Santjago ceļš. 11. diena. Itero de la Vega – Carrion de Los Condes // 35,5 km

Vakar mūsu austriešu "draugs" solījās celties piecos, tāpēc arī es uzstellēju modinātāju uz pieciem. Nevarētu teikt, ka esmu laimīga, bet kaut kā jau piebuhņījos augšā. Pa tumsu izlavos dārzā un saplūcu vīnogas brokastīm, kas tiek apēstas kopā ar jogurtu un kārtējo dīvaino maizes izstrādājumu čaukstīgā iepakojumā. Sešos no rīta veram vaļā ārdurvis.

Ir milzīgs pilnmēness, un laiks šorīt velkas. Nesaprotu, kāpēc pulkstenis nevibrē, ka jau pirmie 5 km garām, bet, kad tajā paskatos, nav nosoļoti pat četri. Šausmīgi.

Sveiciens saulei!

Pēc 15 km nonākam Fromista, ieejam vietējā "Dia" pēc mistiskām bulkām un tumšās šokolādes (sviestu tur neredzēju, tikai margarīnu par eiro), savukārt kafejnīcā piestājam, lai iemalkotu kādu smalku dzērienu, ēdam mistiskas bulkas no "Dia". Sveiciens Olgai!

Arī Spānijā vajag solāriju.

Tālāk ceļš sadalās, un ir iespēja izvēlēties – 11 km gar šoseju vai pa grants ceļu. Nolemjam par labu otrajam variantam cerībā, ka būs interesantāk (nebija).

Gar-lai-cī-gi.

Mani gurni jūtas kā skrūvspīlēs, sāp uz katra soļa. Nesaprotu, kāpēc tiem neveidojas pieradums, sāp kā sāpējuši. Izdomāju spēli – skaitu lēni līdz tūkstotim. Izskaitu divas reizes.

Uzlieku "Spotify" "Raxtu Raxtus", klausos folkmūziku un mēģinu sevi iedvesmot. Ja teiktu, ka baigi sanāk, tad man augtu deguns. Čunčinu uz priekšu un redzu, ka R jau saticis jaunu draugu, bet, pieejot tuvāk, ieraugu, ka šis vīrietis vienkārši dala mandeles, krikšķinādams čauliņas ar riekstu knaiblītēm. Arī man tiek. Un tad vīrietis saka "chica" un nes man tomātu! Aaah, izcils tomāts, tomāts uz goda, nevis kā tie "spāņu tomāti". Spāņu tomāti Spānijā ir tādi paši kā spāņu tomāti Latvijā, t.i., bezgaršīgi.

Reizēm tomāts ir vairāk nekā tomāts.

Par spīti visam man riebjas šī diena. Gribu aizsviest somu zālē un aurot. Kad nonākam pirmspēdējā ciemā, apsēžos un saku, ka braukšu mājās. Bet man vēl jānoiet seši kilometri.

Būtu labāk autobusu sarakstu pielikuši pie dzērienu automāta.

Esmu nogājusi jau 30 km, bet speros ar 6 km/h ātrumu kalnā, jo gribu būt galā, gribu NEIET. Dusmojos uz R, kurš ir aizgājis vismaz puskilometru uz priekšu, kamēr es, ieslēgusi maksimālo ātrumu, nekustos no vietas, dusmojos, ka viņš nav resns un netrenēts pelmenis, kas nespēj pavilkt savu kuslo ķermeni.

Mani apdzen divi vīrieši, kurus pirms tam apdzinu es, un es esmu tik nikna, ka gribu vienu no viņiem nogrūst zemē un iespert viņam pa vēderu no visa spēka. Lūk, mana problēma. Es nedusmojos uz sevi, es dusmojos uz citiem, man liekas, ka visi citi ir vainīgi pie manām neveiksmēm. Bet tā jau ir tikai mana vaina, ka es nespēju sevi savākt, ka 90% dienas sapņoju par ēšanu, ka man nekas cits pasaulē nesniedz tādu prieku un reizē tādu riebumu, ka es nevaru sevi pieņemt, sevi saprast, ka man gribas ar galvu triekties pret kārtējo ceļa stabiņu, jo man galvā ir skaidas un auzas. Neviens jau cits tur nav vainīgs.

Manās sandalēs birst iekšā akmeņi, kas duras pēdās, bet man ir vienalga, es negribu apstāties ne uz sekundi, ne mirkli, pat ja man asiņos pēdas. Es eju un raudu, raustos, nevaru paelpot, labi, ka saulesbrilles aizsedz seju, bet man birst asaras kā pupas, gribu apgulties šosejas vidū.

Nesaprotamā veidā nonākam alberģē (Parroquia de Santa Maria), kur mūs sagaida puisis ar cepumiem un aukstu tēju, un lielu smaidu. Es kaut ko raudādama atbildu, nezinu, vai tas ir "Gracias" vai "Thanks", vai "Paldies". Kad reģistrējamies, stāstām, ka esam no Latvijas. Skaidrs, ja Latvija, tad Porziņģis. Šis pats vīrietis arī uznes mūsu somas, es pat nesaprotu, kas notiek, jo esmu joprojām savā histērijas delīrijā. Gulēšana gan kā lopu vagonos (protams, ka nav kā lopu vagonos, bet daudz gultu cieši kopā). Toties viss tīrs. Un virtuvē ir trauki. Tīri. Nevis ar sazin kādu pārklājumu.

Nomazgājos, izmazgāju drēbes, apguļos gultā un ļaujos asaru vilnim Nr.2. Kad pēc pusstundas vairs neesmu spējīga šņukstēt, aizeju līdz bāram pēc alus, kur man klāt iedod desmaizi. Man nevajag desmaizi. Kā redzams, nekas nav labi šodien.

Smalka maltīte, re, pat dārzeņi un augļi. Maisiņā bagete.

Paēdu launadziņu, paplenderējos pa gultu un izeju karstumā.

Karsti saulē, karsti ēnā.

Ieeju visās baznīcās, tur ir vēsāks.

No šādas "lampiņas" es neatteiktos mājās.

Baznīciņa.

Veikalā, kur pārdod burkānu sēklas un matu lakas nopērku nagu vīlītes, lai nekļūtu par Vilknadzi, sēžu parkā, dzeru kolu, vīlēju nagus un cenšos sagrupēties. Ceru, ka krīze ir īslaicīga.

Re, deguns gandrīz vairs nav sarkans no šņukstēšanas.

Katram mākonim sudraba maliņa. Vakars noslēdzās ar kopīgām vakariņām pie gara, gara galda (vīns plastmasas pudelēs), kuras es negatavoju, jo biju aizņemta ar raudāšanu.