Freudian slip.

Ir tādi vārdi reizēm, kuri asociējas ar citiem vārdiem,
līdz ar to man ir grūti iegaumēt/atcerēties to pareizo nozīmi.
No šodienas sinonīmu grupas, piemēram:
-stride (momentā domāju par pride (ne jau par to gājienu), līdz ar to mūždien liekas, ka tas nozīmē lepni soļot);
-scurry (te man asociācijas ir ar hurry, līdz ar to šķiet, ka tas nozīmē steigties).

Planets and comets with tails blazing.

"I think my problem is that I fear acceptance as much as I fear rejection."


Ka-ching! Bingo! Touché!

My friends & I.

B: "A cik jabut cipariem personas kodam otra dala?"

Thursday's child.

Hahh, dūdiņas mani šodien nosauca par slepeno aģentu,
kas grib iefiltrēt citu ideolektā (pareizi laikam ir idiolekts) valodnieku darinājumus,
jo es lietoju vārdu "eiras".
Vispār arī Nēderlande sāk pavilkties.

Runājot par angļu valodu, šodien atkal dzirdēju jaunu izrunu, ko nekad nebiju pamanījusi (bet tā, kā izrādās, ir pilnīgi legit; British English, ja). Mūždien domāju, ka sensual ir [senšual], tāpēc, dzirdot tā vietā [sensjual] (un arī [sensjues], ne [senšues]), bija mazliet brīnumi, bet vārdnīca visu man salika pa plauktiņiem, un ausis pierada.

Je ne sais plus.

Kas gan es par angļu filologu, ja grāmatas (izņemot humpalu romāniņus) preferēju lasīt latviešu valodā?

The entertainer.

Gribu mazliet paplašināt savus muzikālos horizontus.
To es tā sapratu, klausoties M&M sarunās par mūziku.
Nav jau tā, ka es pilnīgi mucā dzīvoju, bet, jāatzīst, par klasiku es nezinu gandrīz neko (diez tas mani interesē vispār? pat, ja atbilde ir 'nē', labi būtu zināt ko vairāk par 1 dziesmu no slavenākajām grupām).
Pēdējā gada laikā, šķiet, visa jaunā mūzika, ko iegūstu, ir no seriāliem (un tur lielākoties ir jaunas/mazpazīstamas grupas, kaut kāds indie vai dūdojošas sievietes/vīrieši).
Ja mana sfēra būtu jaunā popmūzika/Eiropas Hītu Radio vismaz, bet arī par to es neko nezinu īsti. Pat neesmu dzirdējusi Gagas jauno dziesmu.

Serious stuff.

Mēģinu apdomāt motivācijas vēstuli,
kas neizklausās pēc Džeimsa Blanta dziesmas.

Ja viss ies kā pa sviestu,
tad augustā grauzīšu roltonu Eiropas dārgākajā valstī (ne visi tā uzskata gan).
Ja ies mazāk gludi, tad draudzēšos ar Karlsonu.

I've acquired quite a taste for a well-made mistake.

Virtuvē lielākoties jūtos kā ar potences problēmām sirgstošs vīrietis -
gribēšana liela, bet ar to varēšanu...

Paper! Snow! A ghost!

"British stuff, yada, yada, yada, something British and all, but - and it was a big but - [..]"

Get it?

Coffee-black and egg-white.

Hahā, šodien M izdomāja lielisku bakalaura darba tēmu:
"Pronunciation problems (būsim delikāti un sacīsim 'peculiarities') of the teaching staff of the Faculty of Humanities."
Nē, tas kaut kā labāk bija noformulēts (bez trim 'of''), bet es jau, protams, aizmirsu!

Sharp swords and knifes.

Man jāmaina attieksme.
Tikai sākumā jāsaprot, vai man liekas,
ka esmu labāka par visiem vai, tieši otrādi, visi ir labāki par mani
(vislabāk gan būtu atmest pavisam šādu iedalījumu, bet jāsāk ar baby steps).
Nevar taču dzīvot ar tik pretrunīgām domām!

Smart cookie.

Māsa (māmiņai): "Tad cinnamon rolls būs mana dāvana tev vārda dienā, jo es neko citu nevaru izdomāt!"
Es: "Es gan tev neko nedāvināšu, jo tas tāpat būtu par tavu naudu pirkts, bet savu pēdējo stipendiju es netaisos tērēt tavai dāvanai!"

Upside down.

Atkal aplauzos.
Tas jau nav noslēpums, ka mūsu unītī var visu ko dzirdēt. Un es parasti arī visu ko dzirdu & kritizēju, protams.

Lūk, viena pasniedzēja vārdu comparable vienmēr izrunā [ˈkɒmpərəbl]. Es, protams, ar to nebiju mierā, jo man vienmēr šķita, ka pareizi būtu [,kɒm'pərəbl].
Konsultējos ar savu labāko draugu - thefreedictionary.com -, un izrādās, ka es visu mūžu (protams, tā ir hiperbola, jo ne jau visu mūžu es šo vārdu esmu zinājusi) esmu domājusi nepareizi - pasniedzēja saka pareizi.
Vismaz iemācījos kaut ko jaunu!

+ ieviesu tagu valoda, jo itin bieži pēdējā laikā to esmu sākusi pieminēt.

Gone raw. Comin' back tomorrow.

Šovakar noslēdzas mans 30 dienu svaigēšanas eksperiments.
To, ka varētu šādu lietiņu pamēģināt, es izdomāju kaut kad sesijas sākumā, jo zināju, ka man tāpat nebūs, ko darīt, tādēļ var paākstīties (un vispār jau es diezgan sen gribēju to izmēģināt). Labi vien ir, ka lielākā daļa no šīm 30 dienām iekrita brīvlaikā; nedomāju, ka citādi būtu to izturējusi.

Gāja šitā:

• tas īstenībā nebija TIK grūti. Man gan tā pāreja uz svaigo bija mazliet vieglāka, jo drusciņ pirms tam jau praktizēju vegānismu, līdz ar to ilgas pēc vistiņas, siera un omletes nepastāvēja. Turklāt es nedzeru ne tēju, ne kafiju, ne zaptsūdeni, tātad 30 dienas bez siltiem dzērieniem nebiedēja;
• detox - man tāda īsti nebija, ja nu vienīgi nelielas galvassāpes pirmajās trīs dienās. Nekādu briesmu lietu/superattīrīšanos, etc. Laikam nebiju nemaz tik ļoti piesārņota. Nevarētu teikt, ka es vispār detoksam baigi ticu. Turklāt, ja ņem vērā, ka augļi/dārzeņi, ja vien nav pašu audzēti, ir piepičkāti ar ķīmiju, tad jau visu laiku būtu jānotiek kaut kādai organisma pašattīrīšanai;
• pārtika - nu, kā jau ziemā. Dārzeņi - bezgaršīgi, augļi bieži vien negatavi, baigā laimes spēle. Ja izdevās noķert kādus ready-to-eat mango, tas bija lieliski. Svaigēšana ziemā laikam nav tā prātīgākā doma;
•  man svaigēšana likās ļoti vienveidīga. Visu laiku vieni un tie paši augļi, dārzeņi, tas tik ļoti apnika beigās. Turklāt dārzeņu salāti bija jākošļā kādas 45 minūtes, kamēr bļodu iztukšoju.
• vienīgā legit recepte, ko izmēģināju, bija raw cheese cake (kurā, protams, bija Indijas rieksti, kuri nemaz neesot raw, tā ka neskaitās, lol), kas bija ļoti garšīga; jāsaka, pirmajās dienās to varēju ieštopēt daudz vairāk, vēlāk tā likās smaga, trekna un ļoti salda (JFC, es taču 30 dienas bez baltā cukura esmu nodzīvojusi, that must be a record!);
• alkohols - nedrīkst jau, bet es pamanījos trīsreiz padzert vīnu. Pirmajā no tām pēc 100ml konsumēšanas acis gāja uz visām pusēm, un es nespēju kontrolēt savus smieklus. Tāpat neatteicos no šņaucamās tabakas, lai man piedod visi pūristi (droši vien tieši tāpēc es nekļuvu par raw-entuziastu, jo nedarīju visu pareizi);
• nekādus saldumu cravings es īpaši nepiedzīvoju, neskatoties uz to, ka māsa DIVREIZ cepa cinnamon rolls, kuri smaržoja debešķīgi, bet man īpaši neprasījās. Negribēju arī šokolādi, kas jancīgi;
• katru dienu lietoju daudz ķiploku (jo tā varēja padarīt ēdamus dārzeņu salātus), varbūt tādēļ neesmu noķērusi gripu;
• ap 20. dienu mana āda kļuva baigi sausa un naktīs sprēgāja lūpas, lai gan lūpu balzamus es lietoju like a crazy person; raw-foodist'i, protams, to sauc par detox, es tam neticu. Drīzāk tas no pārāk nelielā tauku daudzuma, ko uzņēmu, vai arī kāda vitamīna, piemēram, E, trūkuma;
• pēdējā nedēļa īstenībā bija visgrūtākā. Kamēr sēdēju mājās un neko nedarīju, enerģijas man netrūka, bet, tiklīdz sākās unis, es noguru nenormāli ātri, nespēju ilgi koncentrēties darbam, bet gulēju slikti; lūk, pierādījums, cik daudz ēdiena vajag smadzenēm;
• pēdējā nedēļa arī bija tā, kurā man visvairāk kārojās 'normāla' ēdiena. Tie ir: humoss (labi, šo es gribēju jau no 1. dienas), falafeli, vegborčs, kartupeļu pankūkas, humoss, humoss. Mmm, diez kas man rīt būs pusdienās, hahh;
• pēdējās nedēļās ēdienu es arī uzskaitīju fitday.com, un es neuzņēmu gandrīz nevienu vitamīnu & minerālvielu nepieciešamajā daudzumā (izņemot C vitamīnu un kāliju);
• laikam par Kasparu nekļūšu. Draudzenītes jau mani ķircināja, ka es drīz pāriešu uz prānas enerģiju vai vēl nez ko, bet tas diemžēl nenotiks. Es vispār esmu mazliet vīlusies, jo liekas, ka cilvēki runā, kā nu šī pieredze ir bijusi tik lieliska, bet man nav tādu sajūtu. Ā, viena lieta gan bija forši - nevienu reizi es nejutos pārēdusies;
• nosvinēju šī eksperimenta beigas ar Ēģiptes zemenēm, kuras smaržoja lieliski, bet garšoja 'zaļi'. Rītdien droši vien gribēšu kādu Coronu. Esmu gatava atgriezties pie normāla, MIRUŠA, hahahaha, ēdiena.  Ja vegānisms bija ļoti viegla pāreja & es neilgojos pēc siera (ko es absolūti dievināju), tad raw foodism nelikās dabisks (kas gan ir paradokss, jo kas gan var būt dabiskāks par svaigiem augļiem un dārzeņiem?), jo gribējās tomēr citas lietas paēsties. Varbūt vasarā. We'll see.

Man bija viss tik skaisti izdomāts, bet neko nemācēju uzrakstīt. Oh well..

What's that?

Man galīgi nepatīk literatūra. Tas ir, man patīk lasīt, bet riebjas mācīties par literatūras vēsturi (protams, izņēmums ir lekcijas pie Mr. Taubes). Vēl vairāk man nepatīk tas, ka man tiek norādīts, kādas grāmatas lasīt. Piemēram, tagad man būs jācīnās ar klasicisma un apgaismības literatūru, lai gan es gribu lasīt Ficdžeraldu un Hamsunu, un Bredberiju. Protams, protams, tas viss ļoti man noderēs nākotnē, man ir jāplašina savs redzesloks, yada, yada, yada. Bet es tāpat negribu.

Runājot par literatūras lekcijām, šodiena bija ārprāts. Es gan arī pagājušajā semestrī nebiju īpašā sajūsmā, jo lekcijas pie Mrs. Ankravas man nelikās īpaši aizraujošas, tomēr tagad ņemu savus vārdus atpakaļ; tas bija nieks & interesanti (reizēm nudien bija interesanti), salīdzinot ar jauno pasniedzēju, kura gan galīgi nav jauna. Viņas vārdu neminēšu, lai mani neiesūdz tiesā par neslavas celšanu, bet M apzīmējums "old fart" bija tieši laikā; es gan knapi valdījos, lai neizplūstu skaļos smieklos, tāpēc gandrīz vai raustījos konvulsijās, lai tos apslāpētu. Bitch needs to retire. 

Lūk, ja "ēm" un vārdu attiecība ir 9:4, tad, manuprāt, tas ir diezgan saprotami, ka klausīties šādā runā ir ļoti grūti. This ēm book ēm is ēm, ēm very ēm good. NĒ!
Otrkārt, kas tās par izrunām? Early - ārlī; first - fāst; Renaissance - re'nīsens; also - euseu. Ko tad jūs gribat no mums?

Dusmiņa mazliet un vilšanās. Atkal būs jāmokās. Man likās, ka dienas ar skatīšanos pulkstenī ar pusminūtes intervālu ir garām. Boy, was I wrong!

Commodifying nature.

Stāvam visi pie durvīm un gaidām jauno lektoru (no Amerikas Kanādas!).
Pienāk tāds jauns vīrietis,
parausta durvis un saka: "It's locked? Shit."

Lūk, kā vajag atstāt pirmo iespaidu uz jauniešiem un vinnēt mūsu sirdis.

De tout et de rien.

Krasa dienaskārtības maiņa, kā rezultātā jūtos pārgurusi.
2,5 nedēļas dzīvojos pa māju, neko nedarīdama.
Otrā diena universitātē, un es tik nenormāli nogurstu, ka, atbraucot mājās, knapi turos uz kātiem (bet aizmigt nevaru, protams, pa dienu). Un nav jau tā, ka man būtu pilna darba diena.
Cerams, šitā viss neturpināsies (atļauju šo nedēļu adaptācijai), citādi visi mājasdarbi paliks neizpildīti (kuru apdarīšanu esmu atlikusi uz rītdienu, protams). Un es neesmu no tām, kas nepilda mājasdarbus.

%

Šodienai ir zems lietderības koeficients.
No mājas izgāju 8:45, vilciens manā stacijā apstājās 8:55, Rīgā biju 9:39. Lekcija sākās 10:30, tā ka 40min nācās vienkārši loderēt (+10min ceļš uz fakultāti).
Lekcija nr.1 beidzās 12:00. Tālāk 2,5h nekā nedarīšanas.
Lekcija nr.2 sākās 14:30, beidzās 16:00.
Vilciens no stacijas izbrauca 16:44, tā ka ~pusstundu sanāca dzīvoties Origo (kas parasti nozīmē tēriņus; šodien neko nenopirku).
Mājās biju 17:35.

Tātad 3 stundu dēļ transportā pavadīju 1,5h, pārvietojoties kājām no/uz - mazliet vairāk par pusstundu, gaidot lekcijas/transportu - 4h. Un tā tagad katru pirmdienu līdz jūnijam. Vareni.

Under pressure.

Neesmu Nils Sakss, tādēļ Eirovīzijas dziesmas nekomentēšu (lai gan vakar, manuprāt, mēs bijām viņa līmenī, jo pašas smējāmies par saviem komentāriem). Vienīgais, ko man gribētos, lai mūziķi iemācās izrunu (dažas nodarbības pie G. Kaurātes, un viss būtu čikītī). Protams, no letiņu akcenta izvairīties nav iespējams, bet tas, ka vārdu says izrunā [sez], (par šī komata nepieciešamību neesmu pārliecināta, nevis vienmēr mani mulsina) nevis [seis], ir visnotaļ elementāri. Arī vārdā wrong [v] tā kā nebūtu jādzird. Vairāk neatceros, bet zinu, ka bija vēl.
Varētu parunāt arī par gramatiku, kas pieklibo, bet dziesmās taču drīkst visu, vai ne?

Damn, guhrl.

Kārtējais labumiņš no Sony Entertainment TV.

Chandler: "Do you have a chap stick?"
 Vai jums ir zobu bakstāmais? 
Monika iedod viņam lūpu balzamu, ko Čandlers sievišķīgā manierē uzziež uz lūpām.


Bet diez kādas ir filmu/seriālu tulkošanas aizkulises? Viņi skatās seriālu un klausās tekstu, tādā veidā tulkodami (not likely)? Vai skatās seriālu un tur priekšā scenāriju? Vai neko neskatās, tikai redz lapu ar tekstu?

Don't even bother.

Man steidzami vajag kaut kādu vaļasprieku, kas nav seriālu skatīšanās/interneta robežu meklēšana. Pēdējās 2 nedēļas es no mājas neesmu gandrīz nemaz izgājusi (tāpēc es priecājos, ka tūlīt jau unis sāksies, vismaz kaut kādas pārmaiņas). Labi, tas vēl tā, bet traki ir tas, ka gandrīz viss, ko es daru, ir dators. Vienīgi man ar tiem hobijiem nekad nav tā ļoti gājis, jo viss mūždien apnika/kaut kā izbeidzās.
Klavieres (tas gan nebija mans hobijs, bet vecāku vēlme, brr), karatē (kas te notika, es pat neatceros), hip-hop dejas (ok, šīs es pārtraucu kājas lūzuma dēļ, bet tā arī nekad neatgriezos), ģitāra (kaut kā neprogresēju baigi + bija slinkums trenēties), stikla dizains & keramika (man taču nav nekāda talanta vizuālajā mākslā), peldēšana (bija bail no tramplīniem), pat dēļošana man ir apnikusi, ceru, ka nākamajā ziemā man pēkšņi atkal sagribēsies snovot (bet, ja es septiņu gadu laikā neesmu iemācījusies diez ko daudz, varbūt nevajag?).
Ja es būtu par sevi vairāk pārliecināta, varētu reklamēties un piedāvāt kaut kādas lietiņas patulkot, vismaz laiku aizpildītu un kaut kādu nebūt pieredzi iegūtu.
Laikam nekas pats no sevis tā maģiski nenotiks. Žēl gan, hahahh.

Burns, burns, burns.

Ar katru dienu aizvien vairāk priecājos, ka vairs nemācos skolā. Domāju, mani vecāki ar', jo pēc šī raksta izlasīšanas saprotu, ka citādi viņiem telefoni zvanītu ļoti bieži.
Tas, kas man visvairāk nepatika skolā, bija kontrole. Es nevarēju ciest, ka kl. audzinātāja mūs pārskaita 5x dienā, pieprasa dažādas zīmes un strostē. Es gāju uz tām stundām, uz kurām man bija svarīgi iet/kurās bija interesanti. Un arī ne vienmēr. Neuzskatīju par vajadzību pagodināt skolotājas ar savu klātbūtni, ja spēju mājās sagatavoties ieskaitēm/iemācīties vielu (vienīgi reizēm labus jokus palaidu garām).
Pabeidzu 12. klasi ar 55 neattaisnotām stundām liecībā (pie 20 jau mani vajadzēja izmest no skolas), lai gan - let's face it - to bija vismaz uz pusi vairāk (lai mani neuzskatītu par ciema muļķīti, kas bastoja stundas un dzerstījās pa parkiem, pateikšu, ka manā liecībā bija viens vienīgs septītnieks). Nekad nenesu zīmes - kādēļ tērēt papīru? Vēlāk jau mani lika mierā, jo laikam saprata, ka esmu a lost cause, hahh. 
Teorētiski jau es saprotu, ka vajag mazliet kontrolēt cilvēkus, bet domāju, ka milzu daļai vecāku ir diezgan vienalga par to, vai viņu bērni basto vai ne (it īpaši vidusskolā).

Kas paradoksāli - unī īpaši kontroles nav (teorētiski gan ir obligātais apmeklējums, bet nav jau tā, ka uz to BAIGI skatītos), bet es esmu klāt gandrīz visās lekcijās, pat tajās, kas nāvīgi garlaicīgas.