Exterminate, regenerate.

Šokolāde, tu vari iet iesālīties, ieskrieties, bekot un vēl citur!
Es esmu atklājusi dzīves jēgu, un tā slēpjas HUMOSĀ!

R u 4 realz?

Atkal Sony Entertainment Television izceļas, tas ir, tulkotāji (nesaprotu, kā viņiem nav kauna pārraides beigās atzīties, kas šo tulkojumu ir veicis).

Monica: If I had a nickel for every guy I wish I hadn't...
Ja es varētu atslēgt visu puišu sirdis...

IT DOESN'T MAKE SENSE!!!
JFC, tā nav nekāda rocket science!

Om nom nom.

Esmu atklājusi lieliskāko ēst gatavošanas šovu pasaulē! Nē, to nevar nosaukt par ēst gatavošanu, jo tur patiesībā neko negatavo (semi-homemade cooking, tā to sauc). Bet tas viss ir ļoti smieklīgi, turklāt jūtūba komentāri spārda dirsu. Es jau zinu, ka neviens nekad neskatās visus tos video, kurus citi liek savos blodziņos utt., bet šis ir vienkārši legen-wait for ir-dary! Nē, varbūt citiem neliksies smieklīgi un absurdi, bet es esmu pieradusi pie Top Chef un Hell's Kitchen, un Junior Masterchef, un mūsu pašu Sirmā un Taņņa, un Rītiņa, kas vairāk vai mazāk dara lietas from scratch, līdz ar to ir tiesīgi saukties par pavāriem. Šis ir vienkārši...something else.

"Why is she putting mushrooms on it? Why would ANYONE do that? It's supposed to be a snow covered log. When have you ever seen mushrooms grow in snow?!"

All I want for Christmas.

Neatkarīgajai Rīta Avīzei ir tāda akcija katru gadu "Karsto vēstulīšu laiks". Tur var sūtīt vēstuli ar lūgumu uzdāvināt kaut kādas lietiņas Ziemassvētkos. Nedrīkst jau smieties/aprunāt tos sūtītājus, jo gan jau katram 10 gadus vecam puikam ir iemesls, kādēļ ir vajadzīgs tieši portatīvais dators (galda datoru vairs neprasa neviens) vai tieši skārienjūtīgs telefons (vai arī norādīts kāds īpašs telefona modelis). Turklāt nevar jau zināt, kā pašai dzīve iegrozīsies. Tomēr šīs vēstulītes decembrī vienmēr ir tāds aktuāls temats mūsu ģimenē, un parasti negribot sanāk pateikt ļaunus jokus (nu, piemēram, sieviete raksta, ka viņiem ir atslēgta elektrība un parāds ir ap 300Ls, bet lūdz Sony Ericcson mobilo telefonu; mums rodas loģisks jautājums - kā tad to telefonu uzlādēs?) vai kritizēt visus, salīdzinot ar savu pieredzi (man arī 7 gadu vecumā gribējās Baby Born, bet iztiku, līdz ar to visi pārējie arī var, nav ko čīkstēt). Dažreiz gan tur ir tiešām ļoti mīļas vēstulītes un izpildāmi lūgumi (cerams, arī man vienu izdosies šogad izpildīt).

Šodien gan viena vēstule bija ķirsītis uz kūkas. Dāma raksta, ka viņi ģimenē esot 11 cilvēki - 9 bērni, vīrs un viņa - , vīrs ir vienīgais apgādnieks. Lūdza ziemas zābakus abiem diviem un bērnu drēbītes, jo viņa gaidot DESMITO bērnu. Man apskrējās dūša un tiešām gribējās teikt kā Khloe Kardashian par savu māsu: "We have to sew up her vagina!"

"Wine is sunlight, held together by water."
- Galileo Galilei

Now, that's not fair, is it?

Fakinā 'Ievas Māja" ir MEĻI, jā, tieši tā!

Es, kamēr Narvesenā izvēlējos žurnālīšus, ieraudzīju jaunāko "Ievas Mājas" numuru ar šādu vāku:

Man, kā jau ēdienu žurnālīšu adiktam (nezinu, vai šeit vajag likt komatus, tāpēc ielieku), obligāti šito vajadzēja, it īpaši tādēļ, ka tur bija rakstīts "ar marcipāna masu", kuras dēļ es es arī nopirku šo žurnālu, jo mana fakin svētku kūka jau marinējas alkoholā, līdz ar to tā recepte man simt gadu nav vajadzīga, bet es gribu arī glazūriņu, nom, nom, nom.

Iekārtojos vilcītī un sāku lasīt par kūku, a tur, bļa (pardon my French), bilde šāda: 

Kas, ellē, ir tas? NEVIENA vārda par marcipāna masu, tā ir vienkārši cilvēku mānīšana! Nākamais numurs my ass! Tas ir tā, it kā uz vāka būtu rakstīts "Ivetas Feldmanes pikantie noslēpumi", bet iekšā būtu Jolanda Suvorova! 

Un tā aizgāja 59 santīmi no manas stipendijas. True story.

Big time.

Kā reizēm man riebjas šis "jo tu vairāk zini, jo tu mazāk zini" likums. Nu, piemēram, valoda. Kaut kādas lietas rakstot, parasti viss "iet uz izjūtu", ne visas lietas es spēju definēt un pierādīt, bet kaut kā zinu, kas, kur un kā ir jāliek/jāizmanto.

Agrāk, rakstot angliski, man nebija īpašu problēmu (vismaz es pati tā domāju) ievietot nenoteiksmi vai ģerundiju (jā, tas vārds ir legit), bet tagad, kad šīs formas apgūstam padziļināti, man tabulā gribas skatīties gandrīz vai pie katra vārda, jo liekas, ka nu vairs es neko nesaprotu, ka noteikti kļūdos, šaubos un pārējais. Kam tas der? NEKAM! F this vienkārši.

Dumb & Dumber.

Tā nav nekāda rocket science, ja!

Do a little dance, drink a little water.

Lasu tagad mazlietiņ Hemingveja "Ardievas ieročiem", un tur, kā jau visās foršajās grāmatās (kas izdotas salīdzinoši sen), parādās visādi alkoholiskie dzērieni, kurus dzer ar sodu/sodas ūdeni. Kad man bija kādi 13, es vienmēr apjuku, izlasot šādus vārdus, un fakin nekad nespēju saprast, kas ir sodas ūdens vai vienkārši soda. Jo man likās, ka cilvēki vienkārši ieber kādu tējkaroti dzeramās sodas dzērienā (lūk, DZERAMĀ soda, tam tātad laikam paredzēta), kas bija tā wtf, jo kāpēc lai to kāds darītu, neticu, ka tas varētu būt garšīgi. Nu, vai arī atšķaida parastu ūdeni ar sodu un to uzdzer virsū viskijam/kalvadosam. Tomēr nav tik traki, un ārzemnieki nav dīvaini. Diez cilvēkiem, padomju laikos lasot tās grāmatas, galvā bija citas idejas saistībā ar sodu un sodas ūdeni? Jo es, manuprāt, tajos pat 13 gados prasīju māmiņai, kas ir sodas ūdens, bet man liekas, ka viņa nespeja atbildēt uz šo jautājumu.

We are golden.

Dažreiz smieklīgi palasīt, kā cilvēki raksta, ka lasa tikai 'labās' grāmatas, nekādus masu produktus, kā Krēslu, Denus Braunus, Nārnijas un citas lietas, bet tajā pašā laikā pie mīļākajiem mūziķiem pieskaita Ādamu Lambertu, Pink un The Pretty Reckless. Hahah, ja jau snobs, tad līdz galam, nevis šitāds pseido-krutais (jo ar ko gan masu literatūra atšķiras no masu mūzikas?). Un it kā Paulu Koelju būtu nenormāla quality literature, lol.

Daudzi vispār ir tik ļoti grāmatiedomīgi, ka šausmas. A man savukārt liekas, ka vajag pieredzēt visādu spektru, lai varētu runāt par plašu redzesloku un blatot. Citādi vislaik sanāk tādi "pats neesmu lasījis, bet zinu, ka sūds". Protams, tā ir tāda sevis attaisnošana un izcelšana saulītē (jo manā kontā taču ir gan Selindžers, gan Meijere, tātad varu gudri dir...runāt), bet, nu, mans 'blogs', ko gribu, to rakstu.

Tā kā man nav absolūti nekādas grāmatu atmiņas (jo bieži vien nespēju no rīta atcerēties to, ko iepriekšējā vakarā esmu lasījusi, lai gan cenšos koncentrēties, kad lasu lietas), tad man ir diezgan vienalga, ko es lasu, ka tik interesanti. Protams, gribas jau izlikties labākai nekā esmu, tāpēc cenšos klasiku ar' pieķert klāt (kurai nav ne vainas), lai smalkā sabiedrībā varu lielīties & nav kauna pašai, bet humpalu romāniņi arī forši, un punkts.

The banana joke.

Visu mūžu esmu banānus lobījusi no tā gala, kur melnumiņš ir, respektīvi, tās vietas, kura nav ķekars. Un man likās, ka tas nu ir tas īstais veids, kā TO darīt, jo visi tā darīja - vai nu nokoda to melno kļocku (kā mērkaķi), kas gan bija negaršīgi, jo miza sīva, vai nu tā kā grieza banānu ar katru roku uz savu pusi, līdz kaut kur iesprāga miza (es parasti preferēju šo variantu).
Bet tad vienu dienu es skatījos "The Bachelor Pad" (un tas ir pat ļoti izklaidējoši), un tur čalis atdarīja banānu mums ierastajā veidā, bet dūda viena iesaucās: "Wtf, čali, ko tur dari, kāpēc tik tizli banānu ēd, tā taču neviens nedara?! Jāņem ir no tā kātiņa un jāloba!"

Man, protams, bija wtf sejas izteiksme, bet nesen es šito lietu izmēģināju. Jāsaka, tas tiešām ir vienkāršāk (kāpēc gan es nekad par to nebiju iedomājusies?) un vieglāk, tomēr ir arī mīnuss - ir vairāk "banāndiegu", kurus ēst es negribu, bet rokās turēt arī ne. Tagad nezinu, kā man būt. Vot, dzīves lielās dilemmas.

A whole new thing.

Marianna dievina gaļu. Es dzīvniekus neēdu.
Es pielūdzu cukuru. Marianna balto nāvi nelieto.

Kad viendien kārtējo reizi gaudos par to, ka nespēju bez cukuriņa dzīvot, M teica, ka tas īstenībā esot easy-peasy, bet viņa toties nevarot bez gaļas. Es savukārt attraucu, ka man neēst cukuru būtu daudz grūtāk nekā viņai - gaļu. Un tad M gluži kā Bārnijs iesaucās: "Challenge accepted!" (labi, tā īstenībā nebija, bet varēja arī būt, ja viņa skatītos HIMYM), un mēs norunājām, ka vienu mēnesi es neēdīšu cukuru, savukārt Marianna atturēsies no gaļas (zivis gan tiek atļautas, bet ar noteikumu, ka M uz uni nestieps šprotu konservus un rolmopšus, lai saudzētu mūsu degunus).

Ar vārdu cukurs tiek apzīmēti visi izstrādājumi, kas satur cukuru "nedabiskā" veidā (tātad augļi ir atļauti, un, jo M drīkst zivis, es drīkstu alkoholu) - ardievu, pašceptie mafini, cepumiņi, ŠOKOLĀDE utt. (kūkas un bulciņas, un saldējums uz mani vairs tāpat neattiecas), ievārījuma burkas, auzu jogurtiņi, saldā čili mērce un citas lietiņas, kuras varētu trāpīties man ceļā. Būs traki!

Sākums: 1. novembris
Beigas: 30. novembris
Ja viens no dalībniekiem pārkāpj noteikumus (kas gan ir uz katra dalībnieka godaprāta), tad izmaksā otram dalībniekam Laimīgo stundu "Paldies dievam, piektdiena ir klāt". Ja abi dalībnieki varonīgi iztur līdz galam, tad neviens nevienam neko neizmaksā.

Sweetelligence.

Jēziņ, kāda gan es esmu dura īstenībā! Šodien skatījāmies drusku Hamletu (kuru es gribu noskatīties visu, mēs vien pirmo stundiņu redzējām, kopā filma 4h gara), un es visu laiku biju tādā "wtf" stāvoklī, jo man likās, ka tur taču nav nekāda sakara ar Šekspīra Hamletu, vien vārdi. Tai pat laikā šķita brīžiem, ka es jau esmu redzējusi/lasījusi tādu Hamleta versiju, kur parādās tēva spoks un stāsta, ka brālis šo novācis, yada, yada, yada. Tagad uzglūglēju visas lietas, un, protams - es to esmu lasījusi, jo tas ir ĪSTAIS Hamlets! Bet lol jau vispār, ka man īstenībā nebija viedokļa par to, kas notiek Hamletā (ja man pajautātu, es nezinātu, ko atbildēt), jo es totāli neko neatcerējos; es gan vispār neatceros nekad, par ko ir grāmatas, kuras es esmu izlasījusi. Vispār daudz ko neatceros - lai gan par viduslaiku literatūru 2x biju mācījusies, trešajā reizē tas viss vienalga skanēja kā pilnīgs jaunums. Šoreiz gan varbūt mazliet atcerēšos kaut ko, ņemot vērā, ka nācās vienkārši iekalt lietas.

Against wens.

Wen, wen, little wen,
here you shall not build, nor have any habitation,
but you shall go north, hence to the neighbouring hill,
where you wretch have a brother.
He shall lay a leaf on your head:
Under the wolf's paw, under the eagle's feather,
under the eagle's claw, ever may you wither.
May you be consumed as coal upon the hearth,
may you shrink as dung upon a wall,
and may you dry up as water in a pail.
May you become as small as a linseed grain,
and much smaller than the hipbone of an itchmite,
and may you become so small that you become nothing.

Days have turned.

Kaut kāds tāds secinājums, ka dzimšanas dienas ar katru gadu kļūst arvien nūģīgākas. Nu, tas ir, es kļūstu aizvien nuģīgāka un asociālāka. Nu, piemēram, pēdējie pieci gadi (jo tos es atceros):
15. dzimšanas dienu var pieņemt kā tādu augstāko punktu, ja ņem vērā visādus populārus parametrus - bija ne tikai meitenes, bija vairāk nekā 10 cilvēku, bija kūka sejā, bija alkohols (kas nepilngadīgiem taču ir ļoti svarīga lieta; ne jau, ka pilngadīgiem nav, bet ar to īsti vairs nevar palielīties jo pieejams visiem);
16. dzimšanas dienā bija visādas trakas jautrības, bija daudz Bonaparta uz mazu daudzumu meiteņu (kura aromāts mani joprojām velk uz troni, līdz ar visiem citiem brūnas krāsas stipriem alkoholiem), bija celšanās superagri, lai brauktu uz Latgali ar vilcienu, kas bija visnotaļ sāpīgi, ņemot vērā promiles/miega trūkumu, toties pēc tam cepām tonnām plātsmaižu dievīgu;
17. dzimšanas dienā bijām Oslo, kur spēlēja Muse, bet man jau tad bija sākusies vienaldzība pret koncertiem, turklāt es iepriekšējo nakti nebiju spējusi pagulēt. Bija gan tīri jautri tāpat, nu, koncerts, iespējams, bija vismazāk jautrā daļa no visa ceļojuma; iztukšojām visus Andra vīna krājumus, redzējām drusku pilsētu. Nākamajā dienā man uzdāvināja kaķi;
18. dzimšanas dienā es nevienu īsti negribēju redzēt, tāpēc neaicināju, bet daži cilvēki tāpat pieteicās; es visus baroju ar gurķiem, jo man nekā cita nebija, un viss bija tā diezgan blah un ātri, jo nākamajā dienā mēs braucām uz Lietuvu;
19. dzimšanas dienā mēs vienkārši rijām klinģeri, strūdeli un visādus citus gardumus un smējāmies; 4 cilvēki virtuvē (tomēr 18.dz.d., manuprāt, bija sūdīgāka par 19to, bet Lietuvas brauciens bija baigi lielisks, pagājušajā gadā nekāda āfterīša nebij');
kas šogad? Ārā līst (lietus gan man diezgan patīk), šī ir bijusi tizla nedēļa, nākamā solās būt vēl tizlāka, es sēžu un mācos; ciemiņu būs nulle, jūtos kā savs tēvs, kas nekad neko negrib svinēt/atzīmēt. Vienkārši mieru un klusumu gribu, that's all.

Par to, kas mani sagaida nākamgad, nemaz negribu domāt, hahhh.

And the only film I saw, I didn't like it at all.

Skatījos "Dziedi ar zvaigzni" (jā, esmu no TĀM, kas skatās visu crap'u televīzijā un par to nekaunas), kur šodien ir kaut kāds kinofilmu/multeņu/seriālu dziesmu vakars, un kārtējo reizi sapratu to, ka es esmu tik ļoti maz redzējusi no latviešu kinoklasikas, tas ir, gandrīz neko, jo nekad televīzijā neesmu pievērsusi latviešu filmām uzmanību, līdz ar to ne "Ilgais ceļš kāpās", ne "Mans draugs - nenopietns cilvēks", ne "Zvejnieka dēls" (jā, šeit bija jāizmanto ģenitīvs, bet, ja Baiba Sipeniece var teikt "nākiet", tad arī es varu mazliet pajokot ar gramatiku) nav manā kontā, vien atsevišķas filmas, kuras esmu noskatījusies papildus grāmatas izlasīšanai/grāmatas lasīšanas vietā (reti, bet gadījās reizēm), lai labāk varētu literatūrā ieskaiti nokārtot. Ir pāris tādu ar pusaci redzētu filmu, bet tas neskaitās, jo tāpat par tām ne vella nezinu (piemēram, par "Vella kalpiem").

Bet es to gribu labot, tāpēc izraku grāmatplauktā "Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles", un visas, kas ir sarakstā, man vajadzētu noskatīties, lai es būtu redzējusi minimumu - kopā gan esot ap 200 labumiņu. 10 no tām 50 es patiešām esmu redzējusi ar abām acīm, bet "Ezera sonāti" gan labprāt vēl paskatītos, lai varētu pasiekaloties gar karsto Gunāru Cilinski. Tātad paliek 40 gab. Nezinu, kur es tās atradīšu, bet kaut ko nāksies izdomāt. Šis arī ir ļoti izdevīgs darījums man, ņemot vērā, cik daudz kustīgo bildīšu es skatos (pārsvarā gan tikai seriālus, filmas it kā nemīlu tik ļoti, bet, 'nu well', nāksies pieciest). Dedlaina gan nav, bet varētu mēģināt vismaz 4 filmas mēnesī izdarīt. Pēc tam vajadzētu ķerties pie pasaules klasikas, lai labotu savu filmu analfabētismu, bet līdz tam man vēl kā cūkai līdz Mēnesim.

This just in.

Besī, ka nav ko teikt (besī teikt besī nenormāli, bet neprotu pārstāt). Tas ir, sakāmais ir regulāri, bet nezinu, kā to pateikt un tā, un nekas no tā arī nav tāds svarīgs/pieminēšanas vērts (neko nezaudēšu, ja pēc gadiem par to nevarēšu izlasīt, lai gan nekas, ko es rakstu, nav svarīgs un interesants, haha). Darbojos pēc shēmas "uzrakstu-nodzēšu", tviteris ir atņēmis man spēju izteikties. Vispār man ir zudusi normāla spēja izteikties jēdzīgi, to novēroju savā seriālu intervijā. Es tur kaut ko gvelzu nepārtraukt, novirzījos no jautājumiem, putrojos, nepatika klausīties sevi no malas (tā gan ir interesanta koncepcija: runāt un klausīties sevi no malas vienlaicīgi), jo tas izklausījās tik ļoti garlaicīgi. Es īstenībā pirms tam galvā biju sagatavojusi visādas atbildes uz iespējamiem jautājumiem, bet, protams, tas viss man aizmirsās, un tā vietā es vienkārši raustījos un nespēju normāli atbildēt. Man jau visu laiku šķita, ka es esmu nenormāli forša un tā, bet, stāstot lietas, sapratu, ka mani nekas neinteresē, es neko nedaru, man nav dzīves, man nav hobiju, es nezinu, ko dara manas draudzenes, un vispār - kāpēc ar mani kāds vēl runā? Vajadzētu laboties, bet ir pārāk liels slinkums. Un vajadzētu pārtraukt daļu seriālu, tikai nav īsti nekāda iemesla to darīt.

C'est très triste.

Es zinu, ka nav labi tā darīt, jo viņi droši vien nopelna vairāk par vidusmēra pensionāru Latvijā, bet man sirds lūst, ejot garām tiem cilvēkiem, kas stāv uz ceļiem Stockmann tunelī. Ok, vīriešu man īpaši nav žēl (un lielākoties viņi nemaz nav īpaši veci, turklāt bieži vien ar cigareti/aliņu rokā; ja būtu gados, tas būtu citādi, jo onkulīšu man ir žēl tāpat), bet to nabaga tantiņu. Es nevaru tā vienkārši paiet garām, it īpaši jau tad, kad pati esmu tikko kaut ko nopirkusi, piemēram, kārtējo šampūnu vai ko citu: tāpēc man ir dīls ar sevi, ka pēc šādiem pirkumiem, ja pa ceļam gadās kāds lūdzējs, iedodu viņam maizei vai nu kam tur (nav jau mana daļa vairs, kā tas tiek iztērēts, un no pāris latiem mēnesī diži nabagāka nekļūšu); tas gan viss izklausās pēc kaut kādas atpirkšanās, bet, ja es jūtos labāk & uzlaboju cita dienu, kāpēc ne. Man gan liekas, ka vairāk par tantēm man ir žēl to sunīšu, kas sēž tur diendienā blakus vienam ubagam. Tur tagad ir uzradies arī tāds mazs kucēns, kas izskatās tik sasodīti mīlīgs, ka tā vien gribas paucināt, jo tas skats ir tik fakin' skumjš. Jā, no manis laikam nekāda business woman nesanāks. Bet mans tētiņš vienmēr saka, ka naudai ir jāļauj plūst, un es uz šo paļaujos, kamēr vēl dzīves smagums plecus nespiež.

Stuff.

Vienmēr dūdiņas visādos forumos sūdzas, cik ļoti vīrieši vairs nav džentlmeņi, neatver durvis, nepalaiž pa priekšu vai nepalaiž apsēsties autobusā. Bet, kā es šodien novēroju, lēdijas nemaz nav labākas! Agrāk es ar autobusiem nepārvietojos gandrīz nekad, bet vilcienos vienmēr bija pietiekami vietas, līdz ar to sēdvietu problēma īsti nepastāvēja. Bet šovakar - braucu diezgan pārpildītā autobusā, sēž krēslos divas dūdas (ap 20), pretī viņām stāv grūtniece, bet nevienai no viņām prātā neienāk piecelties un šo sievieti palaist apsēsties! Reizēm ļauni nodomāju, ka tantes pārāk traki jau autobusos uzvedas, izprasīdamas sev vietu (jo nekad jau nevar zināt, kādēļ konkrētais cilvēks nepalaiž apsēsties), bet GRŪTNIECE! Viņa taču gaida bēbi, autobuss kratās, ir piebāzts! Sevis aizstāvībai/uzlielīšanai: gandrīz tūlīt pēc apsēšanās piecēlos kājās un palaidu tanti apsēsties (lai gan man, nabadzītei, bija smags maiss ar dārzeņiem un augļiem rokās, ja).

I am disappoint.

Mani nebeidz pārsteigt tas, cik nepareizi cilvēki runā latviski. Tik daudz elementāru kļūdu, kuras (vismaz man) izskaidroja vidusskolā. Kaut vai kā-nekā lietošana, par ka-un-kad vispār nav vērts runāt. Protams, pati es neesmu nekāds Endzelīns, bet baļķi savā acī jau nekad... Un man ir tik ļoti žēl, ka angļu filologos no latviešu valodas ir tik, cik melns aiz naga. Kaut kādu muļķīgu filozofiju mums, protams, vajag apgūt, lai gan jēgas no šī priekšmeta nebija nekādas, bet to, kas būtu patiešām noderīgs, neviens neuzskata par vajadzīgu mācīt. Bet man ir tik daudz neatbildētu jautājumu! Laikam jāsāk pierakstīt un kādu dienu jāaizvelkas uz veco skolu izprašņāt latviešu valodas skolotāju, viņa noteikti spēs kliedēt visas manas šaubas.