Caminho Real 23. 2. diena. Ribeira Brava—Prazeres (24,5 km)

Izejam vakariņās, un picas vietā es izvēlos omleti (ar friškām). Mazliet Īrijas vibe, kur ēdu dārgāko omleti savā mūžā. Bet man vajag tās olbaltumvielas (un B vitamīnu no alus). Visu aprijam kā negauses, mūs apsargā divi kaķi (čau, Betmenīt!), un pēc sajūtām drīz atkal varēs gulēt. Lai neatkārtotu šodienas kļūdu (2 girls, 1 pack of m&m’s), veikalā sev sapērkam uzkodiņas rītdienai. Cerams, tās nepazudīs jau šovakar. 

Pie šādām ainaviņām esmu radusi tikai slēpošanas kūrortos, šis ir jocīgi.

Šajās svētku vakariņās esmu uzvilkusi kompresijas getras (no tām ir šķietami lielāka jēga nekā ļurīgajām ortozēm), savukārt pēc tam bagātīgi saziežos ar Perskindolu. Pa nakti bieži mostos, atkal nevaru sagaidīt rītu. Nav tā, ka miega problēmiņas ir kas negaidīts manā dzīvē, bet gribējās jau cerēt, ka nogurums izrubīs mani uz 8 stundām bez pauzītēm. Kā ir, tā ir. 

7:30 jau ejam brokastīs (un brokastis pasniedz no 7:30), bet nemaz neesam pirmās, galdu jau šturmē citi izsalkušie tūristi. Augļi šoreiz svaigi, kafija joprojām slikta, siermaizītes sanāk pagrauzt ar skatu uz okeānu. Jūtos pārsteidzoši ok, kājas, protams, jūt vakardienu, bet visā visumā šķiet aizdomīgi labi. Gribas it kā pat iet?! 

Pēc brokastīm atgūstam izmazgātās drēbes, un 31 eiro nešķiet pārāk augsta cena šim servisam. Smaržīgo tērpu noglabāju somā un ietērpjos vēl nevilktajos legingos un kreklā. 

Kad somas kaut kā nebūt sakrāmētas, laiks vilkt apavus. Ir tā, ka mums ir vienādas botas ar pusizmēra atšķirību (ir arī vienādas zeķes un nūjas, bet tās ir atšķirīgās krāsās). Nav ne jausmas, kuras pieder kurai. Kaut ko pamērām un ceram, ka ir īstās. Ja nu nav, oh well. 

8:25 traucamies ārā no viesnīcas. Pleci ir mazliet nospiesti, ārā it kā silti, bet pūš liegs vējiņš, iešana patīkama, soļojam gar okeānu. Pēc kāda brīža kartē redzam, ka ceļš met cilpu, lai apietu tuneli, un mēs nolemjam tuneli neapiet. Dienas pirmais čīts. Bliežam iekšā tunelī. Drīz vien seko nākamais tunelis (bet pa to arī pēc kartes ir jāiet) – nav sevišķi patīkami iet 720 metru trokšņa un izplūdes gāzu pavadībā. Bet, ko liktenis lēmis, tā notiek.

Sava tuneļa gājējas.

Kādā mirklī nonākam pie takas gandrīz gar pašu okeānu (okeāns ir diezgan krietni zemāk, ne jau tā, ka mums ūdens skalotos gar potītēm), otrā pusē slejas stāva klints, iet mazliet bailīgi, jo uz ceļa mētājas atlūzuši klints gabali. Ceram, ka nekāds nogruvums pēkšņi nebūs. 

Iziet cauri mazam ūdenskritumiņam – check!

Ap pulksten 10 apsēžamies okeāna malā atpūtināt kājas un kaut ko uzkost – te ir jauks palešu galdiņš un palešu krēsliņi. 7 km ir aiz muguras, un mēs ceram, ka 1 km esam ietaupījušas ar cilpas nošmaukšanu. Kamēr ēdam savus našķus, kāds kungs grauž ābolu un palaikam ar tā gabaliņiem pacienā ķirzaciņas, kuras pacietīgi gaida cienastu. Mīļi! 

Vai es gandrīz nogāzos no šī krēsla? Jā.

Viss jau būtu skaisti, bet priekšā vismaz 5 stundu gājiens. Dienas galamērķis atrodas kalnā, tā ka skaidrs, ka mūs sagaida īsts našķītis. Bet traušam somas mugurā un klikatojam tālāk. Priekšā vēl viens 600 m tunelis, un uzreiz ir redzama gaisma tuneļa galā – tas ir taisns un liegi ved augšup. Ilze ar nūjām ir neapturama šādos gabalos, nevaru tik ātri klumpačot, tāpēc arvien vairāk iepalieku. Beigās jau satiekamies, Ilze mani pagaida.

Kļūst arvien siltāks, vēja nav, gaiss ir mitrs. Un mūs sveicina pirmais kāpiens – īss, bet riktīgi stāvs. Kaut kā uzstumjam sevi augšā un piesēžam apēst pa Madeiras banānam. Mūsu ceļš tālāk teorētiski ved uz Arco de Calheta, kur bijām domājušas pusdienot, BET – pusdienvietas nav tieši uz takas, un es jau nu nevienu lieku soli netaisos spert. Piedāvāju Ilzei noskipot šīs trijstūra katetes & iet uzreiz pa hipotenūzu uz īsto Calheta. Deal! Otrais dienas čīts. 

Mājas starp banānkoku audzēm.

Pulksten 12 esam Calheta (diezgan fancy kūrortpilsētele, veselas divas Savoy viesnīcas) un meklējam, kur pusdienot. Pēdas, jāatzīst, ir piekusušas. Nedaudz neērti ir tādā izpūrušā, sasviedrētā paskatā sēdēt pie balta galdauta (outdoor seating laimīgā kārtā), bet gribas ēst. Salīdzinām kilometrāžas, un atkal esmu apdalīta – Ilzei 14 km, man tikai 12. Kad tieku nomazgāt seju, komforta līmenis paaugstinās par saviem 20%. Galvenais neaizmirst pēc tam saziest degunu ar SPF. 

Pasūtām ēdmaņas, un viesmīlis ar veiklu žestu mums piepārdod garlic bread. Ļoti laba, izcili komplimentē manus mocarellas salātus (ar zemenēm un vīnogām, un gurķiem, un tomātiem) un friškonus ar majonēzi un kečupu. 

Īsti nezināju, kādu dzērienu pasūtu, izrādījās bērnu suliņa.

12:50 esam paēdušas, ir karsti, uzmācas nogurums, negribas iet. Bet vēl vismaz 3 stundas. Kaut kā slinki kūņojamies uz priekšu, vērodamas, kā cilvēki atpūšas fake zelta smilšu pludmalē un peldas okeānā. Ja nebūtu slinkums pārģērbties, varētu izpeldēties, bet ir slinkums, tāpēc tas nenotiek. 

Atkal sākas kāpiens augšup. Joprojām esam urbānā vidē, es burtiski kāpju pa ielām, kur brauc mašīnas, un man tas besī, turklāt saule max dedzina, un viss ir slikti. Bet 5 minūtes vēlāk pasaule sadodas rokās, un sākas kaut kāda taciņa! Laimīgi tipinu līdz vietai, kur tā sadalās divās (two roads diverged in a yellow wood), kartē neko nevar saprast, tāpēc izvēlos labējo. Kļūda, kļūda, kļūda! Kādus 200 m vēlāk tā nonāk pie tuneļa, un man pa tuneli toč nav jāiet (pārbaudu, vai tunelis nevarētu sanākt kāds īsceļš, bet tas diemžēl aizlīkumo nepareizā virzienā). Stumju savu pakaļiņu atpakaļ & sadalīšanās vietā satieku Ilzi. 

Lūk, šī ir īstā pārgājiena esence.

Vairs nav tik karsti, jo esam starp divām klintīm. Takas malās čaukst ķirzaciņas, šīs ir viņu mājas. Tas viss ir skaisti, es tikai ceru, ka tās neizdomās paviesoties kādās no mājām, kurās mums plānota palikšana. 

Atkal sākas lejupceļš – jākāpj lejā pa visnotaļ stāvu zemes taciņu. Apjaušu, ka ceļiem šis ir OK, protams, tie nav perfektie ceļi, bet es gandrīz necik tos nejūtu, un tas ir diezgan maģiski. Gribētos jau būt galā, ha, bet kas tev dos. Ir skaidrs, ka priekšā ir vismaz vēl viens kārtīgs kāpiens augšup. Internets saka – aptuveni stunda līdz galamērķim. Lai mentāli tam nobriestu, piesēžu uz tiltiņa, bet ātri vien sāku salt. Man sanāk ātri uzkarst un ātri atdzist, tāpēc lieki nekavējos un sāku kāpt. 

Lūk, šis ir FORŠI! Tā ir taciņa gar klinti – pa vienu klinti nokāpām lejā, pa otru jākāpj korē. Tas nav asfalts, tā ir legit taka, un es esmu priecīga, pēkšņi noguruma nav, nogurums neeksistē. 

Uz visiem allaž skatos no augšas.

Nav jau tā laime ilga, kaut kad atsākas asfalts, klik-klak nūjas sitas ar aizvien lielāku (bez)spēku pret šo nemīlēto ceļa segumu. Tagad es gribētu būt vabole vēkšpēdus, jo bišķi viss ir apnicis ļoti. Negribu būt čītere, tāpēc cenšos sekot kartes norādījumiem, kas liek izvēlēties sānu taciņu. Viss jau ir skaisti, bet it kā jāiet kādas dzīvojamās mājas pagalmā, tad pa uzraktiem māliem & beigās vēl jāiepinas dzeloņzālēs. Nu SORĪ. Nebūs. Dusmīgi griežu savu kompasu atpakaļ. Otrā kļūda. Bet, kad iznāku no pagalma, satieku Ilzi. 

Līdz naktsmājām atlikuši 800 metri, un tie ir agoniski. Pēdas deg, mugura ir pārgurusi (ko es burtiski pamanīju vienā sekundē), BET man nesāp gurni. Tas ir izcili, jo gurni man vienmēr sāp pārgājienos, bet šodien par to pat nevaru pačīkstēt. Ar tanka apņēmību duros uz priekšu, jo man VAJAG būt galā. 

Un galā mēs esam, ir 16:15, un mūs sagaida uzraksts – lūdzu, zvaniet, lai iečekotos. Bļe nu. Zvanu, vīrietis atbild, ka būšot kāds pēc 15 minūtēm. Gurrrlll, vai tu nesaproti, ka es gribu negaidīt neko?! Bet es gaidu, protams. Ilze saka – ja viņa var uz trepītēm pasēdēt, it fine. 

Istaba ir vēsa un mitra, mazliet smaržo (ož) pēc Engures. Uz grīdas izklāti aizdomīgi paklājiņi, bet tie der manai staipīšanās rutīnai. Viss ir stīvs, gribas gulēt zvaigznītē, bet spiežu sevi pastiept kājas, lai pēc tam varētu ieiet dušā – parasti negriežu tik karstu ūdeni, bet šodien mazohistiski izbaudu ādas dedzināšanu. Psc piekusām. Un atkal jau ēst gribas. 

Ilzes Fitbit rāda 24,5 kilometrus, bet mans Apple Health tikai 23 – ar visu to, ka es izgāju divus liekus līkumus. Istabiņā ir auksti. Ir mazs eļļas radiators, ko esam apkrāvušas ar savām zeķēm un apenēm (izmazgātām!!!), tāpēc siltuma atdeve nekāda. Vakar mēs turējām vaļā logu un griestu ventilatoru ieslēgtu visu cauru nakti. Šodien, iespējams, būs jāguļ ģemperī. Izlietnē izmazgāju legingus, bet māc šaubas, ka tie rīt būs jebcik sausi. Vai arī aizdegsies viesnīca, jo ar tiem apsegšu radiatoru. 

Vakariņās ejam uz itāļu restorānu, kas mazliet liekas nekurienē, bet cilvēki te ir. Viss notiek leeeeni, es gribu ēst. Pasūtām arī desertu – tiramisu –, un es redzu, kā viesmīlis mūsu porcijām pārlej Hershey’s šokolādes mērci. Pie blakus galdiņa francūži savukārt jautā, vai nevarot dabūt mazliet sviesta, viņiem neesot brokastīm. Gods kam gods – viesmīlis sameklē mazus sviestiņus un svinīgi pasniedz. 

Slavenais, ne sevišķi gardais tiramisu.

Tā, nu, rīt ~īsā diena. Satrauc tikai tas, ka 1,8 km garumā jātiek 550 m zemāk, kas varētu būt elle un Indija (pēc tam uzreiz jādur augšā, protams). Bet nu skatīsies, kā būs. 

Soļu skaits: 32 700

Stāvu skaits: 243