Pēc sliktas kafijas un tikpat neinteresanta dārzeņu pīrāga (kas, cerams, nav visa gājiena priekšvēstnesis) lidostā un trim stundām in the middle seat, kačājot sevī ūdeni bez pārtraukuma (protams, tas rezultējas panikā lidostas tualetē, kad nemāku attaisīt durvis, kas jāvelk, nevis jāstumj), attopamies visnotaļ netipiskā Skotijā, kur spīd saule un ir divdesmit grādus silts. Lielisks veids, kā uzstādīt laikapstākļu latiņu pārāk augstu! Divdesmit minūšu brauciens taksī (es saprotu apmēram neko, ko viņš saka, tāpēc ceru, ka tiek izteikti apgalvojumi, nevis jautājumi, bet to, ka sola vētru tuvākajās dienās, gan es sadzirdu), un esam sākumpunktā: Milngavie. Ir pustrīs, es uzlieku saulesbrilles, un ballīte var sākties!
Pirmos kilometrus raiti dudinām uz priekšu, priecājamies par dabu, pie katra krūma pagaršojam kazenes (visas negaršīgas), pretī rikšo visādi sunči, kuru īpašnieki padod sveicienus (, viss ir skaisti un jauki. Liekas, ka soma nav tik smaga, this is easy!
Pēc 6 km no aizdomīga krāna papildinām ūdens krājumus un samazinām somas svaru, fiksi norīdamas smalkus batoniņus no "Rimi". Ilze, kas te jau bijusi, stāsta, ka pusceļā esot viesu nams, kur varēs paēst, un tad nu mēs visas proverbiālās olas liekam šajā grozā. Kad nu tur beidzot nonākam ar domām par kādu pinti un FRIŠKĀM, tad, protams, šī vieta trešdienās strādā līdz pulksten četriem, bet ir jau puspieci. Oh well. Atkal galvā Sandra no "Zini vai mini!" saka: "Nebūs šoreiz!"
Ilzi nobiedē fazāns (karma, jo divas minūtes iepriekš Ilze ir izteikusies, ka žēl, ka nepaņēma bisi līdzi, ar ko šaut fazānus (Ilzei nav bises.)), es savukārt vēlos ar degunu bužināt vēderus visām aitām, ko redzu. Tieku gan atrunāta. Sad!
Kad aiz muguras kādi 15 km, sāku saprast, kāpēc grasījos trenēties staigāt ar smagu somu. Gurni nedaudz jūtas kā skrūvspīlēs, arī soma, kā izrādās, nav nekāda pūciņa. Nekas, man ir dārgais "Voltaren" gēls, kuru vakarā plānoju ziest visur bagātīgā slānī.
Kādā vietā pietupjos paskatīties, ko tirgo honesty shop, bet piecelties no šīs pozīcijas nav kā divus pirkstus apčurāt, respektīvi, ceļi uzskata, ka esmu ļoti stipri noziegusies un laipni mani soda ar sāpēm pēdējo 5 km garumā. Paldies, Vējamāt!
Kādā brīdī čīkstu Ilzei, ka nav, par ko rakstīt blogu, jo nav nekas drausmīgs noticis, bet šī bloga esence ir konstanta čīkstēšana. Ilze ļauj man rakstīt, ka čīkst viņa (tā nav; mēs tikai laiku pa laikam abas gārdzam, tas arī viss).
Ir palikusi ceturtdaļjūdze līdz galapunktam, kad priekšā iznirst kāda jauka viesu māja. "O, Eden Park!" iesaucas Ilze, "we are dead!" Bet mēs esam dzīvākas par dzīvu un rullējam uz priekšu rietošās (norietējušās) saules pavadībā.
Viesnīcā ar nosaukumu Buchanan Arms gan mūs nesagaida Mičs Bukanons, bet laipna skotu sieviete, un liekas, ka ceļš līdz numuriņam ir bezgalīgs, tāpēc gānu sevi, ka jau izslēdzu GPS.
Pirmais, ko darīt: novilkt botas and free the toes. Ieslēgt TV. Likumsakarīgi tur rāda laika ziņas, kuras tikpat labi varētu aizstāt ar lielu, mirgojošu uzrakstu "VISU LAIKU LĪS!!’", jo tieši to mums cenšas nodot ziņu diktors. Šī diena bija kārumiņš, bet nākamās būs slikts ēdnīcas ēdiens (otrās dienas). Oh well.
Visa labā prakse tiek momentā aizmirsta, staipīšanās vietā ieveļos gultā un pampstu kā pelmenis katliņā. Gan jau par to rīt maksāšu ar vaidiem, bet gribas tikai Netflix & chill. Manā gadījumā Naidželas pavāršovs un chill smirdīgajās zeķēs (kas nemaz tā īpaši nesmird).
Izsalkuma līmenis ir sasniedzis kritisko, un man jau stājas sirds, tāpēc lēniem, klibiem soļiem slājam uz viesnīcas pabu. Bez neiztrūkstošā alus pieprasu risoto un some fries on the side, uz ko viesmīlis atbild ar ļoti izteiksmīgu: "REALLY?" JĀ, ANTONIO, NES MAN ĒST, JOHAIDĪ! Fonā, protams, dzirdama mātes valoda. No "Saskaņas" neaizbēgsi!
Ēdiens ir lielisks, dzēriens ir lielisks, diemžēl saldajam vietas nepietiek (skumji, jo Ilze maksā). Par to, kā mēs rīt spēsim pakustēties uz priekšu (būs jārāpjas kalnā), domāsim rīt. Labāk pašlaik vārtīties pēļos, 10x mazgāties dušā un skatīties sliktu reality TV.
1 komentārs:
RETSIGI
Ierakstīt komentāru