Balsošana var sākties!

Jo Eirovīzija vairs neesot nekāds balagāns, bet nopietns konkurss, haha. 1. Mūzikas pasaulē tā gan laikam ir pašnāvība atzīt to, ka Eirovīzijā bija patiešām mīlīga dziesma, ko turklāt izpilda ex-grupas "Prego" dalībnieks I.Grīsliņš-Grīslis, bet "Because I love you" tiešām bija jaukākais, kas dzirdēts Latvijas mūzikas scēnā ilgā laika posmā. Nezinu, kāpēc, bet man šī dziesma atgādina Ērika Kleptona "Believe in life", nu, tāda pozitīva un burvīga. Protams, Eirovīzijā tāda lieta droši vien nepavilktos, bet ko gan viņi saprot? 2. Vēl man nebija skaidrs, kādēļ H2O ieguva tikai 9. (?) vietu, jo tur bija tik himnisks piedziedājums, tāds ļoti, ļoti piepildīts. Protams, sākums diezgan sūds, kā arī tas bungu soliņš man bijis, nebijis, bet īstenībā šitā dziesma bija mans otrs favorīts. 3. Lauris Reiniks. Tev vairs nav 25! Katru gadu viens un tas pats, tas taurenis, džīzas, nē, nē, nē! 4. Ir jau tā, ka Donam ir laba balss, tas ir jāatzīst. Dziesma gan man likās mazliet fail, lai gan, ja novāktu tās fona vistiņas (nu, nav tas nekāds Lielvārdes violetais koris ar "Bitītēm"), iedotu pavadošo grupu tādu, lietas būtu labākas. 5. Protams, Aisha. Vienīgais, ko es no šīs dziesmas atceros, ir "die". Vai es gribu Eirovīzijā sniegt mesidžu par miršanu? Nē! Gan jau viņa tur vinnēs (em, NĒ?). Varbūt skandināvu feministes apvainosies par "Mr.God" lietu. 6. Kurš cilvēks vispār vēl BALSO? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?

On va au bar.

Vakar tās tabletes pret izsalkumu, respektīvi, kotletes manā kuņģī ripoja ar gaismas ātrumu. Man liekas, es pēdējā pusgada laikā tik daudz gaļas nebiju apēdusi, cik vakarvakarā/naktī, un tā pat nav hiperbola. Un tad vēl rosols, un burkāni, un končas, un saldās brunetes, un vēl, un vēl. Brīžiem es vēlējos, lai man vēderā būtu iestrādāts rāvējslēdzis, kuru atverot, izgāztos tāds papildus kuņģītis, kur visam ēdienam nonākt. Es biju tā pieštampājusies, ka mēteli nevarēju normāli aizpogāt, haha. Vispār mēs ar MZ, kurai nepatīk savs uzvārds, visu vakaru runājām par uni (skolu, lol), kas it kā izklausās LAME, bet tur ir visādi smieklīgumiņi, ka par to nevar nerunāt un nesmieties, jo pasniedzēji runā smieklīgi, dara smieklīgas lietas, un vispār viss ir tā smieklīgi. Vēl mēs vienojāmies par to, ka cilvēki Rīgā nesteidzas ar alkohola lietošanu, jo mūsu "laukos" pudeles tā vienkārši nestāv uz galda, tās nav nekāds dekors. Bet, ja par citu lietu, tad man jau gadus piecus ir tāds sapnis, ka A/S Pasažieru vilciens varētu ieviest tādu lietiņu kā nakts vilcītis. Es jau neprasu daudz, bet vienu vienīgu reisu laikā no trijiem līdz četriem, kas mierīgi varētu būt arī paaugstinātas maksas pakalpojums. Ir ļoti skumji skatīties uz tiem cilvīšiem, kuri gulšņā stacijā uz trepītēm. Es zinu, kā tas ir, man arī tā ir gadījies. Un, runājot par laikapstākļiem, es neatbalstu lietu ziemā. Nē, tas nav forši. Vispār jau lietus man patīk, bet citos apstākļos. Šodien gan es skatīšos Eirovīziju, jo tā vienkārši vajag. Un joprojām nesaprotu, kā cilvēki var izturēt ballītes katru nedēļu, turklāt gan piektdienas, gan sestdienas vakarā. Man patīk iet gulēt 10.

Off I Go.

Besī man, ka vienmēr visādās intervijās dāmas stāsta, ka viņu labākie draugi ir vīrieši, jo sievietes ir tādas un šitādas, maitas un kuces, bez paškritikas un humora izjūtas. Šķiet, ka viņām pašām kaut kā trūkst, t.i., vaina ir viņās. Iespējams, viņas vienkārši nemāk atrast īstās lēdijas, ar kurām draudzēties, jo man gan liekas, ka dūdiņas ir foršas! Varbūt man ir ļoti paveicies, bet visas manas draudzenes ir smieklīgas, foršas, nav nekādas aiz muguras aprunātājas un dunci mugurā dūrējas.

It's a pun!

Mums ievadā lingvistikā ir uzdots no tiesas inčīgs darbiņš: sameklēt 20 tēlainās izteiksmes līdzekļus prozas oriģināldarbos. Mans sākotnētjais novērojums ir tāds, ka salīdzinājumus un hiperbolas atrast ir visnotaļ easy-peasy, bet, piemēram, zeugmas, oksimoroni, vārdu spēles un metonīmijas īpaši apkārt nemētājas, turklāt pēdējo es visu laiku jaucu ar eufēmismiem. Cerams, ka man to visu tomēr izdosies sameklēt, pašlaik kā avotu esmu paņēmusi "Breakfast of Champions". Bet mans lielais prieks ir tas, ka esmu mazliet atsākusi lasīt, tas ir, es šādā veidā cīnos pret žurnālatkarību, jo vilcienā jau nav īpaši interesanti, tādēļ parasti iegādāju visādu ne īpaši noderīgu makulatūru (izņemot TIME, bet tas atkal nemaksā 50 santīmu). Tagad staipu līdzi grāmatiņu.

I like to gaze in the clubs.

M: "I feel like fucking Frodo!" G: "Whoaaa, you want to fuck Frodo?" M: "Okay, I feel like goddamn Frodo!"

Stuff.

Visu manu dēļošanas prieku iznīcina pacēlāji, jo es nesaprotu, kā pareizi tos izmantot, lai mana labā kāja "pacelšanās laikā" nesāpētu tā, ka jāsakož zobi, lai nebūtu jākliedz. Tā gan man ir bijis vienmēr, līdz ar to tā, iespējams, ir manas kājas vaina, bet es nezinu, kā to mainīt. Pašlaik man pēc katra nobrauciena ir jāatpūšas miljons gadu, jo es nespēju piespiesties kāpt uz pacēlāja. Rezultātā es visu laiku čīkstu, hahh. Tas, ka es sāku snovot pirms 7 gadiem, bet joprojām to nedaru labāk par pirmziemniekiem, ir cits stāsts: turklāt ar katru gadu aizvien vairāk baidos no ātruma, baidos krist, baidos mēģināt lietas. Varbūt vienkārši jāpāriet uz slēpošanu?

Curiosity becomes a heavy load.

Dažbrīd (kā, piemēram, šobrīd) man liekas, ka visu cilvēku dzīvēs, izņemot manā, notiek lielas lietas. Ne jau, ka es baigi gribētu (lai gan tāda life changing experience, protams, uz pozitīvo pusi man noderētu), bet vienalga. Citi dzemdē, citi pārvācas uz ārzemēm, vēl citi apmeklē zinātniskās konferences, es šķūrēju sniegu. Pat uz Erasmus es baidos pieteikties, jo man tur viss vienai jādara, jābīda, jāmeklē, bet man ir bail, un es tā negribu - labi, sveša valsts, tas vēl tā, bet tieši tā lietu kruķīšana man besī: meklēt kaut kādus atbilstošos priekšmetus, tad dzīvesvietu, tad visu pārējo, divatā jau vēl tā, bet vienai.. Apnīk dažreiz būt nekam. Bet parasti jau ne, hahh.

So?

Beidzot man izdevās ilgi gaidītā atkalsatikšanās ar 909 reklāmām! Gadus piecus es gribēju redzēt šīs pērles, bet nekad man nesanāca tik ilgi skatīties televizoru/pareizos kanālus. Un šonakt - bingo! Jutos atkal kā 10 gadu vecumā, kad ap Ziemassvētku laiku, vecākiem ballē esot, trijatā skatījāmies ilgi, ilgi televizoru un tās erotiskās filmas no Tinto Brasa kolekcijas, ko rādīja LNT.

Get it right!

Netīšām uzslēdzu LNT, kur tieši rādīja "Lielo jautājumu". Tas raidījums vienmēr ir bijis drausmīgs, bet nu jau ir sasniegta jauna robeža. Nesaprotu, kā veidotājiem nav kauna par vadītāju ielikt Aleksandru Kurusovu, kura runā tā, ka ausis sāk sāpēt. Kā māku, tā bliežu, kāda starpība, vai tas ir pareizi vai nav. Šādos brīžos man liekas, ka esmu izvēlējusies nepareizo filoloģiju, jo man sāp šāda runāšana, kā arī tas, ka es pati tik daudz likumu nezinu, kurus es gribu zināt. Jāsaka, tas gan man nenāktu par labu, jo jau tagad es ar šausmām klausos un lasu visu ko.

That place you can hide.

Visādas lietas mani kaitina, sākot ar stulbajām LMT un Tele2 reklāmām, kas man vispār liekas tik nožēlojami, cik vien var būt, un es nesaprotu, kā viņiem nav neērti kaut ko tādu radīt un rādīt, un beidzot ar to, ka cilvēki nejēdz notīrīt sniegu no piemājas ceļiem. Vienu reizi pa ilgiem laikiem paklausījos ziņas un sasmēlos tik daudz pretīguma - ja eksistē visādas x civilizācijas, ceru, ka tās ir labākas par mums un ka atnāks šeit ieviest kārtību, jo vēmiens nāk, skatoties uz visiem mantraušiem, šmaukļiem un bandītiem.

Nunc est bibendum.

Šodien bija pirmā latīņu valodas lekcija, tas bija galīgi forši. Es zināju mazliet, ka angļu valodai pamatā ir daudz latīņu valodas vārdu, bet ne jau nu TIK ļoti, reāli gandrīz visa sākums ir latīņu valoda! Vispār piektdienas laikam būs manas mīļākās mācību dienas, jo tad ir tikai divas lekcijas, no kurām nevienā nav jārunā angliski - franču valoda un latīņu valoda. Ne jau tā, ka man nepatiktu angļu valoda, lol, bet dažreiz mēdz būt par daudz, turklāt visi šajā semestrī liekas tik prasīgi. Protams, vēlāk es to novērtēšu droši vien, bet tikai tad, kad sesija būs galā, lol. Un vēl man nepatīk tas, ka mums ir diezgan fuj Erasmus piedāvājumi. Tikai viena UK universitāte, kas ir tik tālu no Londonas, nevienas universitātes Francijā, ko es ļoti gribēju, jo tādā veidā cerēju labāk iemācītīes francaise. Principā mums piedāvā Vāciju (em, nē?) un Zviedriju (es neprotu zviedriski, tur ir dārgi ļoti). Man gribas kaut kur aizbraukt, jo tad varbūt es beidzot kļūtu patstāvīgāka un tā, bet es gribu uz foršu vietu, kur nevar uzskriet virsū a) Leo, Mariusam un Dirsai; b) Tomijam, Annai Karinai un Anton.

Thunderstruck.

Man jau tā ziema īstenībā patīk, tāds spirgts gaiss, nav karsti, bet nu jau pat es gaidu siltumiņu mazliet, jo tās nīkšanas uz perona ir knapi paciešamas, pēc 20 minūšu stāvēšanas siltāk nekļūst. Pazaudēju vienu cimdu turklāt, tā ka rokas jātur kabatās.

Jam - good, custard - good, meat - goooooood!

Forši ir tad, kad izdodas ībejā sameklēt visādas grāmatas par salīdzinoši mazām naudiņām. Tad, ja der vecāki izdevumi, vispār ir lieliski. Tikko nopirku vienu grāmatiņu par 7 mārciņām ar visu šipingu, bet jaunais izdevums vien maksā ap 25 + vēl sūtīšana. Bet tā jau visas šīs grāmatas ir dārgs, dārgs prieks. Protams, var jau ņemt bibliotēkā (ja var dabūt), bet tur vislaik jāatjauno un tā, turklāt nevar iezīmēt kaut ko ar pildspalvu, burzīt un paturēt mūžīgi.

Pick cleverly.

Man pietika ar piecām minūtēm "Ekstrasensu cīņu", lai sabaidītos visam vakaram. Es esmu savākusies visādus defektus, kas galīgi NAV forši. Kad biju jaunāka, cerēju, ka no tā visa izaugšu un kļūšu normālāka, bet rādās, ka tā nenotiks, jo visas "unikalitātes pazīmes" tikai pieņemas spēkā; drīzāk es sajukšu prātā no visādām stulbām domiņām.

?

Arī Jelgavas pilsētas un novada pašvaldībām ir plāns, kā rīkoties, ja, kūstot lielajam sniega daudzumam, sāksies plūdi. Jelgavas pilsētas un Jelgavas novada pašvaldībām ir rīcības plāns gadījumam, ja lielajam sniega daudzumam un biezajam ledum upēs kūstot, veidosies plūdi. Kā aģentūrai LETA pastāstīja Vilis Ļevčenoks, Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, Apvienotās Jelgavas pilsētas, Jelgavas novada un Ozolnieku novada civilās aizsardzības komisijas loceklis, Jelgavas pašvaldībai ir izstrādāts plāns, kas paredz konkrētu rīcību plūdu riska gadījumā. /Kas Jauns, 07.februāris Wtf, kāpēc 3x ir jāatkārto viens un tas pats??? WE GET IT!!!

Cheesecakes & truffles.

Par godu jaunajam mācību semestrim es mazliet sakārtoju savu istabu: nosūcu no gultas visas pomelo sēkliņas, saštampāju drēbes skapī, izmetu visus papīrīšus, kas mētājās pa zemi, sakārtoju uņa plauktu, kā arī beidzot, beidzot ieviesu mapi! Es pat miskasti izmazgāju, ko es nebiju darījusi kopš tās pirmsākumiem, tas ir, pirms ~7 gadiem - tagad tur vairs nav visādu mandarīnu miziņu puveklīšu un citu jaukumiņu. Kopš manā istabā vairs nav rakstāmgalda tās uzkopšana ir kļuvusi daudz vienkāršāka un veiklāka, kā arī vietas ir vairāk un mēslojas mazāk. Tā, lūk.

You!

Māsa ar mammu sarunājas par "Fermu", par ko man un tētim, protams, nav nekādas nojausmas. Es: "Tēti, a kādu spēli lai mēs spēlējam?" Tētis: "Mēs sacentīsimies, kurš vairāk aliņu izdzers!"

-

A man of words and not of deeds Is like a garden full of weeds, And when the weeds begin to grow, It’s like a garden full of snow. And when the snow begins to fall, It’s like a bird upon the wall, And when the bird away does fly, It’s like an eagle in the sky. And when the sky begins to roar, It’s like a lion at the door. And when the door begins to crack, It’s like a stick across your back, And when your back begins to smart, It’s like a penknife in your heart, And when your heart begins to bleed, You’re dead, you’re dead, you’re dead indeed.

000

Ar tēti runājām par to, cik apbrīnojami ir tas, ka ir cilvēki, kas spēj nedzert tad, ja citi dzer! Un tā arī ir, es vispār neatceros pēdējo reizi, kad ir bijis tā, ka cilvēki man apkārt lieto alkoholu, bet es ne. Nav, nav man problēmu ar tām lietām, bet, ja reiz visi, tad es ar'.

Day by day.

Īstenībā jau es nevaru sagaidīt, kad sāksies unis, jo tad man būs vismaz kaut kāda nodarbošanās, citādi es visu dienu sēžu mājās pie datora un štopēju, štopēju, štopēju, kā arī cepu cepumus, jo tas ir vienkārši, kurus, protams, pēc tam noriju mērkaķa ātrumā. Un nav pat tā, ka man ēdiens stāvētu acu priekšā; nē, man ir jāpieveic vienas kāpnes, lai nonāktu virtuvē, bet, kad es tur neatrodos, domās tāpat rakņājos pa skapīšiem, kas man liek piecelties no gultas un skriet uz turieni. Un tā mikroskopiskā ikdienas pavingrošana jau neko nebalansē, neba nu es 3h dienā svarus cilāju.

On the radio.

Garlaicības mākta, klausījos jūtjūbā visādu klasisko mūziku, apbrīnoju V.Šimku un vēl nez ko; sameklēju visādus skaņdarbus, kurus es agrāk spēlēju/gribēju spēlēt, kā arī to, šķiet, vienīgo, ko joprojām mazlietiņ protu. Protams, to spēlē 8-10 gadus veci bērni, lol. Dažreiz man gribas mācēt spēlēt klavieres, bet nav jau tā, ka es nožēlotu, ka aizgāju no mūzikas skolas, jo tā bija spīdzināšana. + ja es nopietni saņemtos un atsāktu vingrināties tagad, kas, protams, nekad nenotiks, tad jau varētu arī kaut ko atgūt un iemācīties visādus 1.-2. klases gabaliņus.