The Kerry Way. Epilogs

Mans pārgājiens beidzās šorīt, kad es sapratu, ka pēdējo posmu neiešu. Gan tāpēc, ka gribēju pasaudzēt kājas (doma par kāpelēšanu pa akmeņiem šodien nu nelikās necik vilinoša), gan tāpēc, ka biju mentāli izčekojusies no visa, gan tāpēc, ka no 25 kilometriem veseli 15 ir pa to pašu ceļu, pa kuru nācām šurp, un es jau tur esmu bijusi. Arī Līva neiet, jo no pārāk intensīvas iešanas samocījusi potīti, kas arī skaisti uztūkusi. Ilze gan iet, Ilzei nekas nav par grūtu. 

Ārā mazliet rasina lietus. Ja iešanas dienā tas liktos niecīgākais nieks, tad šodien uzreiz šķiet fū, pē, lietus sejā. Paēdam smalkas brokastis, saprotam, ka esam vakariņojušas Michelin restorānā (kontrastam – šovakar paliekam hostelī), un sēžamies autobusā uz Killarney (9,60 eur). Pēc 40 minūtēm raušamies laukā, tiekam pie Tesco “meal deal” un izplājamies pa gultām kā ķīseļi. Pēcāk paejos pusotru km Ilzei pretī, kura soļo turbo ātrumā pēc 25 km pastaidziņas. 

Sausais atlikums: šis pārgājiens man bija drusku par garu (beidzās entuziasms), man ir jāsalabo ceļi un ikdienā vairāk jāiet. Noteikti grūtāks nekā West Highland Way, ne dienu bez rāpelēšanas (kas man ļoti patīk, ļoti, bet tas lejupceļš…). Un viens no lielākajiem mīnusiem – tas, ka ejot apkārt nekā nav. Nekad nav neviena kafejnīca, kur piesēst un atpūsties, nav neviena nojumīte, kur paēst snackus, nav dzeramā ūdens krāni, daļa taku ir izmīcītas pļavas, kurās tikai kaklu lauzt. Tādai preilenei kā man prasās, lai ceļš palaikam ievītos civilizācijā. Un lai nav jāiet pa asfaltu. Un lai Īrija būtu lētāka, ahahaha. 

Ejot Kerry Way, noteikti vajag labus apavus, kas neslīd (parastas botas ir a no-no), labu lietus jaku, kā arī gana daudz maisiņu, kuros pakot drēbes. Varētu noderēt arī nūjas (kaut vai lai izčekotu, cik dubļu peļķe ir dziļa). Izrādās, te var dabūt saules apdegumus, kas arī jāņem vērā. Šovakar liksim sejas maskas no īru Primark, jo izskatāmies pēc godalgotām kolhoza darbiniecēm. 

Nākamgad Corfu trail? 

Šodienas soļu skaits: 12 000.