Patiesība

Dīvainas sajūtas radās bezdarbībā. Dīvainas domas izrosījās garlaicībā. Jaukās dzīves jūsma pamazām pierasta un tāpēc likās atslābusi. Pie visa cilvēks pierod, viss galu galā apnīk. Tikai kāre pēc vairāk greznuma, pēc vēl vairāk zelta – tā auga arvien spēcīgāka. [...] Jo vairāk krājās, jo vairāk gribējās. Kā dzērājam: jo vairāk dzer, jo vairāk slāpst.
Dzīves apziņas veids bija apgriezies otrādi. Viņa vairs nesajuta to, kas bij iegūts, bet to, kā vēl trūka, kā vēl kārojās. Iemantotais tūliņ it kā zaudētu savu vērtību. Tikai tam nozīme, kas vēl meklējams. Un tā aiz laimes jūsmas pamazām izauga nemiera un neapmierinājuma sajūta. Neapmierinātra viņa bij ar visu un ar sevi pašu.


Zelts. Andrejs Upīts ir zelts.