Caminho Real 23. 5. diena. Porto Moniz—Sao Vicente (21 km)

Man ir vajadzība salīmēt vakara botas, tāpēc pēcpusdienā nopērku superlīmi. Kad vēlāk gribu palasīt instrukciju, atklājas, ka tā ir pieejama tikai… lietuviešu, igauņu un latviešu valodā. Lūk, Madeiras brīnumi. Botas kaut kā nebūt tiek salīmētas, derēs. 

Lai gan bijām plānojušas iet vakariņās, esam labi sarijušās čipšus (nu skaidra lieta!), cepumiņus un riekstus, tāpēc doma par trīs kārtu maltīti nevilina. Tā vietā izejam mazā pastaidziņā, ir septiņi vakarā, tumšs, un šī pa dienu tik dzīvīgā pilsētele nu ir spoku ciems. Okeāns tumsā liekas vēl bailīgāks, putas iet pa gaisu, vējš, lai gan silts, ir pieņēmies spēkā. Apēdam pa saldējumam un taisāmies atpakaļ uz savu viesnīcas numuru, kur mums ir problēma,– pilnīgi slapji pārgājienu apavi. Mazliet gribas sev ievemt mutē, zinot, ka tie apavi līdz rītam sausāki nekļūs. Piekarināt tos pie kondicioniera gan nemēģinām. 

Vispār ļoti gribas iziet Pico Arieiro – Pico Ruivo taku, kuru es labprāt iemainītu pret kādu pārgājiena dienu. Izskatās, ka vaļā ir tikai maza daļa trases, un es uzmetu lūpu.  Ar kādām tiesībām te kaut kas ir ciet (tas, ka taka nav pieejama augusta meža ugunsgrēku dēļ, man, protams, neliekas pietiekami svarīgs iemesls). Bet būs jau droši vien jāņem tas, ko dod, negribas šo atstāt uz nākamo reizi. 

Miegs joprojām nav mans bestijs, bet ar visu grozīšanos līdz septiņiem izvelku. 

Ejam brokastīs, un mums ļauj sēdēt tikai pie ar papīra salvetēm klātajiem galdiem. Laikam viesnīca savus viesus uzskata par nekulturāliem rukmeniem. Brokastīs vārītas olas. Un siermaize. Nav nekāds Kempinski, bet paēsts ir. Saņemam atpakaļ arī savas izmazgātās drēbes, kas ir ārkārtīgi mīkstas, tīras un smaržīgas, ko nevar teikt par apaviem. Negribas sausā zeķē tērpto pēdu stumt iekšā mitrajā botā, bet sakožam zobus un to darām. 

8:50 pametam mūsu mītni un uzsākam gājienu.

 Pūš silts pretvējš, un drīz vien mēs jau kāpjam gar apdrupušām klintīm. No otras puses okeāns, kurš šeit izskatās tik apaļš. Aizmirsu, ka šī diena sākas ar pacelšanos 500+ metru augstumā. Man it kā nav slikta oma, vienkārši jūtos lēna, un man tas nepatīk. 

Kādā brīdī sākas bezgalīgas trepītes. Sākotnēji tādas, kas veidotas no oļiem, vēlāk tās pāriet betona zigzagā brauktuves viducī. Līkums aiz līkuma, bet ceļš tikai uz augšu un augšu. 

Ilze pavēsta, ka sviedri līst kā bodībaiku nodarbībā, uz kuru mēs reiz aiztesāmies (tajā kāds vīrietis zem sava baika pirms nodarbības jau izlika salvetes, kuras pēc treniņa savāca izmirkušas). Esam ceļā pusotru stundu, esam dienas augstākajā punktā Eira da Achada. Tagad jātiek lejā. 

Sākam iet pa izdangātu, dubļiem un peļķēm rotātu zemes ceļu, un man ir tikai viens jautājums – kādā fakin sakarā mēs KĀPJAM AUGŠĀ?! Jā, labi, te smaržo pēc eikaliptiem, bet es jau biju nolēmusi iet lejup. Speramies kādas 20-30 minūtes, un kādā brīdī iemetu aci kartē. Labi, ka tā, jo savu kreiso pagriezienu esam palaidušas garām, tā nu pārsimt metru plančkojam atpakaļ. 

Mazā taka nudien iet lejup pa pasaku mežu. Mazāk pasakaini ir tas, ka to klāj mitras lapas, kas apsegušas saknes un akmeņus. Lejupceļs ir diezgan stāvs, brīžam, ieraugot kārtējo nogāzi, jāizshēmo, kur likt kājas. Konceptuāli šis ir ļoti forši, bet ļoooti nogurdinoši, ķermenis nostiepts kā stīga, ir jāfokusējas, bet es nevaru, man galvā skan Sean Kingston “Fire Burning” jau kopš rīta. 

Ilze paslīd, iekviecos es. Viss kārtībā, tikai mazliet sasitusi plecu, jo nav turējusi nūjas pareizi (tāpat kā es). Ar steigu izņemam rokas no cilpām, mācība ir. 

Šis lejupceļš ir sakāvis manas kājas, kuras lēnām pārvēršas želejā. Ir pusviens, es gribu ēst, bet līdz Seixal vēl 2,5 kilometri. Okeāns ir redzams, bet mēs vēl neesam lejā, kas nozīmē, ka mūs sagaida lejupceļš. Sajūsmā laužu krēslus. 

Ilze aiziet pa priekšu, es atpalieku kādu puskilometru, jo man vairs nav ne dukas, ne vēlmes iet. Aiz Seixal robežas ir jāiet vēl, ēdiens virsū neskrien. Vispār ir pagājuši tikai 14 km, bet sajūtas kā pēc 40. Nožēlojami, Guna! 

13:15 beidzot SĒŽAM kafejnīcā jeb snack-bar. Pasūtu picu un “coconut smutty”, kā arī pastel de natas. Noriju visu, nepacienādama nevienu kaķīti, kas ap mums luncinās. Ilze uz labu laimi pasūta “prego special”, kas izrādās makana gaļmaize ar, jā, frī kartupeļiem!  

Nosēžam gandrīz stundu (laimīgā kārtā ēdienu nesa diezgan ilgi). Mums vēl kādas divas stundas ejamas, ņemot vērā manu tempu. 

Karte rāda, ka jāiet pa lielo ceļu un tuneli. Bet mums negribas. Blakus ir arī mazāks celiņš, un mēs gribam iet pa to. Sacīts-darīts. Darīts tiktāl, ka mazais celiņš pārsimt metru tālāk ir bloķēts – tam pāri gāžas ūdenskritums, tas nav ejams. 

Tā nu skumji griežam atpakaļ un ejam pa 1,3 km garu tuneli. Vācu blogs mūs brīdināja, bet mēs neklausāmies vāciešos. Tunelis nav nekāds sapņa piepildījums, bet vismaz ir skaidrs, ka esi 1,3 km tuvāk galamērķim. Arī nākamais apvedceļš mums nav veiksmīgs. Ilze, kas iet pa priekšu, izzondē, ka tur viss ir ūdenī un zālēs, nebūs šoreiz. Ejam iekšā nākamajā tunelī, kas ir tikai puskilometru garš. 

Viss jau būtu okei, iet var, bet man sāp kāju īkšķi. Nesaprotu, kā tā var būt, jo šajās botās es izgāju Kerry Way & neatceros šādu problēmiņu. Lai nu kā, priekšā ir trešais tunelis, trīs lietas – labas lietas. BET taka gar klinti izskatās ejama. Ilze izvēlas tuneli, es, muļķadesa, iešu gar klinti. Sākumā jauks kāpiens, kas nāk kā pestīšana, jo īkšķiem nav spiediena.

Virs galvas man ir klints, kas bišķi liek pārdomāt savas dzīves izvēles, bet tajā varenībā ir kaut kas skaists. Īsto adrenalīnu gan noķeru, kad man vienītī jāiziet cauri diviem maziem tunelīšiem, kuri, lai gan negrimst piķa melnā tumsā, nav sevišķi apgaismoti. 

Bet tas man palīdz izturēt līdz beigām, un 15:50 sasniedzam savu viesnīciņu, kurā jāparakstās par noteikumiem, ka, piemēram, ar dvieļiem neslaucīsim apavus. 

Es guļu uz grīdas kā ronis, man nav spēka. Viesnīcā ir mazs baseins un džakuzi, un tam gan mēs saņemamies. Neviena cita nav, tāpēc izmērcējamies līdz sačokurotiem pirkstiem džakuzi un tonusam vēl paplunčināmies baseinā. Ļoti labi, ļoti labi. 

Vakariņās pēkšņi sāk skanēt “We wish you a merry Christmas” (arī viesnīcas lobijā jau ir mākslīgā eglīte), nopērkam atkal saldējumu (ok, es paņemu divus) & iekārtojamies mazliet padirnēt. Rīt priekšā gara, grūta diena. 

Soļu skaits: 30 100

Stāvu skaits: 140