Yada, yada, yada.

Es zinu, ka tagad ir krīze, nevienam nav naudiņas, bet ballēties visiem (nu, gandrīz) gribas, bet ir kaut kas, ko es tomēr nesaprotu. Patiesībā šis bija aktuāli arī pirms krīzes, kad visi bija bagāti. Es nesaprotu to, ka cilvēki, kad ielūdz citus uz kaut kādām savām dzimšanas dienām/citiem svētkiem, saka, lai atnes ēdienu/alkoholu. Jēziņ, bet kam tad ir tie svētki? Beigās iznāk tā, ka man ir jānopērk gan dāvana, gan ēdiens, gan dzeramais, bet laimīgais jubilārs konkrēti var iedzīvoties uz mana rēķina, nedarīdams neko. Protams, man liekas ļoti normāli tas, ja kādreiz kāds piedāvājas kaut ko atnest/vienkārši atnes kaut ko, arī es pati tā daru vienmēr, bet ne jau nu pieprasīt, lai nāk tikai ar paiku/šmigu, jo citādi bezmaz iekšā nelaidīs. Labi, es laikam esmu baigi vecmodīga un iesīkstējusi, bet man jau liekas, ka namamātei/namatēvam par kuņģa piepildīšanu ir jāparūpējas.

18.

Izprātoju, ka man būtu vieglāk pārcelties uz ārzemēm dzīvot, jo man negaršo rupjmaize, Laimas "šokolāde" un šprotes.

Riiight.

Laiku pa laikam mani piemeklē tāda sajūta, ka tā izglītība, ko iegūšu (ja iegūšu), nekam nederēs, jo man jau nebūs nekādas profesijas, es tikai ciešami zināšu angļu valodu, bet visi taču zina angļu valodu! Tomēr reizēm liekas, ka nezina vis tik lieliski. Piemēram, šodien "Ražots Latvijā" savācos siera ražotāja "Celmi" bukletiņu. Siers ir ļoti garšīgs, bet ne par to ir stāsts. Lūk, šajā bukletā, protams, ir mazliet teksta angliski. Visu man slinkums pārrakstīt (epastu gan viņiem nesūtīšu, citādi saņemšu vēl kādu samazgu spaini uz galvas), bet viens, manuprāt, lielisks teikums (ir vēl arī citi, protams): "They are good components for sandwiches and for mean meals: puddings, soups and deserts." Tātad šie sieri ir lieliski piemēroti ļaunajām maltītēm, no kurām viena ir tuksnesis. Protams, var jau teikt, ka neviens ārzemnieks tāpat to nekad neizlasīs, tādēļ nevajag satraukties un tā, bet, ja reiz dzīvojam ar šādu moto, tad priekš kam vispār likt lietas angļu valodā? Mazāk tintes aizies!

4min.

Man patīk visādas dabas parādības un stihijas, tur lietus, sniegs, zibens utt. Un mani mazliet fascinē plūdi. Tā jau nedrīkst teikt, jo tas, ka applūst mājas, ir briesmīgi, t.i., tas, ka rodas zaudējumi, galīgi nav forši, bet tas pats plūdu fakts man liekas tik lielisks: šodien mazliet Lielupes redzēju, tāds smukums, izskatās sireāli! Turpiniet runāt par Dieviņu, es ticu Dabai!

Like that.

23 dienas pēc vēstules nosūtīšanas Ģederta Eliasa muzejam saņēmu atbildi. Jēziņ, cilvēki tik ļoti neprot pieņemt kritiku un ieteikumus! Protams, es esmu tāda pati. Labdien! Atvainojiet, lūdzu, ka neatbildēju uzreiz. Muzeja bukleta tekstu angļu valodā tulkoja muzeja speciālisti (lieliski speciālisti, kā redzams), bet to pārbaudīja LU absolvējis angļu filologs (naudu par to nesaņēma neviens!) (F grupa?). Protams, teksts varēja būt arī labāks. Arī es zinu, ka tajā ir dažas kļūdas (ja tur ir dažas kļūdas, tad es esmu Britnija Spīrsa). Šo tekstu ir lasījuši cilvēki, kuriem angļu valoda ir dzimtā vai ikdienas valoda. Tādus aizrādījumus, kā no Jums, (konstrukcijā "tādus...kā" komatiem nav jābūt) gan neesam saņēmuši. Pieņemu, ka viņu angļu valodas zināšanas nav tik labas. Žēl, ka Jums bija jāpārdzīvo tāds kauns mūsu bukleta dēļ (akdies, vēl vairāk sarkasma laikam nebija iespējams izspiest). Vēlreiz paldies, ka gadu pēc bukleta iznākšanas Jelgavas kultūrā tik ļoti ieinteresēts cilvēks kā Jūs to pamanījāt (jo, protams, katram jelgavniekam vismaz reizi mēnesī ir jāapmeklē muzejs un jāinteresējas par jauniem materiāliem!). Starp citu, Jūsu latviešu valodā rakstītajā vēstulē ir kļūdas (jā, skolā neesmu iemācījusies, ka vēstulēs "jūs" jāraksta ar lielo burtu; tas, ka es mācos angļos un ka angļu valodā "jūs" nekad neraksta ar lielo burtu, protams, nav attaisnojums, kā arī vēstules nepārlasīšanas dēļ vienu lieku "ir" biju ielikusi tur, kur nevajadzēja). Vēlot veiksmi, cieņā, Marija Kaupere, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece

Fake plastic trees.

Laikam nudien ir pienācis pavasaris, jo šodien fonētikā, kad mums bija jāizrunā frāze "He's coming!" ar low rise vai high rise, mēs padomājām lietas. Bet tad, kad pasniedzēja teica, ka nedos mums šai frāzei kontekstu, jo te jau viss ir skaidrs, liela daļa centās novaldīt spurdzienus. Un mums pat nav 12 gadu!

Bang, bang.

Tā vien liekas, ka es to tik vien daru, kā sūdzos, bet īstenībā es daru arī vēl kādas 2 lietas. Bet mani nu tik nenormāli kaitina, ka, ieejot galerijās draugos, rindām vien ir Posta un Tonusa reklāmas. Man jau tā ir tik maz draugu tur, bet vienalga katru nedēļas nogali ir vismaz 10 šādu bilžu. Man nav skaidrs, kādēļ ir jābāž citiem cilvēkiem albumā šīs lietas. Protams, tikpat debili ir tas, ka cilvēki sūta vēstules ar to, kas notiks kurā klubā, un bliež to savās dienasgrāmatās.

What for?

Pagājušajā semestrī mums Spoken Communication nebija neviena izdales materiāla, kā arī ļoti maz mājasdarbu, kuri tāpat bija gana interesanti, piemēram, uzrakstīt atsauksmi par filmu vai uzrakstīt lugu, balstoties uz pasaku. Šajā semestrī mūs apkrauj ar mājasdarbiem, kā arī handout'u skaits jau ir apmēram 40. Labu veiksmi man, mācoties kuģa, mašīnas un lidmašīnas sastāvdaļas!

Like sparkling wine.

Kā izrādās, mūsu ūberdigitālajā televīzijā ir arī viens franču kanāls, kas ir ļoti lieliski. Uzslēdzu un cenšos kaut ko saprast, cik nu ir iespējams ar knapām A1 zināšanām. Bet atsevišķus vārdus, frāzes man izdodas noķert, pat saprast jēgu reizēm, kas ir, ēm, awesome!

Gasoline.

Dažreiz man uznāk tādi brīži, kad es spēju mobilizēties un tā labi pamācīties. Derētu tādi mirkļi biežāk, tad nebūtu jāsatraucas par to, ka nepaspēšu noskatīties kādu seriālu vai pavingrot, jo jāpilda mājasdarbiņi. Es gan lietas neatstāju uz pēdējo brīdi, vien uz pirmspēdējo, bet tāpat tajā laika posmā, kurā es neko nedaru, man ir stress, ka, ak, vai, man taču ir mājasdarbi, kuri jāizpilda, tikai es tāpat neķeros nekam klāt.

Geisha from Asia.

Šovakar bija mazliet dīvaini. Sēdēju mierīgi uz soliņa uz perona, gaidīdama savu vilcīti, minding my own business. Netālu stāvēja māmiņa + meita: māmiņa raudāja un grīļojās, meita (~7g.) lika māmiņai apsēsties. Viņa apsēdās (mamma) man blakus un turpināja raudāt, turklāt to visu pavadīja spēcīgs alkohola aromāts. Meita visu laiku mierināja savu radītāju, teikdama (krieviski), lai neraud, kaut ko par tēti un vēl šo to, ko es īsti nesapratu. Bet māmiņai bija izraudātas acis, un viņa turpināja šņukstēt. Tad māmiņa ieķērās man elkonī. Es uz to īpaši nereaģēju, bet viņa sacīja, lai nebaidos. Es savā lauzītajā krievu valodā teicu, ka "ja ņebojus", un tā mēs sēdējām kādas 5 minūtes saķērušās, un māmiņa kaut ko runāja, bet ļoti neskaidri, sapratu vien to, ka viņa šodien apglabāja savu vīru. Es, protams, pati gandrīz no līdzjūtības sāku raudāt, bet tomēr ne. Man bija žēl meitiņas ļoti, ka viņai "jāvāc" sava mamma un kura Ozolniekos centās viņu pamodināt, bet māmiņa nereaģēja.

I see. Oh, really?

Pēdējo dienu secinājumi: 1) mēs ar Mariannu esam mazliet kuces, jo visu laiku burkšķam par citiem; 2) pasniedzējas unī nemāk runāt smuki, it īpaši dažas (bet grib, lai mūsu valodas plūdums būtu near native; 3) fonētiskais alfabēts tagad liekas kā piece of cake - agrāk es nesapratu, kā cilvēki var mācēt transkripciju; 4) vecāki mani ir baigi salielījuši, kā rezultātā es slepeni jūtos pārāka par visiem, lol, lai gan neesmu nekāda Dieva dāvana; 5) man drusku pietrūkst dzimumu līdzsvara unī, es neesmu pieradusi pie klostera.

Map of the universe.

Es zinu, ka tā nedrīkst teikt, jo ir jau marta vidus un tā, bet man tiešām patīk šie laikapstākļi, man patīk ziema! Šodien gan vienubrīd likās, ka tā lieta varētu beigties, jo ir pienācis laiks, bet, kad es 10 minūtes pastaigājos pa peronu sniedziņā, kamēr visi masveidā slēpās zem jumtiņa, tas bija tik, tik priecīgi, ka es biju gatava iesaukties: "Ziemu visu laiku!" Man nepatīk -20 grādi, jo tas ir mazliet par aukstu, bet, ja snieg, tad arī tas der. Sniegs ir pārāk lielisks, lai tā nebūtu.

Je vais aller a Londres.

Pirmais ir tas, ka cilvēki unī taču ir nenormāli stulbi! Protams, tas jau ir sen skaidrs, bet, piemēram, šodien franču valoda: mēs pusgadu mācāmies, ka vārds "famille" ir jāizrunā kā "famij", nevis "famill", bet, protams, kurš gan to atceras? Pat tad, kad pasniedzēja pasaka "famij", persona otrā galā to neņem pierē, bet bliež tā, kā nu pašai gribas. Un tā ar citām lietām arī. Jēziņ, ne jau nu mums katru lekciju dod svešu tekstu, kurā neviens vārds nav zināms, bet cilvēki tāpat nesaprot, kā izrunāt lietas. Dažreiz brīnos, kā pasniedzēja nenošaujas, jo man tas viss tik ļoti krīt uz nerviem reizēm, ka es nezinu, kur likties. Protams, es neesmu nekāda francūziete, bet vismaz tik daudz, ka tā nav latviešu valoda, kur visu izrunā tā, kā raksta, esmu apguvusi. Otrais ir tas, ka šodien ITA bija tāds "interesants moments", respektīvi, mums bija ieskaite, bet pasniedzēja teica, ka viņai mazliet ir jāiziet un ka tad, kad viņa nāks atpakaļ, mēs dzirdēsim trīs klauvējienus pie durvīm. G grupiņai tas varbūt šķiet debešķīgi, bet man - mazliet pazemojoši. Nu, neesam mēs tādi dalbji, ka nevarētu uzrakstīt ieskaiti bez savstarpējas sarunāšanās vai rakņāšanās pa pierakstiem. Un trešais ir tas, ka pasniedzējiem nenormāli atšķiras vērtēšanas sistēma. Piemēram, fonētika. Pagājušajā semestrī par 2 kļūdām testā es saņēmu 7/8, savukārt šogad, kad mums ir cita pasniedzēja, par kādām 4 kļūdām tiku pie apaļa 9. Nav jau tā, ka es nepriecātos par to atzīmi, bet tas liekas mazlietiņ dīvaini.

Oh so pretty!

Šodien mēs bijām tirgū iepirkt visādus dārzeņus un citu kaut ko. Tā vispār ir tāda pasaule, kur pārdod VISU! Pēc tam Maxima šķita tik nožēlojama, jo neviens tur nenovēl "Lai labi garšo!", neviens nepiedāvā visādus foršumus. Vienīgais mīnuss ir tas, ka nav lielo ratu, kur iekraut, piemēram, 10kg kartupeļu, citādi neko citu jau nopirkt vairs nevar. Labi, ka mēs bijām trīs "ieroču nesējas". Dabūju visādus graudus, lai varētu diedzēt lietas. Vēl es esmu sākusi dzert rjaženku. Jā, arī man agrāk likās, ka tas ir kaut kas riebīgs, bet, kā izrādās, diezgan liela ņamma ar tādu kā "Gotiņu" pēcgaršu.

Can't stop.

Mēs te šausmināmies par to, ka "Dejo ar zvaigzni" žūrija izsaka dažādus ļaunus komentāriņus, jo "kā nu tā var, viņi taču ir tikai cilvēki". Bet, kad paskatos "The Weakest Link", liekas, ka cisku pieminēšana ir drīzāk tāds maigs drauga padoms, jo tajā raidījumā vadītāja komentē visu: darbu, izskatu, vīru, izglītību utt. Un ne jau tā: "Vai, cik jums jauks darbs, cik lieliski izskatāties, jūsu vīrs ir satriecošs etc." Šī raidījuma kopija Latvijā ir (bija?) "Zini vai mini" ar Sandru Freibergu galvenajā lomā, kura turklāt vizuāli un pat tonāli ir ļoti līdzīga TWL vadītājai, vienīgi Sandra vienmēr izlīdzējās ar savu slaveno: "Nebūs šoreiz," iztikdama bez dalībnieku "nolikšanas pie vietas", varbūt tādēļ tā bija viena nebaudāma pārraide.

I'm just killing time.

-You know, money doesn't grow on trees! -Yes, it does, it's paper!

Twisting and turning.

Šitā lieta būtu vienkārši tāda the ultimate experience. Protams, es esmu vārgule, nemīlu teltis, slikti guļu ne-mājās, patīk normāla duša un tā, bet šitas viss izskatās nu tik skaisti un tā wow (protams, zinot savas pieredzes ar dabu, darīšanas brīdī viss liekas briesmīgi, bet atmiņas ir visnotaļ foršas)! Ja es nebūtu es, es noteikti tā gribētu izdarīt.

Down is the new up.

Man jau gadus trīs četrus ir tāds kluss sapnītis beidzot iemācīties skriet. Jā, tas izklausās diezgan neticami, bet es tiešām nemāku skriet: knapi minūti varu izturēt. Ja ar velo man izdevās nomīties 60km, tad noskriet varu 10 metrus. Kad nokusīs sniegs, es gribētu beidzot saņemties un sākt kaut vai ar to vienu nelaimīgo minūti, lai vēlāk varbūt tiktu līdz pusstundai (kas pašlaik šķiet tāds nesasniedzams mērķis): tas, protams, būtu diezgan nožēlojami, bet ar kaut ko taču ir jāsāk. Man vajag plānu.

We're here.

Šovakar izbaudīju telemaratonu ~4,5h garumā. Gribēju es kā senajos laikos skatīties filmas vai nu LNT, vai nu TV3, bet tur rāda tikai kaut kādus pilnīgus sviestus, kas nav interesanti, tāpēc slēgājos starp Discovery, Discovery Science, Discovery Travel & Living (šitie kanāli vienkārši spārda, varu skatīties gandrīz visu dienu), visādiem MTV un E! Entertainment. Raidījumu spektrs bija visnotaļ plašs: sākot no How it's made (kur tā kā izskaidro lietas), turpinot ar Cake Boss (kur taisa kūkas), tālāk Saimona Kovela All Time Top 50 (kā tikai uzslēdzu, skanēja Westlife vai 5ive), bet visu noslēdzu ar Toddlers & Tiaras, kas bija diezgan baisi, jo 6-7 gadus veci bērni ar spray-tan, parūkām, nenormālu meikapu, mākslīgajiem zobiem un peldkostīmu iznācienā neizskatās īpaši normāli. Par mācībām domāšu rīt.

ça m'est égal.

Šodien atcerējos, ka 10 gadu vecumā mēs ar draudzenēm izdomājām, ka kļūsim par prostitūtām, kad izaugsim, jo tā taču var daudz nopelnīt! Tas vispār likās tāds sapņains darbs, lol.

See-saw-seen.

Vienmēr, kad eju garām XL Pelmeņiem, man ir jāpieliek pūles, lai mazliet neievemtu sev mutē, jo tā smaka, kas piepilda visu tuneli, ir drausmīga.

Bodies making chemistry.

Man nudien nav nekādas mēra izjūtas. Ja uz galda ir končas - jārij, ja alus - jādzer, neizēstus traukus un pustukšas pudeles atstāt es nespēju. Jūtos reizēm kā tāds padomju cilvēks, hahh.

Whatever I want.

Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs no tiesas ir lielisks. Domāts: "Nams stipri cieta 1919. un 1944. gadā, tika atjaunots 1927., 1947.-1951. gadā." Iztulkots: "The building was hardly damaged by the time of the 1st and 2nd World Wars and was repaired in 1919 and 1947-1951." Nenoturējos un aizsūtīju viņiem epastu, jo pretīgi lasīt šitādu sviestu - neba šī bija vienīgā kļūda, gandrīz vai katrā teikumā kaut kādas briesmas.

It depends.

Fonētikas lekcijās es nespēju justies nopietni/jūtos kā mazs bērns. Pirmais tādēļ, ka mums ir aploksnītes ar fonēmām, no kurām mēs veidojam transkripciju vārdiem, dalām zilbēs un tādas lietas (tas neizklausās kā augstskola, bet īstenībā nav nekāds piece of cake), otrais tādēļ, ka man nepārtraukti ir visādi jautājumi, kurus es nekautrējos uzdot; ļoti iespējams, tie ir stulbi jautājumi, bet man ir vajadzīga skaidrība, es gribu saprast lietas, tāpēc reizēm mani mulsina tas, ka citi jautājumus uzdod reti. Un pasniedzēja ar mums apietas (apejas?) tādā all fun and games stilā, apmēram tā, ka nav nepareizo atbilžu, everything's fine, es domāju, tā varētu būt kādā Valdorfa skolā. Bet tā jau fonētika ir inčīgs priekšmets, man patīk.