silto ūdeni, bet mazgāt seju ledusaukstā, lai cik veselīgi tas būtu, negribas nu necik. Tomēr pēc pāris minūšu krāna tecināšanas tieku arī pie silta ūdentiņa, tā ka nav tik traki.

No rīta ir diezgan laba sajūta, jo šodien nonāksim Santjago. Nav baigi nekas jāplāno, tikai jāiet un jāseko pūlim, turklāt mazāk par 30 km, kas ir tāda īsā diena. Ok, droši vien nāksies lauzties cauri pūļiem, lai ielīstu katedrāles laukumā, bet elkoņi man vēl strādā.

Pēc kādiem sešarpus kilometriem Rúa ieklīstam pabrokastot, bet 8 eiro par olām negribas maksāt, tāpēc jāēd... maize. No kaimiņu galda nosperu 20 ml olīveļļas pudelīti, lai varu kaut kur vēl nozagt sāli un cukuru un uztaisīt skrubi, jo mana āda ir kā kraupim.

Nav tā, ka šīs ir labākās brokastis pasaulē.

Turpat redzam arī vīrieti, kuru pirms vairāk nekā nedēļas redzējām kādā bārā. Gribēju viņam toreiz sacīt, ka viņam ir nošmulēts vaigs, bet tas izrādījās balts pīrsings.

Eju cauri eikaliptu mežam, un man ausīs skan tik himniskais "Pleader", dziedādams: "How green, how green was my valley?" Skaisti, pilnīgi vai ķermenī ielīst prieks!

Mežs ienāk pilsētā.

Drusku ieslēdzas sentiments, kad sāk skanēt Reika "Par Latviju". Eju, drusku smaidu, ir miers.
Pēdejos 10 km pirms finiša sāk līņāt. Nobolu tikai acis, jo es zinu šo spēli. Pēc 15 minūtēm, kad esi iestīvējies lietus jakā, lietus pārstāj, ko gan citu varēja sagaidīt.

Liekas, ka nupat jau būsim Santjago, un es paskatos lietotnē. Bļin, mēs ejam pa kaut kādu apvedceļu, nevis īsāko variantu. Stulbās bultas, skaidrs, ka tām uzticēties nevar. Finišs ir tik tuvu, bet tik tālu. Beigās gan izrādās, ka tālāk, nekā es no rīta biju iedomājusies.

Finišs jau gandrīz sagaršojams.

Kādu kilometru pirms katedrāles ieraugu saldējumnīcu, acis iedegas. Domāts – darīts. Nopērku sev saldējumu un ēdu pa ceļam, somu nesdama uz viena pleca, jo par smagu jau vairs nav nekas (lieki piebilst, ka esmu badā)!

12.45 esmu pie katedrāles. 23 dienas (divas dienas agrāk par plānoto) un 800 km aiz muguras. Sajūtas? Nekādas! Bilde bildes pēc, un es esmu gatava griezties prom.

800 km šitā dēļ? Diez kas nav.

Ejam uz alberģi. Tā kā šī ir lielpilsēta, viss, protams, dārgāk. Gulta otrajā stāvā 17 eiro, bet ir gan palags, gan spilvendrāna. Duša atkal kā lietutiņš, kas ir ļoti, ļoti patīkami. Dušas durvis gan ar kāju jātur ciet, citādi ūdens gāžas laukā, bet visu nevar gribēt.

Izejam ielās (Vai man kājās ir zeķes un sandales? Kas gan to vairs atceras!). Atkal ēdu saldējumu. Hei, es esmu nogājusi 800 km, atšujieties!

Pēc "passport to heaven" (t.i., sertifikāta) rinda, kas jāstāv divas stundas. Nu, paldies par kūkām! Varbūt vēlāk, tagad es labāk skrienu ar galvu sienā nekā dirnu rindā. Tūrisma birojs arī ir ciet līdz pirmdienas deviņiem rītā. Gribas ēst. Staigājam, metam lokus, R tas apnīk, un viņš iet kaut kur ēst, bet es gribu iet citur, tāpēc pašķiramies. Ēstuves vietā atrodu pirmās pasaules problēmu – nevaru izvēlēties kafejnīcu, sagruzu sevi līdz baltajām pelītēm, bet atgādinu sev, ka varu ļaunoties tikai uz sevi. 45 minūtes staigāju pa pilsētu un beigu beigās izvēlos kafejnīcu "Paris" un picu. Pica gan laikam nav diez ko parīziska, haha, bet man tiešām gribas picu, lai gan es neesmu nekāda picas entuziaste (ja vien runa nav par māsas picelēm). Rodas sajūta, ka ēdiens jāgaida mūžību (jo gribas ĒST). Varbūt mani aizmirsa? Nebūtu jau pirmā reize. Nē, tomēr tieku pie savas picas (un kafijas), un laime atkal stāv man blakus.

Nākamo dienu plāns.

Pēc šī launadziņa satiekamies svētceļnieku birojā, kur rinda ir nu jau mazliet īsāka, bet tāpat stiepjas ļoti tālu. Man īsti to papīru gan nevajag, nezinu, ko es te daru, bet, ja reiz esam šeit, tad jau jāpaņem kāds smagumiņš ir. 17.22 sākam stāvēt rindā. 18.15 iznāku no biroja ar papīrīti. Vīrietis gan nosaka, ka mana vārda latīniski viņam nebūs (nevar būt, ka senajā Romā nebija nevienas Gunas, meli, salti meli) un ka esmu otrais cilvēks no Latvijas šodien. Sveicieni pirmajam!

Neiedomājieties ienest svētceļnieku birojā savu personālu.

Pēc kompostelas saņemšanas gribas aiziet uz veikalu un nomedīt kaut ko rītdienai. Trīs veikalus apstaigājam, visi ciet, jo, hei, ir svētdiena. Toties konditoreja ir vaļā, un dzīvē jau maz kas ir labāks par saldumiem.

Ieraugām tās kūkas un saprotam, ka vajag. Tie, kas kādu laika sprīdi dzīvojuši Jelcī, noteikti zina "Silvas" gulbīšus (šņuk, tos vairs necep). Nu, un te bija nevis gulbītis, bet trekna zoss, kuru es gribēju. Prasām tantei, vai viņa runā angliski. Nē, bet saimniece tulkošot. Oi, kā tulkoja! Tā tulkoja, ka norādīja uz visām kūkām, izņemot tās, kuras mēs gribējām, līdz tomēr tikām pie saviem gabaliņiem. Garšīgi.

Piedod, Sprīdīt, mēs apēdām tavu gulbi!

Un tas ir viss, dāmas un kungi?
Nē, Ostapa Bendera vārdiem runājot, sēde turpinās! Mums ir četras brīvas dienas, un mums ir plāns. Aiziet uz Finisterri kājām, nevis braukt ar autobusu. Koa?! Kas tad tur, nepilni 90 km, tieši trīs dienu racions. Ja vienkārši četras dienas sēdēsim, tad viens otru dzīvu apēdīsim, tad jau labāk ēst šokolādi un iet. Tā ka speciāli jums, cienījamie lasītāji (turklāt man patīk lasīt komentārus), tiks piegādāti vēl daži sadomazohistiski piedzīvojumi. Un rīt ceļamies tikai 6.30, jo jāiet vien 20 km! 20 km ir praktiski necik kilometru!

Hmm, varbūt man jākļūst par blondīni.