31. decembris, vai ne.
No rīta pabeidzu vakarā iesākto The Perks of Being a Wallflower, kuru lasot šņurkājos un šņukstēju,  noskatījos arī filmu, kas vēl vairāk iesita pa īstajām vietām, tagad klausos jau nez kuro reizi depresīvāko dziesmu pasaulē, tas ir, Asleep no The Smiths.

Man likās, ka emo es atstāju 2005. gadā, bet laikam jau tā nav vis.

Jaunā gada apņemšanās

Mazāk melot sev.

Interaktīvā aptauja

Vai man ir jāraksta kursa darbs, bet es skatos QI?

a) jā
b) nē
c) iespējams
d) nevar pateikt

Jo tas laiks ir pienācis

(c) Marianna

Apjausma, ka nekas vairs nav jālasa obligātā kārtā, ir visnotaļ biedējoša, jo pēdējos divus gadus manu lasāmstraumi ir regulējuši saraksti, līdz ar to es vairāk vai mazāk esmu zinājusi, ko aiztikt.
No kura gala ķerties klāt to-read sarakstam? Vai es vispār gribu lasīt kādu no grāmatām, kas sakrautas tornī pie gultas? Vai man vispār patīk lasīt?
Esmu apjukusi.

My life so far: sleeping with Charles Dickens while thinking about Richard Armitage.

Lielisks papildinājums foršam coffee-date ar draudzenēm ir brīdis, kad, ejot pa ielu, netīšām kāda dūda, dīdīdamās pie savas mašīnas, saviem ārzemju biedriem saka: "We need to get benzin!"

Vārds pavēdere man asociējas ar cūkas šķiņķīti, līdz ar to es nespēju to uztver erotiski.

First world problems

Grūti būt veģetārietei pēc pieciem XL whiskey sour kokteilīšiem, kad gribas kaut ko kreftīgu tā, ka acīs cērt, bet vienīgā opcija ir gaļas salāti.
Neko, paēdu kūciņu un gāju gulēt.

Starp homoseksuālajām fantāzijām (no, Thilbo is NOT a thing!) un sliktiem zīmējumiem (put the pencil down!!!) Tumblr'ā reizēm pavīd arī kāds patiesības grauds.

Compared to Thorin Oakenshield every real man is just a letter opener.

Ok, nu jau vairs nav tik traki, the worst is over, un man vajadzēja tikai apmēram 2 nedēļas.

Skatos The Hour un gribu nokļūt piecdesmitajos, jo tur visi pīpē visu laiku(,) un man skauž.

Vakar vakarā noskatījos visu Strike Back pirmo sezonu. Šodien gribu skatīties atkal.

Diez cik dienu paies, līdz man apniks nekā nedarīšana?

Kā iesvētīt jaunu datoru:
1) uzlikt fona attēlu ar RA;
2) ieslēgt North & South.

With a gun

Traki vispār pēc eksāmena postmodernisma literatūrā iet skatīties teātri, jo gribas dažādus literatūras terminus piemērot attiecīgajai izrādei.

Nepatīk, nepatīk man metafikcija uz skatuves, es negribu, lai man iebaksta acīs, ka tas, ko es skatos, nav īsts, man nepatīk interakcija ar skatītāju, es to nevēlos. Izliecieties, ka mūsu tur nav, lūdzu! Es zinu, ka PoMo un tā, bet NĒ.
Es negribu, ka man ir jādomā, kur likt acis, jo tieši skatīties uz aktieri nevaru - rodas ilūzija, ka man skatās acīs (lai gan šī ilūzija, protams, ir novērojama arī lielās izrādēs, bet tādās, kur skatītāji sēž piecās rindās un nav pilnīgi aptumšoti, šis efekts ir pārlieku liels).
Un vēl es nezinu, kādēļ Dailes teātra izrādēs kailas krūtis ir gandrīz vai obligāts izrādes elements. Dažreiz tas var strādāt, bet tas tiešām nav nepieciešams, pat tad, ja Dārtai Danevičai ir skaistas krūtis.

Dainim Grūbem savukārt uz mūžu, šķiet, manās acīs ir uzspiests anekdošu šova/Zelta talantu zīmogs, tādēļ man grūti viņu uztvert kā nopietnu aktieri. Dārta gan bija forša.

Lift weights or lift pints?

Tā kā sakāmvārds iesaka neatlikt uz rītu to, ko vari izdarīt šodien, izlēmu, ka nekā nedarīšana nedrīkst gaidīt.

[17:57:12] Marianna: COME ON LOOK AT HIM
[17:57:22] Marianna: viņš pasmaida un izskatās, ka viņš domā, kā tavas kājas aplikt sev ap kaklu

Laikam nav jau noslēpums, ka mēs esam mazliet aizrāvušās ar Džonu, Torinu, Ričardu Armitidžu.

Ķecerības kalngals: Greja piecdesmit nokrāsas vienā to-read grāmatu tornī ar jauno Bībeli.

Mani tiešām sajūsmina tas, ka LTV 1 ir nācis pie prāta un rāda jaunu teātri.

Grumpy cat + Ziemassvētki = viss, uz ko es gribu skatīties

Pirmās pasaules problēmas

Ļoti gribas lasīt grāmatu, bet drausmīgi nāk miegs.

Nag(l)u laku Top 1

Teicos rakstīt nagu laku topu, jo tas ir vieglāk par grāmatu topu, un solījumu turu. Nevienā akmenī nav iekalts minimālais topa vietu skaits, tādēļ man ir tikai Top 1, jo ir tikai viena bilde, turklāt tā pati nav pat instagramēta, lai izskatītos kaut mazlietiņ mākslinieciskāk.
Lai nu kā, labākā un lieliskākā nagu laka 2012. gadā ir: Jubilee no Nails Inc.

Protams, fotografēt es neprotu, līdz ar to attēlā nav redzams tas, ka gaismā nagi laistās košāk par jebkuru Ziemassvētku eglīti, ka lakas pudelīte vien liek visām žagatām zaudēt prātu, ka ar divām kārtām pietiek, lai iegūtu necaurspīdīgu klājumu. Nav redzams arī tas, ka lakas noņemšana aizņēma apmēram 15 minūtes un puspudeli nagu lakas noņēmēja, ka spīdumi pēc tam bija visur, bet tas bija oh so worth it. Izvairos runāt arī par to, cik šis prieks maksāja, jo tas tikai pierādīs manu izšķērdību un nespēju pretoties kārdinājumam un liks radītājiem un radiniekiem nesapratnē nošūpot galvu.

Laikam ar šo arī izsīkst manas spējas izveidot topus. That is all.

Nepatīk, ka filmās vairs nekas nav īsts. Ne ezis, ne ērglis, ne māja, ne puķe.
Ticiet vai nē, BET TO VAR REDZĒT, KA TAS NAV ĪSTS!!!

Un acīmredzot esmu par vecu orkiem, troļļiem un gobliniem, ja man uz tiem jāskatās. Lai gan nekad neesmu bijusi sajūsmā par dažādiem neglīteņiem filmās, it's gross. Negribu īpaši skatīties arī uz vardarbību, slaktiņiem un klausīties pārāk lielu troksni.

2012. gada grāmatas

Šis man ir bijis tāds grāmatu gads. Goodreads skaitītājs rāda, ka esmu izbūrusies cauri veseliem 50 gab., turklāt, šķiet, manā sarakstā kvalitātes ir vairāk par kvantitāti dīvainā kārtā (pie jūriņas lasīt Deloveja kundzi laikam nav tas, ko cilvēki parasti dara).
Pamanījos tikt galā ar vairākiem ķieģeļiem, kā Anna Kareņina, Dombey and Son, the Naked and the Dead. Droši vien, ja ne šo un nesaprašanās ar Dombiju gandrīz 2 mēnešu garumā, sarakstam varētu pieplusot vēl kādu pārīti, bet šis laikam ir mans gada rekords (gan jau līdz 31. decembrim vēl mapē read iesēdināšu dažus darbiņus, piemēram, esmu nosolījusies ķerties vērsim pie ragiem un izlasīt vismaz pirmo 50 Shades of Grey, un tā tīri teorētiski ir ātra lasāmviela). Daļa grāmatu bija iekļauta divos obligātās literatūras sarakstos, tādēļ vēlme to visu patiešām izlasīt, iespējams, bija lielāka par vēlmi kārtīgi iegremdēties katrā no tām līdz ausīm, kas man pašai mazliet sāp, bet vēl jau visa dzīve priekšā pārlasīt un pārlasīt.
Tā kā copycat likumi nav atcelti, iedvesmojos no Ilzes un taisu savu 2012. gadā izlasīto desmit mīļāko grāmatu sarakstu. Protams, nevaru būt droša, ka tuvāko 18 dienu laikā neizlasīšu kaut ko absolūti ģeniālu (šorīt iesāktā Džonatana Franzena Freedom pat varētu būt viens no šiem gadījumiem), bet gan jau dzīve tādēļ neapstāsies.
Secību laikam īsti nav iespējams ievērot, tādēļ vietas ir aptuvenas.

10. L'Amour Dure Trois Ans (Frédéric Beigbeder)
 Mana otrā grāmata franču valodā. Iespējams, daudz ko nesapratu, bet tas, ko sapratu, bija lieliski un beigbederiski, turklāt paplašināju savas zināšanas par franču neformālās valodas slāni. Salīdzinoši plāna grāmatiņa, ar ko galā tiku, šķiet, pāris dienās, plēšoties cauri bezgalīgajiem apostrofiem un akcentiem. Beigas atklāj, vai tiešām mīlestība ilgst tikai trīs gadus. Noteikti pārlasīšu vēl, kad būšu gudrāka.

9. Paper Towns (John Green)
Par Džonu Grīnu uzzināju, šķiet, no Čārlija (Charlieissocoollike) kanāla jūtūbā jau pirms gadiem diviem. Drīz vien pasūtīju šo grāmatu, ko taisījos lasīt pagājušajā vasarā, bet tā vis nenotika. Šovasar, kamēr baudījām neesošo vasaru Engurē, vienu rītu piesēdos klāt un no rokām neizlaidu, līdz nebiju pabeigusi, jo absolūti iekritu stāstā. Burvīgs YA romāns (lai gan es droši vien esmu jau ārā no šīs kategorijas, un man ļoti, ļoti patika), kurā savu lomiņu spēlē Volta Vitmena Leaves of Grass dzejoļu krājums, kuru es mazliet lasīju romantisma perioda literatūras vajadzībām. Smuki!

8. The Illustrated Man (Ray Bradburry)
Rejs Bredberijs ir ģeniāls, un visiem vajadzētu lasīt to, ko viņš raksta! Diezgan distopisku īsstāstu krājums (galvenajā lomā itin bieži ir bērni - neliela paralēlīte ar mīļo Čārliju?), kas manī izraisīja milzu sajūsmu jo īpaši tādēļ, cik meistarīgi Bredberijs spēlējas ar valodu. Stāsts Rain vispār, manuprāt, bija īsta paraugstunda tam, kā ar vārdiem likt redzēt un sajust tur notiekošo.

7. North and South (Elizabeth Gaskell)
Izcila grāmata par 19. gs. industrālo Lielbritāniju, kas gan ir foniņš neparastam mīlasstāstam (kurai gan meitenei nepatīk palasīt par vīrieša ciešanām, haha). Tāpat kā Ilze, arī es visu laiku gribēju bļaut: "Mīli taču viņu, muļķe!" Un, jā, BBC miniseriāls arī bija top notch,  Džons Torntons tur bija...āāāāāā (un es parasti nekūstu aktierīšu dēļ).

6. 1984 (George Orwell)
Kurš gan nezina, kas ir 1984? Es kārtīgi uzzināt saņēmos tikai šovasar. Lasīju ar nelabuma sajūtu, bet apstāties nespēju - tas bija tik pelēki, putekļaini, raupji, sāpīgi, negaidīti un fantastiski.

5. Rīga-Pekina (Ilona Balode)
Viena no divām šogad izdotajām grāmatām, ko pamanījos izlasīt. Domāju, lieki vēl slavēt Ilonu Balodi, bet viņa tiešām prot rakstīt ārkārtīgi aizraujoši un ar dzirksti. Lasīju un priecājos, skumju, jutu līdzi, smējos un laimīgi nopūtos, ka man nav ienācis prātā parakstīties uz kaut ko tādu, jo mainīties ar viņu jau nu gan es negribētu, bet, siltā dīvānā sēžot, ceļojuma dienasgrāmatā var iekrist kā akā.

4. Great Expectations (Charles Dickens)
Mans mīļais Čārlijs, ar ko kopā nāksies pavadīt vēl vismaz pusgadu. Patiesībā Lielās cerības lasīt iesāku pagājušā gada pēdējās dienās (nevarēju nociesties un sākumā noskatījos jauno BBC ekranizāciju) un tā aizrāvos, ka pat Vecgada vakarā pie galda nekaunīgi sēdēju ar augli rokās, jo negribēju pārtraukt ielūrēšanu Pipa piedzīvojumos.

3. The English Patient (Michael Ondaatje)
Viena no obligātās literatūras grāmatām, kas mani aizķēra. Bez jūraszirdziņa un asiņu ainām varbūt varēja iztikt, bet pārējais bija tiešām brīnišķīgi un emocionāli. 

2. To Kill a Mockinbird (Harper Lee)
Lakstīgala plauktos mētājās jau vairākus gadus, bet visu laiku raustījos ķerties klāt, jo kaut kā biju saklausījusies, ka tas ir romāns par tiesu un advokātiem, un nevienlīdzību, līdz ar to automātiski mans viedoklis par to bija - gar-lai-cī-gi. Paķēru līdzi uz Positivus, iesāku lasīt tur un sapratu, ka tā ir absolūti burvīga grāmata no bērna perspektīvas - līdz ar to ļoti patiesa un pilna sirds siltuma.

1. Cloud Atlas (David Mitchell)
Jā, arī mana gada grāmata ir Mākoņu atlants, jo tas bija kaut kas tik, tik, tik izcils, ka citādi nevar būt. Ielasīšanās man gan aizņēma apmēram 20 lpp., bet, kad tas notika, šķīda dzirksteles. Lai arī citi saka, ka stāstiņi paši par sevi ir banāli, es tam nevaru piekrist, jo mani sajūsmināja it viss, es neparedzēju nevienu plot twist, es smējos un bēdājos, un negribēju, lai šis romāns jebkad beigtos. Jālasa angliski, jo tulkojums ir ļoti shady. Filma ir smuka, bet mēs, Roberta Frobišera fanu klubiņš, nespējams piedot viņa stāsta izķengāšanu.

Tikko es sapratu to, ka par grāmatām runāt es nemāku. Laikam jāuztaisa mīļāko nagu laku Top 10, tur vismaz bildes runā pašas par sevi!
Šaubos, ka nākamais gads būs tikpat produktīvs - viens no diviem nezinājamiem noteikti cietīs, lai gan ir stimuls lasīt kaut vai tādēļ, lai īpaši neiepaliktu no lieliskajām kursabiedrenēm.
Ceru, ka grāmatu blogeri taisīs šādus sarakstus, jo man vajag idejas nākamajam gadam. C'est tout.

Ja manam vārdam uztaisītu anagrammu un to atkodētu, iznāktu nevis I am Lord Voldemort, bet Es esmu Oblomovs.

Oblomovs no aktieriskā viedokļa bija fantastisks, manuprāt, tas, kas tur apakšā, varbūt mazliet mazāk (lai gan ko var gribēt no romāna, kura pirmajās 150 lappusēs galvenais varonis no gultas neizkāpj).
Daudziņa balss gan bija paņemta no Latviešu mīlestības pirmā stāsta un Znotiņa runas maniere - no slimnīcas epizodes tajā pašā izrādē.
Tāpat lieliski un iespaidīgi - cik nav redzēti aktieri, kuri izrādes gaitā piemirst savu akcentu, gaitu, īpašās grimases vai citus svarīgus sīkumus un lielumus.

Dienas vilšanās: izlobīt sausu un izkurtējušu mandarīnu.

Vai tiešām pasaulē ir tik maz mūzikas, ka seriālos dziesmām noteikti jāpārklājas?

Un, protams, visos pēkšņi tiek nejauši no somas izvilkti Windows Surface. 

Diez cik reižu vajadzēja Hjū Grāntam, līdz viņš spēja Love Actually deju notēlot bez smiešanās?

Sāka skanēt Čaikovskis, un es biju pārliecināta, ka tā ir melodija no Harija Potera.
Izrādās, es neesmu vienīgā.

Jūtos kā kulturāla tumsoņa.

[22:03:18] Guna: kas tā par modi vispār dot linkus uz g-books?!!!!!
[22:03:25] Guna: da fuq
[22:03:35] Marianna: tas ir tāpat kā doktora darbā ielikt wikipēdiju kā atsauci

Labprāt vienu eksāmenu pie Irinas Novikovas iemainītu pret trim pie Maijas Brēdes.

Tādu haosu un bezjēdzību laikam visu šo četru gadu laikā vēl nebija izdevies piedzīvot.

Visu laiku piemirstu, ka man vairs nav 20, bet vēl +2.

Darba vadītāja stāsta, ka lasa kāda kursa darba nodaļu un iedomājas, ka tas, kas tur rakstīts, varētu būt kā laikā manam darbam. Apskatās, kas ir šīs nodaļas autors, un tā izrādos es.

Not bad.

Šodien pirmo reizi uni ēdnīcā dzirdēju vēl kādu cilvēku prasām, vai ēdienā, kuru viņš grasījās iegādāties, ir gaļa.
Gandrīz kā spogulī skatīties! Atšķirība vien tā, ka tas bija pusmūža vecuma vīrietis.

Piedodiet, bet celties ziemā sešos no rīta ir kaut kāda vulgaritāte un cilvēku spīdzināšana!

Man taču ir jāsaguļ viss tas miegs, kuru vasara atņem ar sasodīto saules spīdēšanu piecos no rīta un neizturami karsto istabu.
Beidzot ir tumšs, un es varu tēlot pūci (tas ir, gulēt līdz de-vi-ņiem!!!), bet, protams, te sākas vecais stāsts par cukurūdeni.

Kad tad lai es dzeru guļu?!

Pašai liels pārsteigums un prieki, ka... es protu rakstīt franciski mazliet?
Nu, tas ir tā, ka nav jāskatās visu laiku vārdnīcā un jādomā par vārdu locījumiem.
Who knew!

Apskatīju savu sekmju izrakstu un atcerējos, ka pirmā kursa pirmajā semestrī bija jākārto astoņi eksāmeni. Un tie visi patiešām bija eksāmeni, nevis šādi tādi automāti.
Tās bija divas nenormālas nedēļas, jo, protams, visiem galvās figurēja tā gaišā doma par ātro sesiju un ilgajām brīvdienām, un es nekautrējos to uzstājīgi ierosināt.

Šogad, on the other hand, nezinu, vai sesijas laikā vispār būs uz skolu jāiet, ja nu vienīgi pēc kādiem rezultātiem. Ne jau tāpēc, ka eksāmeni būtu atcelti - tie vienkārši ir pabīdīti dažas nedēļas uz atpakaļu, lai decembris būtu īpaši saspringts un lielisks.

Diemžēl sasniegt iecerēto, respektīvi, vienu semestri tikai ar apaļām atzīmītēm laikam neizdosies vis. 5/2 tā arī paliks nepārspēts rezultāts. Oh, well, nav jau tā, ka atzīmes būtu visa dzīve. Bet prieciņu nes toties!

Ķirse, G. (2012) Kā neko nedarīt? Rīga: Jumava

Nekad nebūšu Roberts Frobišers, jo, kad no sekcijas izgāzās divi stikli, nekādu simfoniju nedzirdēju.

Stulbais, stulbais brīdis, kad pēkšņi nav iespējams atrast to grāmatu, no kuras ņemt lielisks citāts kursa darbam.

Ja seriālā dzirdi pieminam grāmatu, ko taisies lasīt, jo tā ir iekļauta obligātās literatūras sarakstā, tad tā pavisam noteikti ir zīme.

Un galvenais secinājums ir tāds, ka tie, kas uzskata, ka Dikenss pārspīlēja ar sakritībām, var iet ieskrieties, jo mana dzīve ir viena vienīga sakritība, so it seems.

Šonakt man sapnis (drīzāk gan murgs) bija kā no Folknera As I Lay Dying.
Tikai ar pazīstamiem cilvēkiem.

 1 priekšmets skolā - check.

Ceru, ka ar rezultātu viss būs kārtībā. Sajūta gan lieliska tā vai tā.

Jauna spēle intelektuāļiem (autore: Līva):

runājot iepīt visdažādākās atsauces uz filmām/literārajiem darbiem/seriāliem/vēsturiskām personām/citām lieliskām lietām, pārējie mēģina tās piefiksēt, atpazīt un saskaitīt.

Tas brīdis, kad, ar roku rakstot vārdu franču, jumtiņa vietā uzliekas ķepiņa apakšā.

Labprāt pieteiktu Latvijas Lepnumam tos vīriešus, kas šodien vilcītī savaldīja jēgu zaudējušu cilvēku, kas sāka jau kļūt bīstams gan sev, gan citiem.
Un policistam, kurš ne mirkli nebija rupjš, lai gan pret viņu tika vērsts pilnīgi viss iespējamais krievu valodas lamuvārdu krājums.

Principā jau jāsāk domāt par Ziemassvētku cepīšiem un piparkūkām. Ar pēdējām gan ir tā, ka, lai gan mīklu pēdējos 3 gadus kopā līmēju pati, veikalā pirktās garšo labāk. Nav man, hmm, kas būtu analogs zaļajiem īkšķīšiem virtuvē?

Laimīgā kārtā skola (jā, es spītīgi turpinu uni saukt par skolu jau ceturto gadu) šogad beidzas jau 21. decembrī (woop!), līdz ar to būs iespēja paķēpāties virtuvē. Ceru, ka saņemšos Stollen'am beidzot & ka tas neiznāks tikpat garlaicīgs, cik klasiskā fruit cake.

Galvenais gan laikam ir nepiemirst par balto karstvīnu, kas bija pagājušo Ziemīšu atklājums nr.1.

Šodien ar māsu pirms koncerta baigi sasmējāmies, atceroties, ko vakar Spēlmaņu nakts laikā pastāstīja Artūrs Skrastiņš, ka viņš pēc pirmās teātra izrādes - Sprīdīša -, ko bērnībā apmeklējis, lai paustu savu sajūsmu, pa visu zāli esot iesaucies: "Sprīdītis - sūds!"

P.Krilovs: "Latviski to sauc par... dvēseļu kopošanos. Un, ja tu nekopojies, tad tu esi impotents."

Tā, februāra vidū būšot jauna Les Miserables versija. Tātad līdz tam brīdim grāmatai jābūt manā Goodreads read plauktā.
Baigā trilemma tikai: latviski, angliski vai varbūt franciski (cik drosmīgi!), riskējot nesaprast apmēram pusi?

#1stworldproblems

Pirms dažām dienām no Ilzes saņēmu vēstuli, ka mums būšot jānoliek ziedi uz Dikensa kapa. Ja viss neticamā kārtā izdosies, kā plānots, tad es pati viņu tur aizvilkšu.

Ja Cloud Atlas nav lasīts, tad filma droši vien šķiet ļoti iespaidīga, bet tā grāmata ir pārāk laba, lai pēc savas iegribas mainītu visdažādākos aspektus & lipinātu kaut ko klāt.

Ņemot vērā britu un amerikāņu literatūras dominanci manā grāmatplauktā pēdējo trīsarpus gadu laikā, nākamgad (vairs nekādas obligātās literatūras!!!) solos pievērsties latviešu diždarbiem, krievu literatūrai un kaut kam franciski.

Un, protams, turpināt draudzēties ar Dikensu.

Sāku just nelielu azartiņu pacīnīties par sarkanajiem vāciņiem.
Šogad gan laikam vislielākās izredzes kaut ko salaist grīstē, jo darīt gribas (un izdodas) aizvien mazāk un mazāk.

Māsa izvārīja savu mīļo ķirbju biezzupu.
Smird visa māja.

Barf.

Google Books varētu uztaisīt normālu bibliotēku, tas ir, piedāvāt par dažiem dolāriem uz visu dienu dabūt pieeju visām e-grāmatām pilnā apjomā.
Man atkristu laika tērēšana, viņiem iekristu piķis.

Win-win.

Vienmēr uzsveru, cik ātri protu strādāt un visu dabūt gatavu, bet šis rīts acīmredzot pierāda pretējo - divas rindkopas trīs stundu laikā droši vien par neko labu neliecina.

Nespēju valdīt sajūsmu par to, ka man ir lieliskas kursabiedrenes, ar kurām iet uz a) kino, b) teātri, c) Šekspīra dienu ar kūkām.

+ vēl joki katru mīļu brīdi.

Izmēģināju deadliftus ar stieni & tas nostrādāja!

Oh, the feeling of empowerment!

Es nevaru izpildīt mājasdarbu, jo mana izdoma nesniedzas tik tālu, lai izdomātu informatīvo rakstu par vīrieti, kas 9 dienas pavadījis amerikāņu kalniņos. Franču valodā turklāt.
Arī nevienu revolucionāru priekšmetu, kas vēl nav izdomāts, nevaru izdomāt un aprakstīt.

Nespēju saņemties aiziet viena uz zāli. Uzlieku modinātāju, pamostos un saprotu, ka nebūs šodien. Un tā katru dienu.
Pārāk iebiedēju sevi laikam.

True story

Jā, es, man šķiet, tā priecājos par to, ka laicīgi visu sāku, ka biju pārāk aizņemta priecājoties, lai rakstītu tālāk...
(c) Ilze

Prātuļoju un nevaru izdomāt, vai izlasīt lugu pirms izrādes ir tikpat yay, cik izlasīt grāmatu pirms filmas.

Vispār tikko sapratu, ka es taču agrāk karoju tajā frontē, kas nosaka vispirms noskatīties filmu un tikai tad ķerties pie burtiem, lai zinātu, kā izskatās katrs tēls, bet laikam tas vairs man nav aktuāli.
Visvairāk baidos par to, ka kļūšu par nez kādu kinomīli (par ko mani jau dārgās kursa lēdijas brīdināja), jo vispār jau es un filmas, nu, neballējamies vienā bāriņā.

That said, gaidu Cloud Atlas, the Great Gatsby un Annas Kareņinas ekranizācijas. Vēl gaidu Ziemassvētkus.

Vajag kaut kādu labāko latviešu dziesmu sarakstu sataisīt.
Un ne jau tur Manu Zelta Dziesmu ar Dzīvi kā košums, bet tādām, kas aš sāpīgi skaistas.

Nu, piemēram, šodien man skan:
1) Atdziedi, dvēsele (tas edišn no Dvīņi dzied, jo tas bija foken lieliski, piedod, Mirdza),
2) Es izjāju prūšu zemi (no Latviešu skaistāko dziesmu ripuļa),
3) Kur gaismeņa (no Latgales Oranžā kora),
4) Acis veras - aizveras (Iļģi, protams, ir uz goda, bet kaut kā vairāk pavilkos es uz kārtējo šova izpildījumu, tas ir, Ievas Kerēvicas un viņas Zaļā kora).

Meklēju izmisīgi, kur iegādāties skaistu Sasala jūrīna versiju, bet vienīgais variants, ko atrodu, ir Ance + koris, un tas man neiet pie sirds, tādēļ iztieku ar Baumaņu ģimenes dziedājumu jūtūbā.

Neesmu vēl pat pusē, bet jau tagad varu teikt, ka Cloud Atlas ir ģeniāla grāmata.

Suddenly, the man bellowed: "Tar, tar! Tar-tartar-tattytattytatty, tar!' Got that? 'Tar! Tatty-tar! Quiet part - tar-tar-tar-ttt-TAR! TARTARTAR!!!' Got that? 

Šajā vietā es vilcienā sāku skaļi smieties.

Tiešām nevaru saprast, ko tie latvieši ņemas ap marihuānas legalizāciju.

Būtu labāk ēduši. Vai grāmatu palasījuši.

Šonakt manā sapnī aktīvi uzdarbojās tuvu un tālu izdaudzinātais Mr V.
Pamodos un nezināju, ko domāt.

Rīta filozofija.

siermaize ar tomātu > siermaize bez tomāta

Valoda taču ir viens fascinējošs fenomens!
Pavisam nejauši, lasot Notre Dame de Paris lūzeru versiju, nāca apjausma par to, kādēļ kļošas sauc par kļošām.
Nu, jo franciski la cloche = zvans.
Un kā tad angliski dēvē kļošas? Jā, par bell-bottoms.

Vēl viena grāmata franciski - check.

Tā vien liekas, ka sakritības mani vajā!

Svētā nevainībā lasu L'amour dure trois ans & pēkšņi Beigbeders tur jautā: "Vous vous souvenez de La Fureur de vivre avec James Dean?"
Un nākamajā teikumā tiek izskaidrots, par ko ir šī filma, kas, protams, izrādās tā pati Rebel Without a Cause, ko es nupat sestdien noskatījos. Par šīs filmas esamību līdz piektdienai es nemaz nezināju.

Vakardien piezīmēju sev mental note, ka vajadzētu mosties ap astoņiem.
Pulkstenī paskatījos 7:57. 
Lieki piebilst, ka to, ko sauc par gulēšanu, es naktī īsti nepiedzīvoju. Scumbag brain.

Saliku sev muguras/bicīša treniņu, vienīgā problēma tagad ir saņemties un aiziet uz zāli vienītī.

Rebel Without a Cause (1955) bija nudien forša filma, lai gan man vispār kino īpaši nepatīk & senas filmas es neskatos principā nekad.

Kulturāli izglītoties ir vērts tādēļ, lai atpazītu, piemēram, Annas Kareņinas citātu Gossip Girl vai zinātu, par ko ir franču valodas grāmatā minētā luga Rhinoceros, jo ir redzēta izrāde.

Traki vispār, ka pašlaik ar Ziemassvētkiem man visvairāk asociējas Bermudu Divstūra dziesma LABI.

Kārtējā pīkstamsāpīte par to, ka rokas kārtīgi trenēt nevarēšu, pateicoties tam lūzumam fantastiskajam lūzumam trīs gadu vecumā, pēc kura kauli saauga nepareizi arī pēc atkārtotas atlaušanas.
Arī ar stieņa spiešanu kā būs, tā būs, jo, kamēr viena roka jau sen mirst, otra vēl iesildās tikai.

Nu, neko darīt, spiedīsim un skvatiem un landžiem.

Par ko man tāds lāsts, ka uz normālu miegu un izgulēšanos varu cerēt tikai savā gultā?

Turklāt arī tad jāizpildās visādiem priekšnoteikumiem, piemēram, nekāda modinātāja, nekādas gaismas un nekāda trokšņa. 

Dažreiz viens aliņš izvēršas par pieciem aliņiem.

Bet reizēm vajag arī tā.

Uznācis azartiņš savākt 50 grāmatu līdz gada beigām, tātad vēl 10.
Laikam decembra beigās būs jāpieķer kādi 50 Shades, jo paredzu, ka ar The Naked and the Dead es iesprūdīšu vismaz uz mēnesi.

Un tad, kad man gribas lepnumiņā sev papaijāt muguriņu, jo iznācis diezgan grāmatām ražīgs gads, es paskatos uz savām konkurentēm kursa biedrenēm, kuras lasa tādos daudzumos un ātrumos, ka, nu, ir traki.

Neciešu telemārketingu, nezvaniet man, man riebjas jums atteikt, bet man nevajag jūsu hlamus!

Nē, es nelasīšu Ir un nejutīšos par to slikti, man vienalga, ka tas tagad ir kaut kāds Latvijas intelektuāļa mīļākais lasāmgabals.
Es vispār nu jau vairs lasu tikai Dienas Ēdienus un pāršķirstu Neatkarīgo.

Rokas pulkstenis šajā gadsimtā noder, lai pārliecinātos, ka telefons un dators ir paši pārstellējuši laiku.

Jāiemācās neiekarst par visādām lietiņām.

Izskatās muļķīgi & pašai oma sabojājas.

Let me guess: ziema atkal pārsteidza visus nesagatavotus. Par sniega iespējamību gan runāja jau 2 nedēļas.
Tā putra, kas šodien darījās uz ietvēm Rīgas centrā - not cool. Un ar slotu tur maz bija līdzēts.

Varis Piņķis ir seksīgs.
That is all.

Dažreiz dzejolīši mani spēj iejūsmināt.
Kā, piemēram, šis no Langston Hughes.

Democracy

Democracy will not come
Today, this year
Nor ever
Through compromise and fear.

I have as much right
As the other fellow has
To stand
On my two feet
And own the land.

I tire so of hearing people say,
Let things take their course.
Tomorrow is another day.
I do not need my freedom when I'm dead.
I cannot live on tomorrow's bread.

Freedom
Is a strong seed
Planted
In a great need.

I live here, too.
I want freedom
Just as you.

//No http://www.poemhunter.com/poem/democracy/

Mainu savu iPad 2 pret iPad Mini 32 GB.

Stulba ir tā atklāsme, ka nu jau resnās drēbes knapi var uzspīlēt, bet citi tikmēr var rīt kūkas un čipšus, un viņiem ne silts, ne auksts.
Ne-go-dī-gi.

Kaitina, ka obligātās literatūras sarakstā tiek saliktas tādas grāmatas, kuras
1) nevar dabūt HZF bibliotēkā;
2) nevar nopirkt iBooks;
3) nevar ielādēt no visādiem mistiskiem saitiem.

Bet Ēnu spēļu dialogi nudien ir smieklīgi un asprātīgi, patīk tas sarkasmiņš, kas tur spīd cauri (tāpat kā acīmredzot Ilzes Ķuzules stringi).

Stulbi diezgan šādās siltās dienās jau vilkt no pagultes ārā Ziemassvētku pleilisti, bet gri-bas ļo-ti.

Labi dzīvot Latvijā, jo OPI šeit maksā vismaz 2x lētāk.

Principā esmu gatava izlaidumam jau tagad.
Ik pa laikam redzu visādus interesantus darba piedāvājumus, taču vārdi pilna slodze ir kā dūriens sirsniņā (protams, nekur jau nav zvanīts, ka es kaut ko no tā vispār dabūtu).

Runājot par nākotni, gribu vai nu 1) Franciju uz gadiņu; 2) khem, Oksbridžu; 3) pie Andreja, lai gan šaubos, ka no manis sanāktu secīgais tulks, bet tas taču ir Andža!!!
No visa beigās sanāks nekas visdrīzāk.

Esmu tik ļoti pieradusi aiz dažādiem virsrakstiem punktu nelikt, ka pašreiz latviešu valodas norma to darīt liekas, maigi sakot, jocīga.

Hmm, bet Cālis atkal saka, ka datorrakstā laikam tie punkti īsti nav jāsprauž aiz virsraksta. Varētu tā kā Blinkenu pašķirstīt, bet slinkumiņš.

UPD: re, kā, mūžu dzīvo - mūžu mācies! Izrādās, ka nafig nevajag nekādus punktus datorrakstā, ja virsraksti atšķiras ar lielumu/burta veidu (pieļauju, ka te ietilpst arī kursīvs un treknraksts). (Blinkena, 2009 - 154)
Nu, ja, skolā jau tikai Diktāts. nācās rakstīt, tapēc kaut kā iespiedies atmiņā, ka visur galos vajadzīgi apaļie draudziņi.

Visu dienu mīcīties ar draugiem pa gultu, skatīties filmas, dzert fantu un ēst saldējumu.
Now, that's what I call Monday!

Nopirkt:
1) Bībeli,
2) Korānu. 

Seklums spiežas ārā pa visām porām, bet es nespēju pārstāt skatīties, cik skaisti mani nagi vizuļo un zaigo kā Lielbritānijas karalienes kronis.
Jūsmoju visu dienu un esmu īsta žagata.

Vai Viljams Folkners prata pareģot nākotni, ja savā 1932. gada romānā Light in August iekļāva tādu tēlu kā Mis Atkinsa, kura bērnunamā strādāja par dietitian, bet pēc ~30 gadiem pasaule iepazina Robertu Atkinsu ar viņa ēd speķi un taukus, bet neaiztiec augļus diētu?

On a hardly related note, lasu zinātnisko rakstu par sakritībām savam kursa darbiņam, un tur pavisam nejauši tiek pieminēta šī pati grāmata (un, protams, nospoilots viss atrisinājums, thank you very much), par kuru man vēl pirms nedēļas nebija ne mazākās nojausmas. Sakritība?

Ceturtdiena - diena, kad Kārlis bija Karlīna un Guna varbūt beidzot uzvilks virsjaku. Vai arī nē.

Nevajadzēja izvēlēties apgūt franču valodu.

Oriģinalitātes koeficients: nulle

Vakar uzrakstīju dzejoli.

---- _________ -
__ - - ____ _--------
_----
_----________   -
GK 2012

Izrādījās, ka tāds dzejolis jau ir izdomāts.

Vakar izteicu savu viedokli: "Stulbā modernisma literatūra ir stulba."
Te nu mani apvainoja plaģiātismā, jo Getrude Stein jau esot teikusi 'a rose is a rose is a rose is a rose'.

Nekāda māksliniece no manis vis neiznāks.

1) Visus tulkošanas semināros veiktos darbiņus (it sevišķi tos, kuros paspīdējuši desmitnieciņi) varētu pievienot CV, a la, skatiet manu PORTFOLIO.
Slikts joks, protams.

2) Tulkošanas pamatu laikā docētāja uz mums divām skatījās skumja suņa actiņām ar vārdiem: "I'm looking at you because I feel your support."  Nu, jā, bija mums tāds trialogs, jo visi klusēja kā kapi, kā akmeni norijuši, kā ūdeni mutē ieņēmuši etc., etc. Neciešu awkward silence & žēl cilvēka, kas velta mums savu laiku.

3) Jāizsvītro no savas dienaskārtības apzinīgums un izpalīdzīgums.
Vai vismaz, ja ne tā, tad pirmais varētu darboties arī tad, kad no rīta jāceļas un mazliet jāpasvīst, bet negribas, kā arī tad, kad sev jāiestāsta, ka 200 g šokolādes vienā piegājienā nav tas pats, kas gabaliņš dienā tonusam un laimes hormoniņam. Otrais vienkārši, latviski runājot, besī, jo ātri vien cilvēki sāk kāpt uz galvas & rēķināties ar to vienmēr un visur. Padod tik mazo pirkstiņu...

False friends 101

People --> pipele
Pimp --> jā, tas, ko jūs padomājāt
Bazaar --> bazars

Pardon my French

Tas brīds, kad acis noguruma dēļ vairs neturas fokusā, bet darbs vēl knapi pusē.

Blah

Story of my life

-And I don't even get pleasure from eating it. But I'm going to eat the whole thing because I keep telling myself that the good chocolate is deeper down in the bar.

//Dylan Moran, 1.10.12.

Biju līdz kaulam pārliecināta, ka esmu pārdzīvojusi visas Ms.Bre lekcijas & ka mums vairs šādos apstākļos nenāksies tikties, bet j'avais tort, jo vēl nākamajā semestrī papildus stresošanai par āāāāā, man nav bakalaura dabūšu klausīties viņas stāstos par angļu valodas variantiem; iespējams, pa vidu tiks iesaistīts arī kasešu magnetofons un kaut kādi citi antīki priekšmeti vai izdevumi, piemēram, the 1950s Book of Accents (izdota vienlaikus ar the 1950s Book of Jokes, kurā vēl nav piefiksēta dildo nozīme mūsdiernās).

Sāku izjust spiedienu neoficiālās sarakstēs, uzrunājot cilvēkus, lietot Tu, nevis tu, kā to esmu darījusi visu mūžu.
Nepatīk, nepatīk man tas lielais burts, tas ir tik auksti un formāli, un nē.

Ms. Cherry

LU HZF mācībspēki varētu beigt vienreiz māžoties un lekcijās ražot tādus vārdu salikumus kā Professor Andrew Veisbergs. Tā tas nedarbojas, nē, nē, nē.
Pietika jau atklausīties visus Martin, Alice, Kate, John (jā, tieši tā), Arthur, Mariann u.c, kā tika dēvēti mani grupas biedri, kam vecāki pamanījušies piekabināt tādus internacionālus nosaukumus. Aš jābrīnās, kā es nekļuvu par Džunu.

Un pēc tam mēģina piesieties par vārda organisks lietojumu, jo varētu taču atrast kaut ko latviskāku; jā, principā domāju, ka organisko ķīmiju vajadzētu aizstāt ar dabisko/dabīgo. Tikai nē.

+
Beidziet spiest no sevis ārā nezin kādus akcentus, jo tas posh British accent, kas, jūsuprāt, jums piemīt, izklausās visnotaļ ne-pa-rei-zi.

visaslecas.lv laikam grasās atklāt arī kādu zobu kopšanas piederumu veikalu, ja reiz ikvienam pasūtījumam tiek pievienoti kaut kādi gardumiņi :)

Darbs nr. 2 - check.

Tas, ka jauniešiem patīk visur izmētāt savu crap'u, nevienam nav noslēpums, bet pensijas vecuma vīrietis, kurš nejauši vilcienā atstāj savu Pērnes čipšu iepakojumu, Manijas papīrīti un fakin Cēsu Džona bundžu... diez kas nav.

Kas tad tas, tieši pēc mēneša man būs jau 22.

According to the original plan, man jau bija jābūt precētai 6 gadus.

Voltērs baigais čalis īstenībā, lasu Micromegas un diezgan sajūsminos!

Dual-language grāmatas ftw!

Ir pienācis tas brīdis, kad izjūtu akūtu nepieciešamību satīrīt dzīvojamo platību, bet man patiešām tam nav laika šonedēļ. Varbūt kaut kad vēlāk.
Līdz tam laikam dzīvošu putekļu un ābolu kātiņu aizbildniecībā.

Nu ir pienācis tas brīdis, kad reizēm nesaprotu, kā strādājoši cilvēki var caurām dienām dzīvoties pa Cāli vai Cosmo un vēl dienas vidū doties uz sporta zāli. Ar to varēšanu es domāju - pa kuru laiku?
Tad jādomā, ka darbā cilvēkiem nav nekāda darāmā. Es saprotu multitāskingu, bet tomēr nesaprotu.

Te nu ir tas darba ražīgums.

Zelta medāli tai slavenībai, kas, runājot par grāmatām, nepieminēs vārdus ezoterika un psiholoģija.

Skaidrs ir tas, ka lielākā pateicība dažādu rakstu darbu tapšanā ir jāizsaka www.bookfi.org

Latvijā gan skaistuma blogeres saradušās kā sēnes pēc lietus.
Laikam deguns saodis iespēju kaut ko par brīvu nogrābties, un tad nu visas kā viena Comic Sans fontā metas apskatīt Colorama nagu lakas vai Fructis šampūnus.

Šodien drusku smieklīgi franču valodā. Jārunā par to, kas piesaista cilvēkos.
Dūda, gribēdama sacīt, ka viņa vīriešos ievēro acis [lezjø], nostāstīja, ka viņai tā kā ir tuvas attiecības ar olām [lezø]. 

Lieki piebilst, es pie sevis spurdzu vismaz 5 minūtes. 

iPada vietu somā šobrīd ir izkonkurējusi Rīga-Pekina.

1. Darba itāļu valoda sāk jaukties pa vidu manām franču valodas zināšanām, un nu jau, domājot par svārkiem, gribas teikt gonna, un, domājot par sarkano krāsu - rosso. Lieki piebilst, ka tas nekam neder. Franču valoda savukārt maisās pa vidu krievu valodai (kuru mēs izcīnījām against all odds), jo ir skaidrs, ka pēdējā nepastāv ne il y a, ne donc, kurus man nepārtraukti gribas izmantot.

2. Atkal nevaru izvēlēties kursa darba tematu. Šoreiz gan mazliet citādi, jo ir pat veselas 3 tēmas (viena gan nozagta no grupasbiedrenes, piedod, Ilze!), bet nespēju saprast, kurai ir vairāk potenciāla attīstīties arī līdz bakalauriņam, jo negribas jau februārī attapties, ka nu ir jāsāk viss no sākuma, jo slinkums tomēr spēlē svarīgu lomu manā dzīvē, līdz ar to ir jāiekārtojas tā, lai vismaz daļa kursa darba nejauši pārceltos arī uz cietajiem vākiem. 

Bleak House ekranizācija/Dikenss un viņa mūžīgās sakritības/Rejs Bredberijs un fantastiskās distopijas? That is the question.

3. Tagad varu vismaz nesatraukties par to, ka no balakaura darbu rakstīšanas jau nav nekādas jēgas, jo, kā vakar uzzinājām, rīsērčam (da labi, kauns jau to vispār tā dēvēt) humanitārajās zinātnēs nav jābūt ar praktisku vērtību, jo šie darbi ir vienkārši vērsti uz izpratni, līdz ar to sinonīmu meklēšana Krēslā ir tikpat legit kā limonādes izgatavošana no priežu sveķiem.

Vispār jau es esmu deminutīvu karaliene, bet lasīt tādus teikumus kā samaksājot noteiktu summiņu, saņemsiet kastīti ar produktiņiem jums piemērotos tonīšos un dažādiem paraudziņiem, BARF.

Skapja dziļumos atradās i riekstiņu formas, i sēnīšu panna, i vafeļu panna, i kēksiņu panna. Viss labākajās padomju laiku tradīcijās, protams.
Turklāt ar mājās esošo glāžu daudzumu varētu pietikt nelielai armijai.

Ij nemaz neklikšķinu uz stipendiju saites, jo baigi negribas ieraudzīt to, ka esmu veiksmīgi noslīdējusi kaut kur pašā apakšiņā.
Kad būs apstiprināti rezultāti, palūgšu kādu citu apskatīties manā vietā.

Par šādu rīcību viņam būtu jādemisionē un jāatvainojas sabiedrībai, jo TV kameru fiksētā valsts pirmās personas nesavaldība zināmā mērā traumējusi sabiedrību, nesaudzīga situācijas vērtējumā ir žurnāliste Sandra Veinberga. /Tvnet

WATTTTTTTT

Cilvēkiem laikam darīt nav ko.

Rīts nāk ar fantastisku ziņu, ka mēs, lūk, C daļā nedrīkstam izvēlēties nevienu valodu vairs, jo jau esam valodu studenti, lai gan ~40% no mūsu grupas bija jau paspējuši nopriecāties par iespēju uzlabot krievu valodas zināšanas.

Kādas tad ir opcijas? No 53 piedāvātiem kursiem 45 ir valodas, līdz ar to tās atkrīt automātiski. Paliek 8 varianti. No tiem ar citām lekcijām nepārklājas 3. Trīs. TRĪS!!!

R U FUCKIN' KIDDIN' ME?!?!?!
LU šoreiz ir pārspējusi pati sevi.

Nolieciet bērnam priekšā kūkas, cepumus un šokolādes un maigā balstiņā sakiet: "Tu, bērniņ, drīksti ņemt, lūk, šo mazliet apskretušo Bārbelīti, kas man jau gadu mētājas kabatā, pārējais ir citiem, bet tu droši var skatīties, cik vien vēlies!"

Ja reiz ražotāji lūdz uz laiku atlikt regulas ieviešanu, kas paredz krējumu ar augu tauku piemaisījumu nesaukt par krējumu, bet ko nu tur valodnieki/tauta sagudros, tad pretī tik vienkārši viņiem varētu likt prasību vārdu 'izstrādājums' rakstīt ar vismaz tikpat lieliem burtiem cik 'krējuma', ja ne lielākiem. Vai vismaz piena produktu stendos nodrošināt lupas.
Un ne pēc kreima, ne greiļa, ne puskrējuma nebūs vajadzības (bet to vajadzību laikam gan diktē māte Eiropa).

iBooks vajag steidzami nākt klajā ar kaut kādām integrētām vārdnīcām (ja vien tas jau nav izdarīts, tikai es par to nezinu), jo es gribu lasīt Kamī oriģinālvalodā, bet papīra vārdnīcas izmantošana ir pārāk laikietilpīga, turklāt itin bieži tas, ko es meklēju, tur nav atrodams.

Drīz laikam sākšu pēc Ar cieņu likt komatu, jo e-pastu saņēmēji noteikti domā, ka es nemāku pareizi uzrakstīt pat tādu nieku.

A/S "Smiltenes piens" varētu sākt ražot iebiezinātu vaniļas Piena spēku.
Reiz mums gadījās tāds pašiebiezinājies brāķis, un tas bija lieliski! Vaniļas mērce principā.

Dārzs: lvl 9000

Šņaukt degunu saņurcītā avīzē.

Bet patīkamākais pārsteigums ir Kristīne Šomase (Sapņojam kopā), kura tembrāli izklausās nevis pēc māsas, bet LienesCandy - ja pēdējā kādreiz beidzot aizvāksies uz Ameriku (tiesa, nu jau zūd cerības, ka tas kādreiz notiks), tad jaunākā no Šomasēm varētu veiksmīgi aizņemt viņas nišu. 
[..]
Noteikti noklausieties gada stulbāko dziesmu 'Es tevi gribu' (Toms Bokums) vai šļupstekļa Kašera 'Es vēlētos vēlreiz' - uzreiz gribas atgriezties padomjlaikos, kad bija tarifikācijas skates. 

/Sandris Vanzovičs, NRA 31.08.2012.

Vai Sandris V. raksta arī Mango?

Atkal tuvojas semestra sākums (patiesībā jau ir pietuvojies līdz pēdējam), un atkal es nevaru aizmigt vakaros, jo nezinu, ko iesākt ar kursa darbu, kuru turklāt vajadzētu izvēlēties tādu, lai ar vieglu rokas kustību to pēc tam pārvērstu vienā mazā, jaukā bakalauriņā.

Asinis strauji riņķo un sirds sitas, plaukstas svīst un smadzenes intensīvi domā. Bez rezultātiem.

Interesants tas projekts izdzivot.lv, bet nepatīk, ka uz jūtām spēlē (Tu padevies, jo tā Tev ir tikai spēle!), kā arī tas, ka ik dienas notiek kas neparedzēts.
Visvairāk gan izbesīja pusdienu izvēle - kompleksās par Ls 3 vai hamburgers par Ls 1.50. Kāpēc ne biezpiens un banāns par Ls 0.80, kas ir gan garšīgi, gan veselīgi?

Bet vainīgai man lika justies, līdz ar to mazliet naudiņas aizripinājās viņu virzienā arī no mana konta.

Runājot par pārtikas pakām kā tādām.
Reiz Maximā notika akcija, kuras ietvaros (un te mani vecāki sāk bļaut, ka izmantoju šo vārdu, jo tā esot stulbi teikt) bija iespējams pie ieejas paņemt (tas ir, tās dalīja apkrekloti jaunieši) papīra turzu un to piepildīt ar produktiem un nodot tiem pašiem jauniešiem, kuri tālāk tās nosūtītu trūcīgajām ģimenēm.
Viss ļoti jauki un skaisti, bet mans radītājs, gribēdams kā labāk, vēlējās iespiest naudiņu šo jauniešu rokās, lai viņi veiktu attiecīgo pienākumu, sak, tie, kas to organizē, taču labāk zina, ar ko piepildīt pakas, citādi vēl es te sapirkšu šokolādītes un biezpiena sieriņus, no kuriem jēga maza. Tomēr izrādījās, ka šādi palīdzēt ir neiespējami, katram ir jāiet un pēc saviem ieskatiem jāpiepilda paka. Bet, tā kā mēs ar iepirkumiem rokās jau stūrējām durvju virzienā, nācās vien papīrīšus locīt atpakaļ makā.
Tad nu, lūk, slinkie cilvēki priecātos arī par opciju Mēs visu izdarīsim Tavā vietā, tikai nodrošini līdzekļus! arī tajos brīžos, kad akcija nerisinās tikai tiešsaistē.

[19:31:08] Aigars: Nē, nu pietura "pagrieziens uz āni" ir kaut kas ģeniāls latvijas sab.trans nozarē

Nekad nebiju uz to paskatījusies tā.
Cannot be unread.

Anna Kareņina droši vien ir daudzu drama queens prototips. Pati visu ko sadomājās, pati sadusmojās un pati nobeidzās. Nezinu, kā Tolstojam izdevies tik precīzi to attēlot. Gandrīz vai jāsāk šaubīties, ka tik viņa darbus kāda dāma nav rakstījusi.

Ļoti interesants romāns un ļoti kaitinoši varoņi.
Bet tā nodaļa, kur Levins ar zemniekiem kopā pļauj un apcer laukus, bija pati burvība, lai gan mani lauki interesē apmēram necik.

Pēc kārtīgas vemšanas ballītes prāts nez kādēļ negribēja domāt par sulīgiem apelsīniem vai vēderainiem nektarīniem, bet uzstājīgi vērsa uzmanību uz putukrējumu un olām, kas jau no (negribīgās) iedomāšanās vien gandrīz izraisīja jaunu projectile vomiting vilni.

On a more positive note, pirms stundas nokošļāju banānu (tas bija saldākais un asākais banāns pasaulē, ņemot vērā tās skābes tērcītes, kas raitā tempā viļņojās pāri manai mēlei), kas joprojām skalojas manā kuņģī, ne izlietnes sifonā. Laikam dzīvošu.

Mājsaimnieču problēmas

Meklēju jaunu rokas blenderi, bet nevaru izšķirties, vai man vajag visus tos loriņus, kas dažiem nāk komplektā, vai arī tas tikai aizņem vietu.

Galvenā problēma tomēr ir pogas novietojums. Pašreizējam tā ir augšpusē, kas man neliekas sevišķi ērti, tādēļ metu acis uz tādu modeli, kam poga būtu kātam sānā, bet varbūt tā ir vēl neērtāk?

Ir mazliet tāda sajūta, ka gribas visu ko, bet neprotu/nevaru laiku tam atrast.

Gribu iet dzelžus cilāt, gribu mācīties krievu valodu, pēc nesenā SE apmeklējuma gribas arī paniekoties ar zviedru valodu, bet vēl jau ir jāatrod laiks mācībām un darbam, kuram ir pavisam nenoteikts grafiks, līdz ar to plānošana nestrādā.Turklāt nedzīvošana galvaspilsētā visu padara vēl mazliet sarežģītāku.

Ja nebūtu darba, tad varētu visu ko pasākt, bet tad atkal nekam nebūtu naudas.
Ehh, 1st world problems.

Kā man ir apnikuši visi šitie Jautājums fotogrāfiem - uz kuras platformas Instagram strādā labāk? stulbie joki.
Kāda starpība, vai bilde ir ar smārftonu nokniebta vai vienkārši pēc tam bezjēgā fotošopā apstrādāta (kas, let's face it, notiek 99% gadījumu), iegūstot absolūti nedabīgus un neiespējamus toņus, ja rezultāts ir tāds pats? Tas tikai pierāda, ka šī māksla ir tiktāl nonivelēta, ka no cilvēka spējām noturēt aparātu rokās te maz kas atkarīgs.

Paņemiet Zenit, pasēdiet pļavā 10 stundu, gaidīdami īsto gaismu, uztaisiet VIENU bildi ar pirmo un vienīgo reizi, kur nekas nav jāretušē, un tad blieziet fotogrāfu jociņus.

Biju domājusi arī Rotebro nedaudz pabizenēt vakaros, bet pēc nekā nedarīšanas jūtos pārāk nogurusi.

Paaugos pirms kāda laika un, apstākļu spiesta, uztaisīju sev oficiālo e-pasta kastīti. Tas jau bija liels solis manā dzīvē.
Tagad arī skype lietotājvārds būs jāmaina?! Kā nu smalkiem cilvēkiem dosi tādu, kurš sevī slēpj Entonija Kieža izdomāto socks on the cocks ideju, respektīvi, koncertos darīt tieši tā, jo citas drēbes nav nepieciešamas.

Hahh, tikko sapratu, ka abi (gan vecais e-pasts, gan joprojām esošais lietotājvārds) ir RHCP iedvesmoti (labi, drusku mānos, jo patiesībā socks on the cocks bija vēl tad, kad visa padarīšana saucās vēl Tony Flow and the Miraculously Majestic Masters of Mayhem).

Tagad nokaunos, ka pat uz viņu koncertu nevīžoju aizbraukt.
Būtu tas pirms 7 gadiem noticis...kaut aizrāpotu.

Reizēm Antony & the Johnsons dziesmu nosaukumi ir mazliet ērmoti.

Nu, piemēram, jaunais albums (kuru es iegādājos iTunes, jo esmu tieši tik godīga) nāk pie mums ar dziesmām - I Fell In Love With a Dead Boy un Cripple and the Starfish.
Nav jau gluži Call Me Maybe, piekritīsiet.

But then again, pati viņu mūzika jau arī ir mazliet ērmota un viegli suicidal.

Bokseršortu vietā uzrakstījās netīšām boksteršorti.
Sēžu un domāju - tie varētu būt tādi šorti, kuri jāvalkā, līdz iemācies lasīt pa īstam. Nu, lai visi zina, ka tu vēl boksterē.

Jālasa latviski vairāk.
Gremojot visādu anglofonu klasiku, jūtu, ka aktīvā leksika latviešu valodā aizvien rūk.
Tagad, kad kaut ko paķeru latviski, drīzāk ne stāstu izbaudu, bet gan vārdu virknes, cenšos kaut kur prātā atzīmēt šādus un tādus izteicienus, vārdus, sinonīmus.
Arī, kad skatos titrētas/dublētas filmas, nepārtraukti salīdzinu, analizēju, domāju, paņemu kaut ko sev.

Jo jūtu, ka neprotu vairs skaisti izteikties, valoda kļūst arvien sausāka, neinteresantāka, vienveidīgāka, trūkst krāšņuma, trūkst bagātības; laikam manas dzejoļu analīzes (ja es tādas rakstītu) neviens vairs klases priekšā nelasītu.

Gribam tā kā mazliet pieaugt un padzīvot Rīgā.
Opcijas: pils par miljonu vai sausā tualete par pusi.

Toms Grēviņš neesot zīmolu vergs. Viņš pat nezinot, vai džinsi, kas viņam pašlaik mugurā (intervijā Mājai), ir no Levi's vai Wrangler.

Patīk īsi nagi. Nezinu, kādēļ mēdzu tos atlaist parasti, laikam esmu par slinku, lai regulāri manikirētu aka apgrieztu.
Nagu laka izskatās daudz labāk, uzlakot daudz vieglāk, nav jāsatraucas par to, ka nolūzīs (vai arī es norīvēšu/ar nazi nogriezīšu, kas man gadās diezgan regulāri).

On an unrelated note, salīdzināju Soduma Ulisa pirmo lappusi ar oriģinālu. Piedod, Dzinča, Tavu tulkojumu es nesaprotu nu nemaz. Cik skaidri viss ir angliski sarakstīts, tik latviešu variantā ir kaut kā neērti/nesaprotami (man). Bet varbūt tas tikai tāds pirmās lappuses lāsts.

Salauzts blenderis ir salauzts.
Nevajag iedomāties, ka var taču kaut kā tur visu pieturēt un no rīta uztaisīt sev vienu kokteilīt'.
Nē, tā tas nestrādā.
Toties lieliski nostrādāja centrbēdzes spēks, kad smūtija šļakatas slaidā lokā nolaidās gan uz pidžamas, gan uz grīdas. Jauks, violets piedzīvojums.


On another note, atradu atkal plusu ziemai.
Tātad, kas man te sanāk:
1) nav karsti;
2) var normāli gulēt, jo a) sk. iepriekšējo, b) ir gari vakari un gari rīti, nevis Saule piecos no rīta, kas kā atturībnieks, jauki smaidīdama (un šajā brīdī gribas tai izsist visus zobus, jo smadzenes prasa vēl miegu!), modina vēl no vakardienas iereibušu ballīšu lauvu;
3) SNIEGS;
4) un, pats svarīgākais, - nav kukaiņu. Nav odu, nav lapseņu, nav to garkājaino kukaiņu, kas mēdz uzturēties vannas istabā, nav spīļastu, kas rāpo pa palagu (un šitos rāpotājus nospiest ir diezgan neiespējami, ņemot vērā, ka es neesmu nekāda pūciņa), nav arī zirnekļu un augļu mušiņu.

Tas arī viss.

Laikam svarīgākais gan ir tas, ka es sāku lasīt franciski.

Ieskatījos L šajā gadā izlasīto grāmatu sarakstā (daudzumi abām ļoti līdzīgi, ap 30).
Nesakrita pilnīgi neviena.

Vispār pēdējās 4 dienas totāls lasīšanas maratons iznāca, pa vidam nedaudz paplunčājoties, pariteņojot un paskrienot. Ironiskā kārtā abas bijām atbrīvotas no sporta skolā, bet tagad labprātīgi devāmies riksītī pa mežu (ar C25K ausīs, protams).

Sataisu caurvēju, bet kļūst tikai karstāks.

Nagu lakas lāga nežūst +30 grādos.

Biju pārsteigta, ka mana visnotaļ inteliģentā māmiņa nezina, kas ir Uliss, un domāja, ka tas ir kaut kāds Uldis.
Gadās arī tā.

Gribu tās smaržas Paper Passion.

Maniem bērniem galīgi nebūs viegli, jo ar visām viņu foršajām mantām gribēšu spēlēties es.

Priecātos, ja šis karstums pārceltos uz nākamo nedēļu, kad man tieši tas būs nepieciešams.

Pašlaik viss ir karsts un slapjš, un lipīgs, un pē.

Jau trešo dienu ēdu rupjmaizi, jo mājās citas maizes nav. Bet ir siers.
Man vispār negaršo rupjmaize nu nemaz, nepatīk tā skābenā piegarša, bet neko darīt

Beidzot mājas kafija negaršo pēc trauku lupatas.
Risinājums: kafijas prese.

Un klāt sojas dzēriena pulveris piena vietā. Tas ar zaķīti.

Sakritības ir dzīves dzinējspēks.
Nu, taču, tieši 20. jūlija rītā pabeidzu lasīt Dorianu Greju, bet 20. jūlija pēcpusdienā, skatoties Positivus programmiņu, pamanīju, ka tur uzstāsies grupa Sibyl Vane. Klausīties gan negāju, jo svešas mūzikas neinteresē.

Runājot par Positivus, jau atkal secinu, ka esmu tam visam par vecu, (un tomēr kāpju uz tā paša grābekļa atkal un atkal), ka ar mazgadīgiem hipsteriem man nav pa ceļam (meinstrīms ftw!), gulēt teltī uz paklājiņa, uz kura parasti tiek guldīta elpināmā Anna (un kas tad viņai, viņa ir beigta!), ir, maigi izsakoties, neērti, man sāp viss ķermenis - pilnīgi saprotu princesi uz zirņa.
Gulēt teltī per se ir neiespējami, jo ir gaišs un skaļš (un cilvēki ar ruporiem septiņos no rīta), stāvēt koncertos kājās man nepatīk, mīcīties pūlī ne tik.

Un, kad iedomājos Deimiena Raisa uzstāšanos 13 gadu vecumā, manā vīzijā neietilpa konservu bundžas šaurība un visapkārt dzirdami siekalu apmaiņas trokšņi, un visapkārt redzamas kopā salipušas sejas, tā kā romantikas nekādas, vilšanās liela.


Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās, teica Guna un turpināja caurām dienām skatīties seriālus, strādāt un lasīt gudras grāmatas, lai varētu ar to lielīties, kad vien pie apvāršņa parādās vissīkākā iespēja.

Man tas ir jāpasaka skaļi, skaļi: manas kursa biedrenes ir sasodīti lieliskas!!!

Kāpēc? Jo:

"On a scale from Ulysses to 50 Shades - how bad was it?" Although it doesn't make any sense...:D

Tā tāda drūma izvēle izskatās. :D Term paper - Parallels in 50 Shades and Ulysses (why they are a torture to read).

Prasās izspert tādu muļķīgu joku, nevainīgi plivinot skropstas: "Nezināju, ka Ulysses arī ir par seksu!" xD


Es nupat sapratu, ka nezinu, par ko ir Ulisā. Zinu tikai, ka to esot grūti lasīt. :D It's probably about a dude named Ulysses.

xD Starp citu, tajā 'Portrait' simts punkti ir sekss. Tikai viņš ir tik obscure, ka es īsti nepamanīju...

Tāpat kā Tu nepamanīji izvarošanu Tesā? :D

Līdzīgi, bet vēl trakāk :D Portretā nemanīju, kā galvenais varonis pārguļ ar prostitūtu (nē, tas neskaitās spoileris) :P

Kad lasu grāmatas papīra formātā, mēdzu divreiz uzsit pa vārdiem, lai redzētu to skaidrojumus, savukārt, kad lasu e-grāmatas, meklēju taustāmu grāmatzīmi, ko ielikt starp lapām.

Visu dienu ķimerējāmies, un ieguvums ir tikai 15 puslitra burciņas ķiršu ievārījuma. Un viens lapsenes kodums plaukstā.
Dārgi iznāk.

Bet darbs jau no paš' cūk', ķirši no paš' cūk'; kurš tad te rēķina alternatīvās izmaksas, 11. klases ekonomika var iet ieskrieties.

Nāks lēto tomātu laiks, ķeršos pie čatnijiem.

Henry IV, part 2 jaunā ekranizējuma pēdējās 40 minūtes.
Mamma mia!

Iedzēru kafiju pirms 2 stundām, joprojām esmu jittery.

Kad pa kluso ēdu aukstus makaronus pa taisno no katla, sajutos kā Rebeka no 100 vientulības gadiem, kas pa kluso ēda zemi un sienas apmetumu.

Es arī, tāpat kā Sabīne Berezina, no meksikāņu seriāliem apguvu meksikāņu valodu.

Līdzīgi kā daudzas pašmāju mūzikas zvaigznes, kuras vairs nezina, kur glābties no apkārt valdošā popularitātes vājprāta, arī Sandija pievērsusies meditācijai [..]

Es mīlu tevi, Mango.lv!

No vienas puses, smejos un neko labu nedomāju par tādām dūdiņām, kuras savos profilos raksta, piemēram,  
You can talk about me 
'Cause I'm a hot topic. 

No otras puses, būtu man tāda pašpārliecinātība.
Es jau no sevis varu izspiest tik' kādu sarkasmiņu vai kaut ko par grāmatām, jo esmu taču tāda inteleGtuāle.

Ar Šekspīru ir tāpat kā ar zilo sieru: agrāk necietu, bet ar laiku iemīļoju.

Jaunā Henry IV versija ir FAN-TAS-TIS-KA (un es redzēju pelēku un graudainu youtube versiju, jo nevarēju pagaidīt dažas stundiņas, lai kāds labdaris ievietotu ko kvalitatīvāku).
Sāku saprast Toma Hidlstona fanes, Džeremijs Aironss ir sexy as fuck (kā vienmēr).

Nevaru sagaidīt nākamo daļu, jo tā no visām četrām man patika vislabāk, kad lasīju.

Interesanti, interesanti. Laptopa touchpad 'atbild' gan uz pirksta pieskārienu, gan piecu santīmu monētas pieskārienu.

Iemesls nr.1, kādēļ gaidu rudeni:
lai atkal varu normāli gulēt.
Saulstaru spiešanās caur durvju un aizkaru spraugām - diez kas nav.

Nespēju pārdzīvot, ka fiziskā sagatavotība tik ātri zūd.
Pietika mēnesi slinkot (lai gan vienkārši ļāvu atpūsties sāpošajai potītei), un Insanity liekas neiespējama, skriešana ir neiespējama, par atspiešanos nevar būt ne runas, etc, etc, etc.

Dažreiz galvenajos ofisos, šķiet, ir Google Translate diena, un tad mums nāk visādas jautrības. Šī ir viena no tām dienām.

Pabeidzu 1984 un izlasīju Tvnet'ā jaunāko par nulles deklarācijām.
Baigi paralēles gribas vilkt.

Ikreiz, kā dzirdu K.Streipu runājam radio, viņš stāsta par to, ka a) bērni nelasa (arī jaunieši un studenti), b) žurnālistikas studentu latviešu valodas līmenis ir katastrofāls.

Taisnība gan laikam viņam ir, bet tā nelasīšanas fīča mani vienmēr nedaudz aizskar.

Patīk strādāt.
Gribu vēl darbu, haha.

Vēl joprojām klusībā ceru, ka man kāds kādreiz iedos tulkot seriālus (tas ir, nevis kādreiz, bet drīz).

Neskriet divus mēnešus laikam neierindosies manu ģeniālāko ideju topā. Ne vien tas bija apkaunojoši un grūti, bet arī odi nekautrējās man uzbrukt no visām pusēm.

Vakar visu dienu spēlēju hidden object spēles (manas mīļākās!) un mazliet lasīju 1984.

Šovakar iešu skriet. Beidzot. Ja nelīs.

Hermans Melvils pret Reju Bredberiju.

Mobijs Diks kosmosā ir daudz interesantāks par Mobiju Diku jūrā. Un īsāks.

Dažreiz man ir kauns teikt, ko es mācos un kur strādāju.

Gamovam piemita savdabīga humora izjūta - viņš pierunāja kodolfiziķi Hansu Beti kļūt par līdzautoru, lai darba autori būtu Alfērs, Bete, Gamovs kā grieķu alfabēta trīs pirmie burti - alfa, beta, gamma [..].
/S. Hokings "Vēl īsāk par laika vēsturi"

Meklēju kursa darba tematu, ko izvērst bakalaurā.

Zinu, ka vēl 2 mēneši līdz septembrim, bet es nevaru naktīs aizmigt, jo par to aktīvi jādomā un jāstreso.
Ideju nulle, nulle, nulle.

Expectations: veselīgāk ēst, atsākt vingrot, lasīt grāmatas.

Reality: visa diena pusguļus pozīcijā ar seriāliem un pauzēm darbam.

Visu laiku nāk miegs. Tikai aizmigt neizdodas.

Noskatījos šodien veselas 2 filmas (cik neierasti man!), par nevienu gan nebiju sajūsmā.

Dāvana vientuļai sievietei - wat?
Kolka Cool - wat?

 Bija vakar smieklīgi stāsti, piemēram, par to, kā brāļi Bērziņi bērnībā gāja meklēt papardes ziedu.

Trados atmiņā saglabājies kāda tulkojums:
coat of arms ---> mētelis ar garām piedurknēm

:)

Savu veco tvītu lasīšana un sajūsmināšanās par tiem droši vien par neko labu neliecina.

Spending money like it's going out of fashion.

Cik forša sajūta ir varēt kaut ko atļauties par savu naudu. Ne to savu, ko nemanāmi piešķir radītāji, bet pašas rociņām (un galvu) nopelnītu.

-Viss kārtībā? Šodien jūs izskatāties tā ne visai.
-Vispār... Man gandrīz vai gribas padarīt sev galu.
-Tas gan palielinātu jūsu darba tirāžas. Jūsu dienasgrāmatas kļūtu par kulta grāmatām, tāpat kā tas notika ar Brotiganu un Silviju Plātu.
-Paldies...
-Ar pašnāvību nelaime ir tā, ka pašam no tās nav nekāda labuma.
//F.Beigbeders Romantiskais egoists

Vēl viens tāds novērojums, ka cilvēkiem 40+ ir ļoti slikti zobi.

Tagad man ir paranoja, ka man arī tā būs, ņemot vērā manus gēnus. Jāsāk jau krāt implantiem (zobu, tas ir; lai gan varētu jau mēģināt palielināt krūtis, tādējādi cenšoties novērst uzmanību no problēmas, tas būtu lētāk).

Un vēl, ja arī jūs, izdzirdot vārdus orhideju taka, iedomājaties, ka nu tik būs, ka acu priekšā pavērsies gandrīz vai oāze, no kuras skaistuma elpa aizrausies, tad patiesībā tā ir kaut kāda savvaļas pļava ar tādām puķītēm, kuras es viensdiu nopļautu, turklāt tie daudzumi arī ir tādi 3 orhidejas 7 rindās.
Aizmirstiet domu tur ieraudzīt tādas orhidejas, kuras nopērkamas veikalos, NOT THE SAME THING.

1) Patīk, ka pieauguši vīrieši pieskata glāzes un protas saliet.
2) Patīk dziedāt galda dziesmas.

Noklausījos Kazāka saulgriežu dziesmu, gribēju nopirkt, un...izrādījās, ka viņš to piedāvā lejupielādēt par velti. Kā parasti.
Paldies, nu, ko citu piebilst!

Es jau agrāk zināju, ka lietoju daudz (par daudz) deminutīvu, bet šodien kaut kā tas īpaši izceļas.
Vai man ir problēmas vienā teikumā ielikt 3 deminutīvus? Watch me!

Augšpusē siksniņas ar pērlītēm un kristāliņiem. HA!

8.-9. klases kladēm visām ir applēsti stūri.
Mazliet apjuku, bet tad atcerējos mūsu nelielo šņaucamās tabakas ieradumu, kas nemaz nebija tik neliels.

Pašai lielie brīnumi un prieki, ka mācēju joprojām uztaisīt ekselī formuliņu, lai nav katrā ailītē manuāli jāreizina.

Kur tie laiki, kad es pratu visādus mail merge un citus niekus un vispār biju vorda un ekseļa pavēlniece.
10. klase, right there.

I speak because I can.

Īsti nevaru izlemt, vai ir vērts glabāt, piemēram, 9. klases bioloģijas pierakstu kladi.
Teorētiski tikai aizņem vietu, bet tur viss tik rūpīgi un smuki sarakstīts, ka žēl ārā lidināt.

Patiesībā skapī ir vesela čupa skolas laika pierakstu, kuri likās pārāk glīti un kārtīgi, lai nonāktu miskastē. Piemēram, matemātika (uz šo gan neattiecas glīti un kārtīgi; man nekad nebija zīmuļa un lineāla (un par to reiz man ieskaitē ielika 4, lai gan bija tikai viena kļūda; D, kurai nebija nevienas kļūdas, dabūja 5)); tagad šķiet, ka tur drīzāk atrodas ķīniešu alfabēts, ne vienādojumi, kurus man patika risināt uz ātrumu.

Kārtējās jautrības:

Cutting printed, enhanced breast wheels and a sweater effect;
Size of passers-by and a belt strap;
Cutting to the highlighted effect size ball.

Joprojām runa ir par apģērbu.

Pēdējās dienas smadzenes vakaros aizmirst izslēgties. Es jau sen kā gribu gulēt, bet norisinās visādi aktīvi domāšanas procesi. Saspiežu plakstiņus ciet un vārtos pa gultu cerībā aizmigt.

Arī gribu rakstīt glancētajiem žurnāliem visādus pretenciozus un sarkastiskus rakstus, piemēram, kā es vilcienā lasīju Šekspīru, kamēr pretī sēdošais vīrietis vieglā reibuma stāvoklī ik pa laikam izdvesa neartikulētas skaņas, smaržoja pēc vakardienas ballītes un ar apbrīnojamu pulksteņa sekunžu rādītāja regularitāti bakstīja manus ceļus ar savējiem (šeit, protams, iepinot kaut ko par aktuālo mūsdienu problēmu - privātuma robežas nojaukšanu gan tīri fiziskā, gan metaforiskā aspektā), bet pat šī skaudrās realitātes klātbūtne nespēja mani atraut no mana elektroniskā drauga (šeit, protams, paskaidrojot, ka tas nav TAS draugs, ko jūs visi padomājāt, bet gan Ābols), kas vienos piecsimt gramos ir spējis ielikt visu 14. gadsimta esenci, ļaujot man to nēsāt visur līdzi, lai jebkurā brīdī es spētu sākt domāt dzejā.

Labi, man vēl daudz jātrenējas, haha.

Ja būtu deviņdesmitie, mēs ar Zvaigzni noteikti izveidotu oficiālo Andreja Veisberga fanu klubu.
HE SO FLY.

MZ [22:41:34]: un vispār beidzam uz laviskas nots
                        tūdaliņ tāgadiņ bļe

Pirmais Šekspīrs manā kontā (Hamlets un R&DŽ kaut kad vidusskolā īsti neskaitās).

Vietām ir tik skaistas rindas un frāzes, vietām man ir uztveres grūtības. Domāju, ka pareizo lasīšanas briedumu sasniegšu pēc pāris gadiem, bet, ja agrāk vaikstījos par Šekspīru (tā pati vidusskola ar mīlas metu), tad tagad sāku saprast, ka tur ir spēks.


The lion dying trusteth forth his paw
And wounds the earth, if nothing else, with rage
To be o'erpower'd; and wilt thou, pupil-like,
Take the correction mildly, kiss the rod,
And fawn on rage with base humility,
Which art a lion and the king of beasts?
/Richard II

Long dress with steering wheels.
Elastic in the size. 
Two pockets before.
Game(set,play) of superimposing(overlappings) in front.

Oh, Google translate, I ca(r)n't!
Trīs no četriem esmu atrisinājusi, pēdējais joprojām ir mīkla.

Centīšos vairs nesmieties par sliktiem tulkojumiem (SDI Media Latvia, hello), jo avoti reizēm mēdz būt... nu, šādi!

Sekoju modei un sāku lasīt Šekspīru.

Cauru dienu skatīties seriālus...jā, tā ir vasara!

Vakar no 15:30 līdz 00:30 klabināju taustiņus, neatejot no kases.
Tas bija INTENSE. Un itāliski.

1. Lingua franca;
2. Cranberry morpheme;
3. Sčerba;
4. Gardening programmes;
5. Nu mid!

Viss, ko esmu apguvusi, mācoties augstskolā.

16 gadu vecumā katra mierīgi ielējām sevī pa diviem šampīšiem + vēl visu ko, kas mājās bija atrodams. Kur tas laiks, kur tie gadi.
Tagad pieveicam 1 Blue Nun (ar zeltu iekšā!!!) un 2 vīna pudeles pa visām. Un, protams, pusvienos jau žāvājamies. Nožēlojami, haha.
Sarunu temati gan tie paši: popkultūras un snobisma apvienojums.

Šodien brīvdiena no naudas raušanas, aš nezinu, ko iesākt, tik daudz brīva laika!

Ha, pēc fonētikas eksāmena ir tāda viegluma sajūta, it kā nekas nebūtu jādara, it kā pasaulē problēmu nebūtu!

Dažreiz teicamniecītes sindroms atmaksājas, kad eksāmenā iedod vieglus jautājumus, kuros izpaust savas emocijas (kurš romāns tev patika visvairāk un kurš - vismazāk), nevis nopietnos tēlu apspriešanas/citātu iesaistīšanas/nez kā meklēšanas, kuru atbildēšanai jāpieliek zināmas pūles.
Un vēl bonusiņā promejot saņemt thank you for your exceptional work during the semester.
Forši tā :)

Eksāmens pie Mrs. Brēdes ir kaut kas unikāls tomēr. Gribu, lai tas ir ātrāk galā un es varu skriet pa pļavu.

Šoreiz vismaz bez orāla kontakta. Un biļešu skaits nesasniedz trīs desmitus.

Kā man patīk, kā Beigbeders raksta!
Tik piesātināti, tik daudz visādu referenču uz dažādiem notikumiem/lietām/vietām/filmām/cilvēkiem. No nespēju-nolikt-grāmatu-nost viedokļa viņa veikumu var likt vienā plauktiņā ar Krēslu (nevajag raukt degunu, literatūras pasniedzēja teica, ka filologiem viss superpopulārais ir jāizlasa for linguistic purposes) un Poteriādi.
Pie sevis nedaudz labsirdīgi iesmēju, ka tulkotāja Mišu Bārtoni ir padarījusi par vīrieti, bet visiem jau nav tādu popkultūras zināšanu ;)

Prieks, ka nu varu pievērsties tai literatūrai, ko gribu, ne tikai krāmēties ap obligāto (kas gan bija visnotaļ interesanta, tikai konstanta un daudz!).

Tā kā man darba pieredzes vietā vairs nav jāvelk skumja svītriņa, drīz varēšu no sava satriecošā CV izgriezt fantastiskos panākumus mācību priekšmetu olimpiādēs vidusskolā.

Ar ko vārds monophthong ir sliktāks par diphthong, ka MS Word to neatpazīst?

Nav jau noslēpums, ka esmu nekārtīga un diezgan nevīžīga. Saņurcīti papīri ar cūkausīm ir mana ikdiena.
Mācību gada noslēguma sakarā atcerējos, ka reiz vidusskolā, kad bija liecību izsniegšanas diena, mamma lika paņemt mapīti līdzi. Man tas likās nevajadzīgi, jo šos visus svarīgos dokumentus var tāpat iemīcīt somā. Taču māmiņa uzstāja, teikdama: "Negribu, lai mans diploms tiktu samurcīts!"
Jā, mūsu skolā mēdza izsniegt pateicības vecākiem par bērna labām sekmēm un panākumiem olimpiādēs (vienīgā palīdzība no radītāju puses bija 8.klasē, kad es nesapratu fiziku nu nemaz), kamēr es pati paliku tukšām rokām. Tā, lūk.

In other news, tā pasniedzēja, pie kuras es gribēju rakstīt bakalaura darbu, nākamgad būs on a leave, tātad jādomā kas cits.

"It is possible to define correctly the objects of phonetic investigation, the aims and the theoretical importance of phonetics only on the basis of the Marxist-Leninist theory of language."
/V.A.Vassilyev English Phonetics: a theoretical course (1970)

Komiski izskatījās tas brīdis, kad policisti, apstājušies ap melnā maisā iepakoto līķi uz perona (kurš tika gan nedaudz atpakots vienu brīdi, un viņa rokas stiepās ārā no maisa), izdomāja, ka nu ir pienācis laiks uzpīpēt.
Parasta darba diena.

 ONTD komentāri par Latvijas dziesmu Eirovīzijā (nespēju atturēties, esmu taču latviete):

What is this hot mess? They all look like they are going to a chav wedding.

GET OFF THE STAGE

This tampon commercial song.

What is the point of the other people on stage? the choreography is hilariously bad

This is just pitiful.

what the hell..... the choreography......... looks like they've watched too much Toddlers and Tiaras or whatever that show is called

Lol, why are they dressed like secretaries at an office party.. so random

"my mamma said to grow up and be a singer".proof that parents don't always know best imo

Ok, I'm sure Anmary is actually young, why she looks like she's 40??

                she was born in distant 1980

I don't think Mick Jagger will be calling you anytime soon.

What the ever loving fuck?

Oooh

Šogad tādas episkas filmas solās iznākt: Getsbijs, jauna Great Expectations versija, Anna Kareņina.
Pat es esmu excited, un mani filmas īpaši neinteresē.

Vakar toties noskatījos North & South BBC versiju. LIE-LIS-KI.

It's like a term paper; like, you just cut and paste it from Wikipedia.
/Men at Work

Atļāvu sev noskatīties VIENU SĒRIJU pirms ķeršanās pie darbiem, bet pat seriālā man atgādina par kursa darbu??? WAT?!

Kursa darbā gandrīz ierakstīju, ka vārds to google ir kļuvis as common as your mom. 

UPD: ņoki ar speķi tāds joks vien bij', bet šodien Dienas Ēdienos tika piedāvāti kartupeļu veģi.

Izskatās, ka man ir uzrakstījies kaut kas līdzīgs kursa darba menrakstam. Tagad tas viss jādabū lasāmā stāvoklī un jāapdarina ar galiem.

Gribu saņemties un pabeigt kursa darbu. Jau šonedēļ.

UPD: un ar jauno priekšnieci sarakste sastāv no hei, čau, ok un smailijiem.
Kāda mārrutka pēc man vajadzēja mācīties business correspondence?

Šodien teorētiskās gramatikas laikā netīšām tika latviskots vārds gadget, un rezultātā ir radies vārds gaģets.

Tāpat kā kartupeļu klimpas gnocchi ir meklējamas zem nosaukuma ņoķi (piemēram, ņoķi ar speķi).

No pūralādes tiek vilkti ārā arī tādi vārdi kā cūkcepure un sivēnaste.

Kāda viešņa LR1 sarunā par ārstniecisko vingrošanu: "Kā zināms, grūtniecības laikā šī te stāja, teiksim, ļoti izmainās, ja." 
Teikumu bez ja, teiksim vai šis te neizdevās saklausīt.

Every shade of wrong.

Viss ir beidzot oficiāli, esmu strādājošs cilvēks, ha!
Jāķeras pie vēl nenopelnītās naudas tērēšanas (:

Biju jau aizmirsusi, cik forši ir savākt veselu čupu sēriju no viena seriāla un pēc tam tās noskatīties vienā vakarā.

Staigāšana basām kājām pa māju šodien vainagojās panākumiem: ierāvu pēdā prāvu skabargu, kuru nācās izurķēt ar manikīra šķērītēm. Au.

Sāku skatīties Bienvenue chez les Ch'tis un apjēdzu, ka es varētu tik daudz saprast, ja viņi nerunātu tik ātri!
Tā nu lasu angļu subtitrus un cenšos paralēli izšķirt vārdus bezgalīgajā franču vārdu virknē.

Ir atkal piezadzies tas vakars, kad ir izņemtas lēcas (kuras, iespējams, ir panēsātas 2 nedēļas par ilgu, bet vēsture klusē) un to vietā uz deguna uzstieptas brilles, līdz ar to ir neliela nelabuma sajūta, jo kontrasts starp aso attēlu caur briļļu lēcām un izplūdušo bildi gar briļļu malām ir pārāk liels.

Esmu tik ļoti pieradusi mosties redzot, ka nesaprotu, kā gan agrāk iztiku bez diennakts lēcām.

Reja Bredberija stāsts The Long Rain ir kaut kas fenomenāls.
Pirmkārt, autora izdoma, stāsts fantastisks (un īss arī, tā kā padsmit minūšu jautājums) un joprojām futūristisks, lai gan tapis pirms ~60 gadiem, bet pati galvenā te ir valoda; kā aprakstīts lietus, kā aprakstīts viss pārējais, esmu SA-JŪS-MĀ!

Latviskosim visus vārdus!

Jā, jo pronomens izklausās tik ļoti labi.

Tā kā mums pēc zāļu atvilktnes revīzijas bija piekrāmēts Rimi maiss ar tabletēm/sīrupiem/ziedēm/dažiem tukšiem iepakojumiem, būdami godīgi pilsoņi, gribējām to visu atdot aptiekā.
Izrādās, tas nav tik vienkārši: visas tabletes ir jāizpako un jāsaliek vienā maisiņā; nedomājiet, ka varēsiet atdot tās aptiekā ar visu plāksnīti, par iepakojuma kastīti nemaz nerunājot.
Nu i nah, viss nokļūs parastā miskastē. 

Jā, varbūt nevajadzēja jau divas nedēļas staigāt bez zeķēm, tad vates pildījums galvā un pilošs krāns deguna vietā būtu izpalicis.

Esmu atkal zirgā. Šoreiz laikam vajadzēs pat tikt pie savas nodokļu grāmatiņas.
Shit just got real.

Protams, man ir kaudzēm skolas lietu, kas jāizdara (ēm, kursa darbs, piemēram?), bet nāksies kaut kā visu paspēt, jo ir jāiet pelnīt, lai atkal būtu ko tērēt. (c) Hospitāļu iela

Vajadzēja pakavēt sev laiku, tādēļ iespraucos grāmatiņas paskatīties Globusā.
Nenopirku neko (lai gan teorētiski gribējās ļoti daudz), jo:
1) tagad ir uznācis tāds viss jālasa oriģinālvalodā periods, līdz ar to tulkojumus tikai pacilāju un iegrūdu atpakaļ;
2) grāmatas maksā DĀRGI!!! 10Ls par vienas nedēļas prieku (mīkstajos vākos turklāt), kurš pēc tam vēl kaut kur jāglabā. Diez kas nav.
Piedod, Beigbeder, es tevi nepirkšu, lai gan gribu izlasīt.

Mīlīgi, ka vienā plauktā blakus gozējās Džeina Eira ar Kerijas dienasgrāmatām.

Cik godīgi ir tas, ka māsa vakariņās apēd puskilogramu kūkas un ir slaida mamzele, bet es graužu biezpienu un tecinu sviedrus, bet briestu kā tāds roltons?

Mjanmas jaunieši stāsta par internetu: feisbuks, blablabla, mēs izmantojam feisbuku, feisbuks, feisbuks.
Intervētājs secina, principā internetā viņi dara tikai feisbuku.
Nē, izmantojot arī vikipēdiju.

Kā, man būs jāiet gulēt, kamēr ārā vēl gaišs? Tas nekam neder.

BBC radio un ziņu podkāstu klausīšanās, ko pārņēmu no savām superinteliģentajām draudzenēm, tiešām ir varenlabs jaunieviests ieradums; visu ko par pasauli var uzzināt (un arī sakaunēties par savu muļķību), un šīs ziņas patiesi šķiet interesantas un klausīšanās vērtas (jo, piemēram, tēvēnetā es nekad neklikšķinātu uz ziņas par Francijas prezidenta vēlēšanām, bet šodien ar aizrautību noklausījos 10 min garu sižetu par kandidātu debatēm).
Varbūt kļūšu mazliet gudrāka un informētāka ar laiku, citādi līdz šim dzīvoju mucā un neinteresējos par to, kas notiek pasaulē.

Šis gabaliņš. Totāls eargasm katru reizi.

Par daudz britu reālisma šajā gadā.
Gribu pievērsties savām grāmatiņām beidzot; vēl tikai ar vienu jātiek galā.
Pēc tam gandrīz vai nāksies pārlasīt Playboy dūdas stāstu, lai atietu no klasikas pārdozēšanas.

Lai gan, apskatot nākamā semestra literatūras sarakstu (15!!! vienumu), prātīgāk būtu tam visam ķerties klāt jau tagad.

Tā hokeja reklāma TV3. Meitenes, jūs taču neko neziniet! Kādā valodā jūs runājiet? 
I ca(r)n't.

Meklēju grāmatiņas kursa darbam (jo mūsu bibliotēkā jau dabūt nevar neko, kas man būtu vajadzīgs, līdz ar to nākas paļauties uz visvareno internetu un krieviem, kuri skenē visu) un uzdūros kādam bakalaura darbam par jaunvārdiem angļu valodā.

Ievads. Pirmais teikums: "I have chosen this topic because I am interested in new words in English."
Pdm, tšss.

Laikam manam satraukumam par primitīvo valodu (jā, es nemāku rakstīt sarežģīti, that's a fact) nav tik liela pamata, cik es iedomājos.

Es zinu, ka šis ir absolūti stulbs arguments (jo lācis un īpašs, un vēl, un vēl, un vēl), bet mazliet smieklīgi liekas, ka cilvēki Mades šāvējus par slepkavām un bezsiržiem dēvē un ir gatavi viņus akmeņiem nomētāt, bet pēc komentāra uzrakstīšanas noteikti aiziet iecirst kādu kotletīti.

Biju izdomājusi, ka labprāt kļūtu par kūku degustatori, bet tad sapratu, ka būtu ļoti dranķīga darbiniece, jo man garšotu visas kūkas un es nespētu apstāties pie viena kumosa.
Jāmeklē cita profesija.

Kopš piespiedu sevi ikreiz tīrās zeķes sadalīt pāros pirms sviešanas atvilktnē, mana dzīve ir kļuvusi daudz vieglāka.

But as Madame the Duchess of X - had only been twenty years in England, she did not understand a single word or the language, and contended herself by informing Mrs. Rawdon Crawley at their next meeting, that she had received a charming letter from that chere Mees [..]. 
/Vanity Fair

Kā naglai uz galvas, Tekerij!

Pareizā apgaismojumā, pareizā leņkī un pareizā sasprindzinājuma stāvoklī varu saskatīt visādus niecīgus muskulīšus. Forši tā.

Gribas pilnīgi raudāt prieka asariņas, jo izrādās, ka es māku mazliet skriet!

Man drīz, šķiet, būs vairāk sporta apģērbu nekā ikdienas drēbju.

Vanity Fair pēc Dombija un dēla ir kā Cosmo pēc Rīgas Laika.

Falling tone, right, but what kind?
Nu mid!

PRICELESS.

Nobijos no kaut kā rāpojoša uz grīdas un uzmetu tam virsū grāmatu. Tā izrādījās bizbizmārīte. Es tā negribēju.

Vakar sapratu un šodien nostiprināju pārliecību, ka man garšo kafija ar pienu.
Kāpēc, nu?! Es taču lieliski 21 gadu esmu iztikusi bez kafijas, vaikstījusies un spļaudījusies par kafijas garšu.
Ceru, ka tas neizvērtīsies par ieradumu.

Gribētos pabraukāties ar skrituļslidām, bet:
a) nav skrituļslidu;
b) nav piemērotas vietas.

Nespēju pārstāt sajūsmināties, ka spēju noklausīties lekciju pusotras stundas garumā par Balzaku un Šatobriānu franču valodā (!!!) un saprast lielāko daļu.
Kad stundās jāklausās ieraksti, tad es spēju uztvert apmēram necik, arī dziesmas (izņemot Foux Da Fa Fa, protams), filmas un raidījumus gandrīz nesaprotu, bet atnāk viens Žans-Marī, un viss notiek. Protams, ir stipri jākoncentrējas, nevar domāt par kaķiem, bet I'll take it.

Gribēju noskatīties beidzot Potiche, bet Draugiem TV nepiedāvā opciju angļu vai vismaz franču subtitri.
Diemžēl mans fra skils nav tik uzkačāts vēl, lai spētu noskatīties filmu franču valodā un puslīdz visu saprastu.

Neko darīt, notiks Es mīlu tevi, Rīga seanss, neizkāpjot no gultas.

Vai es jau ATKAL skatos 3rd Rock From the Sun? Maybe.

S: "Man ir tik liels prieks, ka tu esi viena no tiem retajiem jaunajiem cilvēkiem, kurus interesē visas tās seksoloģijas."

Pēc smieklu vētras noskaidrojās, ka runa tomēr bija par leksikoloģiju.

Aizgāju uz virtuvi paskatīties, kā citi strādā, bet beigās kaut kā siera cepumu cepšana izvērtās par manu pienākumu. Esmu īsta Lapsa virtuvē, haha.

Laikam beidzot iestājusies pubertāte man.
15 gadu vecumā mana piere TĀ neizskatījās. Kas notiek?!

Pēc Gandrīz ideālu vakariņu noskatīšanās tik viena doma prātā man: biezpiens ar putukrējumu un zemeņu mērci!

Un J.Liepnieks ieguvis plusiņu manā sarakstā, jo atnāca ciemos ar blašķīti! Laikam jau nav ko liegties, ka man garšo dzert.

Uz grīdas jauki sakārtojušies trīs pāri botu.
Varētu pilnīgi padomāt, ka es baigā sportiste esmu.

Bet dabiskā nāvē mirušus dzīvniekus tu vari ēst?
Nu, piemēram, nosprāgušu darba zirgu?
Tu ēstu?
Prasīja Mārtiņš, kurš divas dienas ēda tikai Cielaviņas.

Jautrās sarunas pa ceļam uz trolejbusu

Šovakar jāieslēdz party-mode, bet man nāk miedziņš.

Lasu cien. profesora, kurš mūs par muļķiem netieši mēdz nosaukt, zinātnisko rakstu, un acis apstājas pie teikuma: "Runātājam jāapzinās savu atbildību par to [..]."

Jāapzinās SAVU ATBILDĪBU. Jāapzinās ko???

[..] tad populārzinātniskajā stilā ir pieļaujami mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi u.c., ko autors nav kautrējies izmantot, lai paustu savu sajūsmu par aļģēm. 

Sasmējos par pašas rakstīto.