Santjago ceļš. 20. diena. Triacastela – Ferreiros // 31,8 km

Īsi pēc deviņiem eju gulēt, bet naktī vairākkārt pamostos, paskatos pulkstenī, pagriežos uz otriem sāniem ar nelielām sāpēm kājà un snaužu tālāk. Modinātāja zvans pārtrauc rīta sapni par manu ķirškrāsas Audi (gribas kaut vai pasēdēt mašīnā un ieslēgt rādžiņu), kurā ieperinājusies čūska, kas gan tiek veikli izlaista no automašīnas pie pārējām čūskiņām, kuras lokās pa ceļu. Varbūt man jāmācās šņācmēle?

Brokastīs atkal maize ar siltu sieru, jo ledusskapja alberģē nav, tā ka siers tusējis istabā visu cauru nakti. Un vakardienas čipsi tonusam. Gribu auzu putru ar zemesriekstu sviestu un lielajām mellenēm! Man liekas, ka mani drīz varēs spīdzināt, liekot ēst maizi, valsti nodošu viens un divi.

6.30 pametam savu kuģi. Ciema galā ceļš sadalās, piedāvādams izmest līkumu gar klosteri (+8 km) vai to nedarīt. Vai to nedarīt, lūdzu, kāpēc iet, ja var neiet. Uzreiz gan iekļūstam nokrišņu zonā. Līst. Daudz. Lietusmētelis ātri vien padodas, jūtu slapjumu plūstam pār rokām. Savelku kapuci maksimāli cieši, uzvelku cimdus, cenšos soļot, cik nu ātri kājas ļaujas. Un tad sākam kāpt, kas ir slikts joks, jo jāstumjas augšā pa slapjiem akmeņiem, dubļiem un, visticamāk, visādām kakiņām. Ceru, ka saprotat, ka ir septiņi no rīta, tātad akla tumsa, un mums ir viens pieres lukturis, ko lepni nesu es. Vairs arī nav baigi smieklīgi, jo lietus nerimst jau stundu, bet mēs ejam tik cauri ciemiem, kas principā ir kūtis ar nosaukumiem, t.i., tur nekā nav. Vienā nekurienē gan uzrodas donativo atpūtas stūrītis, bet tas nav slēgtās telpās + tur nav kafijas, tāpēc nenobāzējamies netīrajos dīvānos.

Laipni lūgti atpūsties!

Furela ciemā ieraugam zīmi, ka bārs ir vaļā, es sapriecājos kā pirms tortes ēšanas, ejam tos 50 metrus, bet bārs ir tik ļoti ciet, ka pat restes durvīm priekšā. Cerība izgaist kā "Nāves ēnā".

Īsti nav vēlmes dzīvot, nav laika pat domāt par sapampušo kāju, viss ir slapjš, rokas, kājas, seja, botas, šorti, varētu mierīgi apčurāties un to pat nepamanīt, tikai īsu siltuma uzplaiksnījumu (kas varbūt nemaz nebūtu tik slikti). Baidos, ka arī mans džemperis, kuru aizbāzu aiz somas pārvalka, būs cietis, tātad pazudīs vienīgā iespēja sasildīties. Un ko tad? Neko, protams.

Un tad pēkšņi pēc divu stundu gājiena dramatiskā filmas pavērsienā Pintin ciemā iznirst "Casa Ines"! Atvērta! INESĪTE! Beigās gan tā ir nevis "Casa Ines", bet "Casa Cines", manuprāt, dizaineris pelnījis pa kaklu, bet tas tā.

Ieraugot šo, jūtos kā Roza no "Titānika", jo esmu glābta.

Omlete, kafija! Pirmā omlete visā camino, kuru pasniedz bez maizes komplektā, pirmā kafija bez kaut kā garšīga klāt (es esmu Pavlova suns, es esmu Ekziperī pasakas (?) varonis, esmu pieradināta), bet arī to es piedodu. Pirksti tā nosaluši, ka īsti nekustas, no cimdiem izgriežu ūdeni tieši uz grīdas, 3G vietā redzu GPRS, fonā dzied gaiļi, bet es esmu puslīdz siltumā, man viss vienalga.

Tā negribas nekur iet, turklāt ir tik salīgi, ka dzeram otro kārtu un paņemam arī pa šokolādes bulciņai. Nav tā, ka gribas ēst, bet rodas falša cerība, ka tas palīdzēs sasilt.

Lolitas Neimanes ļaunākais murgs.

Kafejnīcā viens pēc otra nāk slapji pilgrimi (īpašnieks droši vien aizrautībā berzē rokas par šo plašķu koloniju), visi izskatās nožēlojami, sajūsmā nav neviens. Mēs nosēžam gandrīz stundu, jo drīzāk iešausim sev pēdā nekā iesim lietū.

Kad nu beidzot izkuļamies no Cineses mājas, lietus ir mitējies, bet salst. Lai visu padarītu interesantāku, sākas kārtējā nogāze. Skrienam lejā? Skrienam! Iespēja mazliet sasilt, turklāt tādu slīpumu pieveikt skriešus ir kudi vieglāk.

Un tad, un tad... Es ieraugu savu ēnu! Ko nozīmē ēna, ja neskaita to, ka neesmu ragana? Pareizi, sāk spīdēt saule! Drēbes žūst, kauli atkūst, atkal viss ir labi!

Ieveļamies Sarria, kur it kā daudzi sākot savu ceļu, jo tie ir +/- pēdējie 100 km līdz Santjago (115 km īstenībā, būsim precīzi), un jānoiet vismaz simtiņš, lai varētu galā dabūt kādu tur papīrīti.

Ir!

Baznīcā, kur infopunkts un zīmoga dabūšanas vieta, mums priekšā ir aziātu grupa, nevienam somas nav, visi sausi, smaidīgi, taisa selfijus, bauda dzīvi. Es, būdama heitere, domāju, kā nekļūt par to cilvēku, kas viņus grib izsmiet (drīzāk kā apslāpēt tās domiņas). Ne mana cūka, ne mana druva taču, bet, protams, ka viss automātiski liekas negodīgi, jo viņi taču nav 20 dienas kulstījušies cauri Spānijai. Pa ceļam šur tur manāmi tādi eksemplāri, kurus lielākoties nodod baltās kājas (nav īpašā iedeguma), ļoti tīrie apavi, perfekti jaunās somas un absolūti čilīgais temps, bet nav tā, ka viņu te būtu miljoniem. Vispār nav tik daudz cilvēku, cik es biju gaidījusi pēc lasītā. To gan arī kanādieši teica – 2013. gadā esot bijusi melnā sotņa, bet šogad paplucis tas cilvēku daudzums.

Mēs turpinām iet. Sazvanu alberģi, jo gribas tomēr zināt, ka nenāksies gulēt pie govīm kūtī, sieviete prasa, kur esam un kad būsim (kur viņš mācās un kad beigs). Atbildu, ka pametam Sarria, uz ko viņa iebilst, ka tad jau mēs līdz četriem nemaz neatvilksimies, lai noteikti zvanām, ja kavēsimies. Kundzīt, ir pusviens, mums jānoiet kādi 12 km, nomierinies taču!

Šie 12 km ir garlaicīgi kā "Mērnieku laiki" 16 gadu vecumā, notiek nekas, skati arī nekādi, gribas būt galā. Vēsture gan atkārtojas, un es atkal ieraugu ēzeli ar tādu šlongu, ka drusku apstulbstu, bet man jau šāda atmiņa ir no bērnības.

Tā nav Latvija, kaut gan varētu būt.

Kādu kilometru pirms galamērķa gozējas zīme, kas vēsta, ka par ziedojumiem var kaut ko paēst. Ēdiena vārds mums ir kā bullim sarkanā lupata, un mēs uzņemam taisnu kursu galda virzienā. Tur ir kēkss un virtuļi, siers, ābolu želeja un augļi, kas tā vien gaida, lai mēs tos apēstu (they were asking for it!). Domāts, darīts, ēdam šos gardumus un iegrabinām dažus eiro ziedojumu kārbiņā.

Kad, lūdzu, šādi našķu galdi tiks ieviesti Rīgas centrā?

Nonākam savā ciemā Ferreiros (R saka, ka mums tad jāiet vēlreiz uz ziedojumu galdu paēst vairāk), kur, šķiet, ir divas ēkas – bārs un alberģe (Casa Cruceiro). Toties glīta ainava no loga paveras, tikai lodziņi gan kā Puškina ielā pavasarī, prasās pēc pšš-pšš un čīk-čīk-čīk. Veikala te nav, virtuves te nav, bet tas viss ir meloči žizņi.

Tās nav tapetes, tie ir logi!

Nāk riktīgs lūziens, bet pusstundas laikā tā arī neizdodas iemigt, jo divas spāņu seniores čaukstina maisus un čalo kā ūdenskritumi. Kad šīs bābenes beidzot pamet guļamistabu, savas pārrunas sāk norvēģu pāris. Trūkst vēl tikai mūzikas skaļruņos. Kaimiņieņu bagāža arī liekas pareiza pārgājienam, īpaši tie čemodāni, noteikti izcili ērti vilkt pa akmeņiem (jau esmu heitere).

Nest savas mantas? To taču dara tikai lūzeri!

Atstāju R guļam un eju medīt vakariņas. Kas man cits atliek – 10 eiro "pilgrim menu" it is. Man iedod pusizdzertu vīna pudeli (gan jau tas ir stikla pudelē ieliets vīns no plastmasas pudeles, es CERU) trīs maizes šķēles, un es gaidu savus izsmalcinātos ēdienus. Atkal paņemu divus "stārterus", jo pamatēdiens bez gaļas/zivīm Spānijā nav iedomājams. Blakus sēž norvēģis un smēķē bez apstājas, noteikti te viņam cigaretes liekas lētas, tāpēc var smoļīt non-stop. Viņš saka, ka es daudz ēdu. Fuck you too!

Es tikai drusciņ!

Mans ķermenis ir noguris. Ļoti. Gribas nogulēt 20 stundas no vietas. Un tad iziet paskriet. Un tad baltu dvieli, pūkainu halātu, segu un televizoru. Paldies! #GunaMīlKomfortu

Sameloju par tām divām ēkām. Ir vēl viens bārs un baznīca. Redzu, kā vīrietis atbrauc uz bāru ar traktoru.

Deivids Haselhofs nervozi pīpē.

Lai būtu kā būdams, vēl tikai 100 km jānomoka. Trīs vai četras dienas. Bet mājās jālido tikai 22. septembrī, drusku par ātru esam špagojuši. Ko tu overačīverim padarīsi.

Paņemam pa simtiņam?

Santjago ceļš. 19. diena. Vega de Valcarce – Triacastela // 33,5 km

Deviņos vakarā pensionāru alberģē cilvēki iet pie miera, es arī metos gulēt. Tā kā mūsu gultas ir pie loga, esam gaisa komandieri un atstājam logu atvērtu, lai negadītos nosmakt.

No rīta ceļamies 5.30, brokastis diemžēl neesam sarūpējuši kā putniņi, bet gan jau kādā slīpā ciemā kaut ko iedos. Kāja mazliet mazāk piepampusi, bet sāp gar kaulu tāpat. Pēc kanādiešu vīrieša ieteikuma turpinu ibuprofēna terapiju un iedzeru arī pēdējo "Tavegyl". 6.05 startējam no alberģes, liekas, esam aizvien lēnāki, neprotam vairs savākties. Guļīša sarullēšana, somas pārpakošana, čabināšanās – viss dod ekstra minūtes klāt.

Kāpiens gluži kā pirmajā dienā, tikai a) ir tumšs, b) nav tik karsti, c) nav tik grūti, d) akmeņains ceļš, e) ir 19. diena, nevis pirmā. Tā ka galīgi nav kā pirmajā dienā, izņemot brokastu neesamību un to, ka jākāpj kalnā. Bet nav nemaz tik slikti, viss notiek!

Ū, kalni!

Pēc pusotras stundas kāpiena El Fabo nonākam veģetārā kafejnīcā, kurā iekšā metas visi izsalkušie pilgrimi. Man tiek pankūka ar humosu (izcila) un kafija (viduvēja). Skumju aci noskatos, ka 1,5 km aiz plānotā galamērķa ir vēl viena veģetārā alberģe, bet kur nu tādus priekus, tas vienai dienai būtu par daudz, nevar mocīt R ar savām uztura prasībām. Turpat kafejnīcā satiekam savus kanādiešu draugus, vīrs dabū R (pasūtītās) olas, jo tās ir nevis kultenī, kā tika lūgts, bet vēršacis, bet kanādietim pilnīgi vienalga, ka tik paēst.

Judging you!

Čibinām augšā pa akmeņiem un iesoļojam pēdējā provincē – Galīcijā.

Haters gonna hate.

Pēc 12 km kāpiena esam debesīs! Staigājam burtiski virs mākoņiem, skati pasakaini, sirreāli, ir gan torte, gan ķirsītis, gan šampanietis.

Kaza uzkāpa debesīs.

O Cebreiro ieklīstam suvenīru veikalā, bet nafig man tos krāmus, lai gan tagad jau varētu mierīgi nest, somas svars diezgan vienaldzīgs. Graužam Indijas riekstus un gāžam lejup pa taku.

Četras dienas!

Piesēžam ciemā ar nosaukumu Hospital, ap bāru staigā vistas un gaiļi, izcili.

Likās, ka nu jau iesim tikai uz leju, bet priekšā atklājas vēl viens kāpiens. Kāpju stāvākajā kalnā, paskatos pulsu, Garmin rāda 134 un EASY. Kurā vietā tas ir easy?! Es gārdzu un elsoju kā pussprāgusi, bet izdodas savu rumpi uzstumt virsotnē. Tagad toč būs tikai uz leju.

Apstājamies arī Alto de Poio ar domu iekost pusdienas, bet nekas neizskatās garšīgs, tāpēc vienkārši ejam uz priekšu. Nonākam Ponfria, kur sieviete uz ielas piedāvā pankūkas. Nu, davai, dod šurp vienu plāno pankūku ar cukuru. Dāma (labi, kāda tur dāma, omīte) gan gudra: kad sākam ēst viņas caliente pankokas, uzreiz prasa donativo, ha. Labdare! Vairs spāņiem neuzticēšos.

Ieejam vienīgajā Ponfria "kafejnīcā", kas atrodas govju kakām nopļeckātā ielā, jo riktīgs izsalkums jau, bet gals tikai pēc 10 km, un to nu neviens nav spējīgs izturēt. Oficiante/pārdevēja/pavāre atnes šaubīga paskata maizi ar sieru (izskatās, ka bagetes vidu viņa ir izskrubinājusi) un līdz šim sliktàko kafiju ar pienu, kas garšo pēc nekā, bet rīt gribas nežēlīgi, tā ka alga viena. Kanādiešu pāris šajā ciematā ir rezervējis naktsmājas. Viņi stāstīja, ka viendien kaut kur nepalika, jo ciemā nebija ko darīt. Tad jau šis ciems būs patīkams pārsteigums, govju spa!

Vismaz divas "Michelin" zvaigznes.

Aromātu pasaulē arī šodien tematiskā diena: dažādu dzīvnieku ekskrementi. Ciemi, kurus šķērsojam, ir izcili laucinieciski. Piemēram, kundze ar šļūteni tīra sava nama priekšu no govju kakām. Veidojas kaku šļūdoņa nogāze 300 metru garumā, pa kuru mums jātiek lejup, protams. Jauki tā!

20 km lejupceļā gribas cerēt, ka katrs līkums ir pēdējais, bet tas ir nebeidzamais stāsts, uz leju vien, uz leju vien, beigās jau ceļi sāk protestēt.

Es taisu sliktas bildes, nu un.

Beidzot, beidzot pienāk Triacastela. Izvēlamies alberģi (Albergue Atrio), kas izrādās burvīga. Skaisti iekārtota, ķieģeļu mūris, koka sijas, griestos izgrieztas zvaigznītes, iedod arī vienreizlietojamo gultasveļu (kuru es rīt savākšu, jo vairs uz čuru palaga gulēt negribu), vannas istabā pat fēns un papīra dvieļi!

Zvaigznīte, zvaigznīte, zvaigznīte debesīs!

Interjers krutāks nekā man mājās.

Vakariņās ēdu makaronus ar lēcām, klāt piekozdama maizi ar sieru. Carbs with more carbs, yay!

Palikuši 140 km. Rīt sola lietu.

Santjago ceļš. 18. diena. Ponferrada – Camponaraya, Villafranca delBierzo – Vega de Valcarce // 27,5 (+14) km

Kaut kā atkal ir daudz ēdiena, esmu sapirkusi jogurtus, riekstus un saldumus, kas tagad jāstiepj uz kupra, liekas, kopā kilograms klāt. Nu, neko darīt, pati vainīga! Badīga došanās uz veikalu rezultējas šādi. R, protams, to komentē, bet es nodomāju, ka viņš tāpat apēdīs 70% no visa tā satura, tāpēc kaut ko nejauki atcērtu. Vēl viena mana problēma – visus lēmumus esmu radusi pieņemt bez jebkādām konsultācijām, tāpēc grūti saprast, ka citi vienkārši grib palīdzēt un ieteikt, kā labāk. Es pati gudra. Cenšos savaldīties, apspiest savu pasīvo agresiju, bet tas nav tā ļoti viegli.

Kājai uzlieku ledus kompresi (zirņus), alberģes vīrietis iedod speciālo kompresi un saka, lai šajā telpā nesmērēju ziedi, jo viss smirdēs. Lieki piebilst, ka es to izdarīju divas minūtes pirms šī dialoga. Liekas, pampums ir mazliet samazinājies (bet tas nakts iespaidā), sāpes gar kaulu gan stāv kā stāvējušas. Iespējams, šodien būs jāatklāj Camino de Taxi, jo priekšā 34 km tipināšana līdz Trabadelo. 6.35 izvelkamies ārā, ir tumšs, aziātu tandēms momentā aiziet uz nepareizo pusi, pat gailis pakaļ nenodzied.

Pa ceļam uz Camponayara, kur visi mūs apdzen, risinu kāzusu galvā – kur braukt ar autobusu un cik tālu, jo saprotu, ka nevaru likt R klimperēt manā tempā visu dienu, ko viņš spītīgi dara, kaut gan es atkārtojos kā papagailis, lai mani negaida, turklāt kāja nedod mieru un turpina būt stīva.

Labs ir, pabraukšos 13–14 km, tad vēl 10 km noiešu savā gliemezītī, piestājot pie katras puķītes. Atzīt sakāvi negribas, bet negribas arī palikt pavisam bez kājas.

Camponayara, kad aiz muguras jau 10 km, piestājam pēc kafijas/tējas, un bonusā mums iedod arī apelsīnu sulas šotu un kaut kādu maizīti. Paldies, dāvinātam zirgam zobos neskatās! Cītīgi arī atrodu, kur man jāiet meklēt autobusu.

Dzeltenais viskijs.

Atrodu pieturu, bet... ielas pretējā pusē. Prasu jauniešiem, vai autobuss uz Villafranca del Bierzo piestās otrā pusē, viņi kaut ko spāniski atbild, ka si, si. Labi, ja reiz si, tad si. Stāvu un gaidu. Sāk smidzināt. Apvelku lietusmēteli. Gaidu. Pienāk 9.39. Autobusa nav. Pienāk 9.43. Autobusa nav. Lēnām sāku raudāt un psihot. Saprotu, ka neviens mani nekur nevedīs, slauku jakas piedurknē puņķainas asaras un mēģinu saprast, ko darīt tālāk, cik izmaksās taksis, vai man vispār tik daudz skaidras naudas, varbūt mesties upē un tā. Pienāk 9.52, un es ieraugu AUTOBUSU!!! Kāpju iekšā, sniedzu savu 1,40 eiro un saku, ka man vajag uz Villafranca del Bierzo. Autobusa šoferis neņem naudu. Nezinu, kāpēc, bet, atklāti sakot, nerūp. Esmu bezgala laimīga dudināt transportlīdzeklī. Ka tik izkāptu ārā pareizajā ciemā.

Cik labi ir neiet!

Arī manā dzīvē viss nav ideāli, jo visā šajā autobusa sāgā esmu pakāsusi savu lūpu balzamu. Oh well. Izkāpju Villafranca del Bierzo, kur, šķiet, tirgus diena, sagrupējos un sāku soļot. Vēl tikai 200 km!

Cerība.

Biju domājusi paņemt kalnu maršrutu, kas dienas gājienam pieliktu 2 km, bet, nonākot krustcelēs, stipri pārdomāju, jo pa vidu īsti nav ciemu, bet man vajadzēs kafiju un relaksingu. Pa ceļam neitrāli piestāju pie vīģu koka un saplūcos šķiedrvielas. Nom, nom.

Esmu negause, atzīstos.

Soļoju lēni (13-14 min/km) un priecājos par savu lēmumu neiet visu ceļu šodien, jo nav tā, ka ir baigi viegli. Pereje apstājos uz kafiju un saldējumu. Ēdu arī visus saldumus, kas man ir somā, jo negribas tos nest. Nav jau tā, ka baigi daudz enerģijas šodien patērētu, bet briesmīgi garšīgi, tāpēc noēdu visu abiem paredzēto. Banāni palika pie R, man tika viss džanks. Nezinu, kā es Latvijā šo spēšu pārtraukt.

I scream for ice cream!

Trabadelo piesēžu uz soliņa, sasmērēju kāju ar ziedi un iedzeru ibuprofēnu, a vdrug palīdz. Sazvanos ar R, kurš piedāvā iet tālāk un ir kādus 7 km aiz manis.

Varbūt paklausīt?

Mazohisms liek dzīties uz priekšu, jo ir tikai 13.15, tāpat zinu, ka priekšā ir trīs ciemi sešu kilometru garumā, gan jau kaut kur atplīsīšu. Liekas, ibuprofēns mazliet ir nostrādājis, sajūtos stipri labāk. Sāk ļurināt lietus, notiek ierastā procedūra – somas pārvalks, lietusmētelis, aiziet. Un 14.40 jau iesoļoju alberģē, savu 20 km vietā pieveikusi gandrīz 28. Īpašnieks paņem manu ID karti un jautā: "Džuna?"

Galvenais ir saskaņot krāsas.

Viss ir ļoti jauki, aizņemta ir neviena (!!!) gulta, tā ka var gulēt pirmajā stāvā, jesss. Palaga un spilvendrānas gan nav, bet tie šobrīd ir nieki, galvenais ir novilkt apavus, ieiet dušā un nomierināties.

Miegs par septiņiem eiro.

Viesistabā netīšām uzsāku klaču ar kanādiešu pāri, kas pirms dažām dienām nosvinējuši 45. kāzu jubileju, un beigās nopļerkstam vairāk nekā stundu par sēnēm, nātrēm, Kanādu un visādiem niekiem. Sieva ir tehnoloģiju karaliene ar iPad, FitBit, fotoaparātu ar wifi, nu, she has it all. Četrreiz bijusi Afganistānā strādāt, saka, ka esot riktīgi kruta, piecu mēnešu laikā nopelnīt var gada algu, turklāt pēc tam iedod mēnesi ilgu atvaļinājumu un 2000 CAD tēriņiem. Vairākkārt abi izmet "Happy wife, happy life", re, vīrs pat kafiju iemācījies dzert sievas dēļ, kam patīk palasīt grāmatiņu kafejnīcā. Vīrietis pamāca, kā pamasēt kāju un izdzīt pietūkumu, jo ir no armijas, kur var neiet tikai tad, ja nopūst kāja (un mana vēl nopuvusi nav, tāpēc es varu iet).

Rīt atkal jākāpj kalnā kā tajā "Pie Dieviņa gari galdi" dziesmā. Bet arī lejā būs jātiek.

Santjago ceļš. 17. diena. Rabanal del Camino – Ponferrada // 32 km

Kad pārrodamies no vakariņām, alberģes guļamistabā jau ir izslēgta gaisma. Saprotams, ka šī ir vienīgā reize, kad es vēlos, lai tā nebūtu, bet kas tādu prieku dos. Tā kā mantas bijām izsvaidījuši pa gultām, kā sadeguši kaut ko kārtojam pa tumsu, īsti kurmīši. Pēc kāda laika ierodas arī gultas apakšējais kaimiņš, un tad šī divstāvu iekārta sāk tik ritmiski kustēties un šūpoties kā prāmis jūriņā, ka, iespējams, pirmajā stāvā atrodas viens (paš)apmierināts gulētājs.

Brokastis ir no 6.30, acīmredzot cīruļus te neviens neciena un negodā, tāpēc nākas apēst abus uzkodām paredzētis augļus (persiks pa pusei sapuvis izrādās, jo kā gan citādi) un mazu, taukainu bulciņu no Jēzus konditorejas. Paldies, Jēzu, tas bija gardi. Ja par bulciņu viņš bija parūpējies, tad izslēgt lietu gan bija aizmirsis, jo ārā cītīgi smidzina. Vēlme doties ārā ir mazāka par nulli.

Savelkam lietusmēteļus, apsedzam somas un 6.30 speramies laukā. Ejam pa kalnu taku, lietus sitas sejā, pūš krietns vējš, bet ir silti, nē, ir karsti, jo plēves jaka virsū. Sajūta tāda, it kā ietu pēc eglītes, it kā Irma būtu klāt, nevar saprast, kognitīvā disonanse. Iedomājos, ka esmu tajā filmā, kur visi kāpj Everestā, un duru tik uz priekšu. Īstenībā megaforši, tikai man sāp kājiņa, tāpēc kāpiens palēns. Bet, pametot acis atpakaļ, ir kārtējā glezniņa, miglā aust saule, viss notiek.

Fotosesija katru dienu.

Iečāpojam pirmajā ciemā Foncebadon un ejam brokastīs, jo izskatās, ka nākamos 10 km nekādu pieturu nespīd. Beidzot te saprot, ko nozīmē café con leche GRANDE. Ēdu savu omlešmaizi un jūtu, cik labi smaržo manas zeķes. Bet šajā piedzīvojumā jebkādas normas ir atceltas, visi ir mežoņi, so it's ok. Kafejnīca/veikals (te neviens nekautrējas saukt savas divas letes par supermercado) ir tik tīra un mājīga, ka jūtos neērti, audama nost apavus, bet neko darīt, kājas ir mitras kā purvs, un mitrums ir tulznu perēklis. Turpat sameklēju smērīti muskuļiem cerībā, ka mana kāja piedzīvos brīnumu.

Brīnums gan notiek, bet citā jomā – šajā iestādē var maksāt ar karti! Kad skaidrā naudā atlicis mazāk par 100 eiro un negribas maksāt komisijas zaglīgajām bankām, katrs karšu terminālis ir kā neliels altārītis.

Van Gogs šo kafiju uzskata par pieņemamu.

Kafejnīcā viens pēc otra birst salijuši pilgrimi, arī mūsu vakardienas amerikāņu draudzene. Ierodas arī īri (ah, īru akcents vispār ir dieva dāvana), kuri atzinīgi izsakās par latviešiem Īrijā. Tiek apautas kājas, jo laiks traukties zilajā tālē!

Migliņa!

Esam klāt arī pie Cruz de Ferro, kaut kā biju gaidījusi trakāku kāpienu, šis jau gandrīz Gaiziņa variants. Meklēju somā savu Engures akmentiņu un nolieku to akmeņu kaudzē, jo tāda nu ir tā tradīcija. Grūti saskatīt simbolismu tajā, bet lai nu būtu. Un somai mīnus 10 gramu uzreiz, success (smēres svars un jaunais banāns neskaitās, obvi).

Engures pludmale Spānijā.

Ejam pa miglu un mākoņiem, viss ir ietinies dūmakā, bet apkārtne ir koši zaļa, vietām zied violetas puķītes, skats par rubli, nē, par visu eiro.

Nesmuki nav!

Kad izlienam no miglas zonas, ir tā, ka mazliet elpa aizraujas, bet jāskatās zem kājām, jo te notiek akmeņains lejupceļš n-to kilometru garumā. Ja tas ir grūti normālam cilvēkam, tad klibajam Kvazimodo ir divtik problemātiski.

Yaaaasssss.

Sasniedzam El Acebo, kur ieturam pusdienas – atkal normālas kafijas krūzes, pilnīgi neticami (galvenokārt jau vēlme "kaut ko paēst" ir gribēšana ieiet tualetē, kas nav krūmi). Sajūta kā kalnu kūrortā, gribas uzvilkt savas snovborda lietas un grūst ar dēli no kalna lejup. Ciemā prasu, kur jums te būtu tuvākā aptieka. Jā, mums ir, mums viss ir – 8 km attālumā jeb divus ciemus tālāk. Gluži kā "Eurotrip" ar to vilcienu. Shit, son. Potīte ir resna kā doktordesa, bet ko darīt, brienam tālāk.

Kad nu nonākam Molinaseca, esmu izslāpusi līdz nāvei, jo aizmirsu visu dienu dzert ūdeni. Tieku pie ūdens, kas garšo pēc sēņu meža, un meklēju aptieku, kurā ienesos 10 minūtes pirks slēgšanas (siesta!) un nopērku ziedi, kas it kā atvēsina un atiekaisina ādu, saziežos kā Kleopatra.

R saka, lai varbūt braucu uz Ponferadu ar taksi (laikam jau neizskatos pēc laimīga pilgrima), bet esmu jau sajutusi asins garšu mutē un gribu noiet visu. Zinu, ka Ponferadā būs slimnīca, no kuras izvairīties neizdosies.

Pēdējos 8 km pie sevis, liekas, dungoju "Spider Pig". Paņemam it kā smalku alberģi pārmaiņas pēc, izskatās jauna un smuka, istabās pa septiņiem cilvēkiem. Bet trāpām kaut kādā sastrēgumstundā, kad visi trīs spāņi grib iet mazgāties (ne jau reizē, bet duša ir viena), tāpēc jāguļ zvaigznītē un jāgaida rinda. Šai zvaigznītei gan viena kāja ir pacelta gaisā.

Divas vienādas kājas.

Trešais cēliens. Hospital de la Reina. Slimnīca. Saņemu savu numuriņu, novicinu gar administratores seju EVAK karti un gaidu, kad mani ~izmeklēs~. Pēc 10 minūtēm mani pasauc Dr. Ramons, kurš paspaida kāju (manu), nosaka, ka infekcijas nav, un amputēt nepiedāvā, rekomendē ledu, krēmiņu un bāzt kāju visās upēs. C'est tout. Nav jau nekas tāds, ko es nezināju. Ā, nu, protams, neiet 35 km dienā varbūt, bet ar to būs pagrūtāk. Meklēšu ledu. Nē, saldētus zirņus kā "Bridesmaids".

Līdz ar zirņiem tiek atrasta arī vegāniska desa, bez šī pirkuma es iztikt nespēju. Abi arī snaikstāmies gar parfimērijas plauktiem un slepeni salaistāmies nevis ar vienu, bet divām dažādām smaržiņām. Cik var ost!

Kārtējā baznīca.

Santjago ceļš. 16. diena. Hospital de Orbigo – Rabanal del Camino // 38km

Māksla.

No rīta alberģē ir servētas brokastiņas: ir muslis, ir augu piens, ir maizīte, ir ievārījums, un tas viss kopā garšo lieliski. Saēdamies kā uz ziemas miegu, un 6.25 mūsu tandēms ir gatavs startam.

trololol

Viss it kā ir labi, tikai vienā brīdī, kad vēl nav noieti pat 5 km, saprotu, ka vakardienas knislis nav bijis vis nekāds mazulītis, jo mana kāja sāk sāpēt kā negudra, turklāt tā ir piepampusi kā tāds tukls kabacis. Ieēdu tabletīti, palīdz necik, ķeros pie "Nimesil", bet arī to var izbarot kaķiem, kāja sāp aizvien vairāk (toties pēc šāda Molotova kokteiļa nesāp nekas cits).

Pēc 10 km uzduramies paradīzei. Galdi ar augļiem, riekstu sviesti, kūkas, cepumi, kafija, un viss par velti, džeks vienkārši baro pilgrimus! Ķeros pie vīģu kastes, cukāju iekšā auglīšus, it kā būtu Aušvicē turēta. Šis labdaris vaicā. vai mēs esam no Vācijas (ko dzirdam katru dienu). Kad sakām, ka no Latvijas, saņemam pretī "Labas!" Not the same, bet tiek piedots, jo tās vīģes un mandeļu sviestiņš... BEST.

Heaven is a place on earth, un tā ir šī vieta.

Sāpes gan nepāriet, agonizēju, bet līdz Astorgai vēl 6 km. Man ir bijuši trīs lūzumi, nav tā, ka pirmais randiņš ar sāpēm, bet katrs solis ir kā maza inkvizīcija. Domāju, kā pateikt R, ka diez vai varēšu noiet šodien plānoto. Galvā dramatiski skan "Ja tu man esi", un es domāju tikai par ledus kompresi, kuras man nav (bet tad man nevajadzētu ne debesis, ne zemi), cenzdamās nelocīt kāju.

Astorgas Gaudi.

Santa Catalina de Samoza paēdu saldējumu, kas gan neremdē sāpes. Izskatās, ka priekšā vēl 12 km, bet man kāds pa kāju urķējas ar trulu instrumentu. Visu dienu turklāt kalnu aukas, spēj tikt vilkt nost un vilkt virsū džemperi katras 10 minūtes. Ir it kā skaisti apkārt, bet grūti baudīt dabu, ja katrs solis jāapdomā, citādi kājai cauri izšaujas zibens.

Kaut kā tomēr pienāk pēdējā pilsēta, iespējams, lēnākais gājiens pasaulē, un es esmu novicojusi vairāk nekā 30 km ar kāju, kuru sev gribas amputēt. Alberģe gan tāda semi-shady (piemēram, nav trepīšu uz divstāvu gultu otro stāvu, tiec augšā, kā nu gribi, esi radošs), bet man ir vienalga, jo man gribas tikai atpūtināt kājiņas.

Aptieka svētdienā ir ciet, tāpēc par krēmiņu kājai var aizmirst. Nezinu, kā es uzrāpšos kalnā rīt, bet līdz tam vēl kādas 10 stundas!

Atceros, ka drausmīgi gribas ēst. Abos ciema veikalos nopirkt var tikai smiltis, gružus un tādas lietas, tāpēc izlemjam iet vakariņās uz restorānu. Protams, virtuvi ver vaļā 18.30, nedomājiet, ka tas notiek kaut sekundi agrāk, tāpēc sēžam un pusstundu gaidām, tirinādami kājas, un pļāpājam ar kādu amerikāņu sievieti. Visi arī piesēžam pie viena galdiņa, mums pievienojas vēl divas amerikāņu kundzes, un mēs visi baudām trīs ēdienus un triecam laiku sarunās. Ļoti labi, A+!

Santjago ceļš. 15. diena. Leon – Hospital de Orbigo // 36,5 km

Lai gan gulēt istabā, kur blakus nešņāc padsmit svētceļnieku, ir lieliski, ar miegu tik labi nesokas, dīdos kā driģenes sarijusies, un kā kronis visam mani pa nakti gandrīz nosit no otrā stāva lidojoša ūdens pudele. Pilna.

Ceļamies, kā ierasts, 5.30, bet atkal var čabināties pēc pilnas programmas, iet vannas istabā un pavadīt tur pārāk ilgu laiku, kārtot mantas no rīta un vispār izpildīties buržujiski. Brokastīs gan jāēd akmenscieta maize ar sasvīdušu sieru, jo virtuvi uz nakti slēdz, tāpēc siers visu nakti notusējis blakus sieriem. Šorīt man sāp Ahilleja cīpsla, ne visai iedvesmojoša sajūta.

6.25 tomēr izkasāmies no alberģes un drīz vien satiekam kādu indiešu dāmu, kaut kā sākam pļāpāt un soļot kopā. Hei, pēc ilgiem laikiem kāds cits cilvēks, ar ko klačoties! Un beidzot var iet lēnāk! Lai gan es esmu vienpatības iemiesojums, šī ir lieliska pārmaiņa, jo negribas atkal vienkārši IET.

No desmit desmit!

Pēc kādiem 8 km ceļš sadalās "The Scenic Route" un "The Road Route". Mēs esam izlēmuši neiet gar šoseju un izvēlēties skaistāko ceļu, kas gan ir 3 km garāks, tātad 32 km tiek piekabināti vēl vismaz trīs. Indiešu dāma mums stāsta, ka iešot īsāko ceļu, bet, nonākot krustpunktā, bara iespaidā (nu jau mums blakus iet arī divi amerikāņi, no kuriem viens nes 30 (!!!!!) kilogramus smagu somu, jo kāpēc gan ne, bet viņš arī iet rūķa pozā) nosaka "Eh, what the hell!" un pievienojas mums, piemetinādama, ka par šo lēmumu varēs čīkstēt vēlāk.

Ainava diezgan cērtama.

Diezgan ilgi nav nekā, bet pēc 17 km beidzot uz zemes parādās zīme "BAR", kas ir kā tāda dieva sūtīta paradīzīte, kur paēdam tortijas un padzeram kafijas/tējas. Šodien beidzot atkal parādās skati, kuru dēļ vērts pagrozīt galvu. Visu dienu gan vējš kā Liepājā.

Mākonītis un Mākonīte.

It kā nasing spešl, bet ir kaut kas mazliet skaists. Kad nu pēc 27 km atkal piesēžam patirināt kājas, savācam kompānijā vienu dāni, ar kuru es tad izklaidējos turpmākos 4 km. Šim vīrietim, būdama mārketinga guru, arī izreklamēju alberģi, kurā grasāmies palikt, viņš momentā steidz rezervēt vietu tur.

Kaut kāda jauna pilsētele.

Vienā brīdī gan manu kāju ķer elektrība – izrādās, man iedzēlis kaut kāds mošķis, kāja momentā sapampst un sāp, toties redzu to kā lielisku iespēju ieēst "Tavegyl", lai tas nebūtu par velti staipīts līdzi.

Beidzot arī pajautāju, kā sauc mūsu indieti, kura atbild, ka viņas vārds ir Kavita, uz ko seko loģisks pretjautājums: "Do you spell it with a K, like the Kardashians?".

Svīta ir ieradusies!

Ienākšana Hospital de Orbigo ir gleznaina. Beidzot atkal skaists miests! Meklējam un atrodam savu oāzīti (Albergue Verde), kur smaržo izcili, aiiii, prieka pilnas bikses! Mums iedod palagus un spilvendrānas, un duša ir kā ūdenskritums, un ir dvielis rokām, un dzīve liekas skaista (vienam no hostiem ir tetovējums "Eat pussy, not animals"). Mūs painformē, ka 6.30 būs joga, savukārt vakariņosim 8.30 (vegāniskas vakariņas). Esmu badā, jo nesanāca visu dienu staigāt ar ēdienu mutē, tāpēc gribas vēl fiksi ko iekost, nav pat četri pēcpusdienā. Veikals, protams, ciet līdz 4.30, bet blakus bārā dod alu, pēc kura nāk tāds lūziens, ka negribas ne jogu, ne vakariņas.

Gribu, lai Latvijā aug palmas!

Joga sākas septiņos, 20 minūtes pārmaiņus skatāmies uz sveci acīm vaļā un gaismu tuneļa galā acīm ciet, un es nevaru sagaidīt, kad beidzot staipīsimies, meditācija man nemaz nav prātā. Kad nu beidzot tas notiek, tad es stiepju savus muskuļus kā negudra, aijāju kājas un krakšķinu gurnus, sajūtas izcilas, piedodu pat svecītes daļu. Skolotājs bārsta gudrības par to, ka cilvēks nav mašīna un ka laiks nav svarīgs. Noguļamies savāsanā, un es dzirdu, ka R blakus šņāc jau pēc divām minūtēm, nākas bakstīt augšā. Fonā dzirdama arī vēderu kurkstoņa, liekas, visi domā par vakariņām.

Gribas palikt te kādu nedēļu.

Vakariņas pienāk. Sēžam pie viena galda ar francūžu pāri, kuri angliski saprot zeŗo. Kamēr visi mēģina komunicēt ar kalkulatoriem un zīmēm, es stipri saņemos un prasu kaut ko franciski. Vīrietis to uztver kā zīmi visu vakaru man ko jautāt, bet šajā mudzoņā dzirdēt ir jau tā neiespējami, kur nu franciski, tā ka es tikai māju ar galvu un smaidu.

Dodiet ēst!

Vakariņas ir Ēdenes dārzs. Dārzeņu zupa (jā, es prasu arī papildporciju), pesto, pilngraudu maize, veganēze, grilēti dārzeņi (no pašu dārza) un sēnes, vegāniska kūka un zāļu tējas. R saka, ka nezina, kā no šī paēdīs, bet man ir TIK labi, izcili. Vienīgais, kas nav labi, ir tas, ka ir vēls. Un mums jāceļas 5.30.

Santjago ceļš. 14. diena. Mansilla de las Mulas – Leon // 19,5 km

Šorīt "lielā gulēšana", t.i., celšanās 20 minūtes vēlāk. Kāds ģēnijs gan uz nakti aizvēris istabas logu, jo viņam(-ai) licies, ka 10 cilvēki mierīgi var gulēt 20 kvadrātmetru lielā telpā un saņemt gana daudz skābekļa. Rezultātā visa nakts kā uz pirts lāvas, piebezdētas pirts lāvas.

Brokastis tiek piedāvātas par ziedojumiem, un tādas tās apmēram arī ir: sausiņi, džems, margarīns un tēja/kafija. Bet iecirsts māgā ir, un 6.30 varam lauzties ārā pa durvīm.

Pa ceļam aust saule, kas man pieskandina pilnu galvu ar "Hospitāļu ielas" dziesmu "Sarkana saule", jo tā ir nudien koša kā sakasīta pumpa.

Ieslēdziet gaismu!

Pulkstenis knapi nosit desmit (neviens necieš), un mēs jau klauvējam pie Leonas durvīm. Tas ir viss! Šodien vairs soma nebūs jānes! Kurš tad tam vispār spēj noticēt! Es gan atkal piktojos, jo gribu, lai man nav par neko jādomā, nevis jāmeklē naktsmājas.

Piemineklis Leonam Timmermanim.

Organizatoriskais darbs ir ellīgi nogurdinošs, vai zinies. Savu mītni tomēr atrodam, nosviežam somas, jo istabas vēl nav iztīrītas, un ejam ēst kūkas pie pašas katedrāles.

Vien' maz' kūciņ'.

Pie reizes nopērku arī savu pirmo "Twinkie" mūžā, visticamāk, arī pēdējo, negaršīgs.
Alberģē (Albergue Muralla) paņemam "privāto istabu", bet tomēr ir vilšanās, jo vannas istaba nav atsevišķa, kā arī balto dvieļu nav. Un nav dušas želeju! Skumji, grūti, bēdīgi.

Ķermenis gan ir pilnīgi v šoke un nesaprot, kas notiek, kāpēc pēkšņi nav vairs lielās somas uz pleciem, kāpēc nav jāelš un jāpūš, kāds ļauns joks te tiek izspēlēts? Ja reiz tā, tad jāieslēdz pārguruma režīms. Gribas izplāties gultā un nekustēties.

Kaut kā tomēr saņemamies pastaigāt pa Leonu (Timmermani), un es vienā brīdī jūtu, ka acīm priekšā migliņa un rokas trīc. Bērni, neaizmirstiet, ka ir arī jādzer ūdens, ja saule bāžas virsū kā iedzēris vīrietis naktsklubā. Nekas, dzēriens un liels saldējums ārstē visas kaites.

Kaut kāda būda Leonā.

Kurš vēl var lepoties, ka ir urbinājis Gaudi skulptūru?

Izrādās, ka alberģes virtuvē konstanti tiek pievadīta karsta kafija, tāpēc obligāti ir jāiemalko tā. Pēc tam izlemju, ka, ai, dzīvoju taču vienreiz, tāpēc izīrēju arī baltus dvieļus par 1,5 eiro gabalā, lai var sajusties SMALKI.

Pārtikas veikali šajā lielpilsētā arī bauda siestu līdz sešiem, tāpēc 40 minūtes vienkārši riņķojam pa pilsētu, lai sagaidītu to atvēršanos. Kas vakariņās? Pareizi, ma-ka-ro-ni!

Arī gribas tādu logu.

Parciņš.

Ja es teiktu, ka mans ķermenis ir atpūties, es melotu gan. Nogurums sit augstu vilni un sit arī man pa ceļu aizmugurēm. Gaidu miegu drīz.