Vesthailendas ceļš. 6. diena. Kingshouse-Kinlochleven (18 km).

Pulkstenis ir knapi pāri deviņiem, kad mēs ar Ilzi jau šņācam / cenšamies šņākt savā hobitu namiņā. Ieritināšanās guļammaisā gan izvēršas par gandrīz sviedrējošu nodarbi, jo es vienkārši nemāku, un Ilze mani izsmej. Kaut kāds guļammaisa palags, kas liek man justies kā mūmijai, un tagad tas viss komplektā ar savu ķermeni vēl jāiestumj guļammaisā? Nu, nē. Spilvenu esmu sameistarojusi no drēbju kaudzītes, ieliktas auduma maisiņā. #makgaivers 

Likās, ka būs traki auksti, bet beigās tomēr šajā apvalkā sāku grilēties. Diemžēl nevaru sevišķi pakustēties, tāpēc atliek tikai ripināties no vieniem sāniem uz otriem, izbāzt ārā vienu vai otru roku no kūniņas un censties kaut kā iemigt. Jūtos kā princese uz zirņa. Ap pusnakti apjaušu, ka divi aliņi vakariņās neļaus man izturēt līdz rītam, tāpēc nākas vien aut kājās botas un doties ārā medīt smalkās tualetes. Visapkārt auro brieži (riesta laiks, jē), un es ceru, ka mums šī nebūs liktenīga satikšanās. Visas nakts garumā liekas, ka brieži ir aiz loga, Ilze ceļas skatīties, bet nevienus ragus tā arī neredz. 

Tā kā negribas būt ibumetīna karalienei, tabletītes uz nakti nedzeru, bet tas nozīmē, ka jāsadzīvo ar nemierīgajām kājām, kam ap rīta pusi pievienojas arī muguras sāpes. Spekulēju, ka tas gan ir cietās guļvietas dēļ. Vai arī vienkārši esmu nīkule. 

Ieritinājusies guļammaisā, stundu lasu “Crazy Rich Asians”, kur tiek aprakstīta bagātība ārpus jebkura veselā saprāta robežām. Jūtu nelielu kontrastu starp sevi pidžamas šortos, džemperī (hei, no rīta nebūs jāpārģērbjas!) un lietus jakā. Ap deviņiem izkārpāmies no savas alas un ejam brokastīs. Pasūtu tomātu un siera sendviču, ko man pasniedz... ar čipsiem! Un, protams, neiztrūkstošajiem salātiem, kas peld majonēzē. Mmm. No Ilzes neko neizdodas nozagt, jo viņai brokastīs ir bacon roll (latviski: speķmaize). 

Pēc tam skrienam (t.i., lēni soļojam) raudzīt botas. Netīras? Jā. Smirdīgas? Jā. Absolūti sausas un siltas? You bet! Velku tās kājās un nespēju noticēt savai veiksmei.  Mērķis šodien ir izturēt dienu sausām kājām. 

Ilze izlemj doties ceļā ar visu tulznu, laikam aizņēmusies mazohismu no manis. Tā nu mēs savācam mantas, uzvelkam cepures, jo ir diezgan vēsi, un 10.20 dodamies iekarot Devil’s Staircase. Būšot jautri. We’ll see. 

Mierīgi slājam pa ceļu (this is easy!), līdz nonākam līdz viesnīcai, kur nevarējām palikt, tāpēc ka tā tiek rekonstruēta. Un ko mēs tur redzam? BRIEDĪTI! Celtnieki viņu baro, un briedis ir riktīgi čil. Mūs gan šis zvērs ar vienu nolauzto ragu aizdomīgi nopēta un paskrien garām. 

Pēc dažām minūtēm panākam mūsu draugu un šoreiz dažus km mērojam kopā. Viņš ir no Bristoles (visiem cilvēkiem, kas ir no Bristoles, vienmēr saku, ka skatījos “Skins”, nekā cita man nav, ko teikt), studējis astrofiziku, jau pirmajā vakarā sačakarējis celi. Sad! Kaut kādā brīdī cits no cita atdalāmies un ejam tālāk solo. Nevaru saprast, kur tad ir tas trakais kāpiens, jo pagājuši jau 5 km, bet ir visnotaļ čil. And then it begins. 

Liekas, ka ir jārāpjas pa akmeņainu sienu. Gribas ieslēgt turbokazas režīmu, bet rit sestā diena, un kājas atsakās uz ko tādu parakstīties. Gravitācija velk pie zemes. Bet es kāpju un kāpju, un kāpju bez elpas, es zinu, ka varu, drīkstu un ka man vajag apstāties un atpūsties, bet nespēju sevi piespiest to darīt. Man liekas, ka es zaudēšu spēli, ja piestāšu, ka pievilšu sevi. Un tā nu es gārdzu un stumju sevi augšā, atvēlēdama sev vien 30 sekunžu dzeršanas pauzes (jo nav fiziski iespējams kāpt un dzert, pārāk liels risks nolauzt kaklu). 

Un pavisam pēkšņi esmu augšā! Četriem maziem kollijiem ir fotosesija kalna korē, kas ir mīlīgākais, kas jebkad redzēts. Atrodu akmeņu kaudzīti, piesēžu un sāku salt: jau paguvu aizmirst, ka sviedri + vējš ir nāvīga kombene. Savelku cepuri, kapuci, otru kapuci, cimdus, esmu sīpols. Ēdu vakardienas neapēstos kārumus, kas tagad liekas ļoti labi, bet vakar palika aizkosti, jo man negaršoja. Laikam nevajag pierīties vakariņas un tad tomēr censties vēl uzēst kaut ko saldu, bet mest mieru ēšanai. 

Pec mazpadsmit minūtēm virsotnē izlemju sākt lejupceļu. Turpat jau parādās Ilze, kas galīgi neizskatās nokausēta. Ielieku mūziku ausīs (4 dziesmu vietā man jau ir 5), un aiziet! Ceļš ir ļooti skaists, vienīgi celīši raud, gaudo, lūdzas un protestē. Bet ko lai dara, nav īsti variantu, sakod zobus un ej. Pēkšņi pamanu, ka mans Garmin ir izslēdzies (un viss, kas netiek trekots, neskaitās, protams). Tā notiek, ja tas netiek uzlādēts iepriekšējā vakarā (kas aizmāršīgs cilvēks, tas es). Nekas, man ir arī Endomondo. Tālumā pamanu mājiņas un nopriecājos, ka esmu jau netālu. Diemžēl tās ātri vien pazūd no redzesloka, un ir skaidrs, ka TIK tuvu jau nu es neesmu. Joprojām stāvs lejupceļš taisa jautrību manām kājām. Izlemju izmēģināt veiksmi ar mobilajiem datiem, un BINGO, 4G internets, long time no see! Fiksi Spotify iekurbulēju jaunu dziesmu, bauroju līdzi Dreika “Summer Games”, cerēdama, ka aiz nākamā līkuma nevienam virsū neuzskriešu. 

Boom! Pilsētiņa! Īstā! Klausos “Tautumeitas”, “Raxtu raxtus”, spīd saule, es eju un smaidu! Tāds prieks sirdī! Paskatos Google Maps, ka viesnīca ir kilometra attālumā, easy game! 

Nonāku tur, ieeju bārā, jo recepciju nemanu, un tur rātni sēž milzu doggo. Pajautājusi saimniekam atļauju, bužinu to no visas sirds. Mīkstas austiņas! 

Bāra saimniece mani iečeko un no slotu skapja apgreido uz īstu numuriņu, jo tā esot ērtāk for housekeeping. Nesūdzos! Uzveļos uz istabu, apsēžos gultā un nekustos kādas 20 minūtes, kamēr atnāk Ilze. Ahhh, cik labi! 

Izrādās, ka te ir VANNA. Ilze sajūsmā sten (labi, nē, viņa vienkārši ir priecīga, jo vakar runāja par iešanu vannā). Un tā nu es izpildu savu ierasto gājienu: apgulties vannā un ieslēgt dušu, un vienkārši gulēt, klausoties ūdenī. Iespējams, pazaudēju laika izjūtu, so gooooooood. Te turklāt ir ne tikai dušas želeja, bet arī pudele ķermeņa krēma, tāpēc es to smērēju principa pēc. 

Pēdas botās ir tā noslīpējušās, ka āda spīd. Papēži burtiski atstaro gaismu. Tā kā mazi Budas vēderiņi, kas jāpaberzē, lai dzīvē būtu laime un prieks. Es savus papēžus gan labāk nevienam nepiedāvāšu berzēt. 

Ir nedaudz par agru vakariņām, pulkstenis nav pat četri, tāpēc vienojamies izturēt līdz sešiem, kad beigsies “Pointless”. Skrollēju internetu, kas te ir pieņemamā ātrumā, nevis kājminamais, un iekšēji jau mazliet čīkstu par to, ka rīt sola lietu. Bet Ben Nevis virsotnē esot -8 grādi! Vajadzēs zem jakas pavilkt plastmasas maisiņu. 

Vakariņās man ir burgers ar veģetāro asinsdesu. Un, ups, sticky toffee pudding. Un sidrs. Un alus. Bārmenis pastāsta, ka Skotijā nepastāv happy hour, jo mainīt dzēriena cenu atkarībā no laika nav likumīgi. Tad bārā ienāk BĪGLS, un mēs aiz laimes izkūstam. The end. Nē, the end būs rīt!