Santjago ceļš. 9. diena. Cardeñuela Ríopico – Hornillos del Camino // 38 km

No rīta parastā "rutīna", lai gan ir svētdiena, bet tā jau pilgrimiem neeksistē; pārējie, protams, saldi guļ, jo nav psihi letiņi, kam zaldātu režīms. Iekurbulējam motorus 6.00, ārā pat šorīt nav gluži ledusskapis. Pēc 20 minūtem jau metos izģērbties, jo džemperī sāku svīst kā tādā "Insanity" treniņā. Apejam Burgos lidostu, un es nodomāju, ka varētu iesēsties gaisa kuģī un šaut mājup, tas būtu ātri un nesāpīgi. Šorīt saullēkta nav, jo debesis ir apmākušās.

Putnu mājiņas.

Trīs stundu laikā nonākam Burgos centrā. Piepilsēta ir ellīgi gara, liekas, ka velkamies cauri kaut kādam parkam apmēram pusi mūžības, ļoti neinteresantas mūžības.

Pēc diviem kilometriem šāds ceļš kļūst neciešams.

R šodien lielāks besis nekā man, pilnīgs kosmoss, jo parasti es kaut ko kūļājos un niķojos. Pēc 16 kilometriem un vienas katedrāles apskatīšanas ēdam brokastis Burgos, iespējams, dārgākās to date (divi silti dzērieni un divas tortijas par 13 eiro). Kartupeļu omlete ir iestumta pa vidu divām prāvām bagetes pusītēm, to laikam prot tikai spāņi. Reizēm liekas, ka sāku aizmirst, kas ir dārzeņi.

Piparkūku mājiņa.

R besis izrādās izsalkums, bet riebumu pret dzīvi viņš pamanās nodot man. Izkļūstam no pilsētas un ejam. Ejam. Ejam. Ejam kādus miljons kilometrus, līdz es ieraugu zīmi, ka līdz nākamajai pilsētai vēl 2 km. KOAAAA?! Kādā sakarā vispār? Pilsētai bija jābūt pirms 3 km jau. Ejot garām kārtējam motivējošajam uzrakstam, kas vēsta "don't loose [sic!] hope", parādu tam treknu vidējo pirkstu. Treknu, jo pirksti izskatās pēc sardelēm. Nonākdami Tardajos, atkal uzdzīvojam kafejnīcā, un es beidzot salaistos ar saules aizsargkrēmu, lai soma vieglāka kļūtu.

Izskatās, ka es pozēju pie mašīnas, bet tā diemžēl nav.

Esmu pasīvi agresīva, un to ir tiiik grūti kontrolēt, lai gan es cenšos. Soļoju tālāk, izvelku no somas telefonu, atrodu jūtūbu un uzlieku "Tranzītu". Jā, tieši tā. Klausos "Strautu", jo man vajag.

MĒS SAPROTAM, KA EJAM CAMINO, NOMIERINIETIES.

Palēnām gan ainava kļūst skaistāka, un pēdējos 7 km jau ir tīri glīti, mazi kalniņi, akmeņaini lauki, debestiņa, jāj pa ceļu pasaciņa. Arī šī pilsēta nenāk un nenāk, lai gan esam jau 35 km nocilpojuši. Kad nu beidzot tā parādās, protams, gribas ātrāk būt alberģē, bet ceļš ir līkumains kā virpuļkartupelis, tāpēc jābliež vēl 3 km uz priekšu.

Krāsas nav peļamas, jāatzīst.

Alberģē (Alfar de Hornillos) ir siltais ūdens drēbju mazgāšanai, veļas ziepes un knagi, kas ir nudien gādīgi. Turklāt var no ledusskapja ņemt dzērienus, par tiem iemetot $$$ krājkasē (ja neesi negodīgs zaglēns). Laimīgi dzeru nulles kolu un gāzēto ūdeni, čiloju alberģes dārzā, ir labi tā.
Pasūtām gan vakariņas, gan brokastis, we earn, we spend (labi, es nepelnu neko pašlaik). Rīt lielie svētki – celsimies 10 minūtes vēlāk, jo brokastis "servēs" tikai sešos.

Vakariņas gan, atklāti sakot, bija sūdīgas. Dabūju dubļu krāsas dārzeņu sautējumu, salātus no eļļas un lapiņām un desertā kaut kādu pabriesmīgu citronu krēmu, kas garšoja pēc saldināta kefīra. Tagad baidos par to, ko dos brokastīs. Gan jau neapēstos salātus.

BET izdzēru pēdējo antibiotiku tableti, tā ka rīt sākšu plītēt pa īstam, un tad jau man viss būs vienalga!