What? I thought Europe was a country!

Senākos laikos (arī tagad gan, šķiet) mums dārzā bija visādas plūmes: dzeltenās mazulītes (skābas un fuj), skoroplodnajas (tārpainas un saldi negaršīgas), Viktorijas (smukas un lielas) un vēl kaut kādas violetās, kuru nosaukumu es nezinu; iespējams, vēl kādas, ko neatceros. Bija arī olplūmes koks, bet tas nekad augļus nedeva (un pirms pāris vasarām es to nozāģēju ar maziņu zāģīti), toties es vienmēr tik ļoti, ļoti gribēju dabūt kādu olplūmi, jo visi tik sajūsmināti par tām runāja, ka tās nu gan esot gardas plūmes yada, yada, yada. Nesen gan mans bērnības sapnis sašķīda mazos gabaliņos, jo, kā izrādās, olu plūme nozīmē vien to, ka tā ir LIELA, respektīvi, atgādina olu pēc izskata. Bet es ko biju iedomājusies? Protams, kad iztēlojos sevi ēdam olplūmi, man likās, ka tā noteikti garšo pēc olu liķiera (jā, mums deva pagaršot alkoholu arī pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas), tāpēc ir tik ellīgi garšīga. Patiesību es noskaidroju tikai pirms kādas nedēļas. Ārprāts, kāds naivums gandrīz 20 gadu vecumā! Ejiet ieskrieties, olplūmes, ņefiga man jūsu nevajag!

Teenage dream.

Ar katru dienu mana pārliecība, ka es spētu kaut ko darīt tulkošanas jomā, sarūk aizvien vairāk. Es reāli jūtu, ka man tur nav nekāda talanta. Tas ir, es vienkārši nespēju iztulkot lietas, piemeklēt pareizos vārdus utt. Nu, ir tā, ka tad, kad es lasu grāmatiņu angliski, automātiski cenšos visu iztulkot (to sauc par profesionālo kretīnismu? manā gadījumā laikam vienkārši par kretīnismu, profesionalitātes manī nav necik), bet man pilnīgi un galīgi nesanāk. Ir daudz vārdu un vārdu savienojumu, frāžu, idiomu un citu lietu, kuras es saprotu un, iespējams, pat protu izskaidrot, bet atrast smuku tulkojumu latviešu valodā nav manos spēkos. Nu, kaut vai tik vienkārša frāzīte kā "move on"; galvā ir vienkārši tukšums. Fail jau ir tas, ka ar to izglītību, ko esmu izvēlējusies, neko citu, šķiet, es nemaz darīt nevarēšu, visam jāgrozās ap valodu lietām, bet es acīmredzot uz to neesmu spējīga. Ceru, protams, ka kādu dienu man atvērsies kaut kāda čakra vai kas cits, bet visdrīzāk tā nu nenotiks. Un tad es palikšu pie sasistas siles. FML.

Loģikas kalngals.

"Rīgas domes saistošie noteikumi paredz braukšanas maksas atlaides gan tiem, kuri mācās Rīgā, bet dzīvo citā Latvijas pilsētā, gan tiem, kuru dzīvesvieta ir citviet Latvijā, bet izglītības iestāde, tajā skaitā augstākā, tiek apmeklēta Rīgā."

@ NRA, 25.09.2010., 8.lpp.

Good thoughts bear good fruit, bad thoughts bear bad fruit.

Man vienkārši krīt uz nerviem tas, ka veikalos nav normālu gatavu augļu! Kamon, cik var ēst banānus un melones? Tik reti gadās, ka persiki un nektarīni, un mango, un avokado ir gatavi; 99% gadījumu tie ir akmens cietumā! Nafig kaut ko tādu vispār pārdot veikalā, kurš to pērk??? Gaidu mandarīnu un hurmu sezonu.

Shroomin'.

Šorīt bijām sēņot. Mežā. Man vispār ir bail no meža, kaut vai tādēļ, ka es slikti orientējos visur, līdz ar to baidos apmaldīties. Šodien es turējos nepārtraukti pie kaut kāda grāvīša. Protams, paspēju pazaudēties no vecākiem, kuri aizklīda katrs vēl sazin kur, tāpēc, kad bijām citā mežā, izsekoju tēvu, hahh. Vēl man ir bail no visādām čūskām, vardēm, zirnekļu tīkliem un pašiem zirnekļiem, un es bieži sabīstos pati no saviem soļiem. Sūdīgi tā, jo man patīk sēnes/sēņot, bet nepatīk mežs. Mazliet tāds catch 22 (tā to laikam sauc). Vēl bija sasodīti daudz odu, kas atrada, kur piesūkties, neskatoties uz to, ka biju nopakojusies līdz zodam. Vistizlāk jau ir tas, ka mēs nezinām nekādas sēņu vietas labās. Nu, nekad nav tā, ka salasām, piemēram, čupu ar baravikām (es nezinu, vai kaut reizi vispār esmu kādu atradusi) vai gaileņu grozus. Mans plāns ir atrast kādu onkuli, kas zina labumiņu, piedzirdīt viņu un tad izvilināt šo slepeno informāciju, ha. Bet līdz tam būs jāizlīdzas ar 2. šķiras sēnēm. Oh, well..

Fall schedule.

Nāk ruden(i)s ar joni, un tas nozīmē tikai vienu (patiesībā jau vēl visu ko citu, bet tas nav tik svarīgi): SERIĀLI IR KLĀT! Beigsies beidzot nīkuļbūšana, kad rāda tikai Hannah Montana un Jersey Shore (kurus es, protams, skatos). Apskatījos visādus internetus, noskaidroju, kuri seriālīši ir atjaunoti, kuri atcelti, kādi jauni "pacelti", kas man varētu interesēt, un sanāca atkal ne īpaši maz.

1. America's Next Top Model
2. Hellcats
3. The Vampire Diaries
4. 90210
5. Gossip Girl
6. One Tree Hill
7. Life Unexpected
8. Parenthood
9. How I Met Your Mother
10. Rules of Engagement
11. Mike & Molly
12. Glee
13. Raising Hope
14. Running Wilde
15. Hell's Kitchen
16. The Middle
17. Better With You
18. Modern Family
19. Cougar Town
20. My Generation
21. The Big Bang Theory
22. S#*! My Dad Says
23. Outsourced
24. No Ordinary Family

Pagājušajā sezonā, manuprāt, bija mazāk, vismaz sākumā noteikti. Protams, diezgan daudz jaunumu ir, tātad teorētiski man varētu nepatikt, līdz ar to atkrist, taču tā parasti nenotiek. Turklāt, iespējams, ir palicis kaut kas nepierakstīs, neatklāts, kas pievienosies sarakstiņam.  Lol jau tas, ka viss, ko es skatos ir kaut kādi sitcom'i, romcom'i vai sparkly dramas, iespējams, mēģināšu kādu legal drama paskatīties, bet tad jau redzēs.

Laikam labi vien ir, ka man nav dzīves (un būs četras brīvdienas nedēļā), jo atteikties no seriāliem es gan negribētu, kas neizbēgami notiktu, ja man visu laiku būtu kaut kas cits foršs jādara, piemēram, ballītes un tā. Vispār jau šo var uztvert kā patstāvīgās studijas, ne? I mean, es taču uzlaboju savas klausīšanās prasmes, vēroju akcentus un iemācos jaunus vārdus. Kādus, tas taču nav īpaši svarīgi.

It won't happen till the next time.

Šorīt bija totāls septembris. Es pamodos nosalušām pēdām, ārā bija spirgtums un viss smaržoja pēc septembra. Pēc tam, protams, gaiss iesila (kā jau septembrī tas notiek). Man īstenībā reāli nepatīk septembris, man tas liekas tāds nenormāli skumjš mēnesis, es nezinu, kāpēc. Nu, jo ir tas aukstumiņš no rīta, siltumiņš pa dienu, tāda vakara saule, bet tā nav tāda priecīga saule. Tā kā es esmu "wake me up when september ends" cilvēks.

Vēl man vajag arī beidzot aizkarus smukus, jo ar pagaidu aizkariem no Degām pa 1,50Ls es dzīvoju jau kādus 9 mēnešus, šķiet. Bet es nezinu, kur pārdod smukus aizkarus, kas arī neprasītu visus manus ietaupījumus (kuri gan nav nekādi dižie). 

Vēl līdz unim ir mazliet jāsakārto lietas un iPods. Paredzu lielu miera dziesmu pārsvaru.

Un es gribētu sākt rakstīt ēdienblogu. Nu, tādu, kas atspoguļotu manus centienus iemācīties gatavot. Varbūt šo es arī kaut kad izdarīšu, t.i., sākšu rakstīt, ne iemācīšos. Mani vispār iejūsmina kulinārijas blodziņi, turklāt tur ir tik skaistas bildes parasti, kas man vispār liekas absolūta maģija.

Ā, un darbu arī man vajadzētu, hahaha (lai gan es esmu tik ļoti nepārliecināta par savām spējām, ka nesaprotu to, kā citi cilvēki šajā vecumā var strādāt kaut kādu darbu, kas nav zemeņu lasīšana, bet jau ar kaut kādu profesiju saistīts, jo, manuprāt, es neko neprotu, nu, angliski). Īstenībā, ja es saņemtos un būtu kādam vajadzīga, es gribētu kādam bērnelim pamācīt angļu valodu. Protams, ne man metodikas, ne man pieredzes, bet es taču gāju pie privātskolotājas ~5 gadus, kaut ko no viņas metodēm varētu nospert. Tas gan būtu grūti, jo es baidos no cilvēkiem, bet būtu labs pārbaudījums man, vai es vispār kaut ko svešvalodiski protu.

Tonight's gonna be a good night!

Atradu šorīt vienu pērlīti, ko D uzgāja Cosmopolitan'ā, kamēr mīcījāmies pa Enguri.

Is it ska?

Strawberry fields forever.

Pirmā vegsperimenta nedēļa ir noslēgusies. Jāsaka, diezgan veiksmīgi, izņemot divus slip'us: vienu pašā pirmajā vakarā, kad uz kuģa ēdām vakariņas un es paņēmu "Petit Four", kas iepriekšējā reizē bija marcipāns tumšajā šokolādē, bet šoreiz - kaut kāda šokolādes kūkciņa, kur pavisam noteikti bija sviests, taču būtu bijis nesmuki to neēst; otrs bija sauja čipsu, kuros, kā izrādījās, bija klāt sūkalu pulveris. Pārējais viss likās tīri vegāns. Tā kā dažas dieniņas biju Stokholmā, tur viss šķita easy, jo varēju pārtikt no sojas saldējuma un mango sorbeta (un Signe gatavoja vegānas vakariņas, beigās pārējiem pievienojot gaļu, kas bija ļoti mīļi). Bet tagad ir kārtīgi jāmācās gatavot visādu ēdienu. Man jau liekas, ka es gatavošanā ielieku visu sirdi un dvēseli, bet tas vēl neko nenozīmē, jo parasti man viss nesanāk. Nē, nu apēd jau cilvēki kaut kā lietas, bet tas tomēr nav TIK garšīgi, cik man gribētos. Turklāt man nav absolūti nekādas izdomas, bet arī blogos es nemāku neko atrast, jo tur ir daudz sastāvdaļu un darbību, bet tas viss mani mulsina. Var jau, protams, uzvārīt rīsus un pielikt tomātus klāt, bet man gribas tā smuki un forši, un garšīgi.

Un vēl man jākļūst viesmīlīgākai. Nu, kaut vai iedot dvieļus un lielos t-kreklus, pagatavot brokastis un uzklāt gultu. Tā vietā es vienkārši savus ciemiņus pametu likteņa varā un eju uz savu istabu gulēt. Tas nav tā ļoti jauki; centīšos šo lietiņu izmainīt.

Sequence of tenses.

Guna Ķirse 2. mai 2009 08:53

prātoju, kā uztaisīt mikrofongalvu.

 

Guna Ķirse 2. mai 2009 17:58

izdomāju, kā uztaisīt, cerams, ka sanāks. pašlaik esmu folijgalva. 

 

Guna Ķirse 4. mai 2009 20:03

mēģinu dabūt mikrofongalvu ārā no matiem.

 

 

Never judge a book by its movie.

Vispār vajadzētu sākt mazāk lasīt internetu un vairāk lasīt grāmatas. Un ne jau tās dāmu viendiennieces, ko humpalās par 50 santīmiem var nopirkt, bet kaut ko "nopietnu". Kādā 8. un 9. klasē, šķiet, es diezgan nopietni visu ko lasīju, bet pēdējos pāris gadus esmu baigi nobremzējusi. Nav jau tā, ka grāmatu neveru vaļā, bet lielākoties tās ir visādas ala Šopaholiķes un Krēslas, un Sekspilsētas. Turklāt viss angliski, kas nozīmē, ka mana latviešu valoda nebagātinās, turklāt es jūtos mazliet vainīga, ka esmu pametusi novārtā savu mīļo valodiņ'. Labi vien ir, ka vidusskolā lika visu ko lasīt (mazliet jau arī es čīkstēju, lai gan daudz kas man patika no piedāvātā). Jāpameklē mājās kāda klasika (un mēs jau par grāmatu trūkumu tiešām nevaram sūdzēties, lai gan Raiņa murgi manos plānos neietilpst) un jāsaņemas nolikt kompīti mazliet maliņā, lai drusciņ pabarotu savu prātu un dvēseli. Citādi es sāku kļūt par vikipēdiju slavenību ikdienas jautājumos, hahh.

Come to mama!

Engurē kaut kā bija nenormāli daudz lapseņu. Vispār divas man iedzēla, viena pat traki sāpīgi, bet tas tā. Tomēr pusdienot ārā īsti nebija iespējams, jo tad tās saradās no sazin kurienes un bija jābaidās, ka kāda uzlidos uz dakšas un iedzels rīklē, kas droši vien būtu ļoti nepatīkami.

Lai kaut mazlietiņ cīnītos ar šiem neradījumiem, mums izdevās uzmeistarot tīri labu lapseņu slazdu.
Tam ir vajadzīga 1 pudele D-Light, kurā mazlietiņ susla palikusi iekšā. Un, voila, šīs diezgan traki metas tajā iekšā.

Neizskatās, ka tur būtu traki daudz lidonīšu, taču īstenībā jau pirmajā dienā pudelē salidoja ap 20 lapseņu (un lapsenes, salīdzinot ar pudeli, ir ļoti sīkas, tā ka nedrīkst ļauties šim mānam, ka tur ir maz). Vēlāk uzķērās arī divi irši. Kvasa pudeles tām ne sevišķi patika, alus pudelēs arī dažas nobeidzās, taču uz D-lightu bija diezgan trakas. Bija gan kādas 3 gudrinieces, kurām izdevās atrast izeju no savas mājiņas, taču tikai tām, kuras knapi bija galvu tur iebāzušas, ne nolaidušās pašā dibenā.

The belly rules the mind.

Zinkā, man patīk nenormāli visādi ēdienblogi. Reti es kaut ko taisu (māku picu, mafinus un braunijus, haha), bet gadās. Parasti jau dzīvojos pa ārzemju vietnēm, bet ir arī vairāki vietējie emuāri, kurus es zinu/kuri man patīk.

Šie ietilpst manā ikdienas apgaitē:
1.meklējot priekus;
2. maltīte;
3. četras sezonas;
4. Krista;
5. Signis.

Ņemot vērā jaunizceptās veģetārietes statusu, daudz ko es nevaru paņemt no šīm vietām, bet man patīk lasīt un skatīties bildītes tik un tā. Ir jau vēl visādi citi latvju ņammu blogi, kuriem esmu uzdūrusies, meklēdama interneta robežu, taču lielākajā daļā no tiem sen neviens vairs neraksta.