Santjago ceļš. 6. diena. Logroño – Azofra // 35 km

Vakar vakarā es vienkārši gribēju paskrollēt "Buzzfeed", ko arī ļoti cītīgi darīju, kamēr bija laiks čučēt, jo bērnu laiks bija beidzies. Nav man atvērusies garīgā čakra, kas liek aizmirst visu materiālo pasauli, šņuk. Kā reizīt sapratu, ka šis viss piedzīvojums pašlaik ir vienkārši pastaiga ar "bonusiņu" – bonusā ir gandrīz 10 kg smaga soma un sāpošas kājas. Un attaisnojums ēst drausmīgu pārtiku, kaut gan tik daudz, visticamāk, netiek nostaigāts, lai to visu nodedzinātu.

Bet kāda laime ir gulēt īstos palagos, no rīta pamosties un trokšņot, cik gribas, nevis savas panckas stūķēt somā kaut kur koridorā, cenšoties nemaisīties pa vidu citiem aizpampušiem peregrīniem (izklausās pēc pelerīniem).

Kad 5.30 nozvana modinātājs, celties gribas tieši apmēram necik, jo ir ērti, silti, smaržīgi. No rīta eju dušā, jo dzīvoju pēc "Mixeru" principa – neaizliedz sev neko. Izpanckojamies no savas alberģes 6.25 no rīta. Vamos! Soļojam pa vājprātā garlaicīgu ceļu (un tas nav paēdušās peles un rūgto miltu variants, ainavas nav, ir šoseja, izgāztuve un tā, arī tās baznīcas jau apnikušas, visas vienādas), R uzslēdz rīta jūtūbu, dziesmas intro pirmie vārdi ir "Am I dead?", kas ir visnotaļ trāpīgi, ja runājam atklāti. Rīts ir gana auksts (Latvijas vasara parastā), man drusku kņudinās kakls, tāpēc uzstiepju virsū bandanu, bet palieku īsajā "autfitā", jo man patīk tas vēsums.

Nasing spešl. Nudien.

Tālāk manām kādu vīrieti, kas zaglīgi kaut ko rauj no koka un krāmē maisiņā, tas noteikti ir kas ēdams! Mums divreiz nav jāsaka, noraujam arī vienu "pāksti", kurā iekšā liels kauliņš, kas tiek sasists ar netīru akmeni. No tā izskrubinām dubļainus krikumus, kurus pagaršojam. Mandeles! Drošības pēc tas tiek sagūglēts, un teorija apstiprinās. Ja jau eksperimentu diena, tad jau, "Sorbex" mums ir. Es principā esmu Mārtiņš Sirmais, kas savus netīros pirkstiņus bāž visur. Noplūcu vīģi no koka, zaļa vēl, bet iekšpuse... garšo pēc vīģes! Kur es biju agrāk, johaidī?! Cik var tās vīnogas ēst (ai, apnicis man kaviārs un šampanietis)!

Kāpēc atkal vīnogas, kad būs apelsīni? Kad kokos augs konfektes?

Kad 12 km novicoti, pienāk Navarrete, kurā padzeram kafijas un tējas un, you guessed it, pavēdinām zeķes. Izrādās, ka līdz nākamajai pilsētai ir kilometri piecpadsmit (ja negribas iet 1 km garāku ceļu, un man jau nu tiešām negribas), nevis seši, kā es gudri biju izrēķinājusi iepriekšējā dienā, ups.

Pa ceļam uz Najeru (NAHERU) sasoļojamies ar kādu austrāļu lēdiju, viņa man iedod pamēģināt nūjas, tāda bomba, gribu, gribu, gribu! Stundiņu dudinām kopā, klačodamies par visu un neko, tas visu padara labāku, jo nekas interesants nenotiek. Atkal tie kalnu skati, atkal tie vīna lauki, same shit, different day, lol.

Beidzot kāds patiesības grauds.

Najera izlemju, ka jāmaina tēls, kļūstu par Sandaļzeķi, kā arī noēdam pēdējos "Rimi" pirkumus, Latvijas paikas vairs mums nav. Somā gan ir stulbās mandeles, kas pirktas jau pirms trim dienām, un ābols, tie ir 400 g ekstra svara, tas ir neizdevies joks.

R beidzot padodas kazenei.

Dzenamies Azofras virzienā, pilsēteles baznīcas smaile rēgojas jau 4 km attālumā, tā ir tortītes vicināšana deguna priekšā. Ir mazliet riskanti, jo šī alberģe ir vienīgā pilsētā, tur ir 60 vietu, turklāt neko nevar rezervēt ne angliski, ne spāniski, tā ka jāapdzen visi lēnīgie, lai nebūtu ar elkoņiem jāsitas iekšā pa durvīm. Izdodas, un 14.30 esam tur. Šajā namiņā ir tikai divvietīgās istabas (NAV divstāvu gultu!) un ir mazs baseiniņš, kurā mērcēt pēdas (un pēkšņi ārā ir karsti, saule ballējas). Lūdzu, ekstra klases serviss par 10 eiro. Paldies!

Tā kā kūrorts, tā kā tomēr ne.

Tā kā ar gastronomiskiem piedzīvojumiem neesam aizrāvušies, baisi gribas ēst, rīt, štopēt, bet te tev nav nekāda kūrortpilsēta, abos bāros mums paziņo, ka agrāk par sešiem varat grauzt zemi, akmeņus, zāli, krēslu kājas un citus priekšmetus. Neesam pliku roku ņemami un atrodam SUPERMERCADO, kas lepni ziņo, ka esot atvērts visu dienu (pilgrimi svarīgāki par siestu). Es iegādājos tādu preci kā roltons. Ar roltonu manas attiecības beidzās pirms gadiem četriem, bet ir tik patīkami atjaunot šo seno draudzību. Izcila garša, delikatese!

Kā pie mammas!

Virtuvē pakulstām mēles ar divām amerikānietēm. Kad dzirdam kārtējo "Oh, you're so young, you can do it all!", R sper ārā mūsu iepriekš sagatavoto priekšnesumu: "Actually, I'm forty."

Pirms vakariņām šturmējam aptieku. Gribas kādu drapīti pret kakla sāpēm, jāpaskata arī, ko te dod pret sāpēm, kuras IR (pēdas un pleci jau ir saraduši ar slodzi, kā rādās, bet apakšstilbi un gūžas, par kurām dziedāja Dimiters, gan taisa gadsimta streiku). Opiņā, 40 tablešu iepakojums 600 mg ibuprofēna tikai divi eiro! Dodiet divus! Nemaz nedomāju tēlot mocekli, labāk pagrauzt tabletītes un justies uz ūsiņu (vismaz pusūsiņu, skaidrs, ka nekas labāks nebūs). Brokastīm (ne jau aptiekā, bet 15 kvadrātmetru supermārketā) paķeru lēto jogurtu, 1,5 eiro par 125 g iepakojumu (skaisti dzīvot neaizliegsi), cheap & chic. Būs arī eksotiskie augļi un mistiski mīklas izstrādājumi.

Vakariņās "restorānā" toties ir lēcu virums (nesaprotu, kāpēc man priekšā nolikts cūkēdiens, bet garšo ēdami, šķiedrvielas, yay), cepti vakardienas rīsi (atnes arī pustukšu vīna pudeli) ar "svaigu tomātu mērci" aka kečupu, un desertā te visiem uz šķīvjiem servē vai nu saldējuma konusu iepakojumā, vai nu plastmasas jogurta trauciņu. Mēs ēdam "cottage cheese with honey" jeb bezgaršīgu tricekli, kam pāri tējkarote medus (šo gan nav iespējams apēst, pē, fū). Smalki!

Trīs pavāru restorāns. Visi pavāri ir atvaļinājumā.

Secinājās, ka ceturtdaļa ceļa jau aiz muguras. Nav slikti! Fiksi jāatrod mērķis (atklājās, ka mērķa man nav, tikai sagurums no atvaļinājuma iztrūkuma). Varbūt, piemēram, nesaslimt?

M, jā, un "Venolux" gels, ko nospēru vecāku mājās, sniedz nulles efektu, tā ka varat priecāties, ka aiztaupīju jums vilšanos.