Santjago ceļš. 13. diena. Sahagun – Mansilla de las Mulas // 37 km

Pamostos 5.20 no nez kāda murdziņa un vienojos ar sevi, ka celšos uzreiz, jo ir jau noskaidrots, ka 10 minūtes maina neko. Man jau apnicis buhņīties augšā tik agros rītos, pēdas ir megaļoti nogurušas, bet cenšos saglabāt možu garu, jo zinu, ka pēc vienas dienas būs jānes soma plecos tikai četras (!!!) stundas un mēs būsim Leonā. Iespējams, būs balti dvieļi, laistīšanās ar šampūnu un citas izpriecas.

Tā kā šajā alberģē virtuves zona ir savienota ar kūts izmēra guļamzonu, nekāda brokastošana labi neizdodas, nākas ēst pie mistiska galda pustumsā, bet vairs jau neesam lepni, ka tik savu racionu iestūķēt kuņģīšos. Iepriekšējās dienas "Dia" apmeklējums bada apstākļos ir rezultējies neapēdamā pārtikas daudzumā, tāpēc kokosriekstu jogurts tiek atstāts alberģes ledusskapī, šņuk.

Baznīcu pametam 6.15 no rīta. Atkal debesīs midžinās mēness, un man galvā Kristiānas Stirānes bērnu Eirovīzijas dziesma par lielo, balto draugu. Manas smadzenes ir miskaste.

Kuram vispār ir laiks un vēlme ceļā kaut ko zīmēt?!

Ir tiešām drebelīgi (+6 grādi), bet es kā nāra esmu izmetusies šortos, iespējams, pēdējās dienas tā, jo stilbi salst un zosādojas. Pēc 5 km gājiena ceļš sadalās, piedāvājums vilinošs: 24 km gar šoseju, bet ar ciemiem pa vidu, vai tas pats gabaliņš dabā, bet tukšs. Neprāta cena ir pārāk augsta, un vienojamies steberēt gar šoseju. Tāpat nevaram sagaidīt pirmo ciemu, lai tiktu pie siltiem dzērieniem. Kad nu pēc 10 km pienāk Calzada del Coto, galdā tiek celta garda kafija un padots mazs kruasāniņš bonusā.

Skaisti dzīvot neaizliegsi!

Es varētu te strādāt, ja. Skatīties uz ceļiniekiem un priecāties, ka man tikai jātaisa kafija, nevis jāiet.

Varētu te palikt, lūdzu?

Vēl pēc 7 km bārā, kur nepārtraukti skan "Boney M", paņemam vēl pa graķītim tējas un kafijas, jo tālāk 13 km tuksneša. Es ielādēju sava mīļākā raidījuma "Kā labāk dzīvot?" podkāstus un sāku (turpinu) ceļu. Noklausos vienu par vegānismu, vienu par latviešu valodu (Elvim Jansonam ir pārāk daudz viedokļa), bet joprojām jāiet un jāiet, nekas nav beidzies. Ok, šī filma vairs nav smieklīga, nomainiet bildi. Nekur arī nerēgojas ceļa marķieri, tāpēc brīžam liekas, ka esam aizgājuši uz citu pusi, bet tomēr neesam. Rādās, ka šis atkal ir garākais gājiens manā mūžā, tāda snoozeville, ka vai turies.

Ieraugot priekšā Reliegos, ir riktīga atvieglojuma sajūta, kas gan pazūd mirklī, kad aptveru, ka līdz galamērķim ir seši, nevis četri kilometri. Ja man būtu audis blakus, tad jau viens pīpis, bet ar K2 tās ir vismaz 20 ekstra minūtes. R paēd omleti, es paēdu ābolu un bagetes pārpalikumu, un kaut kā ceļamies no krēsliem. Nav tā, ka gribas iet, bet pacenšos ieslēgt autopilotu un vienkārši soļot. Garām mums rullē velosipēdisti, cūkas tādi, kuriem šāda plakankalne ir kā divus pirkstus apčurāt. Pilnīgi riebjas, varētu sabāzt sprunguļus spieķos.

Mazliet pusdienu.

Kad nu esam alberģē (Albergue Gaia), gribas izplāties uz grīdas kā izkusušam salčukam. Saimnieks pie sava galdiņa nolicis končas, kuras tiek ēstas tā, it kā rītdiena nekad nepienāktu. Ieraugu, ka veļas mazgāšana maksā tikai divus eiro, un es zinu, ko vēlos (šoreiz tas nav ēdiens). Sasviežu maksimāli visas panckas bļodā, lai tās beidzot pakulsta kāds cits, kas nav manas rokas. Mazgāšanas cikls, protams, ir 15 minūšu garš, bet man der arī tas. Izņemot veļu, tā ir gandrīz sausa un smaržīga, gribas iebāzt seju bļodā un elpot pulvera aromātu (jo 13 dienas pēc kārtas savas zeķes berzt nav nekāds sapņa piepildījums). Mazie dzīves prieciņi. Uzkrāsoju arī sarkanas lūpas, jo kāpēc gan ne, un priecājos par iedegušo šnobeli.

Priecīgs cilvēks ir priecīgs.

Alberģē atkal ir īsts palags un spilvendrāna, kas nozīmē, ka varēs rīvēt dibenu gar to (palagu, ne spilvendrānu), un viss šis prieks tikai 5 eiro! Vietas gan ir maz, toties arī cilvēku ir maz, which is always a plus.

Liekas, tik daudz alkohola, cik šajās nedēļās, neesmu lietojusi nekad, bet pēcpusdienas aliņš ir obligāts, jo #recovery. No tā mazā alus esmu konkrētā žvingulītī, jo, protams, to izdzert tukšā dūšā bija spožākā ideja visā manā karjerā.

Izrādās, eksistē ne tikai "Estrella" čipsi.

Spānija ir vecu vīriešu valsts, neko citu te tikpat kā neredz. Kur viņi slēpj sievietes?! Bukovskim te patiktu.

Tā kā alberģē ir lieliska virtuve, saprotam, ka jātaisa pasta party, un šaujam taisnā ceļā uz "Dia(reju)". R prasa, vai mums nevajadzētu iegādāties klienta karti, ņemot vērā, cik bieži tur iegriežamies.

Jāatzīst, man ir kauns par atkritumu ģenerēšanu te, jo viss, viss ir kaut kādos mistiskos plastmasas iepakojumos, lai gan arī atkritumu pārstrādes konteineri ir absolūti visur. Bet mēs jau zinām, ka reduce, reuse, recycle. Par 10 eiro sapērkamies lietas vakariņām, kā izrādās, ar to daudzumu var pabarot vismaz četrus pilgrimus, ir mums lielummānija, ir. Jāver vaļā restorāns!

Kad mēs jau kašājam iekšā pastu, kāds vīrietis uzsāk blanšēt (!!!) tomātus savām vakariņām (arī ēdīs makaronus), nav nekāds sliņķis, zinies (tikai pēc stundas viņa vakariņas tā arī vēl nebija gatavas). Mēs nopirkām mērci burciņā par 70 centiem, un viss garšoja perfekti.

Labākā dienas daļa.

Riņķis pa pilsētu, kārtējās baznīcas, kārtējās mazās ieliņas, viss jau redzēts.

Es te drusku atpūtīšos, ja?

Toties rīt gulēsim līdz sešiem un tad iesim 20 km līdz Leonai, kur arī nobāzēsimies. Ha, rest day!

Santjago ceļš. 12. diena. Carrion de Los Condes – Sahagun // 40 km

Zumm, zummm, rīts ir neparasts. Pēdējās dienas esam gulējuši alberģēs, kur maz cilvēku, tāpēc ir dīvaini, ka šajā visi kā uz burvju mājiena (t.i., pirmā modinātāja zvana) sāk rosīties kā bitītes, celties, velties, ņemties, kravāties utt. Kad lieku pēdas pie zemes, saprotu, ka man sāp kājas joprojām, un izlemju par labu vienam "Nimesil". Priekšā klumpačošana 40 km garumā, palikt kaut kur lauka vidū arī vēlēšanās nav, tāpēc bez lielām ceremonijām vienu paciņu iztukšoju, gardi.lv.

Paēdam arī brokastis un 6.15 dodamies dzīvē kopā ar vēl veselu baru pilgrimu. Kā mazie nazīši spējīgi visus apdzenam, izņemot korejiešu pāri, kurā ir maza, maza sievietīte un garš vīrietis. Sievietīte joņo uz priekšu kā ģenerālis, kamēr viņas kavalieris teciņus vien cenšas viņu noķert, skats gana komisks. Pēc kāda laika gan arī viņi elpo mūsu atstātos putekļus. Rīta ceļš ir izcils – 17 km NEKĀ. Jā, ok, smuks mēness, aust saule, bet tas ir interesanti pirmās divas minūtes. Grants ceļš, tukši lauki, tāpēc sapriecājos par videosveicienu no Vītoliem.

17 km tukšuma.

Kad nu aiz maza kalniņa parādās Calzadilla de la Cueza, laužamies iekšā pirmajā bārā pa kreisi un ēdam tortillas kā negudri. Man šoreiz pat ar spinātiem, nevis plikiem kartupeļiem, ir ļoti labi (bet akmeņi arī garšotu labi pēc šādas pastaigas). Un bez kafijas jau nu nekur.

Veselīgākās brokastis pasaulē, nom, nom.

Saule pieņemas niknumā, bet pūš arī vējš (kā Kristīnes Jē dziesmā, lai gan tur bija arī jūra), un mēs ejam, ejam, ejam. Terradillos de Los Templarios alberģē izgāžamies zālītē uz 15 minūtēm, kas ir īsta svētlaime. Es atkal uzvelku sandales un klusiņām dziedu sev slavas dziesmas, ka tās man ir līdzi.

Cik iedvesmojoši!

Jūtos pārsteidzoši jēdzīgi. Vai gribu kā Džūlija Endrjūsa virpuļot pa pļavu un dziedāt? Nē, bet nav vismaz vakardiena. Kājas sāp, bet paciešami sāp. Palikuši tikai 8 km līdz galamērķim, un mēs, lauzdamies cauri apgrauztiem zaķu karkasiem, ieejam Leonas provincē. Ups, iespējams, arī nošmaucam kādus pāris kilometrus, jo nekaunīgi ejam gar šoseju, nevis drebelējamies pa grants ceļu.

Tuksnesīgi.

(Kings of) Leon.

14.45 nonākam municipālajā alberģē. Ar katru dienu kļūstam aizvien bomzīgāki, prasības krītas, šī mazliet atgādina patversmi, bet virtuve ir ok. Gribas gan beidzot izmazgāt drēbes veļasmašīnā (ceru uz rītdienu vai parītdienu), KO NEESMU DARĪJUSI 12 DIENAS. Tas, cik labi smaržo botas, vispār nav aprakstāms, jo tās neizžūst, bet uzņem sevī arvien jaunas sviedru kārtiņas, mmm.

Iespēja gulēt baznīcā? Kāpēc ne!

Sahagun (izklausās ļoti aziātiski, bet nav, ir tikai veci spāņu onkuļi, vispār visur ir veci spāņu onkuļi, kur viņi slēpj sievietes, es nezinu) Atrodam "Dia". Ne jau mikroskopisku bodīti, bet kārtīgu lielveikalu, kurā pārdod dažādus produktus. Vakariņās piestampājamies ar salātu kalniem. Ah, cik labi, kraukšķīgas lapiņas, gurķi, tomāti, kāds svaigums! Vai klāt ir maize? Bez šaubām! Jūtos kā tas kaķis no anekdotes par griķu ēšanu. Protams, ka esam kā negauši sapirkuši par daudz ēdiena, bet, hei, treat yo'self.

Sapņa piepildījums: šķiedrvielas.

Jāsaka, šajā pilsētā nav daudz ko redzēt, bet, visticamāk, man vienkārši apnicis skatīties, cik jau nu var tās baznīcas apbrīnot. Šodien gan visu dienu pētīju akmeņus, jo slinkums bija pacelt acis.

Hi there!

Pusceļš ir pieveikts, pēc divpadsmit dienām iesoļošu tajā sasodītajā Santjago, nopirkšu zeķes ar "Buen Camino", un beidzot būs miers. R saka, ka pēc trīspadsmit, un skaita uz pirkstiem dienas. Mūsu matemātika nesakrīt. Pēc 12 dienām būs 18. septembris, bet mums vajag 19. Visas šīs divas nedēļas esam rēķinājuši nepareizi, ups! Ai, kaut kad jau būsim galā.

Nevar neiet.

Santjago ceļš. 11. diena. Itero de la Vega – Carrion de Los Condes // 35,5 km

Vakar mūsu austriešu "draugs" solījās celties piecos, tāpēc arī es uzstellēju modinātāju uz pieciem. Nevarētu teikt, ka esmu laimīga, bet kaut kā jau piebuhņījos augšā. Pa tumsu izlavos dārzā un saplūcu vīnogas brokastīm, kas tiek apēstas kopā ar jogurtu un kārtējo dīvaino maizes izstrādājumu čaukstīgā iepakojumā. Sešos no rīta veram vaļā ārdurvis.

Ir milzīgs pilnmēness, un laiks šorīt velkas. Nesaprotu, kāpēc pulkstenis nevibrē, ka jau pirmie 5 km garām, bet, kad tajā paskatos, nav nosoļoti pat četri. Šausmīgi.

Sveiciens saulei!

Pēc 15 km nonākam Fromista, ieejam vietējā "Dia" pēc mistiskām bulkām un tumšās šokolādes (sviestu tur neredzēju, tikai margarīnu par eiro), savukārt kafejnīcā piestājam, lai iemalkotu kādu smalku dzērienu, ēdam mistiskas bulkas no "Dia". Sveiciens Olgai!

Arī Spānijā vajag solāriju.

Tālāk ceļš sadalās, un ir iespēja izvēlēties – 11 km gar šoseju vai pa grants ceļu. Nolemjam par labu otrajam variantam cerībā, ka būs interesantāk (nebija).

Gar-lai-cī-gi.

Mani gurni jūtas kā skrūvspīlēs, sāp uz katra soļa. Nesaprotu, kāpēc tiem neveidojas pieradums, sāp kā sāpējuši. Izdomāju spēli – skaitu lēni līdz tūkstotim. Izskaitu divas reizes.

Uzlieku "Spotify" "Raxtu Raxtus", klausos folkmūziku un mēģinu sevi iedvesmot. Ja teiktu, ka baigi sanāk, tad man augtu deguns. Čunčinu uz priekšu un redzu, ka R jau saticis jaunu draugu, bet, pieejot tuvāk, ieraugu, ka šis vīrietis vienkārši dala mandeles, krikšķinādams čauliņas ar riekstu knaiblītēm. Arī man tiek. Un tad vīrietis saka "chica" un nes man tomātu! Aaah, izcils tomāts, tomāts uz goda, nevis kā tie "spāņu tomāti". Spāņu tomāti Spānijā ir tādi paši kā spāņu tomāti Latvijā, t.i., bezgaršīgi.

Reizēm tomāts ir vairāk nekā tomāts.

Par spīti visam man riebjas šī diena. Gribu aizsviest somu zālē un aurot. Kad nonākam pirmspēdējā ciemā, apsēžos un saku, ka braukšu mājās. Bet man vēl jānoiet seši kilometri.

Būtu labāk autobusu sarakstu pielikuši pie dzērienu automāta.

Esmu nogājusi jau 30 km, bet speros ar 6 km/h ātrumu kalnā, jo gribu būt galā, gribu NEIET. Dusmojos uz R, kurš ir aizgājis vismaz puskilometru uz priekšu, kamēr es, ieslēgusi maksimālo ātrumu, nekustos no vietas, dusmojos, ka viņš nav resns un netrenēts pelmenis, kas nespēj pavilkt savu kuslo ķermeni.

Mani apdzen divi vīrieši, kurus pirms tam apdzinu es, un es esmu tik nikna, ka gribu vienu no viņiem nogrūst zemē un iespert viņam pa vēderu no visa spēka. Lūk, mana problēma. Es nedusmojos uz sevi, es dusmojos uz citiem, man liekas, ka visi citi ir vainīgi pie manām neveiksmēm. Bet tā jau ir tikai mana vaina, ka es nespēju sevi savākt, ka 90% dienas sapņoju par ēšanu, ka man nekas cits pasaulē nesniedz tādu prieku un reizē tādu riebumu, ka es nevaru sevi pieņemt, sevi saprast, ka man gribas ar galvu triekties pret kārtējo ceļa stabiņu, jo man galvā ir skaidas un auzas. Neviens jau cits tur nav vainīgs.

Manās sandalēs birst iekšā akmeņi, kas duras pēdās, bet man ir vienalga, es negribu apstāties ne uz sekundi, ne mirkli, pat ja man asiņos pēdas. Es eju un raudu, raustos, nevaru paelpot, labi, ka saulesbrilles aizsedz seju, bet man birst asaras kā pupas, gribu apgulties šosejas vidū.

Nesaprotamā veidā nonākam alberģē (Parroquia de Santa Maria), kur mūs sagaida puisis ar cepumiem un aukstu tēju, un lielu smaidu. Es kaut ko raudādama atbildu, nezinu, vai tas ir "Gracias" vai "Thanks", vai "Paldies". Kad reģistrējamies, stāstām, ka esam no Latvijas. Skaidrs, ja Latvija, tad Porziņģis. Šis pats vīrietis arī uznes mūsu somas, es pat nesaprotu, kas notiek, jo esmu joprojām savā histērijas delīrijā. Gulēšana gan kā lopu vagonos (protams, ka nav kā lopu vagonos, bet daudz gultu cieši kopā). Toties viss tīrs. Un virtuvē ir trauki. Tīri. Nevis ar sazin kādu pārklājumu.

Nomazgājos, izmazgāju drēbes, apguļos gultā un ļaujos asaru vilnim Nr.2. Kad pēc pusstundas vairs neesmu spējīga šņukstēt, aizeju līdz bāram pēc alus, kur man klāt iedod desmaizi. Man nevajag desmaizi. Kā redzams, nekas nav labi šodien.

Smalka maltīte, re, pat dārzeņi un augļi. Maisiņā bagete.

Paēdu launadziņu, paplenderējos pa gultu un izeju karstumā.

Karsti saulē, karsti ēnā.

Ieeju visās baznīcās, tur ir vēsāks.

No šādas "lampiņas" es neatteiktos mājās.

Baznīciņa.

Veikalā, kur pārdod burkānu sēklas un matu lakas nopērku nagu vīlītes, lai nekļūtu par Vilknadzi, sēžu parkā, dzeru kolu, vīlēju nagus un cenšos sagrupēties. Ceru, ka krīze ir īslaicīga.

Re, deguns gandrīz vairs nav sarkans no šņukstēšanas.

Katram mākonim sudraba maliņa. Vakars noslēdzās ar kopīgām vakariņām pie gara, gara galda (vīns plastmasas pudelēs), kuras es negatavoju, jo biju aizņemta ar raudāšanu.

Santjago ceļš. 10. diena. Hornillos del Camino – Itero de la Vega // 33 km

Vai ekstra desmit minūtes miega kaut ko dod? Nē.

Mostamies 5.40, bet gulēt gribas tāpat. Kamēr kārtojam lietas (šorīt, šķiet, neprotam izkasīties klusiņām), austrietis jau sien zābakus un šmauc pa durvīm ārā. Es eju sadzīt rokā brokastis un iekurbulēju kafijas automātu, kam it kā jāieslēdzas sešos, bet tas nenotiek. Gaidu kafiju piecpadsmit minūtes (automāts ar lielo stikla krūzi, kas mums visiem bija deviņdesmitajos), šis aparāts šorīt pārbauda manu pacietību. Kārtējās baltmaizes tostermaizes, kārtējā zapte, shady kēksiņi un tā, tipiskas spāņu brokastis.

Par to, ka vēju modināt saule vientuļa rit.

Izejam 6.30 (!!!), kas liekas tiiik vēlu. Un ārā ir silti! Man atkal kājas šorti. Soma šķiet aizdomīgi viegla, spazmoju, ka esmu aizmirsusi kaut ko alberģē, galvā pārskaitu mantas, kuras biju iepriekšējā vakarā visur izsvaidījusi, bet viss it kā ir. Varbūt beidzot pieradums iestājies?

X-veida kājas perfekti rēgojas.

Pēc 10 km nonākam Hontanas un piestājam iedzert. Kafiju un tēju. Saimnieks ir baigais mārketinga guru, saka, ka esot labākā kafija visā camino. Netīri meli. Kaitina arī, ka UZŅĒMĒJI negrib, ka par sīkiem pirkumiem klienti norēķinātos ar karti. "You wanna pay 3 euros by card? Noooo, I'll pay more in commissions." Es atvainojos, es Rīgā pērku košļenes ar karti, ir 21. gs., nevis Viduslaiki.

Rīta čils.

Ož gandrīz pēc pusceļa.

Ejam pa celiņiem, atkal ir ainaviņas apkārt, šai plakankalnei nav ne vainas! Beidzot panākam austriešu džeku, viņam patīkams temps, tāpēc drusku pasoļoju blakus, bet tad aizdzenos uz priekšu, jo jākāpj kalnā un kalnā es gribu elsot, cik man pašai gribas daudz un skaļi, nevis censties izlikties, ka nav grūti un ka šī ir parasta pastaidziņa.

Galvenais ir tēlot, ka viss ir čiki.

Ir tiešām karsti, un es saziežos ar SPF, jo čulgas nav manos plānos. Skatos uz saulespuķu lauku, virs kura gaiss vibrē.

Kontrastiņi.

Man ieslēdzies sestais ātrums nezināmu iemeslu dēļ, soļojam kā zaldātiņi, kā robotiņi, kā elles mašīnas, viss notiek, ciku, caku, un mēs jau esam iesoļojuši citā provincē – Palencia.

R nav vārgulis.

Vēl daži kilometri, un esam alberģē, (Albergue de Itero La Mochilla) kura ir ļoti aizdomīga (jāatzīst, te nav diez ko tīrs, bet ir īsti palagi un spilvendrānas, un es redzēju, ka tās arī mazgā), bet pulkstenis tikai 13.30 – īsta īsā diena!

Labāk par kojām?

Kā jau ierasts, veikals ir ciet. To vērs vaļā piecos vakarā, jo kāpēc gan ne. Nekas, tepat ir bārs, dzeru aukstu alu, ēdu aukstu saldējumu, aaahhhh, to što nado!

Un tad es ieraugu tās... veikala vīnogas, kas karājas ķekaros man virs galvas. Lielas, apaļvēderainas, sulīgas, saldas, saulītes sasildītas, un neviens tās neēd, izņemot lapsenes. Man divreiz nav jāsaka: es ņemos cukāt iekšā šīs odziņas kā animālis, grābju saujām un stūķēju vaigos lipīgām plaukstām, visas lapsenes izgrūstu uz visām pusēm, MANAS VĪNOGAS, MANAS! Man nav miera, šis ir sapņa piepildījums!

Tā nav Maxima, tā ir realitāte!

Ārā karstums kā uz pannas, nekāda lielā pastaidziņa nav iespējama, turklāt te nav ko redzēt (tikai sajust urīna smārdu, kas, iespējams, ir šī ciema vizītkarte). Rīt vispār sola +30 grādu, būs jāsoļo pa tukšiem laukiem, kas un kā tas notiks, es nezinu, bet esmu Skārleta, rītdiena būs rīt.

Piecos grūžam uz veikalu, kurš pārmaiņas pēc nav trīs kvadrātmetru liels, bet savus divdesmit vismaz! Un pēkšņi latviešu valoda! Tas nav R, kas kaut ko bubina, tas ir cits cilvēks! Lita ar vīru soļo no 23. augusta, atpakaļbiļetes nopirkuši 29. septembrim, tā ka var čilot un neiespringt. Viņa pērk šokolādi un saldējumu, izskatās priecīga.

Mēs arī iegādājamies dažādas preces vakariņām (ceļinieku vakariņas vairs negribas pasūtīt, atkal iedos kādas samazgas, lai gan te ēdienkartē teorētiski bija falafels) un brokastīm, izliekam visu uz galda, virtuvē tiekam pie dakšām un šķīvja (no kuriem pirms tam tiek noberzta netīrumu kārta, iespējams, arī motoreļļa, bet neesmu droša, ka nesaķeršu holēru) un ēdam kā lopi. Burtiski. Es tiešām jūtos kā bezpajumtniece, kas pa taisno no konservu kārbas kleksē iekšā lēcas, klāt piekož maizi ar sieru un ar dakšu no šķīvja ņem vīnogas. Īsts elegances iemiesojums. Bet man gribas ēst. Un man vienalga. Nejūtu nekādu sātu. Vienkārši gribas bindžot, gribas ēst un ēst, un ēst. Varbūt vajadzēja paēst pusdienas?

Santjago ceļš. 9. diena. Cardeñuela Ríopico – Hornillos del Camino // 38 km

No rīta parastā "rutīna", lai gan ir svētdiena, bet tā jau pilgrimiem neeksistē; pārējie, protams, saldi guļ, jo nav psihi letiņi, kam zaldātu režīms. Iekurbulējam motorus 6.00, ārā pat šorīt nav gluži ledusskapis. Pēc 20 minūtem jau metos izģērbties, jo džemperī sāku svīst kā tādā "Insanity" treniņā. Apejam Burgos lidostu, un es nodomāju, ka varētu iesēsties gaisa kuģī un šaut mājup, tas būtu ātri un nesāpīgi. Šorīt saullēkta nav, jo debesis ir apmākušās.

Putnu mājiņas.

Trīs stundu laikā nonākam Burgos centrā. Piepilsēta ir ellīgi gara, liekas, ka velkamies cauri kaut kādam parkam apmēram pusi mūžības, ļoti neinteresantas mūžības.

Pēc diviem kilometriem šāds ceļš kļūst neciešams.

R šodien lielāks besis nekā man, pilnīgs kosmoss, jo parasti es kaut ko kūļājos un niķojos. Pēc 16 kilometriem un vienas katedrāles apskatīšanas ēdam brokastis Burgos, iespējams, dārgākās to date (divi silti dzērieni un divas tortijas par 13 eiro). Kartupeļu omlete ir iestumta pa vidu divām prāvām bagetes pusītēm, to laikam prot tikai spāņi. Reizēm liekas, ka sāku aizmirst, kas ir dārzeņi.

Piparkūku mājiņa.

R besis izrādās izsalkums, bet riebumu pret dzīvi viņš pamanās nodot man. Izkļūstam no pilsētas un ejam. Ejam. Ejam. Ejam kādus miljons kilometrus, līdz es ieraugu zīmi, ka līdz nākamajai pilsētai vēl 2 km. KOAAAA?! Kādā sakarā vispār? Pilsētai bija jābūt pirms 3 km jau. Ejot garām kārtējam motivējošajam uzrakstam, kas vēsta "don't loose [sic!] hope", parādu tam treknu vidējo pirkstu. Treknu, jo pirksti izskatās pēc sardelēm. Nonākdami Tardajos, atkal uzdzīvojam kafejnīcā, un es beidzot salaistos ar saules aizsargkrēmu, lai soma vieglāka kļūtu.

Izskatās, ka es pozēju pie mašīnas, bet tā diemžēl nav.

Esmu pasīvi agresīva, un to ir tiiik grūti kontrolēt, lai gan es cenšos. Soļoju tālāk, izvelku no somas telefonu, atrodu jūtūbu un uzlieku "Tranzītu". Jā, tieši tā. Klausos "Strautu", jo man vajag.

MĒS SAPROTAM, KA EJAM CAMINO, NOMIERINIETIES.

Palēnām gan ainava kļūst skaistāka, un pēdējos 7 km jau ir tīri glīti, mazi kalniņi, akmeņaini lauki, debestiņa, jāj pa ceļu pasaciņa. Arī šī pilsēta nenāk un nenāk, lai gan esam jau 35 km nocilpojuši. Kad nu beidzot tā parādās, protams, gribas ātrāk būt alberģē, bet ceļš ir līkumains kā virpuļkartupelis, tāpēc jābliež vēl 3 km uz priekšu.

Krāsas nav peļamas, jāatzīst.

Alberģē (Alfar de Hornillos) ir siltais ūdens drēbju mazgāšanai, veļas ziepes un knagi, kas ir nudien gādīgi. Turklāt var no ledusskapja ņemt dzērienus, par tiem iemetot $$$ krājkasē (ja neesi negodīgs zaglēns). Laimīgi dzeru nulles kolu un gāzēto ūdeni, čiloju alberģes dārzā, ir labi tā.
Pasūtām gan vakariņas, gan brokastis, we earn, we spend (labi, es nepelnu neko pašlaik). Rīt lielie svētki – celsimies 10 minūtes vēlāk, jo brokastis "servēs" tikai sešos.

Vakariņas gan, atklāti sakot, bija sūdīgas. Dabūju dubļu krāsas dārzeņu sautējumu, salātus no eļļas un lapiņām un desertā kaut kādu pabriesmīgu citronu krēmu, kas garšoja pēc saldināta kefīra. Tagad baidos par to, ko dos brokastīs. Gan jau neapēstos salātus.

BET izdzēru pēdējo antibiotiku tableti, tā ka rīt sākšu plītēt pa īstam, un tad jau man viss būs vienalga!

Santjago ceļš. 8. diena. Belorado – Cardeñuela Ríopico // 37 km

Šonakt ciemā lielā fiesta, visu nakti normāls jandāliņš, bet es guļu kā sušķis un nedzirdu nekādus trokšņus un krākšanu. No rīta, kad rībina modinātājs, dzirdu veco dziesmu: "Man negribas nekur iet." Tas nav modinātāja signāls, bet balss no blakus gultas. Man noteikti negribas vēl vairāk, bet raušos vien augšā. Istabā gan cirvi var pakārt.

Vakarnakt arī izmēģināju guļammaisu, tas ir krietni platāks par palagu, līdz ar to nav mūmijas sajūtas. To izdevās pat ietūcīt maisiņā, es taču esmu lieliska!

Atkal ir auksti. Izskatās, ka tas aukstums ir uz palikšanu. Nesaprotu, kāpēc netiku brīdināta par šo, esmu ieplānojusi karstus rītus, nevis vēlmi pēc cimdiem, bitīt matos.

Spīd!

6.10 (balle joprojām notiek, protams, spāņi nav nekādi mīkstie) veram vaļā  alberģes durvis un dodamies taisnā ceļā... uz nepareizo pusi! Par laimi, pēc kādiem 50 metriem mums uzsauc kāds čalis, jautādams, vai grūžam ārā no pilsētas, un norāda pareizo virzienu. Cakinām tālāk kopā. Viņš priecīgs, ka mums ir pieres lukturis, nav jāspēlē aklās vistiņas. 12 kilometrus soļojam kopā ar šo britu no Bristoles (bet īstenībā no Bātas) cauri ciemiem un ciemiņiem, kur dzied gaiļi, bet neviens cits nedzied, līdz nonākam Villafranca Montes de Oca un ieturam smalkas brokastis (Bocadillos? Bocadillos!). Protams, sev paņemu café con leche grande, jo bez kafijas negriež maizi nazis ass. R spītīgi nedzer kafiju un bauda zaļo tēju, bet man viens pīpis, man taču ir zems asinsspiediens, tās principā ir zāles, ja!

Zinu, ka visu laiku rakstu par ēšanu, bet būsim godīgi – ko tad citu te var iesākt? Šī ir kaķa dzīve – guli, ēd un ej!

Nu jau priecājos par jebkādām "puķītēm".

Brits paliek iepakaļus, un mēs klunkurējam nākamos 12 kilometrus pa tādu kā Latvijas mežu, tikai vairāk amerikāņu kalniņu stilā. Piestājam uz vēl kādu dzērienu San Juan de Ortega un paņemam šokolādes tāfelīti (Praktisks padoms: tumšā šokolāde. Padoma beigas.), nolemjam iet vēl 12 km, nevis piecus, kas it kā plānoti. Raitā solī nokļūstam Agés, kur tiek sazvanīta alberģe. Tā kā esam aroda meistari, viss notiek spāniski, jo nafig to angļu valodu, no1 curr. Reservacion, ē, dos camas para hoy. Si, si, si.

Nu jau kaut kas sāk izskatīties cerīgāk.

Atapuerca piestājam atpūsties uz mirkli (īstenībā vienkārši atkal gribas ieiet normālā tualetē), vēl priekšā 7 km, kas jānolauž asā saulē (iedegums tagad ir pirmās zortes). Pēdējos kilometrus jūtos kā Steinbeka "Grapes of Wrath". Vīnogu nav, ir akmeņaini lauki. Gaidu, kad parādīsies vīrs ar bisi.

Vidējā saulespuķe smaida!

14.40 nonākam trokšņainā bārā – liekas, viss ciems tur sapulcējies, mēs laužamies iekšā ar savām somām, bet nesaprotam, kā tikt alberģē  (Albergue Santa Fe). Kāds laipns spāņu señor parāda, kas un kā, fiksi atdodam 8x2 eiro un raušamies uz otro stāvu. Aaayeeeee, esam pirmie, tāpēc varam izvēlēties gultas! Te ir īsti palagi un spilvendrānas! Un katram nolikta dušas želeja un šampūns! Kā viesnīcā! Un drēbes var izmazgāt siltā ūdenī! SUPERBINGO!

Dušā izmēģinu triku, ko izlasīju kādā blogā —  izmantot apakšveļu kā "mačalku". a) Tā nav jāmazgā aukstā ūdenī (kas alberģēs nav retums), b) var labāk noberzt ķermeni – gluži kā Maija noberza vecīti "Maijā un Paijā". Uzskatu, ka eksperiments izdevies. Izvēlieties savam camino mežģīņu apakšveļu!

Otrā botā sāk veidoties caurumi, arī tos aizlīmēju ar "Compeed", jo tulznu plāksteri kaut kur jāliek. Nezinu, kā man tas ir izdevies, bet līdz šim man nav nevienas tulznas. Klusi turu īkšķus, lai tā tas turpinātos. Vairāk gan baidos, ka botas vienkārši izjuks pirms laika.

Šajā ciemā veikala nav, tā ka rīt otrās brokastis ēdīsim Burgos, jo pirmajās būs 15 km pastaiga līdz šai pilsētai. Kas zina, varbūt izdosies nozagt maizi vakariņās, tad jau būs pavisam smalki. Kā teiktu mana māmiņa – kā pie baltajiem cilvēkiem.

Kā neapmaldīties pilsētā.

Attopos, ka šodien divi lieli sasniegumi – visa diena bez "Spotify" palīdzīgās rokas, kā arī vakar vakarā neierāvu ibuprofēnu. Nogurums gan tāds, ka spēka pietiek tikai gulēšanai zvaigznītes pozā.

Labi, jāpastāsta arī par vakariņām, kas mani aizkustināja fo' real. Pirmkārt, es satiku vegānu – viņš atzina, ka veganēt ceļā esot briesmīgi grūti. Otrkārt, pēc vakariņām mums visiem iedeva liķierīti. Bet treškārt, treškārt! Man saldajā iedeva apelsīnu, jo es biju paņēmusi veģetārās vakariņas (SALĀTI!!! LĒCAS!!!), kamēr citiem bija tiramisu, un Leo no Holandes un Merilina no Austrālijas metās man atdot katrs pusi savas kūkas! Beigās man bija visvairāk deserta.

No sākuma (un beigās) jāiedzer!

Pēc tam vēl fiksas saruniņas ar Janu no Barselonas un Maksu no Berlīnes, bet man pārāk nāk miegs, lai sēdētu pulciņā. Nav pat spēka lasīt grāmatu vairs, lūk, kur esam aizdzīvojušies.

Santjago ceļš. 7. diena. Azofra – Belorado // 40 km

Kā dziedāja grupa "Tranzīts", septiņas dienas un liels noslēpums. Nedēļa riņķī, 250 km aiz muguras. Vamos!

Vakarā nevaru iemigt, jo brīžam karsti, brīžam auksti, jūtu drudzi klejojam asinīs, pa nakti pamostos un saprotu, ka man izkrituši ausu aizbāžņi, gulta turklāt šaurākā pasaulē (esmu pieradusi pie 140 cm, nevis 80 cm). Un tajā svētceļnieku trako kreklā, ko sauc par guļammaisa palagu, pagrozīties nav iespējams, beigās viss ir savērpies vērpetē, slikts stils. Negribas guļammaisu raut vaļā, tāpēc virsū uzsedzu alberģē pieejamo segu, turēdama īkšķus, ka netikšu pie jaunām draudzenēm – blaktīm, jo deķis ir gana shady. No rīta sajūta tāda, it kā būtu pagadījusies ceļā ceļarullim, no domas, ka atkal jākustas, gribas ievemt sev mutē.

Noejam līdz virtuvei, kur brokastīm pulcējas aziātu sešpaka, kas, šķiet, speciāli atvilkuši sev līdzi vienu dāmu, kura kā skudriņa pārējiem gatavo brokastis, klāj galdu un izklaidē ar kumēdiņiem (varbūt). Vīrieši jautri čalo un neuzskata par vajadzīgu asistēt.

Ārā šorīt ledusskapis, tiek uzstīvēti legingi, krekls un džemperis ("Humana", 3 eiro, bestest) , kā arī bandana (pareizi gan laikam ir bafs, nē, apaļā šalle, lol). Pirms dažiem gadiem es +2 grādos gāju uz darbu sandalēs, bet tagad pie +9 drebinos. Skoļko ļet, skoļko zim.

Rīta bandīti.

Izejam 6.20, nedaudz aizsoļojam uz nepareizo pusi, bet šo kļūmi ātri novēršam. Ceļš atkal garlaicīgs, nav gan mākoņu, tāpēc aiz muguras briest oranžs saullēkts.

Kārtējais saullēkts.

Pēc astoņiem slinkiem kilometriem nonākam pie zīmes, kas vēsta, ka nupat varēs dabūt "fresh fruit, drinks and fun" par ziedojumiem. Pasnaikstāmies gar galdu, bet neko negribas, jo izsalkuma nav un aukstus dzērienus arī nekārojas, pienāk vīrietis, kas visu šo izlicis "ņemšanai", taujāju, vai viņam ir zīmogs, ko iespiest pasēs, kas arī tika minēts pie zīmes. Viņš uz mums paskatās un sper vaļā: "Are you serious? I come running for you, and all you ask me is about the stamp? You are crazy, you are stupid!" Crazy fun, ko lai saka! Hei, adrenalīns labi atmodina!

Ceļš vijas cauri neinteresantiem ciemiem, neinteresantiem laukiem, viss ir neinteresanti. Kad nonākam Santa Domingo de la Calzada, padzeram siltus dzērienus, apēdam tās drupatas ēdiena, kas mētājas somā, kā arī vācu blakussēdētājas mums piešķir cepumiņus. Es turpinu maniakāli kapāt iekšā tabletītes pret kakla sāpēm un ceru, ka nedabūšu caureju.

Sanāk daudz klīst gar klajiem laukiem, bet, ja pēkšņi urīnpūslis saka, ka viņam ir par daudz (tā kā es esmu pasista uz ūdens dzeršanu, tas notiek gana bieži), tad tā ir problēma. Vīnogās vismaz var ielīst. Bet šodien maz vīnogu lauku, jo tos nomainījuši labības lauki. Atdodiet vīnogas!!!

Pilnīgi nebeidzami lauki.

Pie 20. kilometra iekurbulēju "Spotify" un atrisinu mīklu. Mūždien nevarēju saprast, kā Dona dziesmā "Signāls" var sakurties zars, bet beidzot, beidzot atnāca apjausma, ka runa ir par SAKURAS ZARU. Re, par vienu problēmu mazāk.

Grañon(kā) piesēžu uz baznīcas kāpnītēm, jo drusciņ nogurums jūtas, bet nolemjam te nepalikt uz uztankošanos, nav vēl tā izsalkuma, nav (pilnīgi neticas).

Dienas skaistākais mirklis – novilkt botas.

Pametam La Rioja provinci un slaidā lokā iesoļojam Castilla y Léon. Vēlākajos ciemos ir pilnīgs tukšums, gribas pusdienas jau, bet totāli lauki, tas ir kā staigāt pa Āni un Teteli. Ja kaut kas ir atvērts, tad izskatās pēc aicinājuma inficēties ar dizentēriju. Ap 30. km nonākam Viloria de Rioja, kur redzam vienu alberģi, turklāt uz plakāta rakstīts, ka dodot bocadillos un vēl kaut ko kuņģim. Izrādās, par ziedojumiem. Šo visu gatavo vīrietis pidžamā, protams. Man tiek siermaize, kas ir labākā bocadilla šo septiņu dienu laikā, jo tur ir arī TOMĀTS, nevis tikai kaklā sprūstoša bagete. Pati alberģe arī mājīga un atmosfēriska, forša, skan patīkama mūzika, tādā varētu palikt, but not tonight, Satan. No kopgalda pagrābjam arī pa bulciņai un ābolam, par visu šo atstādami piecus eiro par abiem.

Manas mājas, mani noteikumi!

Vēl ~6 km jāklunkurē līdz mērķim. Pa ceļam sastopam itāļu meiteni Silviju, ar kuru kopā pieveicam pēdējos trīs. Būdama itāliete, viņa tā diži neaizraujas ar angļu valodu, bet nu jau mēs kā lielie mākam komunicēt visās valodās, kādās vien vajag.

Esam Belorado (vārds veidojies, saplūstot belašam un Eldorado). 15.45 ienākam pa alberģes, kuru es biju noskatījusi, durvīm, un mums neticami paveicas – ir palikušas četras brīvas vietas, kuras mēs nogrābjam ar apbrīnojamu veiklību. Te viss smaržo labi, ir auduma palagi un spilvendrānas!!! Un tikai četri cilvēki vienā kambarī, tātad principā kā mūsu ģimenes ceļojums uz Londonu. Ir arī baseins, bet ārā ir pārāk auksti, lai es tajā līstu iekšā. Laikam jau forši, ka paņēmu līdzi peldkostīmu. R gan pareizi teica: "It's your shit, deal with it."

Šādas kājas ir daudziem, bet ne man, ha.

Lieliska pilsēta vispār — viss ir ciet, jo šovakar te ir fiesta. Apnikušas visas šīs fiestas un siestas, esmu radināta pie "Maximām", kas strādā pat Vecgada vakarā, nevis izmanto katru iespēju paurbināt degunu aiz slēgtām durvīm. Esmu izsalkusi, nogurusi un izbesījusies. Nevaru jau sagaidīt, kad beigsies antibiotiku kurss, lai varu nodoties normālai vīna terapijai.

UPD: šajā alberģē (Albergue de Peregrinos de Cuatro Cantones) taisa ļoti labas pilgrimu vakariņas, A+!