Esam sarunājušas taksi, kas mūs aizved uz 16 km attālo Portmagee, kuras piestātnē jākāpj laivā. Man līdzi nav somas (!!!), jo savu ūdentiņu un snackus esmu veikli salikusi Ilzes somā. Ap pl. 8 jau esam klāt, bet jālaivo tikai pl. 9, tāpēc lepni malkojam karstus dzērienus kafejnīcā. Ilze un Līva tā kā satraucas par potenciālo jūras slimību, bet es it kā par to nedomāju (spoiler alert: vajadzēja).
Braucamais, ar ko gāzīsim 12 km pa Atlantijas okeānu līdz salai, ir tāda motorizēta tupele ar diviem soliem un 12 cilvēku ietilpību. Visiem izdala peldvestes, un kapteiņa Nīlija meita piekodina, lai dod viņai ziņu, ja nu vajag kādu asistenci. Ir apmācies, bet nelīst. Un sākas mūsu brauciens.
Tas brauciens jau pirmajās 10 sekundēs liekas kā amerikāņu kalniņi bez drošības jostas (kapteiņa meita mierīgi stāv kājās). Laivu šūpo tā, ka jāiekrampējas kaut kur aiz sēdekļa, lai neizkristu no vietas (dāma ar savu sešgadīgo meitu vienā brīdī tiek izsviestas no vietām). Jūtu, ka šobrīd nav perfektākā sajūta pasaulē, bet izturēt var. Esmu saspringta kā stīga un sāku kādā brīdī skaitīt pie sevis, lai novērstu domas no vieglās nelabuma sajūtas. Kad tieku līdz 192, saprotu, ka nav labi, un saku Nīlija meitai, ka I feel a little sick. Viņa man uzreiz atnes ūdeni un ingvera cepumu (It’ll settle your stomach), kā arī pie kājām noliek spainīti ar komentāru: “You’re not gonna need it but just in case.” Nu, pēc 20 sekundēm spainītis man ir rokās, Nīlija meita tur manus matus, un es atstāju savu kuņģa saturu – brokastu Nesquick pārslas, kapučino un apelsīnu sulu – baltajā plastmasas izstrādājumā. Citi vēro delfīnus, es vēroju spaiņa dibenu.
Un te padoms – ja jābrauc ar laivu, pirms tam nedzert apelsīnu sulu. Skābe man tā apdedzina rīkli, ka to jūtu pat astoņas stundas vēlāk.
Ar tukšu kuņģi jūtos labāk. Pēc laika arī citu pasažieri piemeklē jūras slimība (viņai gan 2. vieta šajās sacīkstēs). Lēni malkoju ūdeni un domāju, ka nu jau viss kārtībā, arī Nīlija meita teica, ka once you get it all out, you’ll feel better. Bet padsmit minūtes vēlāk es korķēju atkal (spainis man jau bija nolikts). Ak, laime, laimīte! Grūti padzerties ūdeni, jo ķermenis trīc, sajūta ir briesmīga, bet sala jau pavisam tuvu.
Kad tieku sauszemē, želejainām kājām sakņūpu uz trepītēm un nespēju valdīt asaras. Liekas, ka joprojāk esmu laivā un ka man nekad nekļūs labāk.
Tomēr mazāk nekā 10 minūšu laikā atžirgstu, un mēs sākam kāpt augšup.
Līdz virsotnei ir ~618 pakāpienu, ko 6. gadsimtā izveidojuši mūki, bet pašā galiņā ir mūku celles. Visur (VISUR) čāpo un lidinās puffini (noskaidroju, ka latviski tie saucas tuklīši), ir tieši viņu ligzdošanas sezona. I was today years old, kad uzzināju, ka viņi nav zosu izmērā, bet gan mazi putniņi. Tiiiik mīlīgi.
Kāpiens izrādās daudz īsāks, nekā bija šķitis, un drīz vien jau esam klostera drupās. Saule ir izlīdusi no mākoņiem, ūdens krāsa ir NETICAMA, un vispār grūti noticēt, ka šī ir patiesība (Is this real life, is it just fantasy).
Okeāns skalojas ap klinti, sizdams baltas putas, tālumā redzama Little Skellig sala, un diena ir izdevusies.
Mums ļoti paveicās, ka šurp tikām, jo sezona tiek atklāta 15. maijā, taču šī ir tikai otrā diena, kad ekskursijas var notikt, jo laikapstākļi atļauj (nevaru pat iedomāties, kādi viļņi ir nelabos laikapstākļos). Sezonā izpildās apmēram 50% no visām rezervācijām.
Anyway, mūsu laiks uz salas ir beidzies (2,5 stundas paiet nemanot).
Es jau laikus sasienu matus bizē un bizi paslēpju kreklā. Taču šis brauciens ir daudz mierīgāks, un jāvemj nav (jābrauc apmēram stundu). Skatam atklājas abas salas, un atkal gribas stenēt no ainavas. Diemžēl delfīnus vairs nemana.
Izkāpušas no laivas, piezvanām tam pašam šoferītim, kurš jautā, vai esam the girls he drove this morning. Nu ja! Un drīz vien jau tiekam vizinātas atpakaļ uz Cahersiveen viņa melnajā KIA. Akdievs, cik forši ir neiet un cik forši ir nevemt!
Protams, es jūtos izbadējusies, tāpēc ejam pusdienās. Uz jautājumu, vai varam dabūt kādu sidru, viesmīle atbild, ka viņi alkoholu nepārdod, bet ka varam droši aiziet uz netālo veikalu, nopirkt, ko gribam, un dzert kafejnīcā. Ummm, okei. Pusdienas ir ļoti labas, bet nogurums ir tāds, ka gribas iemigt pie galda.
Priekšā vēl 5 dienas, ko iet. Būs skaisti, bet vienlaikus arī neko negribas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru