2010-10-11

This just in.

Besī, ka nav ko teikt (besī teikt besī nenormāli, bet neprotu pārstāt). Tas ir, sakāmais ir regulāri, bet nezinu, kā to pateikt un tā, un nekas no tā arī nav tāds svarīgs/pieminēšanas vērts (neko nezaudēšu, ja pēc gadiem par to nevarēšu izlasīt, lai gan nekas, ko es rakstu, nav svarīgs un interesants, haha). Darbojos pēc shēmas "uzrakstu-nodzēšu", tviteris ir atņēmis man spēju izteikties. Vispār man ir zudusi normāla spēja izteikties jēdzīgi, to novēroju savā seriālu intervijā. Es tur kaut ko gvelzu nepārtraukt, novirzījos no jautājumiem, putrojos, nepatika klausīties sevi no malas (tā gan ir interesanta koncepcija: runāt un klausīties sevi no malas vienlaicīgi), jo tas izklausījās tik ļoti garlaicīgi. Es īstenībā pirms tam galvā biju sagatavojusi visādas atbildes uz iespējamiem jautājumiem, bet, protams, tas viss man aizmirsās, un tā vietā es vienkārši raustījos un nespēju normāli atbildēt. Man jau visu laiku šķita, ka es esmu nenormāli forša un tā, bet, stāstot lietas, sapratu, ka mani nekas neinteresē, es neko nedaru, man nav dzīves, man nav hobiju, es nezinu, ko dara manas draudzenes, un vispār - kāpēc ar mani kāds vēl runā? Vajadzētu laboties, bet ir pārāk liels slinkums. Un vajadzētu pārtraukt daļu seriālu, tikai nav īsti nekāda iemesla to darīt.

2 komentāri:

Dac' teica...

izskatās, ka tā intervija uz tevi atstājusi tādu pretēju iespaidu nekā uz mani, jo man tiešām patika (:

un seriālu skatīšanās pārtraukšana noteikti ir vissliktākā iespējamā doma. kāpēc, nu KĀPĒC lai beigtu darīt kaut ko, kas dod prieciņus?

Guna teica...

Nav jau tā, ka man nepatika intervija; es pati sev nepatiku, man liekas, ka es pat neteicu īsti to, ko es domāju, bet vienkārši KAUT KO, jo biju totāli apjukusi.

Un seriāliņi ir lieliski, bet to ir TIK DAUDZ (man drīz vairs nebūs nekāda kontakta ar ārpasauli), man vajag kaut kādu citu hobiju vai ko tādu, jo jābūt taču pasaulē vēl citiem prieciņiem bez seriāliem, nevar būt, ka nav ;)