Kad trīs dienu laikā aizej uz to pašu restorānu otro reizi un viesmīlis tevi atpazīst pēc nozīmītēm uz mugursomas.
Jā, man ir 35 gadi un žēl, ka, visticamāk, izmetu savu Anthony Kiedis is God piespraudīti.
Kad trīs dienu laikā aizej uz to pašu restorānu otro reizi un viesmīlis tevi atpazīst pēc nozīmītēm uz mugursomas.
Jā, man ir 35 gadi un žēl, ka, visticamāk, izmetu savu Anthony Kiedis is God piespraudīti.
Saņēmu Goodreads epastu "Year in Books" un kārtējo reizi (bez pārsteiguma) konstatēju, ka neatceros lasīto grāmatu sižetus, nosaukumi ir vien vārdu virknes, un fakts, ka reizēm uzplaiksnī sajūta, ka šī grāmata man laikam patika, jau vien ir liels sasniegums (bet retrospektīvā viss liekas labāks, līdz ar to šī varbūt pavisam maldinoša atklāsme).
Joprojām cenšos ievērot kādu nebūt dzimumu līdztiesību autoru izvēlē un joprojām skumstu, ka grāmatas ar smukiem vākiem izrādās, nu, neinteresantas.
Bet, ja par interesanto, tad gada piecinieks.
5. Džons Faulzs. Kolekcionārs.
Reti kad lasu tulkojumus, ja spēju sagremot oriģinālu, bet kaut kā šoreiz rokās nonāca MĀSĪCAS tulkotais izdevums. Kaut kā veiksmīgi vispār nezināju, par ko būs sižets, vīlusies nebiju.
4. Ken Grimwood. Replay.
Šis droši vien nāk no kaut kādiem klejojumiem internetā, meklējot good dystopian books.
3. Claire Keegan. Small Things Like These.
Ilzei laikam likās meh, bet mani ar šāda tipa grāmatām var itin viegli uzpirkt – līdzpārdzīvoju.
2. Claire Lynch. A Family Matter.
Ha, vēl viena Klēra. Pagājušajā gadā 1. vietā iecēlu grāmatu par homoseksualitāti Londonā 1890. gados. Šogad līdzīgs topiks, bet par 1980. gadiem.
1. Catherine Chidgey. The Book of Guilt.
Jā, man patīk distopijas un alternatīvā vēsture, ceru, ka tas ir okei.
Agrāk: 2024., 2023., 2022., 2021., 2020., 2019., 2018., 2017., 2016, 2015., 2014., 2013. un 2012. gada grāmatas.
Parasti liela drāma pasaulē, ja pēkšņi nestrādā Facebook vai WhatsApp, vai Instagram, bet šodien nevar atvērt tezaurs.lv, un visa diena ir sapista.
Kā teātra izrādes kvalitāti pēdējā laikā gribas vērtēt tikai pēc tā, vai bija garlaicīgi, tā nelasītai grāmatai plauktā uzreiz roka stiepjas ielikt vienu zvaigzni, ja burti pār sīkiem un atstarpes gar rindām nepietiekami labi saskatāmas.
Mazie burti jau iesakņojušies kā signāls, ka viegli nebūs. Un pat sliktāk – ka ātri nebūs.
Mazliet nožēloju, ka pirms kāda laika nenožmiedzos un nopirku Tête de Moine sieru.
lidojošās banknotes emoji
Pusgadu lakstījos ap mincīšraksta legingiem, beidzot nopirku, uzvilku uz treniņu – izveicīga leoparda vietā izskatos pēc milzu kailgliemeža!
Kad Creme de la Creme veikalā izmet neveiklu joku par Avon kataloga "paberzē un pasmaržo" konceptu un pārdevējai nenoraustās pat lūpu kaktiņš, apjaut, ka tomēr esi īsta pāķe.
Ikreiz, kad jānosauc savs tālruņa numurs, joprojām pēc "divi" ieturu svinīgu pauzi un pārējos septiņus ciparus skaldu kā 2005. gadā.
Jebkurš centiens sadalīt numuru četros divciparu pārīšos cieš fiasko – pretdabiski, nejēdzīgi, nemāku.