Šorti atkal nav izžuvuši (šovakar vairs tos nemazgāšu, bet tādus piesviedrētus vedīšu mājās, cerams, mani no lidmašīnas neizmetīs), bet ap pieciem rītā es tos ievelku guļammaisā, lai kaut drusku sasildītu.
6.35 esam brokastīs, kafija un kruasāns par divarpus eiro, ļoti franciski (un maz). R šī konditorejas izstrādājuma vietā izvēlas "tostadu", kas ir viena maizes šķēle ar ievārījuma un sviesta knipucīti, tā ka es laikam uzvaru ar trekno kruasānu, tomēr brokastis Logoso alberģē īpaši nerekomendēju. Jāēd gan, ko dod, jo rādās, ka tuvākos 15 km nekā īsti nebūs.
Septiņos izkustamies no alberģes. Pirms tam kanādiešiem, kas izčammājas trīs minūtes agrāk, nosaku: "See you at the end of the world!" Pēc kilometra nonākam ciemā, kuru atkal sauc Hospital, tas ir kāds ceturtais hospitālis vismaz. Interesanti, kāpēc Latvijā apdzīvotas vietas nesauc par Slimnīcām. Turpat ir arī bārs ar ļoti draudīgu reklāmu, ka IT'S THE LAST BAR FOR THE NEXT 15 KILOMETRES. Jā, labi, nomierinieties, mēs jau to zinājām. Drīz vien arī ceļš sadalās.
Nē, uz Muxia es neiešu, nē, nē, nē. |
Ejam pa lauku ceļiem, ēdam šokolādi (daru beidzot tā, kā mamma visu mūžu mācījusi, t.i., negraužu kā maizi) un runājam par to, ko katrs ēdīs Latvijā, piemēram, biezpienmaizes, Vecrīgas, rasolu/rosolu, tomātus utt. Par ko tad citu vēl var runāt pēc 26 dienām, kas pavadītas tik cieši kopā kā tādā pākstī.
Ejam, ejam, un te pēkšņi ŪDENS! Vai tas ir okeāns, kas rēgojas tālumā?! Aaaaa!!!!
Okeāns! |
Otrs aaaaa, jo atkal ir tik stāvs lejupceļš, ka gribas nogulties šķērseniski un ripot lejā.
Nonākam pirmspēdējā punktā, pilsētā ar nosaukumu ne A, ne, B, bet Cee, kur mūs pasveicina kāds vīrietis. Atņemam sveicienu, un pretī uzreiz skrien jautājums: "Alemanes?" Ja man tiktu eiro katru reizi, kad tieku uzskatīta par vācieti, eh. Tad es varbūt varētu apmaksāt vienu nakti ne pārāk sliktā alberģē.
Cee konditorejā iegādājamies milzu kruasānus un šokolādes bulciņas otrajām brokastīm. Piesēžam "Cafe Rodin" (galvenais jau kafejnīcām piešķirt daiļskanīgus nosaukumus, viss pārējais ir sekundārs) paņemam kafiju un tēju, sēžam saulītē, čilojam, jo priekšā vēl tikai 12 kilometri. 12 no 900, tas taču ir nieks.
Tā nav nekāda smalkmaizīte, tā ir masīva bulka. |
Nav gan tā. Pēdējie 6 km ir jau mazliet mokoši, jo ejam gar pludmali, kuru brīžam redzam, brīžam neredzam, gribas iedžumpīt tajā tualetes bloku reklāmu krāsas ūdenī, gribas nolikt somu, gribas jau būt finišā. Gribas miljonu, gribas māju franču Rivjērā, gribas savu šefpavāru.
Daba, pt. 13405 |
Vienīgā vēlme ir apgulties smiltīs. |
Vai mēs esam nonākuši 1001 nakts pasakās? |
Pat izlietnē ir gulbja formas dvielis, nav nekādi diletanti šie spāņi.
Kad nu tieku dušā, ar sazagto cukuru cenšos noskrubēt rokas, lai mana āda neizskatītos pēc slīpētas sienas, kurai pielipuši celtniecības putekļi, kas gan nekādu izcilo rezultātu nesniedz. Nevaru sagaidīt, kad varēšu laistīties ar ķermeņa losjonu. Ir patīkami sēdēt gultā ar īstu segu (nebūs jāguļ guļammaisā!) un palagu, malkot spāņu radleru un nedzirdēt 30 citu cilvēku šņakstināšanos istabā. Ir gandrīz neiespējami saņemties aiziet līdz bākai, kur patiešām beidzas ceļš.
Bet mēs saņemamies un ejam pretī patiesībai. Atkal jākāpj kalniņā, atkal karsti, acīs līst sviedri, gandrīz vai nāk virsū besis, ka es taču tikko dušā biju, cik bezjēdzīgi!
Bet te nu ir tas pasaules gals! 0,00 km. 26 dienas. 900 km. Camino ir (iz)beidzies.
Viens priecīgs cilvēks. |
Jūtos pelnījusi te būt. Priecājos, ka tomēr atnācām kājām, nevis ierāpāmies autobusā, lai gan brīdī, kad sapratām, ka Santjago varam būt dienu agrāk, teicu, ka netaisos iet kājām uz Finisterri. Es daudz ko netaisījos darīt / taisījos nedarīt.
Galvenais ir taisīt 101 selfiju, viss pārējais ir maznozīmīgs. |
Apsēžos uz akmens, izvelku savas botas no maisiņa un pievienoju tās pārējo apavu pauguriņiem.
Šajā gājienā iemācījos "Saucony" izrunu. |
Paldies veikala "42 km" pārdevējam, kas man reiz kā pingvīnam ledu notirgoja nejēdzīgi dārgas botas, kuru purngali izdila pēc 600 noskrietiem kilometriem. Pirkums gan bija tā vērts, jo visus šos 900 km izstaigāju bez nevienas pašas tulznas, un es vispār esmu tulznas spējīga uzberzt arī peldoties, ja labi pacenšos.
Nokāpju līdz R, kurš tusē uz cita akmens, un viņš man jautā: "Atkārtosim?" Nogrozu galvu. Nē. Šis ir once-in-a-lifetime pasākums. Labi, jā, man ir āķis lūpā, ja runa ir par pārgājieniem, bet, ja es kādreiz sataisos kaut kur iet mēnesi, tad mani vajag sūtīt uz Tvaika ielu ar autobusu/taksi/pajūgu. Steidzami.
Sasniegt pasaules malu – check! |
Sangrija kolas glāzē? Kaut kas te nav pareizi. |
Ieejam iegādāties pastkartes, kas pat nemaksā 8500 eiro gabalā. Ir forši, Spānijā "čau" ir čau, uzreiz jūtos kā mājās, saku visiem čau, jo nezinu, kā citādi atvadīties.
Wishful thinking. |
Ieejam veikalā un izlemjam ēst viesnīcas numurā, ietinušies segās, nevis stīvi sēdēt pie galda. Kā saka "Musiqq", dzīve izdodas. Beidzot nopērkam to sasodīto "Nutellu" un citus našķus, piemēram, maizi, kas nav balta.
Noliekam mantas viesnīcā, un es beidzot uzvelku savu 2,5 eiro vērto peldkostīmu, ko esmu stiepusi līdzi visu ceļu un izmantojusi tieši nulle reižu, un mēs metamies pelst uz okeānu. Internets saka, ka it kā ūdenī esot +17 grādu, ārā ir +19, tad jau kaut kā ieplenderēsies tai ūdenī. Jāiet, šķiet, mūžību, "Garmin" jau iegājis 40. kilometrā.
Okeānā peld neviens. Un tad tur iezogas divi latvieši. Ūdens liekas ledains, bet kā nu tu neiespersies Atlantijas okeānā! Beigās jau gandrīz vai liekas, ka nav TIK auksti, sāļumā gan tas visu iepriekš "garšoto" izkož vienos vārtos.
Nav tik karsti, cik varētu šķist. |
Saņemam savas kompostelas Nr. 2 (rindu arī izstāvu savā pludmales tērpā), ieguļamies gultās, uzslēdzam kaut kādu multeni angliski (galvenais te ir televizors, nevis saturs) un sākam svētkus. Tā pirmā Nutellas karote. Ak. Mans. Dievs. Un svaigais siers. Un maize. Un zilais siers. Dzīve, tu esi skaista!
Tik daudz pārdzīvojumu nieka papīrīša dēļ. |
Kā lai notic tam, ka rīt mēs nevis iesim 30+ km, bet iekāpsim autobusā, kas trīs stundas mūs vedīs atpakaļ uz Santjago (beidzot taču jāaiziet uz misi, hei)! Nāksies maršēt pa autobusa eju, citādi būs lomkas.
6 komentāri:
Suna!
Okeāns tāds riktīgi foršs noslēgums gājienam!
Sākam plānot rudens brīvdienu izgājienus? :)
L.
P.S. Ļoti labi izskaties!
Max. 5 kilometrus! :D Bet I'm in, tikai apavu vairs nav, haha.
Un 42km ar ciet. :(
L.
Nekas, gan jau var ar Zooparku pa tiešo sazināties un kādu padomiņu izprasīt, kuras kedas dārgākas! :)
Izskaties tiešam lieliski, pilniba piekrītu Lauriņai!
Bija ļoti interesanti virtuāli iet kopā ar jums!
Veiksmīgu mājpuceļu!
Ieva
Paldies, Ieva! :)
Ierakstīt komentāru