Mana sejas āda, poētiski izsakoties, ir kā nepulēts granīts. Cilvēku valodā runājot, riktīgs kraupis, bet pašlaik tur neko nevar padarīt. Pēdu āda savukārt gluda un mirdzoša kā plikpaura pakausis, liec kaut reklāmā.
Kas mainījies pa trīsarpus gadiem kopš West Highland Way? “Tranzīts” ir Spotify!!! Metu kaunu pie malas un lieku savā gājiena pleilistē, šodien man noderēs.
Brokastīs ir piesolīts olu kultenis ar sieru, un es melotu, ja teiktu, ka šo negaidu (bija arī labākie scones pasaulē). Katru rītu principā pamostos pulksten sešos, tāpēc līdz brokastīm pusdeviņos esmu jau absolūtā badā. Un nav svarīgi, cik daudz etiķa čipšu aprīts iepriekšējā dienā. Par tiem čiponiem vispār varētu eseju uzrakstīt, katrā piparbodītē pieejami vismaz trīs etiķa čipšu varianti. Uzskatu, ka tā ir valdības neizdarība, ka mums tā nav (manabalss.lv petīcija, lai Latvija uzsāktu etiķa čipšu, jā, čipšu, importu).
Rīta bēdīgākā ziņa ir tā, ka esmu pazaudējusi vienu zeķi. Skatoties no pozitīvās puses, būs vieglāka soma, kura šobrīd ir pārbāzta ar saldumiem. Nevaru rimties un tukšajā čipsu pakā iestūķēju arī Rocky Road, ko aizlīmēju ar plāksteri. Esmu ļoti radoša.
9:30 ar Līvu ejam pa durvīm laukā, un pēc brīža ārā izskrien saimniece, jautādama, vai esam SAMAKSĀJUŠAS. Neesam gan, maksās Ilze, kura startē kādas 10 minūtes vēlāk.
Noejam apmēram kilometru atpakaļ (jo tur sākas dienas ceļš) un maucam augšā. Pirmie trīs kilometri ved pa planētu taku – mazas instalācijas, kas nez kādā mērogā attēlo planētu attālumu citai no citas. Interesants koncepts, izpildījums – nu, nav visiespaidīgākais pasaulē. Starp Merkuru un Plutonu (jā, arī Plutons ir iekļauts!!!) ir apmēram 3,5 kilometri.
Ilze pie brokastīm saka, ka jāiet esot vairs tikai trīs dienas. Man atkal liekas, ka šī būtu laba pēdējā diena, esmu izbaudījusi visus laikapstākļus, reljefus, emocijas un brokastis. Šī sajūta mani pavada visa gājiena garumā.
Pēc 7,5 kilometru gājiena gribu piesēst un paēst to Rocky Road. Atrodu akmeni, uzraušos augšā un nu tik atpūtīšos. Kā tad! Mazie knišļi jeb midges ir klāt acumirklī un ņemas mani aplidot. Pauzi nākas maksimāli saīsināt un cilpot vien tālāk. Tas ir, kāpt pa dubļu pļavu augšup, kas vēlāk laimīgā kārtā pārtop akmeņainā takā.
Saule riktīgi dod vaļā, un es jūtu, ka man uz pieres ir SVIEDRI. Tas ir visnotaļ nebijis fenomens šeit, jo lielākoties tos vai nu noskaloja lietus, vai nu momentā nožāvēja vējš. Tā kā šajā operācijā esmu vienīgais ķirurgs un māsiņas mani neasistē, nākas vien pašai ar, iespējams, mazliet piepuņķotu salvetīti slaucīt pieri. Uzkāpjot kārtējā pauguriņā, kā tālu bāku redzu Līvas zilo somas pārvalku jau rāpjamies nākamajā slīpumā.
Dubļi brīžiem ir nereāli (nu un papildus visam, loģiski, arī govju pļekas, zaķu spiras un aitu kakas), nevar saprast, kur likt kāju, lai neiegrimtu līdz zodam. Ja, politkorekti runājot, ‘liels’ augums vējā ir priekšrocība, tad šeit gan gribētos būt pūciņai. Nu kaut kad tam ir jānotiek. Lieku kāju šķietami drošā plančkā, un pēda pazūd dubļos. To velkot ārā, papēdis atceļas no botas, kas man rada nelielu sirdstrieku, tomēr bota paliek pie kājas, nevis šajā akacī. Gar šo beztaku plūst strautiņš / notekūdens / kanalizācija, un man atliek vien tajā mazgāt botu. A ko!
Atlikuši kādu pieci kilometri, un man ir nenormāli savilkti dibena muskuļi. Pārlieku somu uz vēdera kā tādu zīdaini ķengursomā un eju pa ceļu, ar dūrēm dauzīdama pa dibenu (lūdzu, kulaks pa dirsu nav tikai sods!), jo ceru, ka tas palīdzēs izklapēt muskuļus kaut mazliet. Velkos nereāli lēni un domāju par to, vai rīt vispār gribu iet. Rīt plānā 30 km. Es šos 15 esmu knapi pieveikusi, un mana potīte, kaut arī lokās tīri ok, ir manāmi nogurusi. No otras puses, ja neiešu nemaz, tad būs baigi garlaicīgi. Izdomāju, ka opcija varētu būt izlaist vienu no trim posmiem & rīt iet tikai 20 km. To es gaņauka varu.
Izrādās, esmu pa ceļam izmetusi savu ūdens pudeli, ko Ilze laipni piekrīt paņemt līdzi, sākumā gan pajautājusi, vai mani gadījumā nav nolaupījuši citplanētieši, atstādami vien pudeli. 13:55 ievelkos b&b, kur priekšā jau ir Līva (Līvai vajag kļūt par ātrsoļotāju). Novelku apavus un zeķes un mazliet pastaigāju basām kājām pa asfaltu. Sāpīgi un kaifīgi. Istaba ir tik tīra, ka negribas pat savu netīro ķermeni (un personību) te nekur novietot.
Vakariņās falafela burgers. Pārriju jēgu un gribu pabūt vakuumā.
Šodienas soļu skaits: 28 400.
Šodienas tulznu skaits: 0.
1 komentārs:
Tik lasu un siekalojos par to etiķa čipsu izvēli..
Ierakstīt komentāru