2017-09-13

Santjago ceļš. 19. diena. Vega de Valcarce – Triacastela // 33,5 km

Deviņos vakarā pensionāru alberģē cilvēki iet pie miera, es arī metos gulēt. Tā kā mūsu gultas ir pie loga, esam gaisa komandieri un atstājam logu atvērtu, lai negadītos nosmakt.

No rīta ceļamies 5.30, brokastis diemžēl neesam sarūpējuši kā putniņi, bet gan jau kādā slīpā ciemā kaut ko iedos. Kāja mazliet mazāk piepampusi, bet sāp gar kaulu tāpat. Pēc kanādiešu vīrieša ieteikuma turpinu ibuprofēna terapiju un iedzeru arī pēdējo "Tavegyl". 6.05 startējam no alberģes, liekas, esam aizvien lēnāki, neprotam vairs savākties. Guļīša sarullēšana, somas pārpakošana, čabināšanās – viss dod ekstra minūtes klāt.

Kāpiens gluži kā pirmajā dienā, tikai a) ir tumšs, b) nav tik karsti, c) nav tik grūti, d) akmeņains ceļš, e) ir 19. diena, nevis pirmā. Tā ka galīgi nav kā pirmajā dienā, izņemot brokastu neesamību un to, ka jākāpj kalnā. Bet nav nemaz tik slikti, viss notiek!

Santjago ceļš. 19. diena. Kalni.
Ū, kalni!

Pēc pusotras stundas kāpiena El Fabo nonākam veģetārā kafejnīcā, kurā iekšā metas visi izsalkušie pilgrimi. Man tiek pankūka ar humosu (izcila) un kafija (viduvēja). Skumju aci noskatos, ka 1,5 km aiz plānotā galamērķa ir vēl viena veģetārā alberģe, bet kur nu tādus priekus, tas vienai dienai būtu par daudz, nevar mocīt R ar savām uztura prasībām. Turpat kafejnīcā satiekam savus kanādiešu draugus, vīrs dabū R (pasūtītās) olas, jo tās ir nevis kultenī, kā tika lūgts, bet vēršacis, bet kanādietim pilnīgi vienalga, ka tik paēst.

Santjago ceļš. 19. diena. Govs.
Judging you!

Čibinām augšā pa akmeņiem un iesoļojam pēdējā provincē – Galīcijā.

Santjago ceļš. 19. diena. Galīcija.
Haters gonna hate.

Pēc 12 km kāpiena esam debesīs! Staigājam burtiski virs mākoņiem, skati pasakaini, sirreāli, ir gan torte, gan ķirsītis, gan šampanietis.

Santjago ceļš. 19. diena. Kalni.
Kaza uzkāpa debesīs.

O Cebreiro ieklīstam suvenīru veikalā, bet nafig man tos krāmus, lai gan tagad jau varētu mierīgi nest, somas svars diezgan vienaldzīgs. Graužam Indijas riekstus un gāžam lejup pa taku.

Santjago ceļš. 19. diena. 160 km.
Četras dienas!

Piesēžam ciemā ar nosaukumu Hospital, ap bāru staigā vistas un gaiļi, izcili.

Likās, ka nu jau iesim tikai uz leju, bet priekšā atklājas vēl viens kāpiens. Kāpju stāvākajā kalnā, paskatos pulsu, Garmin rāda 134 un EASY. Kurā vietā tas ir easy?! Es gārdzu un elsoju kā pussprāgusi, bet izdodas savu rumpi uzstumt virsotnē. Tagad toč būs tikai uz leju.

Apstājamies arī Alto de Poio ar domu iekost pusdienas, bet nekas neizskatās garšīgs, tāpēc vienkārši ejam uz priekšu. Nonākam Ponfria, kur sieviete uz ielas piedāvā pankūkas. Nu, davai, dod šurp vienu plāno pankūku ar cukuru. Dāma (labi, kāda tur dāma, omīte) gan gudra: kad sākam ēst viņas caliente pankokas, uzreiz prasa donativo, ha. Labdare! Vairs spāņiem neuzticēšos.

Ieejam vienīgajā Ponfria "kafejnīcā", kas atrodas govju kakām nopļeckātā ielā, jo riktīgs izsalkums jau, bet gals tikai pēc 10 km, un to nu neviens nav spējīgs izturēt. Oficiante/pārdevēja/pavāre atnes šaubīga paskata maizi ar sieru (izskatās, ka bagetes vidu viņa ir izskrubinājusi) un līdz šim sliktàko kafiju ar pienu, kas garšo pēc nekā, bet rīt gribas nežēlīgi, tā ka alga viena. Kanādiešu pāris šajā ciematā ir rezervējis naktsmājas. Viņi stāstīja, ka viendien kaut kur nepalika, jo ciemā nebija ko darīt. Tad jau šis ciems būs patīkams pārsteigums, govju spa!

Santjago ceļš. 19. diena. Pusdienas.
Vismaz divas "Michelin" zvaigznes.

Aromātu pasaulē arī šodien tematiskā diena: dažādu dzīvnieku ekskrementi. Ciemi, kurus šķērsojam, ir izcili laucinieciski. Piemēram, kundze ar šļūteni tīra sava nama priekšu no govju kakām. Veidojas kaku šļūdoņa nogāze 300 metru garumā, pa kuru mums jātiek lejup, protams. Jauki tā!

20 km lejupceļā gribas cerēt, ka katrs līkums ir pēdējais, bet tas ir nebeidzamais stāsts, uz leju vien, uz leju vien, beigās jau ceļi sāk protestēt.

Santjago ceļš. 19. diena. Nogāze.
Es taisu sliktas bildes, nu un.

Beidzot, beidzot pienāk Triacastela. Izvēlamies alberģi (Albergue Atrio), kas izrādās burvīga. Skaisti iekārtota, ķieģeļu mūris, koka sijas, griestos izgrieztas zvaigznītes, iedod arī vienreizlietojamo gultasveļu (kuru es rīt savākšu, jo vairs uz čuru palaga gulēt negribu), vannas istabā pat fēns un papīra dvieļi!

Santjago ceļš. 19. diena. Alberģe.
Zvaigznīte, zvaigznīte, zvaigznīte debesīs!
Santjago ceļš. 19. diena. Alberģe.
Interjers krutāks nekā man mājās.

Vakariņās ēdu makaronus ar lēcām, klāt piekozdama maizi ar sieru. Carbs with more carbs, yay!

Palikuši 140 km. Rīt sola lietu.

8 komentāri:

Anonīms teica...

Forši, ka neesat apstājušies un ejat tik uz priekšu!

Vai pareizi sapratu, ka vienīgā jēga katru rītu celties nejēdzīgi agri un sākt iet agri ir tikai tāpēc, lai garantēti dabūtu vietu auberģē?

Esmu šo mēģinājis (daudz mazākā mērogā, 4-5 dienas) Nepālā, un tur galvenais motivators bija dienasgaismas ilgums. Ja saules vairs nav, iet ir bailīgi (dēļ dabas, ne dēļ cilvēkiem). Līdz ar to mans motivators bija nepalikt kautkur pusceļā, kad jau pienācis vakars.

Guna teica...

No rītiem ir vieglāk "salasīt" kilometrus, pēcpusdienās nāk karstums virsū un besis (no rīta gan sanāk pa tumsu iet, saule lec ap 8 rītā, toties smukie saullēkti netiek nokavēti). Ja plānā 30+ km, tad neizbēgami sanāk to dienas otro pusi pieķert. Alberģes kaut kā veiksmīgi izdodas dabūt, pāris reižu esam rezervējuši arī, it īpaši sākumā, kad bija stress par visu, bet lielākoties viss ir ok. Ja vēl ciemā ir vismaz 3 vietas, kur palikt, tad baigi jāsatraucas nav.

Anonīms teica...

Varu atzīt, ka pievienojos Tava bloga fanu pulciņam. Vārdi, salīdzinājumi un izteiksmes līdzekļi kopā rada šķietamību, ka pats tajā ceļā dodos.
Būšu savtīgs un teikšu, ka žēl, ka tikai vairs 160 km palikuši līdz finišam :) Tavs blogs gluži kā ikvakara saldais ēdiens.

Bijušais kolēģis no trešā stāva.

Guna teica...

Paldies par labiem vārdiem, kolēģi! Gan jau nāks citi piedzīvojumi, āķis lūpā ir!

Anonīms teica...

Es arī gandrīz ik vakaru lasu Tavus ierakstus un priecājos. Pavisam nejauši tos atklāju un varu apliecināt - labākie ceļojumu apraksti EVER! Tik smeķīgi uzrakstīts! Es nesaprotu, ko lasīšu, kad Tavi atlikušie kilometri būs noieti. Vakaros būs sajūta, ka kaut kā pietrūkst! Lai veicas!

Guna teica...

Paldies, paldies, sarkstu un bālēju!

Jāatrod darbs, kur mani sūta ekspedīcijās, ko lai saka! :D

Anonīms teica...

Es pilnībā pievienojos pārējiem! :)

Lasot Tavus aprakstus un piedzīvojumus, ir sajūta, ka pati mazliet piedalos šajā visā!

ps. Nekas vairs nav palicis, 140 km jau var noskriet!


Ieva

Guna teica...

Kāds gan jau var noskriet, bet ne es. :D Pēdējos 14 varbūt!