Caminho Real 23. 1. diena. Funchal—Ribeira Brava (24,5 km)

Īsi pēc astoņiem vakarā atplīstu, bet miegs tāds saraustīts. Vairs nevaru sagaidīt rītu un pirms septiņiem lienu mazgāties. Neņēmu līdzi šampūnu, jo viesnīcās tas parasti ir, bet šeit piedāvātais izskatās un smaržo tā, it kā piecas dažādas dušas želejas būtu sagāztas vienā pudelē. Variantu nav, mati tiek mazgāti ar to pašu. 

Brokastis nav sevišķi iedvesmojošas (Ilze atzīstas, ka viesnīcas rezervējusi skopuma periodā) – šķīstošā kafija, mazliet ierūguši augļi, bet kādas siermaizes iestumjam rīklē, lai būtu enerģija dienai. Kaut kā nebūt atkal mantas sastūķējam somās – jāsaka, ka nebijām rēķinājušās, ka NEKĀDU jaku nevajadzēs, tāpēc jāatrod vieta lietus jakai. Tas gan nozīmē, ka nav īsti kur likt telefonu, atkal viss ir slikti. Lai nu kā, 8:20 pazūdam pa viesnīcas durvīm. 

Čipši tonusam un veselībai vienmēr un visur.

Desmit minūtes vēlāk esam pārgājiena sākumpunktā – pie Funšalas katedrāles. Izrādās, mēs vakar tur jau bijām. 

Kā redzams, nūjas izmantot es (vēl) nemāku.

Sākam savu gājienu, ir silti. Pie Krištianu Ronaldu muzeja izlemju, ka jāsāk lietot nūjas, es taču skatījos tutoriāli. Nu, sākums ir pilnīgs fiasko, man nav ne jausmas, kā soli salāgot ar roku kustībām, tāpēc viss iet greizi. Spoiler alert: vēlāk viss sanāks. 

Kādu stundu ejam cauri pilsētai gar smalku un mazāk smalku viesnīcu rindām (viena no tām pēc 8 dienām būs mūsējā, ha). Fonā mirguļo okeāns, mēs palēnam sākam svīst, viss okei. Ar laiku parādās pirmās banānu plantācijas – gribas piesavināties kādu augli no lielajiem ķekariem, bet madeirieši zina cilvēka zaglīgo dabu, tāpēc apjož savas teritorijas ar elektrisko ganu. 

Nav tā, ka nesmuks skats.

Vēl pēc stundas nonākam Camara De Lobos, kurā piesēžam uz m&m’s pauzīti. Netālu no mums jaunieši vilina interesentus izzināt Jēzus brīnumu, bet mums viņi netuvojas, es pieļauju, ka mūsu novilktās botas viņus atbaida. Nesūdzos. Principā 8 km ir noieti, so far, so good. Īsti nav bijis nekādu kāpumu, bet šodien plānoti ap 1000 augstuma metru. Varbūt kāds kļūdījies ar nulli! Ap 10:50 ceļamies kājās, lai turpinātu pastaidziņu. 

Twinning!

Nu, ātri vien sākas KĀPŠANA. Reljefs tik stāvs, ka, iztaisnojot muguru, gandrīz vai jākrīt atpakaļ. Nūjas šeit ir MVP, bet ik pēc divdesmit soļiem tāpat jāatvelk elpa, jāpagārdz un jāpablisinās apkārt. Skati kolosāli, bet no tiem spēku nepasmelsi, kulies vien pati. 

Mākonis apēd kalnu.

Sejas krāsa sarkanāka par gatavāko tomātu, drēbes var šķietami izžmiegt, bet mēs pat neesam pašā augšā. Palaikam uz brīdi piestājam atvilkt elpu, bet lielākoties tik kāp, kāp un kāp. Karte rāda, ka drīz būs supermārkets, tad nu uzlieku to sev par mērķi, gribas jau atkal kādu uzkodiņu. 

Prasīju llzei, lai nobildē mani kā veci.

Līdz uzkāp! 12:45 esam augšā, telefons rāda 145 pieveiktus stāvus. Supermārkets izskatās shady af, tāpēc tur neejam, bet ejam… lejā. Jā, what goes up, must come down! Šī laikam ir pārgājiena jēga. Sākām rītu pie okeāna & dienas beigās jābūt atkal pie okeāna, pa vidu izklaidējot sevi ar kalniņiem. Šobrīd gan viss joprojām notiek uz asfalta, šis nav ievads alpīnismā. 

Sejas krāsa pieskaņota apģērba akcentiem.

Izejam cauri mazai pilsētelei, bet visas kafejnīcas izskatās aizdomīgas. Pašas par šo augstprātību maksāsim. 13:10 piesēžam pie baznīcas apēst atlikušos m&m’s. Nu kā – es apēdu gandrīz visu, Ilze aizbildinās, ka šodien ir ēdusi brokastis, tāpēc nav baigi izsalkusi. Man gan gribas pusdieniņas. 

Atceros par līdzpaņemtajām ortozēm un uzstīvēju tās, ja nu palīdz lejupceļos. Stipri šaubos, jo tās nav gana piegulošas, bet placebo efekts taču eksistē. 

Pie baznīcas nereti ir brīvkrāns, tāpēc piestājam uztankoties.

 

Jāiet it kā vēl divas stundas, lielākoties uz leju. Ķermenis jūtas tīri norm, pēdas nesāp, bet nu pagājuši kādi 13–14 km tikai, tas jau nekas nav. Jūtu, kā es smirdu, bet es tur neko nevaru padarīt. Jāceļas un jāiet. 

Stāvos lejupceļus palaikam nomaina kāpiens augšup (kāds sakars!), un es nezinu, kas ir labāk. Gribas vienkārši paiet pa līdzenu ceļu, johaidī. Kādā brīdī ar Ilzi salīdzinām kilometrāžu — ejam pa vienu maršrutu, bet man rāda vien 17 km, kamēr Ilze nogājusi jau 19,5 km. Nu, okei, nav godīgi, bet lai jau būtu. 

Kaut kādā brīdi ķermenis sāk just slodzi, iets vairāk nekā 6 stundas, bet tomēr drāmas vēl nav, kaukt pret mēnesi negribas. Jocīgi. 

Svēta lieta.

Kā vispār ir iet pēc kartes? Nu, tas ir iemesls apstāties, jo nūjas + telefons rokā = neiešana, bet, ja aizmirsti paskatīties kartē gana bieži, var visādi sanākt. Piemēram, es laimīgi soļoju pretī saulei, tad nezināmu iemeslu dēļ pagriežos & redzu, ka man māj Ilze, jo esmu savu pagriezienu nokavējusi. Nodurtu galvu tipinu atpakaļ (tas man nepalīdz izlīdzināt kilometrāžu). 

Kad nu attopamies pie kārtējām trepītēm, pamanām mūsu viesnīcu! Jānoklumpačo lejā, un tur jau tā būs! 

Tālumā redzams 'āra baseins' mākslīgajā zālītē.

Laimīgā kārtā tieši par ceļam ir pārtikas veikals, kurā nopērkam čipšus un salātus. Plānojam iet vakariņās uz restorāniņu, bet, nuuu, nenormāli gribas ēst, kaut kas kuņģī jāiestumj. 

15:55 iesoļojam viesnīcā, Ilze uzreiz jautā par laundry service – būsim reāli, mūsu drēbes ir jāizmazgā & ne jau ar rokām. 

Numuriņš ir diezgan liels, un es izmantoju Lauras metodi, kā piespiest sevi jogot katru dienu, t.i., uzlieku 10 minūšu taimeri un sāku staipīties. Pēc tam tieku nomazgāties, tāda svētība! Rijam savus salātus, skatāmies “Gredzenu pavēlnieku” un izdzeram (bezmaksas) 50 ml Madeiras vīna pudelīti – garšo kā mājas vīns, Ēriks mierīgi tādu uzražotu. 

Kaut kā tā. Diena bez drāmas. Skatīsimies, ko nesīs rītdiena. 

Soļu skaits: 32 500

Stāvu skaits: 203

Caminho Real 23. 0. diena. Rīga—Funšala

Svētdienas vakarā vēl ar superlīmi remontēju botas, kuru zoles papēža daļā izlēmušas vairs neturēties pie korpusa. Padoms sev: atturēties no botu ievietošanas veļasmašīnā. 

Sešas stundas lidmašīnā, un pēkšņi lidaparāts jau piezemējas Funšalā. Nolaišanās pieredze vizuāli interesanta, bet putniņš eleganti nosēžas, un viss ir labi. Tas, ka ārā ir silti, nāk kā pārsteigums, lai gan esmu laika ziņas pētījusi katru dienu. Varbūt vajadzēja apskatīties arī informāciju par gaisa mitrumu… Vai mums ir šorti? Nē. 

Pēc iečekošanās hotelī izmetam mazu aplīti pa pilsētu, elšam un pūšam (jo a) ir skaisti, b) ir karsti), paēdam pusdienas un dodamies šortu medībās uz h&m, jo džinsi nodevīgi līp pie ādas. Bet kas tev deva! Pieejams ir tieši viens šortu pāris, viss pārējais sortiments sastāv no SILTĀM DRĒBĒM. Atmetam šīm glupībām ar roku, izejam caur parciņu (kurā ložņā simtiem ķirzaciņu) un lemjam par labu īsai padirnēšanai viesnīcā. Šķietam tādas pusjēlas, bet ilgāk par stundu šīs vaļības neatļaujamies, jo jau gāžam izbraukt ar trošu vagoniņu, kas mūs pacels ~500 metru augstāk (3,2 km garumā). Ja lejā visi vaigi sutinās, tad šajā 15 minūšu braucienā izraujam cauri citam mikroklimatam, kurā kabīne tiek apvējota un aprasināta. Lai nu kā, mūsu mērķis ir botāniskais dārzs, taču, lai nokļūtu tur, ir jābrauc ar vēl vienu vagoniņu ($$$). 

Audziņi ir smuuuukiiiii, gribas paaiztikt visas lapiņas (bet nedrīkst), gribas dzīvot starp palmām un kaktusiem, un paradīzes putniem. Bet pulkstenis ir jau pieci, un mēs gribam taisīties lejup. Izrādās, noiet varot pusstundā! Sacīts – darīts. Ietvju nav, jo neviens saprātīgs cilvēks pa šādu slīpumu nerāpelētu, bet tas mūs neaptur un neattur. Pie sevis ceru, ka šis nav priekšstatījums nākamo 8 dienu slīpumam. 

Pēc lielveikala vakariņām (čipši, humoss, kaut kādi salāti skatam) miegs kauj nost. Vēl nav pat astoņi vakarā, bet arlabunakti! Rīt sāksies īstā iešana.

Soļu skaits: 18 124 

Caminho Real 23. Prologs

22.05.2022.
Stūķējot mantas somā, saku Ilzei, lai nākamreiz, kad man ienāk prātā ģeniāla doma par pārgājienu, viņa man atgādina, ko es teicu šajā istabiņā: “Es vairs neiešu pārgājienos.” 

3.11.2024.

Jā, bet cilvēki taču mainās, vai ne, savas domas mainīt drīkst. Gustavo kaut kad teica, ka tas, ka bērnībā čurāji biksēs, nenozīmē, ka tas jādara visu dzīvi! Man liekas, ka tas bija Gustavo (viņš atkal ir Gustavo vai joprojām Arstarulsmirus?), varbūt kāds cits. Varbūt es to izdomāju, bet nav svarīgi.

Redz, ap šo pašu laiku divus gadus vēlāk pārgājiens atkal šķiet spoža doma, jo tas taču ir tiiiik forši. Ilze aizmirst man atgādināt manus vārdus (man likās, ka esam īstas draudzenes, bet fakti rāda ko citu). Un kāpēc gan neiet taku, kas nav marķēta, tāpēc jāvadās tikai pēc GPS? Jā, izcili, dodam šurpu, tādiem topogrāfiskajiem idiotiem kā man šis ir patiess (iz)aicinājums. Jūnijā tiekam pie biļetēm uz Funšalu, rezervējam naktsmītnes un laimīgi dzīvojam tālāk ar domu, ka līdz novembrim vēl laika tik daudz kā nekad agrāk, tāpēc var neko nedarīt. Dažas reizes iemēģinām stairmaster, nosolāmies trenēties regulāri, bet regulāri ir tāds ļoti stiepjams jēdziens manā dzīvē. Faktiski – nekāda trenēšanās nenotiek.

Nedēļu pirms lidojuma arvien vairāk uzmācas satraukums, ka sagaidāmie 10 000+ augstuma metri, kas jāpievārē 180 km garumā, tomēr nav piecas minūtes uz stairmaster (piecu minūšu laikā uz kāpšanas trenažiera es norasoju kā jāņuzāle agrā jūnija rītā), tāpēc metos no Amazon (bezmaksas piegāde no 59 eiro!) pasūtīt kompresijas getras un random ceļu ortozes, kurām mani vajadzētu glābt visos lejupceļos (lejupCEĻOS, hehe). Vai es biju plānojusi sev sarūpēt smalkās ortozes, ko man rekomendēja Zane, kas gāja apkārt Monblānam? Jā, bet labāk es 200 eiro notriecu citās nekam nevajadzīgās lietās un iemetu virtuālajā groziņā 2 gab. ortožu par kopējo summu 34 eiro. 

Sestdienā vēl tešamies uz Decathlon un izceļam tur pārgājienu nūjas (un kepku man, un zeķes gandrīz nūju cenā) – jaunums manā pārgājienu pieredzē. Ceru, ka neizbakstīšu sev acis ar tām, bet gan varēšu ar kalnu kazas veiklību durties kalnup un lejup, nejust nekādu nogurumu un visiem stāstīt, ka pārgājiens bija maksimāli viegls. Papildus šim visam kā lielāko dārgumu esmu glabājusi tabletītes, kas paredzētas reimatoīdā artrīta pacientiem un, ar kurām paniekojoties, mani ceļi jutās kā septītajās debesīs, tāpēc tagad esmu izdomājusi, ka man ir artrīts. Bet to uzzināsim janvārī, kad pienāks mana rinda pie reimatologa, sekojiet šim seriālam nākamajā sezonā. Lai nu kā, plānoju tās uzkriukšķināt ik rītu un ar smaidu raudzīties pretī dienai (pēc tam, kad būšu pačīkstējusi, ka nekur negribas iet).

Diezgan daudz laika paiet, prātā pārcilājot, kuru sejas krēmu ņemt līdzi. Un kurus legingus ņemt. Un kurus t-kreklus. Protams, esmu jau laikus pasūtījusi mazu pudelīti matu eļļas, jo bez dūmo krāsnis un maizi negriež nazis ass, kā arī influencējusies no Zanes un iepirkusi Perskindol gēlu, ar ko ieziest muskuļus un locītavas. Ja tas neizrādīsies brīnumlīdzeklis pret taukiem sāpēm, būšu max. pievilta, jo tomēr tas ir 100 ml iepakojums, kas nozīmē papildu vietu un svaru somā. Redzēsim, redzēsim, ZANE, vai tu man sadirsi. 

Pievēršos arī citiem sagatavošanās darbiem. Botas, jaka un soma tiek sapūstas ar impregnatoru, kam pavisam nejauši uzskrēju virsū Lidl, un man ļoti patīk Lidl, tāpēc es ticu, ka jebkādi nokrišņi mani necik nekomandēs, jo būšu pasargāta. Procesa laikā uz brīdi liekas, ka saindēšos no produkta jiftīgā aromāta, bet tas tikai liecina, ka šis nav vis kāds nanoūdens, bet īsta manta. Protams, uzskatu, ka Madeirā laiks visu laiku būs perfekts (prognoze, tāpat kā notikumi Degpunktā, mainās ik minūti), bet kaut kādas veselā saprāta paliekas vēl manī ir palikušas, tāpēc uz to paļauties nevar.

Skumstu par pazudušo bafu, kas man bijis līdzi visos trīs iepriekšējos pārgājienos, bet, kad pārbaudu somas kabatas, lai pārliecinātos, ka tās nav sašņauktu salvešu glabātuve, atrodas bafs! Jā, nu, tas tātad nav mazgāts kopš Īrijas pārgājiena, bet vienu ne pārāk smaržīgu lietu ņemt līdzi jau var, vai ne, nav jau nekāds Latvijas siers.

Gribas jau sevi motivēt un uzmundrināt, ka pēdējo gadu esam cītīgi boksējušās un gājušas uz stepu (pas de bourrée gan, visticamāk, mums nenoderēs), tā ka sirdij gluži nevajadzētu būt galīgai vājiniecei, vienlaikus koncepts leg day man pēdējos mēnešus ir piemirsies. Muguras treniņi gan palaikam bijuši manā arsenālā, tāpēc varbūt šoreiz soma šķitīs kā pūciņa. Diez vai.

Rīt tātad čil lidojumiņš sešu stundu garumā – viss Spotify liked songs saraksts nokačāts, planšete piestumta grāmatām (bet nu nebūsim naivi, iespējams, neizlasīšu pat vienu grāmatu), filmas veselai dienai sarūpētas –, varbūt kāda maza peldīte okeānā (hei, ūdenī esot +23 grādu), mazliet laiskošanās, mazliet pārmērīgas rīšanas (ir lietas, kas nemainās) & tad jau otrdien bom caminho!

Darbi

so if you ask me as a friend, i'd tell you "run"
as a fellow coworker, i tell you "pls don't go"

Interjers

Kad atvedi mājās grāmatām pilnu cukura maisu.

Laimīga sagadīšanās

Kad jāuzjauc nedaudz epoksīda, bet nav ar ko samaisīt, taču pēkšņi atskārt, ka vakar ēdi saldējumu, tuvumā nebija miskastes, tāpēc kociņu ieslēpi somas kabatā.

Muskuļu atmiņa

Kad treneris 40 sekundes liek taisīt jebkādu kardio, kājas automātiski aizāk Insanity iesildīšanās vingrinājumus.

Krievu rulete

Kalamata olīvas un mandeles šokolādē uz viena šķīvīša.

Šopings

Kad ir bēdīgs garastāvoklis, tāpēc aizej pastaigāt pa veikaliem un nopērc orbitālo slīpmašīnu.

Ieradumi

Lidojuma laikā neviļus sanāk skatīties katastrofu filmas.

Dekompresija

Kad nedēļu neesi bijusi Netflix, jo jādzīvo rich life Atēnās, tad nobindžot seriālu vienā vakarā pilnīgā vienatnē ir sapņa piepildījums.

Dažādība

Šogad esmu peldējusies trīs jūrās. 

Vilšanās

Kad gribi tikai izlēkāties pa stepa platformu, bet pusi treniņa jātaisa pietupieni un presītes.

Laiki

Nupat apjautu, ka tālajos deviņdesmitajos pagalmā spēlējāmies ar krievu bērniem, kuri vispār nerunāja latviski, un tas man tolaik neraisīja nekādus jautājumus.

Atlētika

Agrāk leg day every day, šobrīd nav nekā labāka par stieņa spiešanu virs galvas.

Brīvdienas

Atbraucu mājās, ieraušos gultā, kaķis piespiežas pie sāniņa. BEST.

Uzturs

I. – Viņa teica, ka es par maz ēdu
G. – NICE!!!
I. – Jā, bet man šķiet, ka viņa nedomāja čipsus :(

Vasariņa

25k soļu pa Londonu zābakos – gribas sev nogriezt kājas, gurni kā spīlēs, viss slikti.

25k soļu pa Splitu sandalēs – nulle diskomforta, kājas svaigas kā gurķīši (neatmazgājami netīras gan).

Saldā dzīve

Gribu saldējuma abonementu – "Rūjienas saldējums" katru nedēļu man piegādātu kasti brūkleņu konusiņu.

Savienojums

Ikreiz, kad naktī pamostos un paskatos, cik pulkstenis, galvā noskan vārdi: "Saule vēl nebija uzlēkusi, kad Muļķu zemē jau sākās rosība."