Gone raw. Comin' back tomorrow.

Šovakar noslēdzas mans 30 dienu svaigēšanas eksperiments.
To, ka varētu šādu lietiņu pamēģināt, es izdomāju kaut kad sesijas sākumā, jo zināju, ka man tāpat nebūs, ko darīt, tādēļ var paākstīties (un vispār jau es diezgan sen gribēju to izmēģināt). Labi vien ir, ka lielākā daļa no šīm 30 dienām iekrita brīvlaikā; nedomāju, ka citādi būtu to izturējusi.

Gāja šitā:

• tas īstenībā nebija TIK grūti. Man gan tā pāreja uz svaigo bija mazliet vieglāka, jo drusciņ pirms tam jau praktizēju vegānismu, līdz ar to ilgas pēc vistiņas, siera un omletes nepastāvēja. Turklāt es nedzeru ne tēju, ne kafiju, ne zaptsūdeni, tātad 30 dienas bez siltiem dzērieniem nebiedēja;
• detox - man tāda īsti nebija, ja nu vienīgi nelielas galvassāpes pirmajās trīs dienās. Nekādu briesmu lietu/superattīrīšanos, etc. Laikam nebiju nemaz tik ļoti piesārņota. Nevarētu teikt, ka es vispār detoksam baigi ticu. Turklāt, ja ņem vērā, ka augļi/dārzeņi, ja vien nav pašu audzēti, ir piepičkāti ar ķīmiju, tad jau visu laiku būtu jānotiek kaut kādai organisma pašattīrīšanai;
• pārtika - nu, kā jau ziemā. Dārzeņi - bezgaršīgi, augļi bieži vien negatavi, baigā laimes spēle. Ja izdevās noķert kādus ready-to-eat mango, tas bija lieliski. Svaigēšana ziemā laikam nav tā prātīgākā doma;
•  man svaigēšana likās ļoti vienveidīga. Visu laiku vieni un tie paši augļi, dārzeņi, tas tik ļoti apnika beigās. Turklāt dārzeņu salāti bija jākošļā kādas 45 minūtes, kamēr bļodu iztukšoju.
• vienīgā legit recepte, ko izmēģināju, bija raw cheese cake (kurā, protams, bija Indijas rieksti, kuri nemaz neesot raw, tā ka neskaitās, lol), kas bija ļoti garšīga; jāsaka, pirmajās dienās to varēju ieštopēt daudz vairāk, vēlāk tā likās smaga, trekna un ļoti salda (JFC, es taču 30 dienas bez baltā cukura esmu nodzīvojusi, that must be a record!);
• alkohols - nedrīkst jau, bet es pamanījos trīsreiz padzert vīnu. Pirmajā no tām pēc 100ml konsumēšanas acis gāja uz visām pusēm, un es nespēju kontrolēt savus smieklus. Tāpat neatteicos no šņaucamās tabakas, lai man piedod visi pūristi (droši vien tieši tāpēc es nekļuvu par raw-entuziastu, jo nedarīju visu pareizi);
• nekādus saldumu cravings es īpaši nepiedzīvoju, neskatoties uz to, ka māsa DIVREIZ cepa cinnamon rolls, kuri smaržoja debešķīgi, bet man īpaši neprasījās. Negribēju arī šokolādi, kas jancīgi;
• katru dienu lietoju daudz ķiploku (jo tā varēja padarīt ēdamus dārzeņu salātus), varbūt tādēļ neesmu noķērusi gripu;
• ap 20. dienu mana āda kļuva baigi sausa un naktīs sprēgāja lūpas, lai gan lūpu balzamus es lietoju like a crazy person; raw-foodist'i, protams, to sauc par detox, es tam neticu. Drīzāk tas no pārāk nelielā tauku daudzuma, ko uzņēmu, vai arī kāda vitamīna, piemēram, E, trūkuma;
• pēdējā nedēļa īstenībā bija visgrūtākā. Kamēr sēdēju mājās un neko nedarīju, enerģijas man netrūka, bet, tiklīdz sākās unis, es noguru nenormāli ātri, nespēju ilgi koncentrēties darbam, bet gulēju slikti; lūk, pierādījums, cik daudz ēdiena vajag smadzenēm;
• pēdējā nedēļa arī bija tā, kurā man visvairāk kārojās 'normāla' ēdiena. Tie ir: humoss (labi, šo es gribēju jau no 1. dienas), falafeli, vegborčs, kartupeļu pankūkas, humoss, humoss. Mmm, diez kas man rīt būs pusdienās, hahh;
• pēdējās nedēļās ēdienu es arī uzskaitīju fitday.com, un es neuzņēmu gandrīz nevienu vitamīnu & minerālvielu nepieciešamajā daudzumā (izņemot C vitamīnu un kāliju);
• laikam par Kasparu nekļūšu. Draudzenītes jau mani ķircināja, ka es drīz pāriešu uz prānas enerģiju vai vēl nez ko, bet tas diemžēl nenotiks. Es vispār esmu mazliet vīlusies, jo liekas, ka cilvēki runā, kā nu šī pieredze ir bijusi tik lieliska, bet man nav tādu sajūtu. Ā, viena lieta gan bija forši - nevienu reizi es nejutos pārēdusies;
• nosvinēju šī eksperimenta beigas ar Ēģiptes zemenēm, kuras smaržoja lieliski, bet garšoja 'zaļi'. Rītdien droši vien gribēšu kādu Coronu. Esmu gatava atgriezties pie normāla, MIRUŠA, hahahaha, ēdiena.  Ja vegānisms bija ļoti viegla pāreja & es neilgojos pēc siera (ko es absolūti dievināju), tad raw foodism nelikās dabisks (kas gan ir paradokss, jo kas gan var būt dabiskāks par svaigiem augļiem un dārzeņiem?), jo gribējās tomēr citas lietas paēsties. Varbūt vasarā. We'll see.

Man bija viss tik skaisti izdomāts, bet neko nemācēju uzrakstīt. Oh well..

What's that?

Man galīgi nepatīk literatūra. Tas ir, man patīk lasīt, bet riebjas mācīties par literatūras vēsturi (protams, izņēmums ir lekcijas pie Mr. Taubes). Vēl vairāk man nepatīk tas, ka man tiek norādīts, kādas grāmatas lasīt. Piemēram, tagad man būs jācīnās ar klasicisma un apgaismības literatūru, lai gan es gribu lasīt Ficdžeraldu un Hamsunu, un Bredberiju. Protams, protams, tas viss ļoti man noderēs nākotnē, man ir jāplašina savs redzesloks, yada, yada, yada. Bet es tāpat negribu.

Runājot par literatūras lekcijām, šodiena bija ārprāts. Es gan arī pagājušajā semestrī nebiju īpašā sajūsmā, jo lekcijas pie Mrs. Ankravas man nelikās īpaši aizraujošas, tomēr tagad ņemu savus vārdus atpakaļ; tas bija nieks & interesanti (reizēm nudien bija interesanti), salīdzinot ar jauno pasniedzēju, kura gan galīgi nav jauna. Viņas vārdu neminēšu, lai mani neiesūdz tiesā par neslavas celšanu, bet M apzīmējums "old fart" bija tieši laikā; es gan knapi valdījos, lai neizplūstu skaļos smieklos, tāpēc gandrīz vai raustījos konvulsijās, lai tos apslāpētu. Bitch needs to retire. 

Lūk, ja "ēm" un vārdu attiecība ir 9:4, tad, manuprāt, tas ir diezgan saprotami, ka klausīties šādā runā ir ļoti grūti. This ēm book ēm is ēm, ēm very ēm good. NĒ!
Otrkārt, kas tās par izrunām? Early - ārlī; first - fāst; Renaissance - re'nīsens; also - euseu. Ko tad jūs gribat no mums?

Dusmiņa mazliet un vilšanās. Atkal būs jāmokās. Man likās, ka dienas ar skatīšanos pulkstenī ar pusminūtes intervālu ir garām. Boy, was I wrong!

Commodifying nature.

Stāvam visi pie durvīm un gaidām jauno lektoru (no Amerikas Kanādas!).
Pienāk tāds jauns vīrietis,
parausta durvis un saka: "It's locked? Shit."

Lūk, kā vajag atstāt pirmo iespaidu uz jauniešiem un vinnēt mūsu sirdis.

De tout et de rien.

Krasa dienaskārtības maiņa, kā rezultātā jūtos pārgurusi.
2,5 nedēļas dzīvojos pa māju, neko nedarīdama.
Otrā diena universitātē, un es tik nenormāli nogurstu, ka, atbraucot mājās, knapi turos uz kātiem (bet aizmigt nevaru, protams, pa dienu). Un nav jau tā, ka man būtu pilna darba diena.
Cerams, šitā viss neturpināsies (atļauju šo nedēļu adaptācijai), citādi visi mājasdarbi paliks neizpildīti (kuru apdarīšanu esmu atlikusi uz rītdienu, protams). Un es neesmu no tām, kas nepilda mājasdarbus.

%

Šodienai ir zems lietderības koeficients.
No mājas izgāju 8:45, vilciens manā stacijā apstājās 8:55, Rīgā biju 9:39. Lekcija sākās 10:30, tā ka 40min nācās vienkārši loderēt (+10min ceļš uz fakultāti).
Lekcija nr.1 beidzās 12:00. Tālāk 2,5h nekā nedarīšanas.
Lekcija nr.2 sākās 14:30, beidzās 16:00.
Vilciens no stacijas izbrauca 16:44, tā ka ~pusstundu sanāca dzīvoties Origo (kas parasti nozīmē tēriņus; šodien neko nenopirku).
Mājās biju 17:35.

Tātad 3 stundu dēļ transportā pavadīju 1,5h, pārvietojoties kājām no/uz - mazliet vairāk par pusstundu, gaidot lekcijas/transportu - 4h. Un tā tagad katru pirmdienu līdz jūnijam. Vareni.

Under pressure.

Neesmu Nils Sakss, tādēļ Eirovīzijas dziesmas nekomentēšu (lai gan vakar, manuprāt, mēs bijām viņa līmenī, jo pašas smējāmies par saviem komentāriem). Vienīgais, ko man gribētos, lai mūziķi iemācās izrunu (dažas nodarbības pie G. Kaurātes, un viss būtu čikītī). Protams, no letiņu akcenta izvairīties nav iespējams, bet tas, ka vārdu says izrunā [sez], (par šī komata nepieciešamību neesmu pārliecināta, nevis vienmēr mani mulsina) nevis [seis], ir visnotaļ elementāri. Arī vārdā wrong [v] tā kā nebūtu jādzird. Vairāk neatceros, bet zinu, ka bija vēl.
Varētu parunāt arī par gramatiku, kas pieklibo, bet dziesmās taču drīkst visu, vai ne?

Damn, guhrl.

Kārtējais labumiņš no Sony Entertainment TV.

Chandler: "Do you have a chap stick?"
 Vai jums ir zobu bakstāmais? 
Monika iedod viņam lūpu balzamu, ko Čandlers sievišķīgā manierē uzziež uz lūpām.


Bet diez kādas ir filmu/seriālu tulkošanas aizkulises? Viņi skatās seriālu un klausās tekstu, tādā veidā tulkodami (not likely)? Vai skatās seriālu un tur priekšā scenāriju? Vai neko neskatās, tikai redz lapu ar tekstu?

Don't even bother.

Man steidzami vajag kaut kādu vaļasprieku, kas nav seriālu skatīšanās/interneta robežu meklēšana. Pēdējās 2 nedēļas es no mājas neesmu gandrīz nemaz izgājusi (tāpēc es priecājos, ka tūlīt jau unis sāksies, vismaz kaut kādas pārmaiņas). Labi, tas vēl tā, bet traki ir tas, ka gandrīz viss, ko es daru, ir dators. Vienīgi man ar tiem hobijiem nekad nav tā ļoti gājis, jo viss mūždien apnika/kaut kā izbeidzās.
Klavieres (tas gan nebija mans hobijs, bet vecāku vēlme, brr), karatē (kas te notika, es pat neatceros), hip-hop dejas (ok, šīs es pārtraucu kājas lūzuma dēļ, bet tā arī nekad neatgriezos), ģitāra (kaut kā neprogresēju baigi + bija slinkums trenēties), stikla dizains & keramika (man taču nav nekāda talanta vizuālajā mākslā), peldēšana (bija bail no tramplīniem), pat dēļošana man ir apnikusi, ceru, ka nākamajā ziemā man pēkšņi atkal sagribēsies snovot (bet, ja es septiņu gadu laikā neesmu iemācījusies diez ko daudz, varbūt nevajag?).
Ja es būtu par sevi vairāk pārliecināta, varētu reklamēties un piedāvāt kaut kādas lietiņas patulkot, vismaz laiku aizpildītu un kaut kādu nebūt pieredzi iegūtu.
Laikam nekas pats no sevis tā maģiski nenotiks. Žēl gan, hahahh.

Burns, burns, burns.

Ar katru dienu aizvien vairāk priecājos, ka vairs nemācos skolā. Domāju, mani vecāki ar', jo pēc šī raksta izlasīšanas saprotu, ka citādi viņiem telefoni zvanītu ļoti bieži.
Tas, kas man visvairāk nepatika skolā, bija kontrole. Es nevarēju ciest, ka kl. audzinātāja mūs pārskaita 5x dienā, pieprasa dažādas zīmes un strostē. Es gāju uz tām stundām, uz kurām man bija svarīgi iet/kurās bija interesanti. Un arī ne vienmēr. Neuzskatīju par vajadzību pagodināt skolotājas ar savu klātbūtni, ja spēju mājās sagatavoties ieskaitēm/iemācīties vielu (vienīgi reizēm labus jokus palaidu garām).
Pabeidzu 12. klasi ar 55 neattaisnotām stundām liecībā (pie 20 jau mani vajadzēja izmest no skolas), lai gan - let's face it - to bija vismaz uz pusi vairāk (lai mani neuzskatītu par ciema muļķīti, kas bastoja stundas un dzerstījās pa parkiem, pateikšu, ka manā liecībā bija viens vienīgs septītnieks). Nekad nenesu zīmes - kādēļ tērēt papīru? Vēlāk jau mani lika mierā, jo laikam saprata, ka esmu a lost cause, hahh. 
Teorētiski jau es saprotu, ka vajag mazliet kontrolēt cilvēkus, bet domāju, ka milzu daļai vecāku ir diezgan vienalga par to, vai viņu bērni basto vai ne (it īpaši vidusskolā).

Kas paradoksāli - unī īpaši kontroles nav (teorētiski gan ir obligātais apmeklējums, bet nav jau tā, ka uz to BAIGI skatītos), bet es esmu klāt gandrīz visās lekcijās, pat tajās, kas nāvīgi garlaicīgas.

Svedien drusku dzeru alkaholu.

Lai arī cik ļoti man gribētos būt grammar nazi, es saprotu, ka tas nav iespējams - nav man ne atbilstošas izglītības, ne tādu zināšanu. Bet tas jau netraucē nepārtraukti kritizēt visu un neredzēt baļķi savā acī.

Es vairs pat nerunāšu par ka un kad jaukšanu, vai un jeb (un jebšu) jaukšanu, viens otru un cits citu jaukšanu, savādāk un citādāk jaukšanu. Tas viss, protams, ir briesmīgi, bet laikam jau jāsamierinās.

Tas, kam šobrīd esmu 'uzsēdusies', ir
1) pavēles izteiksme;
2) darbības vārdu galotnes.

Tas taču ir ārprāts! Katru dienu nākas lasīt: "Iesakat man kadu labu sampunu. Nobalsojat par manu bilditi. Ko jus dodiet est savam mazulim?" NĒ, NĒ, NĒ, es atsakos to pieņemt!!!
Mēs gan ar vecākiem šo esam pārvērtuši spēlē/jokā (yes, we are that lame). Neviens mūsu ģimenē vairs neprasa: "Ko jūs darāt?" bet gan, "ko jūs dariet?" Tāpat es šodien saviem radītājiem jautāju: "Par ko jūs spriežiet?" Lieki piebilst, ka mums pašiem šis liekas ārkārtīgi asprātīgi.

Par darbības vārdu galotnēm. Vienīgais, ko es gribu pateikt, ir -īt, -īties, -ināt, -ināties. Es neatceros, kurā klasē to māca, bet tā noteikti ir pamatskola. Daudzi nav gudrāki par piektklasnieku.

Mums ģimenē valoda vispār ir viens no galvenajiem uzjautrināšanās tematiem. Māmiņa ir gatava atrauties no "Fermas" un uzskriet uz otro stāvu, lai pastāstītu man, ko tikko tante radio teica. Un man atliek tikai nogrozīt galvu - lūk, neverbālā komunikācija. Tas darbojas abpusēji.

Parce que c'est toi.

Jaunajā "Santā" ir intervija ar Lilitu un Valdi Zatleriem. Nu, jo februāris it kā mīlestības mēnesis un tā, un intervijā viņi stāsta par savu lielo mīlestību.
Mazliet jocīgi ir tas, ka fotogrāfijās, kamēr Valdis lūkojas uz Lilitu & ir tāds mīlestības pilns, viņa sieviņa pozē, skatīdamās tieši kamerā un cenzdamās parādīt it kā tādu maigu smaidu, bet izskatās vienalga dusmīga un skarba (vajadzētu privātstundas pie Tyra Banks, kas iemācītu "smizing"). Nezinu, varbūt fotogrāfa vaina, bet šajās bildēs Valdis ir mazais trusītis, savukārt Lilita - viņa kundze. Kaut kā tās neizstaro vienlīdzību.
Vēl arī interesanti, ka V stāsta, ka abi esot minimālisti, viņiem daudz nevajagot un tamlīdzīgi, bet man uzreiz nāk prātā tā aina, kad lidmašīnai nācās 2h gaidīt, kamēr prezidenta kundze iepirksies kaut kādās tur ārzemītēs, kur abi bija devušies komandējumā.
Vai arī moments, kurā L stāsta, ka necenšoties V izmainīt. Tomēr pirms kāda laika, šķiet, "Sestdienā" bija raksts, kurā kāds teicās dzirdējis, kā Lilita savam vīram esot uzkliegusi, ka šis "kā lācis velkas" vai kaut ko tamlīdzīgu. Protams, nevienam jau pierādījumu audio un video formā nav, tā ka nevar sacīt, ka tas patiesi ir noticis.
Kaut kas tajā intervijā nebija riktīgi. Man vienkārši viņu tēli absolūti nesaistās ar to, ko L&V stāstīja. Bet ko gan es zinu.

Stranger things have happened.

Vakar sāku lasīt "Ir maiga nakts", jo pieņēmu, ka pēc 7 "Dekamerona" dienu izlasīšanas varu spriest par visu grāmatu, līdz ar to tās pabeigšana nav īpaši svarīga šobrīd.

Bet par pašreizējo grāmatu. Pirms kāda laika es biju iesākusi lasīt to oriģinālvalodā, tas ir, angliski, bet, šķiet, pārāk pavirši lasīju un neiedziļinājos, līdz ar to kaut kā man nekas neštimmēja & īsti nesapratu neko (jo lasīšana vilcienā nav uzskatāma par kvalitatīvu). Tagad, kad paņēmu latvisko variantu, man bija liels pārsteigums, jo likās, ka lasu to visu pirmoreiz - neatcerējos, ka kaut kas tamlīdzīgs bija angļu versijā (man gan nav gandrīz nekādas grāmatu atmiņas, bet šis bija par traku). Tā kā šis man mieru nelika, uzraku plauktā "Tender is the Night". Un, kā izrādās, tās versijas taču galīgi nesakrīt! Ja lat. versija sākas ar Diku Cīrihē & Nikolas slimību, tad angļu versijā sākums risinās jau franču rivjērā, kad tur ieradusies/jau dzīvo (īsti neatceros) Rozmarija! Tagad es kaut ko galīgi nesaprotu - kas te notiek?! Cerams, viss vēlāk atrisināsies & es sapratīšu, kas un kā.

Daylight and the Sun.

Lai nebūtu tā, ka šis blogs/emuārs/rakstāmvietne/miskaste pārvēršas par negāciju izgāšanas vietu, pastāstīšu, kas man ļoti patīk (jo pēdējā laikā man viss nepatīk, kā rādās).
Man nenormāli patīk ciemoties pie ģimenes (extended family, ja) un klausīties dažādus stāstus un notikumus, kas saistīti ar mūsu senčiem/radiniekiem. Tā kā mēs ar māsu esam starppaaudze, mēs ļoti maz zinām par visu, kas agrāk ir noticis (mazajiem bērniem tas neinteresē, bet lielie bērni visu zina). Bet, kad cilvēki sāk runāt (kas parasti notiek pēc pāris kraukšķīšiem), tad atklājas visādas lietas. Lielākoties jau gan tas nav nekas priecīgs, bet beidzot man ir sajūta, ka arī mūsu famīlijai ir kaut kādi skeleti skapī un stāsti - neviens jau to no mums nav slēpis, vienkārši kaut kā nekad tas nebija uzpeldējis. Ja man būtu rakstnieces talants, es labprāt šos stāstus pārvērstu romānā, kas noteikti būtu populārs, ļoti populārs. Droši vien tā domā katrā ģimenē, hahh.

Un vēl man patīk degustēt (šeit: understatement) mājas vīnus. Kā, piemēram, šovakar.

Avoid fruits and nuts. You are what you eat.

Krievu raidījumus es gandrīz nemaz neskatos. Ne jau tādēļ, ka nesaprastu krievu valodu (protams, par manu līmeni vēl varētu parunāt). Neinteresē ne man tie seriāli, kuros pie vienkrāsainas sienas nolikts galdiņš, un tas skaitās restorāns, ne "Mentu kari" un tamlīdzīgie. Toties ēdienraidījumi mani interesē (visādās valodās). Agrāk skatījos 'Edim Doma' un pat pierakstīju dažādas receptes (nevienu gan neesmu izmēģinājusi), toties tagad vakaros ieslēdzu 'Zvanij Uzhin'.
Viss jau ir ļoti jauki, bet ir kas tāds, ko es neciešu. Un tie ir angļu valodas vārdi, kuriem vienkārši pievienots krievu akcents, tādējādi tos pārvēršot par krievu valodas vārdiem. Tā kā šī raidījuma tematika grozās ap ēdienu, bieži nākas dzirdēt tādus vārdus kā .čiz'keik, pomidori čeri, kešju utt. Man, tos dzirdot, ausis sprāgst ārā (nerunāsim nemaz par vārdu sous, kas gan acīmredzot ir normāls krievu val. vārds). Droši vien tā ir tikai mana uztveres īpatnība/aizspriedumi, iespējams, vēl kas, bet šo es nespēju izturēt. Es zinu, ka latvieši arī saka šovbizness, biznesmenis (bet ne biznesvumen, biznes-ļeģi, kas ir briesmīgi), daivings un citus, bet, manuprāt, latviski tie izklausās čum labāk nekā krieviski. Un, ja kādam liekas, ka es nīstu krievu valodu, tad tā nav: es nīstu vien šo daļiņu un nevaru tur neko padarīt.

Es pa latviski nezinu.

"[..] Lai būtu smieklīgi," iemeslu nosauc skolotāja. Skolēni apzināti kropļo vārdus, lai varētu uzjautrināties. Lai pateiktu vārdu "stulbs", viņi bieži lieto anglisko vārdu "lol'. "Nu jau saka "loļ" ar mīkstinājuma zīmi, lai būtu smieklīgi," novērojumos dalās skolotāja. Vēl viena vārdu grupa, ko jaunieši izsmej, ir latviskotie jaunvārdi datora un interneta apzīmēšanai. Trešā grupa - rupjie lamu vārdi, kuri pateikti smieklīgā formā, piemēram, "Ej dīdīt!".
/"Smalko latviešu valodu izkropļo internets" Zemgales Ziņas, 20.01.2011.

Wtf vispār? Šādas skolotājas, kuras no slenga un žargona saprot tikai tik daudz, cik izlasījušas Neiburgas "Stum, stum" vai kādā Sniedzes lugā, vispār varētu neizteikties par šo tematu. Pirmkārt, "lol" nav nekāds vārds, bet gan akronīms, turklāt tas nenozīmē "stulbs", jo neviens nesaka: "Tu esi lol!" lai paziņotu par otra stulbumu. Otrkārt, kas tas par sviestu, ka dažādus anglicismus lieto tādēļ, lai uzjautrinātos? Izvelc galvu no mucas! Tad jau es esmu staigājošs humoršovs, tikai nē. Treškārt, latviskotie datortermini bieži vien IR tizli, tie ir jāizsmej: nav man skaidrs, kādēļ ir nepieciešams tos latviskot (un es esmu PAR latviešu valodu, bet nevajag jau nu censties to padarīt sterilu). Ceturtkārt, kuce, būtu priecājusies, ka cilvēki aizstāj rupjības (kaut gan varbūt šī kundze būtu laimīga, ja tos lietotu pilnā krāšņumā, jo tie taču ir tik latviski), bet neko smieklīgu es tur neredzu. Piektkārt, pastāv tāds valodas slānis kā sarunvaloda: kādēļ tad ikdienā nevar to izmantot un runāt tā, kā gribas? "Lol" es lietoju vismaz 20x dienā; lūdzu, atrodiet man tikpat īsu un foršu ekvivalentu latviešu valodā. Izmantoju miljoniem anglicismu, redzēm pusi runas aizstāju angļu teikumiem, bet par to, ka neprotu latviešu valodu, nesūdzos. Ja vajadzēs pie prezidenta iet, gan pielāgošos.

Šī skolotāja varētu paskatīties, kā raksta lielākā daļa pieaugušo. Tad interneta nebija, līdz ar to cilvēki nerakstīja ne lol, ne kpc, ne vng, toties tagad vārdus rakstīt tāpat nemāk (abonaments, ceolīts, pubertitāte, vesals), komatus salikt arī nemāk (te nevienu neinteresē divdabja teicieni un palīgteikumi). Būtu mazāk ņēmusies ap slengu un briesmīgajiem kropļojumiem, bet vairāk uzmanības pievērsusi ortogrāfijai un interpunkcijai.Tā vispār ir mana vislielākā vilšanās dzīvē, šķiet: kad biju sīka, domāju, ka lielie ir tik ļoti gudri, bet, kā rādās, šī hipotēze netika pierādīta.

###

Nav jau tā, ka es skatos tikai seriālus. Reizēm es lasu arī grāmatas, lai ātrāk nolūztu. Tagad, piemēram, cīnos ar P. Rozīša "Cepli", kuru sāku lasīt, jo taisījos uz izrādi, kas beigās sakrita ar lekciju, līdz ar to no "Cepļa" neredzēju neko, pat programmiņu ne.

Bet par pašu grāmatu. Man tā liekas tik ļoti neērta un izmocīta. Labi, tagad, kad esmu pusē, vairs nav tik slikti, bet sākums šķita galīgi neveikls. Kaut vai tas, kā Ceplis "ieiet savā dzīvoklī ar 9 istabām". Visa tā bagātība tāda neīsta un slikti aprakstīta (apmēram tā, it kā es rakstītu: "Viņa paņēma savu dimantiņiem noklāto Vertu, atvēra Playboy Mansion durvis, un pa marmora grīdu noklaudzēja viņas zelta Pradas kurpju papēdīši."). Varbūt tas arī bija autora mērķis, bet es būtu gribējusi smuku bagātības aprakstu, jo šis izklausījās pēc nabaga, kurš ļoti to visu gribētu, tādēļ visu grūž lietas grāmatā bez jēgas un nojausmas. Un tas, ka gandrīz visiem personāžiem ir dzīvnieku uzvārdi! Es nespēju tam visam izsekot (kas gan ir mana vaina, jo veselu mēnesi grāmatu nebiju cilājusi pēc pirmo 100 lpp. izlasīšanas). Arī valoda man ne sevišķi - nav jau 19. gadsimta vidū sarakstīta, bet kaut kā neveikli skan (saprotu, ka atkārtojos, pati esmu neveikla), Blaumanim sanāca smukāk. Laikam gan tad vēl tādu vārdu kā izpilddirektors un seifs nebija. Nezinu, vai tā ir pārrakstītāju vaina, bet vietām pazūd pavēles izteiksme.
Sižets jau it kā nav slikts, lai gan man šķiet nereāls, kaut kāda Gossip Girl 30. gadu versija gandrīz vai, bet ar vecākiem cilvēkiem, hahh.

Mana mamma, kad biju sīka un kaut ko sadarīju, reizēm teica kaut kādu 'ogotmitons'. Vai es kādreiz sapratu, ko tas nozīmē? Nē, protams. Bet šodien pienāca tā diena, kad šis noslēpums nometa savu plīvuru un atklājās man visā savā godībā.
Lasu Tvnetā komentārus (nevis mācos Amerikas vēsturi, kas man būtu jādara) pie kāda raksta, un tur kāds ir ierakstījis frāzi Gott mit uns. Es turpinu lasīt, bet drīz vien man galvā ieskanas ding-ding-ding-ding! Es taču šito frāzi pazīstu - kas, ko, kāpēc?! Uzglūglēju, un tad man viss saslēdzās: lūk, ko mana māmiņa mūždien sacīja: "O, Gott mit uns!" Nav jau vispār brīnums, ja tā padomā, jo viņa taču po ņemecki runā.

Morāle: Tvnetā var iemācīties ne tikai jaunus lamuvārdus.

Television! Teacher, mother, secret lover.

Es zinu, ka skatos pārāk daudz seriālu. Lūk, piemēram, mans nākamās nedēļas saraksts.

Un šī nav tā aizņemtākā nedēļa, jo ir vēl daļiņa seriālu, kas nav atpakaļ no ziemas brīvdienām.
Atzīstu, man ir, iespējams, viena no briesmīgākajām tv gaumēm, bet esmu atkarīga no sliktas televīzijas (it īpaši reality tv), don't you judge me. Jā, es skatos Wizards of Vaverly Place (par šo gan man ir nedaudz kauns, laikam vajadzēja peintā aizkrāsot). + man ir garlaicīgi, tāpēc es varu skatīties gandrīz visu, kur nav šaušanu/līķu/bailīgu lietu, kas izskaidro tāda šova kā The Bachelor klātbūtni manā sarakstā.

Bet vispār jau ne par to ir runa. Runa ir par to, ka cilvēki ir apsēsti ar fictional characters. Man nav dzīves, vai ne, es skatos daudz ko - teorētiski man būtu jāraksta/jālasa visādi fanfiction, jāfano par kaut kādiem pārīšiem, jāskatās youtube video visādi un jāskumst par bēdīgiem notikumiem (labi, kad beidzās The O.C., es 2h totāli raudāju, bet tikai tādēļ, ka es gribēju vēl sērijas, jo man likās, ka man vairs nebūs, ko skatīties, un ka šis seriāls ir interesantākā lieta pasaulē; i got over it). Bet es to nedaru, es noskatos sēriju un aizmirstu. Forša izklaide, nekas vairāk. Protams, katrs dara, kā vēlas, bet tik traka iegrimšana seriālos...nezinu un nesaprotu. Varbūt man vajadzētu pievērsties šādam hobijam? Tas noteikti lieliski aizpilda laiku (un tad ir visādi sapnīši naktīs arī droši vien).

If you hate languages, are you a linguist?

Žēl, ka dažreiz nākas atzīt, ka pasniedzējām ir taisnība, bet man nav, hahh.

Piemēram, izruna angļu valodā - a tricky thing, vai ne.

Nu, lūk, vārds 'vijole'. Visu savu apzinīgo mūžu šo vārdu izrunāju šādi: ['vaielin], uzsvars uz pirmās zilbes (mans fonētiskais fonts šeit nedarbojas diemžēl, tā ka precīzu transkripciju nevaru veikt). Protams, te varētu pastrīdēties par to, cik tad es bieži šo vārdu vispār esmu lietojusi, jo par vijolēm angliski nemēdzu runāt, bet tas nav svarīgi. Un vienā nodarbībā, kad kāds no maniem dārgajiem group mates bija to izrunājis tieši tāpat, profesore palaboja, teikdama, ka laikam gan pareizi ir ar uzsvariņu uz otrās zilbes (hmm, varbūt tā ir trešā, es jau esmu aizmirsusi, vai schwa viens pats var veidot zilbi; nē, tā laikam būs tā pati otrā, manuprāt, bija tāda kombinācija diphthong+schwa, kas ir viena zilbe), respektīvi: [,vaie'lin], komats apzīmē sekundāro stresu. Protams, man bija tāds "bitch, please", tas nav iespējams, tak visi uzsver pirmo zilbi. Bet liktenis visu noliek savās vietās - skatos nupat "Sherlock", un čalis tur skaidrā Standard British Pronunciation jeb Received Pronunciation uzsvēra otro (pēdējo, anyway) zilbi.

Tāpat man bija ar vārdu 'issue'. Atkal tas pats - liekas, visu mūžu esmu teikusi un dzirdējusi tikai ['išjū]. Mūsu unī gan vairākas propesorienes spītīgi sacīja ['isjū], un man bija totāls wtf, jo likās, ka tas izklausās pilnīgi un galīgi greizi. Vakar es skatījos kaut ko BBC kanālā un tur tad arī dzirdēju, kā brits lieto šo man tik ļoti nesaprotamo formu [isjū], kas pēkšņi vairs nešķiet pretdabiska. Protams, Marianna, būdama angļu valodas guru, kaut ko pīkstēja, ka 'issue' varot izrunāt tā, kā to dara mūsu unītī (un ne jau par universālveikalu es te runāju). Un es neticēju. Now I do.

Tagad es gaidu pierādījumus tam, ka vārdu 'Asia' briti izrunā šādi: [eiša]. Jā, tieši tā, nevis [eiža], kā es un mani biedri esam mūžīgi sacījuši. Unītī vispār visu ko var dzirdēt. Arī [junivōsitī], [fōst], [kepebl], [studnt] un vēl visādus prieciņus.

"Abi" ir jāraksta ar "b" vai ar "p"?

Kāpēc cilvēki ir tik ļoti pārņemti ar vārda "savukārt" likšanu komatos?
Piemēram, šodienas spēlē Veiksme. Intuīcija. Prāts, ja (nav jau tā, ka es bez "ja" nevarētu iztikt, bet tas ir mans stils, varbūt pat idiolekts; fakin Rainis arī darīja nepareizi lietas). Ja jau jūs esat tik prātīgi, tad varbūt arī šo varētu izprātot? Un nevajag stāstīt, ka man uz televizora vienkārši bija netīrumi, tāpēc izskatījās, ka "savukārt" ir komatos.

Tautas Balss savukārt (re, tas nemaz neizskatās tik briesmīgi) ir pārņemta ar vārdu "x dēļ" atdalīšanu ar komatu. Vairākas reizes jaunajā raidījumā bija apmēram šāda konstrukcija: "Cilvēks izdara kaut ko, kaut kā dēļ." Nē. Nē. NĒ. Lūk, jums graphical stylistic device.