Set me on fire!

Šovakar mēs ar Ievu apmeklējām Valpurģu nakti. Nē, ne jau to, iespējams, ūberkruto pasākumu klubā "Depo", kurā es neesmu bijusi, nē, man taču nemaz nav 18 gadu. Mēs devāmies uz Tērveti, kur Pasaku mežā bija paredzēts jandāliņš. Vispār jau tīri jauki, protams, viss vairāk domāts bērniem, turklāt mēs aprobežojāmies viena ar otras kompāniju, līdz ar to nebija mums tādas grupas jautrības. Mums gan vienmēr ir jautri un forši, bet šeit tomēr prasījās pēc vēl kādas tautiņas. Protams, mums bija paredzēti līdzbraucēji, bet viss mainījās. Izšūpojāmies šūpolēs, izstaigājām labirintu, pie Tērvetes Velna ievēlējāmies vēlēšanos un gandrīz apmaldījāmies ceļā uz izeju. Un tieši šajā ceļa posmā pār mani nāca apziņa - gandrīz visi ūberkrutie vīriešu kārtas pārstāvji ir vienkārši apsēsti ar kniebšanos. Nu, labi, iespējams, arī tie, kas nav, kā mūsdienās saka, stilīgie un kādi tur vēl, ir apsēsti ar šo pašu, bet viņiem ir kauns/saprāts to izrādīt/neizrādīt. Piemēram, gājām tā divatā uz mašīnu pa mežu, pretī mums nāca četri jaunekļi, kuri garāmejot nošmaukstināja lūpas. Mierīgā solī devāmies tālāk, taču tad izdzirdējām tīri skaļu balsi: "Mēs taču mierīgi varējām viņas izvarot!" Sirds dauzījās, pielikām soli, sākām skriet - jo vienkārši pārbijāmies. Gar acīm jau aizslīdēja ainas, kā es guļu mežā ar pāršķeltu rīkli. Nesaprotu, kāpēc kaut kas tāds ir jāsaka? Kurš normāls cilvēks vispār domā par izvarošanu? Kāds prieks vispār ir kādu izvarot, jo tas, kuru mēģina piespiest to darīt, taču nemaz necenšas sagādāt baudu izvarotājam. Too young, too dumb. Es jau tā tik reti izeju ārpus mājas, bet tad gandrīz vienmēr gadās kaut kādi nepatīkami notikumi, kas izjauc visu prieku. Dažkārt man šķiet, ka 3/4 jauniešu vienkārši vajadzētu nošaut, tā teikt, mākslīgo atlasi veikt. Iespējams, tajā skaitā arī mani, bet es vismaz (ehh, taisnošanās) neeju virsū maziem puisīšiem un nesaku, ka mierīgi varētu šos izvarot. Un ja jūsu mājdzīvnieku sauc Nezina, tad jūs esat baigi forši, jo mūsējo lauvu tā sauc!