Pēdējais vecā gada darbs.

~4 stundas darba, galīgs nogurums, bet prieks pašai par sevi! Cerams, ka šo kārtību noturēt izdosies vismaz nedēļu. Pirms:Pēc (jap, mans fotogrāfa talants joprojām spārda):

They can't steal it, no they can't even feel it.

Tētis šodien teica, ka uz mani skatās kā vīrietis, nevis kā tēvs, jo tad varot izteikt vairāk komplimentu. Hahhh, nice!

Jums tak vīruss, vai jūs traka?!

A man galīgi iepatikās tā doma - Jaungada naktī sēdēt mājās un kārtot skapi, manā gadījumā - šķūrēt istabu. Ja jau "kā gadu iesāksi, tā arī pavadīsi", varbūt es pēkšņi kļūšu par kārtībmīli?

You listened to it twice 'cause the DJ was asleep.

Meiteņu vakari manās mājās varbūt arī nav ar visādām tur ūberfilmiņām un daudzām superdūdām mcā mcā vai ko tur, toties mums ir Alias (azartiņš!), Latvija (ķertā stāvētāja, 89-91, taurenis), galīgi daudz joku un smieklu par visādām muļķībām un visādiem cilvēkiem (kas jau brīžiem robežojas ar baigo ļaunumu, bet neko darīt). + šķiet, pirmais šitāds vakariņš bez jebkāda alkohola un krabju salātu bļodas. Draudzenes=foršas.

You cry until you laugh.

Vāļāšanās pa dīvānu, pustumsa, mandarīnu miziņu graušana un televizors bija tieši tas, kas vajadzīgs. Neatceros, kad pēdējoreiz šitā darīju. Nejēgā forši.

Aš duodu Tau savo širdele.

Pa vakariem viesnīcā, paralēli skatoties BBC un CNN (kuru man šeit trūkst, jo mums, protams, nav satelīta), izlasīju "Meistaru un Margaritu". Man patika, bija galīgi forša grāmata, tikai es neko tur nesapratu, nemācēju visādas paralēles saskatīt un ko tur vēl. Tētis: "Kāpēc es saprotu visu, ko viņi tur runā? Kopš kura laika es saprotu franciski?" Es: "Varbūt tāpēc, ka šis ir krievu kanāls?!"

Nice was nice.

Bija labi. Tagad gribas kompāniju un jautrībiņu. Nespīd. Kā ievēlos savā istabā, garastāvokļa stabiņš noslīdēja par kādām 100 vienībām uz leju. Sviests.

And in my brain it's going wrong.

Rīt man jābrauc prom, bet šobrīd galvā ir vate, ausis sāp, bišči drudzis, ir vispārējs vājums + ir uzsnidzis sniedziņš.

?

Šodienas "draugu" horoskops kā naglai uz galvas. Mazliet paģirains skats uz dzīvi. It kā jau nekā konkrēta, par ko sūdzēties, īsti nav, tomēr pažēloties gribas. Garastāvoklis mainīsies pa stundām. Vienīgais - ir, par ko sūdzēties un žēloties. Nedrīkstu palikt viena pati ar savām stulbajām domām.

Even if it's going wrong.

<3 <3 <3 Vēl viens perfekts vakars! Mani klasesbiedri=HOT! Bet tajā pašā laikā saprotu, cik ļoti man nav dzīves.

Bend the rules!

Ar mietu pa pieri :D [19:55:55] Guna says: kāpēc lai es tā darītu? [19:56:09] Aigars says: es nez [19:56:12] Aigars says: jo tu tā vienmēr dari? [19:56:17] Guna says: NOOT :D [19:56:20] Aigars says: un jo tev ir mēnešreizes? [19:56:23] Aigars says: jā, varbūt tāpēc! [19:56:30] Guna says: nu ir, bet tas neko nenozīmē :D [19:57:13] Aigars says: ha! [19:57:20] Aigars says: tas ir nosakāms pat pēc tava bloga :D

I'm gonna trade this life for fortune and fame.

Garlaicības mākta, izdomāju, ka vajadzētu pamainīt stiprinājumu leņķus, jo atcerējos, kā pagājušo gadu mocījos ar nenormālām sāpēm aizmugurējās (vai arī priekšējās tomēr?) kājas apakšstilbā. Doma ir, ka tas no nepiemērotiem leņķiem (visticamāk, ka no tehnikas gan, haha), jo brīžiem tas jau vairs nebija prieks braukt. Iemācījos pat rīkoties ar urbi, bet skrūves vaļā neizdevās dabūt. Nejēgā sagribējās dēļot. Baigā brīvība tomēr uz kalna. Sazin, vai vispār šoziem izdosies zābakos iekāpt.

When media couldn't buy your soul.

Mūzika manās Skullcandy pūkainajās austiņās skan vienkārši jāāāāāāāāāāāāāā! Cerams, bez dzirdes nepalikšu.

My sweetest downfall.

Āāāh, skola ir vienkārši nāvīgs boooooorings, labāk iedotu mums brīvas dienas. + Es jau neesmu tā lielākā bērnumīle, bet dažreiz ir visnotaļ jauki, piemēram, aizvest brālēna dēlu uz tautasdejām un tā. Jutos kā mamma, tik mīlīgi :)

Sirdi plēš ārā.

Nevaru vairs izturēt.

The apple of my eye.

Es laikam esmu visiespaidojamākais cilvēks pasaulē. Ierodos mājās tīri normālā garastāvoklī, draudzene pastāsta, kur vakar pabijusi, mans skaudības līmenis paceļas līdz 200, un es kļūstu bēdīga un raudu par savu neesošo dzīvi. RIEBJAS.

Post-war.

Ja jau pat Būda par vakardienu saka: "nu ja pirmo reizi kaut kas diezgan sakarigs," tad jau laikam šis "bibliotekāru klubiņa saiets" patika ne tikai man vienai, bet arī citiem. Tomēr 4,5L tā arī nepieveicām.

Мне не надо ничего другого.

Man vajag lielāku gultu, citādi naktī es pamostos no tā, ka mana piere duras pret Raiņa kopotajiem rakstiem vai kādu tikpat "jauku" grāmatiņu, iPoda lādētājs ir atrodams zem spilvena, bet visi žurnāliņi no rīta atrodas uz grīdas. Lai gan šāds "gultas saturs" nepārprotami norāda uz VTG (vīrieša trūkumu gultā, hahaha).

I won't hesitate no more, it cannot wait.

Šodienas prieciņš:Zinu, ka esmu dzimusi fotogrāfe, haha. Bija ŅAMMA.

Yeah yeah yeahs.

Man jau liekas forši, ka cilvēki raksta: "Man patīk filosofija - Aristotelis, Dekards." Pat es, kas vēl skolas solu dīda, zinu, ka tagad pareizi ir filozofija un ka tāda Dekarda nav - ir tikai Dekarts, kurš ir, šķiet, racionālisma pamatlicējs. Vot, tāpēc arī nekļuva par Latvijas Princesi, ka šito nezināja!

Round&round&round.

Laikam pamosties no sapņa, kurā kāds tev taisās iegriezt galvā ~5cm dziļumā (ar parastu nazi), bet pēc tam izdomā, ka labāk ņemt palīgā urbīti, nav tas labākais veids, kā iesākt dienu.

Gud kveščen, gud kveščen, I sink.

Ja Laurai ir labo domu grāmatiņa, tad man vajag iekārtot labo joku/teicienu grāmatiņu. Skolotāja: "Jāni, tu skaties formulu lapu?" Guna: "Viņa teica - pornolapu?" Nu tā, lai neaizmirstos un brīžos, kad vēlme dzīvot pagalam noplakusi, priecīgāks kļūtu prāts.

I just don't really care.

Paņēmu rokās "Faustu" , un acis uzreiz aizmiglojās. Žāvājos un neko nesaprotu. Līdz grāmatas aiztikšanai jutos spirgti un izgulējusies.

Weekend list.

1. Uzrakstīt eseju ekonomikā "Komercdarbība vai algots darbs".
2. Uzrakstīt un iemācīties stāstiņu krievu valodā par kādu foršu cilvēku, kā arī sagatavoties ieskaitei.
3. Izpildīt entos uzdevumus kultūras vēsturē.
4. Izlasīt "Fausta" pirmo daļu.
5. Saprast kārtīgi, kā saskaita un atņem vektorus, sagatavoties ieskaitei.
6. Izpildīt darba lapas bioloģijā par nierēm.

Tā vietā, lai to visu darītu, es pendelējos pa māju un slinkoju. "Par to es padomāšu rīt," kas nozīmē, ka rītvakar nekāda karstvīna nebūs. Mierina tas, ka reāli tā ir pēdējā nedēļa.

Saulei pretī ejot.

Klausos Dzeguzīti un sāku justies labāk. Tās dziesmas ir pozitīvisma iemiesojums! Tas nekas, ka kārtējais piektdienas vakars mājās, es taču tāpat neko negribētu darīt. Ja nu vienīgi galda spēles un mojito!

Nothing ever, ever goes my way!

Kā man viss RIEBJAS!!!

When I was drowning in that holy water.

Decembra slinkums un apātiskums ir klāt. Jau kuro gadu tā - decembrī salaist visu dēlī. Bioloģijas olimpiādē es uzrakstīju, ka "lācim pie ķepām ir kasītājnagi". Nezinu, kur es šādu grāvēju izdomāju. Kā arī to, ka dilles vēl bez tā, ka tās lieto par piedevu ēdienam, vienkārši dekoratīvi izskatās dobēs. Ai, šudas. Vēl tikai nākamā nedēļa jāizvelk, un tad jau viss. Gaidu.

The perfect spot.

Nekad tam īpaši nebiju pievērsusi uzmanību, bet, kā izrādās, tas nav ierasti, ka cilvēks māk rakstīt spoguļrakstā. Man likās, ka visi prot. Es gan šo savu īpatnību atklāju tikai pirms kāda gada - pavisam netīšām. Pirms pāris dienām iemēģināju un sapratu, ka māku arī rakstīt ar abām rokām vienlaicīgi - gan vienādos, gan dažādos virzienos. Protams, tas, ko es skribelēju ar labo roku, izskatās ķeburaini, bet nevarētu teikt, ka citiem ar kreisajām rokām sanāktu skaistāk. Bet man jau nekad nav bijis skaista rokraksta - 1.-3. klases liecībās ir ierakstīts, ka "varētu vēlēties glītāku rokrakstu". Vēl es māku svilpot, ja. Tīri ciešami. Nu bāāigi gribējās sevi uzlielīt, khhh.

You can have whatever you like.

G: Nu jā, viņai februārī dzims bēbis! S: Februārī? Tad jau paspēs arī skolu beigt! S: Vainīgais no jūsu klases? G: Nē, nē, no tēta fakultātes, mācās tur. S: Labi, ka mācās, nevis mācībspēks, citādi būtu trakāk! G: [..] nu, viņa apprecējās kaut kad. S: Jau apprecējās?! Vai tad skolā šitā drīkst tagad? G: Viņa jau zagsā precējās, ne skolā!

No limits!

Es gribu skatīties seriāliņus, bet tajā pašā laikā man vēl gribas uzspēlēt Ikariam, bet rīt ir arī ieskaite vēsturē, kurai jāmācās, bet tajā pašā laikā es domāju par savu ZPD, kā arī manu prātu nez kāpēc nomoka bioloģijas olimpiāde, bet visam pa virsu man viss besī, es jūtos baigi stresaina, nezinu, kāpēc, bet sirds man šobrīd dauzās, brrrr.

Gunopole.

[17:34:23] Ieva says: :D [17:36:00] Ieva says: nu ko tu aplaupiji?? [17:36:54] Guna says: saspēros [17:36:55] Guna says: bļe [17:37:00] Guna says: 7 mandarīnus no virtuves :D

In retrospect.

Manas 3 kaislības:

1. dzīslainas, spēcīgas rokas;
2. uzvalks;
3. dzied korī.

Tieši šādā kārtībā.

There will be no other soldier.

Lasot ekonomikas grāmatu, kuras vienā lapaspusē vārds "peļņa" parādās ap divdesmit reižu, vārdu savienojums "peļņas maksimizēšana" netīšām izlasās kā "peņa maksimizēšana".

Handshake of a friend.

A man patīk šitā. Aizbraukt vakarā uz teātri, sapucēties drusku, klikšķināt papēžus, sēdēt pirmajā rindā un smieties, tad atbraukt mājās un uzvilkt pidžambikses, dzert aliņu no kausa un sēdēt pie datora. Nu ta kā pilnīgi dažādas dzīves.

It rushes through my head, it finds me.

Nu ja, cik tad ilgi var būt joku plēšamais garīgais. Tā vietā man šodien gribas papinkšķēt un pažēloties.

Ozolā ir spēks!

Tik daudz joku šodien, ka man C vitamīnu 100 gadus nevajadzēs un dzīvošu es 200 gadus!

Virtualitāte vs. realitāte.

"Tu neesi iedomājusies, ka cilvēki draudzējas ar tevi tikai tāpēc, ka esi gudra?" "Katru dienu." Lai nu kā arī būtu, šodien par palīdzību ķīmijas ieskaitē man atsūtīja 500 vīnus iekš Ikariam.

I still do depend on you.

Vispār jau man dzeja ne sevišķi patīk, it īpaši tās supertēlainās un nesaprotamās rindas, no kurām jācenšas izlobīt liriskā es sajūtas un vēl sazin kas. Labi, Elsbergu, Veidenbaumu un Čaku es varētu lasīt daudz un dikti, bet, piemēram, Strēlerte un Rainis mani atbaida. Toties mazajam mīļdzejnieku pulciņam, šķiet, pievienosies vēl divi - Lindars Tauns un Gunārs Saliņš - "elles ķēķisti". /Nē, visām maņām Pasauli tveru - Pasauli taustu, ievelku plaušās, riju un dzeru./ (L.Tauns.)

If the snow buries my neighbourhood.

Guncis visā savā krāšņumā :D

I hear in my mind all of these sounds.

• Šodien biju pat sev neraksturīgi izšķērdīga un pasūtīju burrrvīgas Skull Candy austiņas, kuru vērtība patiesībā pārsniedz manu mēneša pusdienu naudas daudzumu. Bet nu to es uztveru kā miljono dāvanu aizgājušajā dzimšanas dienā.
• Jancīgi bija tas, ka es biju nolēmusi neapmeklēt pēdējās stundas, bet, kamēr pirku mandarīnus, pārdomāju. Viss beidzās ar pikošanos pie skolas un mandarīnmizu maisiņa sviešanu klasesbiedriem.
• Manā istabā vasarās vienmēr ir viskarstāk, bet ziemās - visaukstāk. Izskaidrojums vienkāršs - pie mana loga nav koku (saule), un istaba atrodas pie mājas ārējās sienas (aukstums).
• Žēl, ka sniegs drīz nokusīs - nebūs vairs iemesla, mājās ejot, priecāties.
• Zelta zābaki ar "škuročku" ir visbriesmīgākais, ko man pēdējās dienās ir nācies redzēt.

Till you both grow older.

V-a-r-e-n-s vakars. Izsmējos, izrunājos, izpriecājos! Kā vecajos laikos - tikai bez bonīša un šampīšiem, bet gan ar mojito un aliņiem, bet bez pārmērībām. Paldies meičukiem (: Neatceros, kad pēdējoreiz man pusčetros no rīta nav nācis miegs. Saruna draudziņos manas mājas ietvaros: Guna (no pirmā stāva): es zinu, ko tu dari! ejam uzpīpēt? Guna (no otrā stāva): labi, jau nāku lejā!

I think I like today.

Par spīti nāvīgajai matemātikas ieskaitei, kuras laikā gribējās smieties, jo tur rezultāts sanāca ar visādiem sīnusalfareizkosīnuskvadrātābetareizdivastrešdaļasreizakubā. Un vispār šī bija viena no retajām ieskaitēm pēdējos skolas gados, kurā es sēdēju gandrīz līdz stundas beigām, nevis izvēlos no kabineta pirmā. Gāju mājās, klausījos Jose Gonzalez un priecājos par sniegu. Es laikam varētu pierast pie skolā iešanas sestdienā. Man patika. Nezinu, kāpēc.

All that you can't leave behind.

Klausos visādas mīļdziesmas un priecājos par to, ka pēc mēneša es vazāšos pa Nicas mīlīgajām ieliņām, nevis pūšu te, Latvijā, un dusmošos uz visu & visiem.

Lip Smacker.

Šobrīd visforšākā mantiņa, kas man pieder, ir lūpu balzāms ar kokakolas smaržu un garšu, ko man atdeva Ieva, jo "man pat nav naudiņas, lai nopirktu filmas, tāpēc jākačā internetā".

Oh, well.

"Gribu izmēgināt seksu ar putukrējumu, augļiem... " /avots: cosmo.lv/ Nē, nu es daudz ko saprotu, ir tādi, kam patīk to darīt ar sunīšiem, šampanieša pudelēm un ko tur vēl, bet man patiešām gribētos redzēt, kā tas notiek ar putukrējumu!

Now I can do whatever I like!

Visu mūžu domāju, ka man ir B asinsgrupa, jo tādu man noteica, kad piedzimu. Ne sūda. Šodien noskaidrojās, ka man patiesībā ir ceturtā. AB.

Not my cup of tea.

Jel, vakardiena bija vienkārši septītās klases atkārtojums. Dzert lētu un siltu šņabi kaut kādā mājas pagalmā. Nožēlojamāk vispār var būt?

I'll even cut my hair and change my name.

/Cilvēki žvadz kā sīknauda kabatā manā. Es pagrābju sauju - nabadzība./ (Autoru nezinu.) Un vēl - šorīt izgāju čībās un halātā pēc avīzēm, un mani pārsteidza sniegs. Murrr. Pagājušogad 17.novembrī es ar dēli šļūcinājos pa Žagarkalnu. Bija plusos, un sniegs bija viena liela žļurga. Nu, tāpat kā šodien, tikai tad šī diena bija viena no rudenssniega beigu dienām.

I cannot escape and I cannot forget.

Man ir nepieciešama psihologa/psihoterapeita palīdzība, lai es beidzot tiktu galā ar sevi & savu sajāto psihi. Protams, to visu varētu atrisināt arī viena lode, bet tas jau vairs nebūtu interesanti.

"Jelgavā var dabūt pa muti un piedzerties."

Es varu darīt, ko gribu, neviens tāpat neskatīsies/neievēros. "Forša" apziņa tāda.

Drug dealer on speed dial.

Šodien tā bišči pa skaisto. Man gan kājas pēc 40 minūšu stāvēšanas kājās mira nost, jo, ziniet, ierasto kedu vietā uzvilkt 13cm augstus papēžus nav gluži tas pats, kas brokastīs biezpiena vietā ēst jogurtu. Mani klasesbiedriņi izskatījās nedaudz kā uz kāzām ar balto rozi kabatā, bet nu uzvalki, uzvalki.. Murrrrrrr. Es varētu pierast pie tādiem skaistiem pasākumiem. Bet, atgriežoties realitātē, jāiet uz ledusskapi pēc auksta aliņa un jāturpina ņerksēt. Jajaja.

Backs of the cereal boxes.

Hahah, atceros, kā pirms pieciem gadiem (kad man bija 13) mani izsauca pie vadības, jo es smirdēju pēc cigaretēm. Todien es direktores kabinetā raudāju un vēl nez ko, bet viss beidzās laimīgi. Šodien mani izsauca atkal, tikai par to, ka kāda skolotāja mani redzēja pīpējam pirms lāpu gājiena. Šoreiz es smējos. Bet man pat piedāvāja lūgt palīdzību atkarību profilakses kabinetā! Abas divas reizes mācību daļa teica, ka mani vajadzētu iekaustīt: es laikam izraisu cilvēkos šādu vēlmi.

Far along the road.

Man nepatīk slimnīcas. Tās man vienmēr liek atminēties to, kā es piecu gadu vecumā salauzu roku un mani atstāja vienu pašu slimnīcā pa nakti, pat neatvadoties. Jauko ziņu, ka mani vecāki ir aizbraukuši mājiņās, man paziņoja ķirurgs. Tas bija briesmīgi, es daudz raudāju. Šodien gan slimnīcā es biju apmeklētāja lomā un daudz, daudz smējos, kas tai vietai, šķiet, nepiedien.

D-d-draudzenītes.

Pienākusi otrdiena, un es, protams, sāku skatīties visus iknedēļas seriāliņus internetā (arestējiet mani!). Jūtos diskriminēta. Visur tikai izlec "Find a hot date in Jelgava" un tāda tipa sludinājumi, kuros gozējas dažādas sievietes/viņu ķermeņa daļas. Es saprotu, ka neviens man nepiedāvās "Find hot men to fuck in Valgundes klosteris", jo tas tā kā ir dāmu iestādījums, bet nu tomēr varēja man vispār piedāvāt kādu "Sexy men in Jelgava" vai nu kaut ko tamlīdzīgu! Mums taču arī gribas (:

Phd is never wrong!

Man ir garlaicīgi, tāpēc es spēlēju Karogu un atceros bērnību. Tagad spēlēšu Lingo!

Out of the system.

Šodien man ir izspiestā citrona sajūta (4h miedziņa, ļoti sāpošas kājas, drudzītis un slinkumiņš). Ja cilvēki spēj šitā dzīvoties katru nedēļu - visu cieņu! Bet es arī laikam sākšu labāk saprast klasesbiedru miegainās sejas pirmdienu rītos.

Thanks for clearing my dream.

Man ir drudzītis, nedaudz velk uz vēmienu, asarojošas acis un nāk miegs, bet es vienalga došos iekarot naktsklubu pirmoreiz mūžā! Yo!

Lockdown.

Pēc puspudeles šampīša matemātikas mājasdarbus par neregulārām piramīdām ar taisnleņķa trijstūri pamatā saprast ir pagrūti. Vismaz man.

Live your life.

Rīt angļu valodas olimpiāde. Gribot negribot tas liek iedomāties par Mārtiņu. Nepazinu es viņu, bet pagājušajā gadā olimpiādē viņš sēdēja blakus solā. Nu tā, bišči skumji kļuva. Ja.

Counting down the days.

WTF???? Labi, ka es nedzīvoju dzīvoklī!

Hang on.

Ai, forši, forši. Tikko, mainot gultasveļu, atradu divus pieclatniekus, iekritušus spraugā starp gultu un sienu! Vēl foršāk ir tas, ka mana klasesbiedrene ir apprecējusies, bet man pat boifrenda nav. Atliek vien skatīties "Bez pupiem nevar sūkties" un ņaudēt par sūri grūto dzīvi.

Nice shoes. Wanna fuck?

Viss mans ūberplāns ar asiņu nodošanu rīt (kas ietvertu attaisnotu krievu valodas stundu neapmeklēšanu) laikam izgāzīsies, jo tikko izlasīju, ka iepriekšējā dienā nedrīkst ēst šokolādi (brokastis) un vistu (pusdienas), kā arī paaugstināta temperatūra un akūta slimība ir tabu. Nu nekas, gan vēl paspēšu!

Jauns mēnesis, jauna dzīve?

!@#^&*! Besī, besī tas, ka no rītiem ir gaišs. Esmu gulējusi 6 stundas, kas man ir maz, tāpēc jūtos nejēgā pārgurusi, bet vēl pēc tam divas stundas vārtījos pa gultu, cenzdamās aizmigt, protams, ne sūda nesanāca, lai gan miegs nāca nenormāli. Es gribu normālu miegu, ibio!

La camisa negra.

Ehh, Andalūzijas suns spārda dirsu, un izlejamais Užavas gaišais ir ņammma. Bet dziedošs tētis vilcienā ir smieklīgi, bet nedaudz kauns ar! Khhhhh.

Manu sievu sauc Moriss.

Kas var būt skaistāks par vīrieti uzvalkā? Well, 7 vīrieši uzvalkos, kas dzied All you need is love & love is all you need uz skatuves. Murrrrr.

Paris for president!

Es laikam tiešām esmu kaut kāds digimonmonsters, ja mani draudziņi, ieraugot mani ar bildē ar puisi, metas skatīties manu profilu. Tas nekas, ka viņš ir homoseksuāls lietuvietis, kas vakara gaitā vēma vannā un kaķa kastītē taisīja mājas plānu. To taču viņi nezina, he he

I just can't stop.

Ir brīvlaiks, bet es ceļos pulksten astoņos, skenēju čekus, taisu tabulas, runāju pa telefonu ar skolas direktori, rakstu vāciešiem un stresoju par vienu neesošu rēķinu - visā visumā šobrīd jūtos kā svarīga persona, ha!

Swim, Robert, swim!

Ai, es šobrīd jūtos kā lielākā neveiksminiece pasaulē. Man ir jāvelkas uz skolu, lai tiktu galā ar projekta finansēm, bet es knapi varu paiet. Vajadzēja, protams, man vakar noripot pa kāpnēm un savainot apakšstilbu. Mļe.

Vanity fair.

Nekā nedarīšana ir visgrūtākais darbs pasaulē, jo no tā nevar atpūsties. True, true, true. Šodiena ir neciešama. Gaidu vakaru, kad sporta zālē izlādēšos.

Spider's web.

Man Lietuvā ir dvīņumāsa. Es Lietuvā jutos kā princese. Savus 18 es svinēju 4 dienas pēc kārtas. Šodien brīvdiena. Daudz jaunu joku! Žēl tikai, ka es neredzēju, kā puisītis taisa mājas plānu piečurātā kaķa kastē.

Tiešām?

Šorīt man būs jāceļas 7:30, jo plkst 9:00 jābrauc uz Lietuvu uz 3 dienām (pirms tam vēl novācot traukus un nomazgājot tos), bet es esmu ieņēmusi normālu daudzumu "kraukšķīšu" + man vajag vismaz 8h miega (par ko es varu tikai sapņot) + vēl jāsaliek mantas. Būs smags rīts. 4 vakari pēc kārtas - nav manas ierastās brīvdienas. Un mans mīļākais teiciens tagad ir: "Man ir 18, ja!"

I want to hold your hand.

Bēdiņš, bļe.

Labā roka, kreisā roka un priekšroka.

Guncis pērk savu pilngadības kūku. Pārdevēja: "Jūs jau varat ņemt arī putna piena torti, bet nu tur nav ko ēst. Tas krēms ir tikai pa virspusi, iekšā ir ananāsi un vēl kaut kāds sūds." Paldies, torti ar sūdiem es negribu :D

Līdz pavasarim.

Rīt es pamodīšos jau pilngadīga. 13 gadu vecumā tā būtu bijusi mana lielākā laime, bet tagad kaut kā visnotaļ vienaldzīgi. Klasesbiedrs jau pareizi pateica: "No rītdienas tev būs 2x vairāk vienalga par visu." Nav tā, ka negribas (tomēr šādas tādas priekšrocības būs), bet nejūtu sevī arī nekādu lielo gaidīšanu. Toties secinu, ka kļūstu aizvien līdzīgāka tēvam - nepatīk man vairs svinēt. Ehh, vispār palēnām kļūstu par dārzeni. Pffff.

Zero 7.

Kā man riebjas stulbais bezmiegs. Kamēr gaisma ieslēgta, es žāvājos un lūstu nost, kad beidzot eju gulēt - miega nav nevienā acī vairākas stundas.

Can't get you out of my head.

Kamēr visi foršie un stilīgie cilvēki tusējas apkārt ar saviem ūberkrutajiem draugiem, es ar māsu tikmēr mācu mammai&tētim dzert tekilu, kopā tukšojam ķiršu šņabi no Ungārijas un smejamies par mammas dzemdību stāstiņiem! Izrādās, ka ārste mani nosauca par kropli, pirms es vēl biju piedzimusi, un tētis neatnesa mammai gurķus uz slimnīcu, kā rezultātā māsa NEdabūja caureju! Naāāāis, ne?

Ejam taisīt Pērlharboru?

Man patīkpatīkpatīk mierīgie vakari šaurā lokā! Man ir forši draugi, ko lai vēl piebilst.

"Tie ar doktora grādu jau nekad nekļūdās!"

Man patika tētiņa teiktais, kad viņš salasījās to, ka studenti saka: "Jājā, jūs tik celiet mācību maksu, bet vai tad pieaug arī mācību kvalitāte?" Mans viedais radītājs noteica: "Vai tad pārtika un apģērbs inflācijas rezultātā ir kļuvuši kvalitatīvāki un labāki?" NOOOT (aut.piez. hahaha).

1155.

Lai piespiestu sevi pasportot, ir vajadzīgs baigais gribasspēks - nu neesmu es nekāds atlēts, bet gan couch potato. Bet tā kā tagad man nav attaisnojuma nesportot, cītīgi to daru. Un man ir tāds prieks, ka ar katru dienu jūtu, ka es varu vairāk&ātrāk! Nujā, ja saņemas, sportot=forši. Redzēs, cik ilgi man patiks, ha!

I'd nail you to the floor.

Es regulāri neapmeklēju stundas, esmu nopirkusi čībām līdzīgus zābjus, atsākusi bišku pasportot un vakariņās ēdu lielus, sulīgus apelsīnus - tas viss liecina, ka tuvojas ZIEMĪŠI! Man pat uz kompja ir uzlikts Christmas Countdown - vienīgi baigi žēl, ka es neredzēšu to brīdi, kad tieši iestāsies Ziemassvētki - vēl 72 dienas un 3 stundas.

If you were a sailboat.

Gada kulturālākais un skaistākais (piedodiet, Sigur Ros) koncerts - Katie Melua. Bauda ausīm & acīm. Gribu vēl. Bija tik, tik patīkami pārmaiņas pēc sēdēt kārtīgā sēdvietā, spēt pārredzēt visu, dzirdēt visu, nesvīst kā cūkai karstuma dēļ un just skudriņas pār muguru. Un tik neierasti bija, ka, māksliniecei uznākot sākumā, skanēja tīri aplausi, nevis spiegšana, svilpšana un brēkšana. Murrrrrrr.

When did your heart go missing?

Forša pēcpusdiena, forša. Bet vēl foršāk ir sestdienas vakarā atgriezties mājās pulksten 8 vakarā, nevis kaut kad pa nakti (ko es, protams, nedaru), jo tad var mierīgi sēdēt pie datora, skatīties "Princeses", iesmiet ar mājiniekiem un iet gulēt savā gultiņā. Pīpes pēcpusdienām būt!

The Hindu Times.

Šodien ievācos jaunajā datorā. Te ir forši (: Pa ilgu ilgiem laikiem klausos last.fm, jo man ir slinkums sanest visu mūziku no ārējā cietņa šeit, bet es to noteikti kaut kad izdarīšu. Tā vien gribas klabināt taustiņus un just, ka tas ir MANS, MANS, pašas rociņām nopelnīts, hahhh.

Shake that ass girl!

Šodien man ir vispārējs vājums, bet īpaši cietuši ir kakla muskuļi, jo vakar es dejoju tā, kā nekad agrāk. + vēl divi smuki zilumi no peintbola. HOT!

Dzīve ir dāāārga.

AIR koncerta laikā ieminējos, ka šogad koncertbūšanām esmu iztērējusi ap 200Ls. Ieva gan pasteidzās pirmā, bet es esmu nolēmusi, ka arī man ir jāaprēķina precīzāka summa. Tātad: 1) Backstreet boys - 25Ls (un es nekaunos, jo bija smieklīgi ļoti); 2) Kiss - 25Ls (neaizgāju slinkuma dēļ); 3) Lenny Kravitz - 25Ls (neaizgāju slimošanas dēļ); 4) Positivus AB - 25Ls; 5) Prāta Vētra - 15Ls (neaizgāju, nesaprotu, nafig vispār pirku biļeti, man tak nepatīk PV); 6) Sigur Ros - 25Ls; 7) R.E.M. - 25Ls; 8) AIR - 20Ls; 9) Katie Melua - 18Ls; 10) Mum - 20Ls (vēl neiepirkta). Tātad kopējā summa sanāk 223Ls + vēl tiks nopirkta Depeche Mode biļete, kas būs 25Ls, tātad kopā būs ~248Ls, kas zina, varbūt vēl kāds brīnums izdomās atbraukt. Par šo summu es varētu iepirkt lidmašīnas biļeti+ viesnīcu kādām trim četrām dienām Berlīnē + vēl pāris reižu pierīties Burger King'ā. Agrāk bija tādi rakstiņi, kuros bija par to, cik naudas var ietaupīt, atmetot smēķēšanu, un ko par to var nopirkt. Es domāju, ka drīz uz biļetēm vajadzēs uzrakstus: "Koncertu apmeklēšana negatīvi ietekmē jūsu kartes bilanci." Kur tie laiki, kad tādus grandus kā Eltons Džons varēja skatīt vaigā par 15Ls...

Burn in hell!

Varbūt esmu citādi audzināta, bet man neliekas, ka tas ir normāli, ka skolotājs nosauc skolēnu par kropli. Tā vien liekas, ka daļai skolotāju vajadzētu mainīt darbavietu un iet strādāt par cietuma uzraugiem.

Watch the stars.

Piedrāzt visas ūbernumurzīmes, kā "WTF", "Krutais", "Zakitis" un ko tur vēl. Es esmu lēta! Dodiet manai mašīnai, kuras vēl man nav, numura zīmi LB - 07. Un vēl man, lūdzu, vienu klubkrēslu pirmajā rindā Sapņu Fabrikā un Arēnā Rīga.

Dakota.

Mana vienīgā vēlēšanās šobrīd ir ierausties stūrītī un paraudāt kā īstam īmo, jo viss ir šudas: uzrakstīju drausmīgu eseju, spēka prezentāciju taisīt man nav (tātad spīd nav vērtēts), šovakar vēl Air, kas nozīmē, ka laiks miegam noīsināsies par pāris stundām, un Zenta Mauriņa lūkojas uz mani no sava eseju krājuma, ko man negribas pat rokās ņemt. Par mani varētu uzņemt filmu "Vai viegli būt jaunam?".

You can sleep when you are dead!

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā! Es zinu, ka rīt man īsti nebūs laika neko prātīgu sadarīt, bet tas vienalga nemotivē mani ķerties klāt pie esejas un prezentācijas kultūras vēsturē. Tā vietā es skatos seriāliņus, lasu muļķīgas diskusijas un ēdu krisprollus ar biezpienu!

This soo goes into my blog!

Hahahaha, šodien ir vienkārši RĒCĪGA diena! Pavasarī es uzcepu esejiņu konkursam par to, kāda, manuprāt, būs sabiedrība pēc 20 gadiem, šodien aizbraucu uz Vērmaņdārzu, dabūju pirmo vietu tajā konkursiņā, paspiedu roku Oskaram Kastēnam (ceru, ka ne to, ar ko viņš grābstījās gar A.Jolkinu, haha), bet, pats galvenais, man par to uzdāvināja skaistu sudrabkrāsas portatīvo datoru (būs jāmācās strādāt ar Vistu, ehh)! I rock, hahahahha. + vēl vilcienā redzēju, kā apmēram 50 gadīgs onka vilcienā nokoļīja par sevi kādus 15 gadus jaunāku sievieti! Khūūūl! Es vēl joprojām spēju tikai smieties, jo viss ir smieklīgi :D

The catcher in the rye.

Gunčiks šovakar ēdīs pašgatavotus suši, klausīsies Sigur Ros un iegrims sava holēriskā temperamenta analizēšanā! Murrrr

Autumn's here!

Gribas tikai rīt un gulēt. Klasika.

10x pa 100g ir kilograms, nevis litrs!

Kādas pēdējās četras dienas es mācījos klausīties klubu mūziku, tas ir, visu laiku man skanēja kaut kādi tucīši. Bet vakar es kādas 20x pēc kārtas noklausījos Coldplay - 'Til Kingdom Come, kas ir mana rudens dziesma, pie kuras gribas smaidīt un raudāt vienlaikus. Man tomēr patīk melodijas un ģitāras, un maigas balsis.

Sin, cos, tg, ctg.

Ch: "Braukšanas eksāmenā laikā es pie sevis lūdzos, kaut visu laiku lītu lietus, jo es nemācēju izslēgt logu tīrītājus!"

Homecoming.

Tētis: "Man vislabāk pēc formas patīk šitais vecais Audi cigārs!" Mamma: "Viņš taču nav čigāns, bet francūzis!" Šitos ģimenes vakarus es, šķiet, ne pret ko nemainītu. Mums visiem garšo Metaxa un patīk smieties.

Till kingdom come.

Gribas ļoti kaut kur aizbraukt pa lēto. Varētu uz Berlīni - pabraukties ar metro, pastaigāt pa Tiergartenu, pačilot. Bet vienai tā kā bail. Ehhh, šogad rudens brauciena laikam nebūs. Ātrāk Ziemīšus!!!

All I need.

Vienīgais, kas mani šorīt motivēja pa pusei savākt istabu, bija tas, ka es nespēju atrast nevienu tīru zeķu pāri, lai gan oriģinālā man to ir ~30. Rezultātā divas kaudzes mazgājamu drēbju un viens liels miskastes maiss ar papīriem un citu drazu, kas mētājās uz grīdas. Zem/aiz gultas neriskēju skatīties.

Mezglā nakti un dienu.

Un šie ir vakari, kad man gribas būt 60 gadus vecai, lai visa mana dzīve jau būtu pagājusi un es neskatītos visādu ūbercilvēku galerijas un negrauztu sevi par to, cik ļoti man ir vajadzīgi uzlabojumi pašreizējā dzīvē!

Lemme think.

Kad biju maza, mamma iedeva izpildīt temperamenta testu. Toreiz biju īsts sangviniķis. Šodien izpildīju psiholoģijas stundas vajadzībām - esmu pārvērtusies holēriķī. Melanholiķis no manis laikam nesanāks, flegmātiķis ar, šķiet, ne. Mamma gan teica, ka es vienkārši esmu nihiliste.

What's new, pussycat?

-Man priekš tevis kabatā kaut kas ir! -Ja? Kas? -Šitas:

I think I love the world.

Es priecājos, ka neesmu vīrietis un neatrodos cietumā, jo šorīt no rīta dušā es nometu ziepes un nevarēju nekādīgi viņas pacelt!

Push it, push it.

Kā iemācīties staigāt uz 13cm augstiem papēžiem?

iPhone, youPhone, wePhone.

No rīta mani pamodināja īsziņas signāls. Atverot sms, izrādījās, ka tā ir no LMT, kas paziņoja, ka iPhone Latvijā oficiāli no 26. septembra! Es, protams, uzreiz metos uz LMT mājaslapu, cerēdama, ka man būs iespēja nopirkt aifounu pa lēto un lietot ar savu "Piezvani man" pieslēgumu (nāāāāāāivi). Tā vietā man piedāvā visādus iStyle, kas mani laikam neinteresē, tā ka es iztikšu bez. yo.

Ice, ice baby!

Es arī gribētu būt tā kā Jeremy, ka cilvēki zagtu manus profila tekstus un liktu savos iepazīšanās sludinājumos! Reku, šiten!

White flag.

Ieeju savā mīļajā greatstufftv.com, kur parasti skatos seriāliņus, un izrādās, ka šodien manā plānā būs ne tikai Gossip Girl un One Tree Hill regulārās sērijas, bet arī How I met your mother un The Big Bang Theory jauno sezonu pirmās sērijas! Wohooou!

Video killed the radio star.

A: "Un tad Zenta Mauriņa stāvēja kā abstulbusi, jo piecu minūšu laikā nekādas mantas nevar savākt!" B: "Viņa taču nevarēja stāvēt." Un šitādi man ir klasesbiedri. Ehh.

See you soon.

Pazīme Nr.347743, kas norāda, ka istabu vajadzētu sakārtot, ir tāda, ka piecgadīgais brālēna dēls, ienācis manā istabā, nosaka: "Es tev te varētu kaut ko sakārtot!"

A minor fall and a major lift.

A (bioloģijas skolotāja): "Un tad uz nākamo stundu paņemiet pupas no mājām!" B (Guna): "Man nav pupu!" C (Kārlis): "To jau visi zina!"

You're my favourite flavour.

Piedrāzt sapni par Kubu, es gribu uz El Gunu!

We are sinking, we are sinking!

Par mani: I like sing and play guitar! I`m very nice, lovely, cute and BLONDE! :D I like nice peoples.. :) Skola(~as), kur mācās vai mācījās: JMV (Jelgavas music school) next`ll be London`s royal academy Intereses: sing, flowers, crys, LOVE, sex :D Citiem iesaku: Excuse me, are you seying something?

Kas ir kūka, brendijs un cilvēks?

To-do list:

1. sakārtot istabu;
2. saņemties un iegūt to sasodīto vadītāja apliecību.

Izpildes termiņš: līdz gada beigām.

Freeze.

Vakar pasūtīju kurpes. Arī man būs Irregular Choice, yoyoyo. Šitādas te: Pofig, ka, visticamāk, uz tādiem papēžiem es nemaz nostāvēt nevarēšu. Man ir prieks šobrīd. Gaidu un ceru, ka derēs.

We won't stop until somebody calls the cops.

Tētis dažreiz man pārmet, ka es esmu baigā materiāliste un daudz domāju par naudu, neslēpju to, ka labprāt pirktu visādus brendus un somiņas par tūkstošiem, ja man būtu iespēja, arī, domājot par to, kur nākotnē gribētu strādāt, mans galvenais arguments ir - lai tur daudz maksā (nu labi, nedaudz pārspīlēju), es daudz domāju par naudu, gribu naudu, mīlu luksusu, kura man nav, un tā tālāk. Bet, skatoties no otras puses, kad es redzu, piemēram, to klab.lv community'u, kur cilvēki liek savas drēbes un citus štruntus un cenšas par tām vēl iegūt latus un santīmus, mani pārņem neizpratne - kamōn, cilvēki, kas jūs esat kaut kādi Sīkstuļi, kas grib tikai saraust pēc iespējas vairāk kapeiku jebkādā veidā? Man tomēr imponē Antonija Kieža teorija (kas gan nav viņa, bet kādas viņa draudzenes, kuras vārdu es neatceros), kas saucas Give it away - ja kādam tas patīk, vienkārši atdod to. Un dziesma radās pēc tam!

Mad world.

[10:30:11 AM] Guna says: bet fōoorši bija izgulēties. un es nosapņoju, ka es tev no rīta aizsūtīju sms un tu man atpakaļ :D bet nekā tāda patiesībā nebija [10:30:33 AM] Ieva says: NOPIENTI??????????????? [10:30:34 AM] Ieva says: AK JEL [10:30:43 AM] Ieva says: ES TO PASHU NOSAPNJOJU!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!! [10:30:50 AM] Guna says: NOPIETNI????????? [10:30:53 AM] Ieva says: JAAAAAAAAAAAAA [10:30:54 AM] Guna says: LOOOOOLLLLL :D [10:30:56 AM] Ieva says: PAG JAPASTAS SMS [10:31:00 AM] Ieva says: MOS TOK SUTIJAMIES [10:31:00 AM] Ieva says: :D [10:31:03 AM] Guna says: es jau apskatījos :D [10:31:04 AM] Guna says: nē :D

"Es jau neesmu nekāds blogeris!"

Piezīme sev: ikreiz, kad kāds cilvēks stāsta par kādu ūberpārtiju, kurš ir apmeklēts sestdienas vakarā, kamēr tu esi sēdējusi pie datora, izmisīgi spaidot draugiem.lv visas pogas, un tev virsū mācas tā sajūta, ka tu esi vienkārši "nūģe bez reālas dzīves", mēģini atcerēties to, ko pie sevis nodomā gandrīz pēc katra pasākumiņa, ko tomēr saņemies apmeklēt, tas ir, "tas nav priekš manis, man nepatīk nekur iet, man vienmēr nāk miegs un es gribu mājās", un atgādini sev, ka tev taču patiesībā sasodīti patīk dzīve mājās un ka tu varētu uzstādīt Ginesa rekordu par neiziešanu no mājām gadiem ilgi. Nē, nu, vakardiena jau bija tīri forša, bet man tomēr patīk iet gulēt agri un no rīta pamosties savā gultā zem segas, nevis uz grīdas un guļammaisā!

"Mana pirmā reize bija ar vibratoru!" hahahahahhahaha

Šodienas labākais vārda un uzvārda salikums ir Perdobojs Skoropļūtovs!

What's the frequency, Kenneth?

Bļāāā, rudens tiešām ir mans mīļākais gadalaiks:

• pirms diviem gadiem septembrī noķēru superīgu deguna dobuma iekaisumu;
• pagājušajā rudenī man bija laringīts;
• un šobrīd (pēc pašas noteiktas diagnozes pašlaik) man laikam ir urīnpūšļa iekaisums.

Man veicas!

Green grass of tunnel.

Varbūt izklausās baigi snobiski vai kā, bet man gribētos kādreiz uz koncertu aiziet tā pa šiko. Nu, sēdēt pie galdiņa, dzert tējiņu un klausīties, jo visa tā grūstīšanās un dīdīšanās man jau ir apnikusi. Okei, Muse gigā šādi darām es sevi nevarētu iedomāties, bet, ja atrastos biedri, kas ir ar mieru patērēties, es labprāt atļautos šādu vaļību Mum koncertā. Pirmkārt, jo tas tomēr ir tāds kārtīgs baudāmais koncerts (tāpat kā Sigur Ros), otrkārt, jo Sapņu Fabrikas tualetes un tās trepītes telpas stūrī nav pateicīgas sēdēšanai + apsargiem ir milzīgi iebildumi pret to, ka cilvēks ar muguras sāpēm arī tur apguļas. Been there, done that. Tas būtu tā forši, turklāt es to varētu uzskatīt kā nedaudz novēlotu dāvanu sev astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.

We may be a small country but...

Ja Sigur Ros uzstāšanos varēja nosaukt par šī gada mīļkoncertu, tad R.E.M. es atļaušos nosaukt par pozitīvāko koncertu 2008. gadā. Prieciņš! Un tas nekas, ka es nezināju nevienu dziesmu no Accelerate.

Nooooooo.

A: "Kāpēc pret šokolādi vēl nav izdomātas kodēšanas iespējas?" B: "Tāpēc ka šokolāde ir ienaidnieks, un ienaidnieki ir jāiznīcina - visnežēlīgākais iznīcināšanas veids ir APĒST DZĪVU!!!" /by Shersheri

Taken by surprise.

Jāsaka laikam paldies Coldrex HotRem un Haise Citrone, kas nu jau gandrīz divas nedēļas ir veiksmīgi palīdzējuši man apspiest drudzi, kurš atgriežas vakaros un no rītiem. Nav man laika slimot, tiešām gribas mācīties (how odd), kas gan, protams, pusmiega stāvoklī nav pārāk iespējams. Ceru, ka līdz nākamajai nedēļai es maģiskā veidā izveseļošos, lai beidzot normāli iesāktu skolas gadu, kas ir mans pēdējais. Un šodien pat es uztaisīšu blanku ar tekstu "attaisnoju manas meitas kavējumus 200_. gada ___. _________. Paraksts________" un sakopēšu vairumā, lai mammai&tētim nebūtu jānopūlas rakstot.

Second hand lovers.

Matemātikas skolotāja: "Tādiem skolēniem kā Guna un Brigita, kas māk rēķināt galvā, šī palīgvienādība noderēs, lai ietaupītu laiku!" Guna: "Varbūt šī vienādība noderēs tieši pārējiem, jo man laika pietiek!"

It's a secret but I'm a millionaire.

Es saprotu, ka draudziņiem el vē horoskopiem ir jāpopularizē šis portāls, bet man nudien ir vēlme uzzināt, kā astrologs var saprast to, ka rītdien būs laba diena profila maiņai draugos. To, ko tas dos, gan neviens nepasaka!

Have a nice life!

Man šobrīd galvā ir tāda putra, ka es pat neatšķiru, kurās valodās ar mani runā, es vispār nedzirdu, kad man kaut ko prasa, vien sēžu un skatos vienā punktā. Man vajag mieru un miegu - DAUDZ. Bet viss ir beidzies, vienīgās bailes ir par to, ka rīt skolā runāšu latviski visādas muļķības, jo liksies, ka neviens taču nesaprot šo valodu!

Summercat.

Oh, come on, kur cilvēkiem ir takta izjūta??? Es visu nedēļu neesmu bijusi skolā, bet tikko saņēmu draudziņos vēstuli ar jautājumu, vai man ir izpildīts kaut kāds tur mājasdarbs!

I'm gonna be your gay today.

Es laikam sāku apbrīnot cilvēkus ar aktīvu sociālo dzīvi. Es, piemēram, tā nespēju. Šonedēļ es visu laiku esmu neizgulējusies, man nav laika no rītiem izlasīt avīzes, jaunākie žurnāli stāv salikti čupā un nav aiztikti, seriālus arī es tikpat kā neesmu redzējusi, blogus lasīt nav laika, pabūt vienai arī ne. Man tā visa pietrūkst. Ļoti. Nekas, sākot ar otrdienu, es atgriezīšos savā vecajā dzīvesveidā - mājas, mājas, mājas!

That's not a problem, but...

Jēēl, man pilnīgi ir prieks, ka šodien mums nav nekāda get-together'a ar projektniekiem, jo tas nozīmē, ka varēs izgulēties, nebūs jādzer un man ir laiks noskatīties jaunākos seriālus, kuru sezonas iesākumus es esmu nokavējusi. Vēl tikai 3 dienas, un man sāksies skola. Projekts gan jau ir piegriezies, bet mācīties ar negribas. Ehhh, life is life.

And everything just stops.

1. septembris laikam tiešām ir maģiska diena: no rīta pamodos un sapratu, ka ir auksti (kā parasti notiek skolas laikā, bet visu vasaru tā nebija bijis), modinātājs mani izbiedēja, vakarā nevarēju aizmigt un šorīt neesmu izgulējusies! Wohoou! Lai dzīvo skola!

Oh Daria!

Man ir radusies jauna teorija (ko, protams, visi citi jau ir izdomājuši pirms miljons gadiem), kāpēc es nekur negribu iet, mani nekas neinteresē un vispār. Pie mums vienmēr ir valdījusi visatļautība, tieši tāpēc par gandrīz visu man ir intereses trūkums, jo kas gan tīņa gados var būt svarīgāk kā darīt to, ko vecāki aizliedz? Man prieks, ka tas attiecas tikai uz došanos kaut kur (neattiecas uz ceļojumiem, lai gan tajos mana mīļākā nodarbe ir sēdēšana viesnīcā pie televizora un žurnāli), nevis uz alus mīlestību, iknedēļas cigareti (par ko mamma aizliegusi teikt tētim) un, šķiet, astoņpadsmitā gadsimta smalko sieviešu iecienīto prieku - šņaucamo tabaku. Vispār baigā dilemma - audzināt bērnus demokrātiski, lai galu galā no viņiem sanāk kaut kādas sēnes (lasīt: Guna), vai arī strikti ierobežot, kas rezultējas dedzīgos pasākumu apmeklējumos atļaujas gadījumā.

a tur būs smukas meitenes?

Baigi kooperatīvi, es rakstu Guna blogā yoyoyo! Tātad 31. augusts- the last day of summer. The cure. 1) Jelgavā ir kāds taksists, kurš runā angliski? Ļoti vajag, bet nav ne jausmas. 2) Kas nepieciešam laivu braucienam? Mums ir miskastes maisi, tuļiks, plēves mētelīši un noīrētas laivas. 3) Ja ir jāorientējas pa Jelgavu, ko te var redzēt? 4) How sick is that, ka mums 1ais septembris jāpavada braukājot turp-atpakaļ uz/no lidostas, nevis jāpievienojas 100 un 1 mazpilsētas tīnim, kas šo dienu pavada trekterējot grādīgas dziras un bīstoties no vīrišķīga paskata sieviešu dzimtes policijas inspektorēm Rainīša superpasākumā "Iesāc gadu savādāk!" Kas gan var būt savādāk, ja tikai viens uzņēmums atsaucās uz SD aicinājumu netirgot zinību dienā alko? 5) Vispār šodiena sucks, jo no baltās nakts mēs aizbēgām tai vēl nesākoties. Rīgā ir tikai īmo un skeiteri, un Gunai sāp vēders. Oh Daria. 6) Tomēr ir pīpe, ir "māršmalovi" un Sigur Ros fonā, kuri pieklusina noti. 7) Piezīme sev- NEKAD neēst pelmeņos! 8) Manu klasesbiedru Tomu mēs satikām reizes daudzas, un, viss, kas viņam rūp, ir meitenes. Staigāja ar četrām, bet mājup brauca jau ar mums reizē. Tas bija agri. 9) Jelgavā var nopirkt tikai viena veida "maršmalovus" 10) Nedēļas mīļākā grāmata- Džeka Kerouka "on the road". Lasu oriģinālvalodā, bet, kā tas rakstās, nav ne jausmas. Es ceru, ka nav baigi nomācoši, un es neesmu izpurgājusi Gunčika blogu, bet šim vakaram ir baigās miera miglas pāri. Un uz rītdienu skatāmies kā cerību tālē. 8. sept. ir tuvāk kā varētu domāt! Ar cieņu, Laura. p.s. Meklējam sabiedrību, lai novembra sākumā brauktu uz Amsterdamu!! Lēēēētāāās biļetes tagad!

I don't like kids. I didn't like kids even when I was a kid.

Mana lielā vēlēšanās šobrīd ir, lai kāds man piezvanītu un pateiktu, ka man svētdien ir jāceļo uz ārzemēm uz kādu nedēļu:tādā veidā es iegūtu laiku, lai izlasītu grāmatu vēsturē, varbūt iepildītu kultūrvēstures mājasdarbu, bet - pats galvenais - izvairītos no projekta, kura ietvaros ir jālaivo (3 dienas bez komforta!!!) un jādara visādas citādas muļķības, ko mēs pašas sagudrojām. Lai gan visi ierodas tikai pirmdien, es jau šobrīd gaidu 8. septembri, kad mēs viņus pavadīsim uz lidostu. Šobrīd man noderētu viens liels, liels mojito!

Go get 'em!

Ģimenes saruna, braucot mašīnā. Asnis: "Tas Subaru jau pa priekšu aizbrauca?" Tētis: "Jā, Alfa (veikals) ir vēl uz priekšu kādu gabaliņu." Mamma: "Bet vakar vakarā bija labs laiks!" Guna: klusē un noklausās VISU.

Milk'n'juice.

Šobrīd nevaru iedomāties neko, kas spētu garastāvokli sabojāt vairāk par iepirkšanos. Es nesaprotu, kā cilvēki var pavadīt tur savas sestdienas un svētdienas - tas ir garlaicīgi, tur nav ko darīt, tas nogurdina gan fiziski, gan garīgi! Fuj! Bet sucks tas, ka šobrīd lupatas ir nevis mana iegriba izrādīties vai nu ko tur, bet gan nepieciešamība, jo viss ir savalkāts un novalkāts - es bišči izskatos pēc bomža. Nekas, drīz laikam varēšu tīties palagos, jo uz veikaliem braukt es vairs negribu! Bet tētiņš man nopirka ūdenspīpi jaunu, un tā pat nebija mana ideja.

How come even in my fantasies everyone's a jerk?

Vot, maitas tādi! Es te pa vasaru normāli izlaidos un neko nedarīju, bet nesen sapratu, ka nāk taču rudens un septembrī vajadzētu atsākt iet uz sporta klubu. Neko ļaunu nedomādama, iegāju Atlētikas mājaslapā un ieraudzīju, ka cenas abonementiem, protams, ir paceltas (jau trešo reizi šajā gadā). Apskatījos arī nodarbību grafiku, kurā nekas nav mainījies - nekā tur īpaša nav. Uzbūvējuši SPA viņi arī nav (kā to ir izdarījis Fitland, kurš gan man ir pilnīgi un galīgi ne pa ceļam), neko inčīgu ieviesuši arī ne. Bet nu laikam man īsti nav izvēles, jo dusmas sevī turēt nav labi un, sākoties skolai, to man noteikti būs daudz.

7 iemesli, kāpēc es gaidu septembri.

1. Greek (sākās gan jau vakar);
2. Samantha Who;
3. Gossip Girl;
4. One Tree Hill;
5. How I met your mother;
6. Lipstick Jungle;
7. es noteikti kaut ko esmu piemirsusi.

(Punkti nav sakārtoti pēc prioritātēm.)

Agaetis byrjun.

Laura man šodien lika noskatīties multeni "Daria", jo viņai likās, ka meitene "galvenajā lomā" ir līdzīga man. Pat mana šobrīdējā īmo pačka ir tuvu viņas matiem. Vispār nenormāli forši skatīties kaut ko datorā, kad ir tāda sajūta, ka es skatos spogulī. Nevis vizuālo līdzību dēļ (svārkus es nevalkāju un milzīgu briļļu, kā arī kerzu man nav,), bet gan rakstura un izdarību dēļ. Šķiet, multenes ievadiņš diezgan perfekti attēlo mani, haha. Bļāāviens, how cool is that, ka es varu teikt, ka par mani ir uzzīmēta animācijas filma, kurai ir piecas sezonas! Un tas nekas, ka tā radās 1997.g. - tas nozīmē, ka kāds jau zināja, ka es izaugšu tāda!

Hoppipolla.

Nenormāli kaitina, ka cilvēki nerēķinās ar citiem indivīdiem. Piemēram, neatnāk uz tikšanos un pat nepabrīdina par to - tikai tad, kad viņam pašam piezvana, tiek paziņots, ka šis/šī, lūk, nespēs ierasties. Un tāda cilvēka dēļ es šodien cēlos 9:30, lai ietu uz skolu (nav taču vēl septembris), un rīt es celšos 8:00, lai mēģinātu satikt šo cilvēku vēlreiz. Tas jau nekas, ka šis viss izjauc manus rītdienas plānus. Bet nu labi - galvenais ir "ņemt to visu vieglāk", jo stresa šo divu tuvāko nedēļu laikā man pietiks atliku likām.

Iedzen mani transā!

Kaut ko skatījos un meklējos, un atradu netīšām V nejēdzību vietiņu, izlasīju sapni par dzē dē, kas tapis pāris dienas pēc manas piecpadsmitās dzimšanas dienas (gandrīz trīs gadi..), kas likumsakarīgi mani aizveda uz pogas.lv profilu manējo (būtu aizvedis arī uz cf'u, bet tāda jau vairs nav). Paskatījos supervecās bildes, bet pati sāls bija bilžu komentāri, rakstīti gandrīz 15 gadu vecumā. Sākumā es ķiķināju un smējos, bet pēc tam jau sāku sarkt un bālēt, jo nedomāju, ka es esmu bijusi tik, tik lame! Tik nenormāla kāršanās kaklā, ka man pilnīgi kļuva kauns - kamōn, iznāk, ka tad es biju samīlējusies līdz ausīm, ko es nemaz tā neatceros! Tas pat nebija flirts, bet kaut kāds: "Ņem mani, ŅEM MANI!!!" bet man taču bija 14 gadu! Pats jancīgākais, ka tas viss arī darbojās (kurš te kaut ko teica par vīriešiem-medniekiem)! Nu labi, es nedaudz pārspīlēju, jo tas laikam bija apbusēji, bet vienalga. Jāsaka, ka vienā ziņā es laikam neesmu mainījusies - jau tad es izteicu nievājošas piezīmes par sevi, tikai, iespējams, tad tas bija kāds no maniem ieročiem, hahaha. Old times, old times..

The world spins madly on.

Pēc katra koncerta es pie sevis nodomāju, ka vairs man tos apmeklēt nevajadzētu, jo man jau īstenībā nemaz nepatīk koncerti. Man VIENMĒR koncertos sāp mugura, pasākuma dienā es brīžiem gribu, brīžiem negribu doties, bet, kad nonāku tur, nekādas pirmās rindas man nav vajadzīgas, es varu visu koncerta laiku nosēdēt tualetē uz grīdas (gadījums iz dzīves) vai arī telšu pilsētiņā, kur arī nekas nav dzirdams. Turklāt tā mūzika man tajā brīdī neraisa nekādu sajūsmu, es vienmēr nožēloju, ka esmu bijusi skopa un nopirkusi stāvvietu, man vienmēr gribas alu un nāk miegs. Bet nepaiet ne viena diena, kā es jau domāju, ko es apmeklēšu nākamo. Šķiet, tas man ir iedzimies no tēta. Viņš pēc ārzemju braucieniem vienmēr mums saka, lai nākamreiz neņemam viņu līdzi, bet pēc pāris nedēļām jau ir gatavs braukt da jebkur. Bet Sigur Ros bija skaisti - patiešām.

Playground love.

Man vienmēr liekas tik tizli, kad redzu, ka latviešu žurnālos parādās jau novecojusi informācija. Piemēram, jaunajā JOY numurā ir intervjū ar Dženiferu Anistoni, kur viņa runā par savu laimīgo dzīvi ar boifrendu Džonu Maieru (?), bet Perezs Hiltons jau pirms ~2 nedēļām noziņoja, ka šie abi ir izšķīrušies. Varbūt nevajag ņemt mēnešus vecas intervijas no ārzemju žurnāliem un vairāk koncentrēties uz ko citu, nevis to, kurš kuru drāž, jo, ziniet, man ne sevišķi interesē tas, ka viņas (nu jau arī bijušais) boifrends ir daudz labāks gultā nekā bijušais - Breds Pits. Es tāpat no nedabūšu pārbaudīt.

Like Jack & Sally.

Kas var būt nejēdzīgāk kā iziet no mājas ārā tīrās drēbēs, iztaisnotiem, skaistiem matiem un sausām kurpēm, bet pa ceļam pakrist dubļos (lielos), tikt lietus samērcētai un mašīnu apšļakstītai, jo pa peļķēm taču vajag dot ar 80 atļauto 50 cietā, un ierasties centrā ar izpūrušiem matiem, slapju jaku, dubļainām rokām, biksēm & apaviem un pavadīt 2 (!) stundas skolā 20. augustā! Bet man pietrūka pastaigu, tāpēc pat šis disaster's nespēja sabojāt manu dienu.

Pasaka par vērdiņu.

Vakar vakarā draudziņos saņēmu šādu vēstuli: "Brīdinu, no š.g 1.septembra Hansene iekasēs naudu arī par skaidras naudas izņemšanu no bankomāta, ja no hansabankas automāta, tad 0,1% no summas vai min 0,50 Ls par vienu izņemšanu, ja iznem naudu SEB vai citos automātos, tad 0,90Ls par vienu operāciju! Nu suņi riktīgi, laikam baigie zaudējumi, ka par katru piecīšanu būs tagad 0,50 Ls jāmaksā! " Sākumā nodomāju, kas tas par sviestu, gan jau ka kādam nav bijis ko darīt, jo tā taču nevar būt! Bet šorīt nočekoju HB mājaslapu un izrādās, jā, tā ir patiesība! Laikam būs jāraksta vēstule skolas vadībai, lai ēdnīcā ievieš iespēju norēķināties ar karti!

Time of my life.

Lai arī inflācijas procents mūsu valstī grozās ap 17 (?), es kaut kā īsti nekad to cenu kāpumu nebiju izjutusi, i mean, man nevajadzēja atteikties no piena un aizstāt to ar piena pulveri vai arī neēst karbonādes vai ko citu, jo tas ir kļuvis par dārgu. Bet pēdējās nedēļas inflācija mani vienkārši beidz nost! Iemesls ir mūsu ūberapmaiņas projekts, kurš tika iesniegts pirmajā februārī, līdz ar to visur bija ierēķinātas februāra cenas ar ļoti mazu rezervi, jo mēs taču nevarējām paredzēt, ka autobusa biļešu cenu pacels divreiz pusgada laikā, ka dienesta viesnīcas cenas pieaugs divas reizes, ka vilciena biļešu cenas pieaugs par 20% un ka aviobiļetes pēkšņi nebūs tik lētas, cik plānots. Tas viss ir diezgan sasodīti, jo naudas ir tik, cik tās ir, un vairāk mēs varam dabūt, izvelkot čaukstošās banknotes no savām kabatām. Tomēr man ir prieciņš, ka atrodas arī pretīmnākoši cilvēki, kuri ļauj mums "uzdzīvot" par vecajām cenām.

2 in 1.

Man vajadzētu (tas ir, visai mūsu ģimenei patiesībā) apmeklēt kaut kādus dusmu savaldīšanas kursus. Man gan liekas, ka es no visiem 4 mūsu ģimenes locekļiem esmu vismierīgākā un mazāk uzvilktākā, vismazāk kliedzu un mazāk rīkoju histērijas, bet par skādi nenāktu. Piemēram, šodien es sāku bļaut un ārdīties, jo mamma manis taisītajā aukstajā zupā bija pielikusi kaut kādas pretīgas dilles, kuras garšoja 5x drausmīgāk neka svaigas dilles. Es skatījos Robinsonus, ēdu zupu, sajutu to drausmīgo garšu un atspļāvu visu atpakaļ zupas šķīvi, aizskrēju uz virtuvi un izlamāju māmiņu no sirds. Vispār šodien es esmu viegli aizkaitināma (PMS?) - no rīta manā istabā mistiskā veidā ielidoja muša, kas lidinājās gar mani vienā laidā. Es šamo dzinu prom, bet muša neatstājās. Nodomāju, ka varbūt es nenormāli smirdu (jo dušā es biju vakar no rīta), tāpēc tā muša lido gar mani, jo tā bija sūdu muša, tāpēc es aizgāju nomazgāties. Pēc tam atgriezos savā istabā, ievēlos gultā, un muša atkal pielidoja un sāka knibināties gar manām kājām! Tajā brīdī es biju gatava ņemt rokās kādu priekšmetu (piemēram, datoru) un sviest to no visa spēka zemē vai pret sienu, jo mani bija piepildījušas nenormālas dusmas, muskuļi paši iespringa un man gribējās bļaut un lamāties. Lauras tante, protams, ieteiktu "savelt visas savas dusmas lielā, lielā kamolā un mest prom". Ha.

Power out.

Tātad:

1. Norwegian Recycling (ko man ieteica māsa) ir interesantākais, ko man pēdējā laikā nācies dzirdēt - vajag, vajag paklausīties, reku, šito un šito ar;
2. SWH zēniņi pievērsušies foršām reklāmām - Mārītis jau sen ierunā "Maxima. Par visu padomāts", bet šodien es dzirdēju Toma Grēviņa balsi jaunajā Harpic tualetes poda tīrītāja reklāmā;
3. ja kas, tualetes podu ar ūdens nolaižamo kasti izgudroja džeks, kam uzvārdā Crapper - vismaz skaidrs, no kurienes angļu valodā saka "I crapped my pants";
4. vēl es skatījos šodien Vecpuisi, un man patika, ka vārdus "since then, i've been going nuts" latviski tulkoja kā "kopš tā laika es visu laiku esmu nosvīdis";
5. vispār jau man būtu jālasa grāmata par Zigfrīdu Meierovicu, jo, kā izrādās, vēsture (un arī kultūras vēsture) ir paši svarīgākie priekšmeti mūsu skolā (lai gan es mācos fizķīmbio klasē), jo tie ir vienīgie, kuros mums ir mājasdarbi vasarā, tomēr mani šī grāmata kaut kā ne pārāk saista, tāpēc es lasu "Savādo atgadījumu ar suni naktī", jo tā ir vareninteresanta un es no tās uzzināju, ka 1 nav pirmskaitlis, bet 2 - ir, lai gan man visu laiku šķita otrādi;
6. līdz Baltajai naktij vairs nav daudz dienu (un es ceru, ka tā būs tikpat forša cik pagājušā), bet līdz Sigur Ros'am - vēl mazāk -, tas nekas, ka es gandrīz nezinu, kas ir Sigur Ros, bet es ceru, ka man patiks. Yo.

Beverly Hills - that's where I wanna be.

Nedaudz tizla sajūta ir tad, ja tu, cilvēks, izdomā kaut ko, ko tu varētu izgudrot, bet beigās izrādās, ka kaut kas tāds jau ir izgudrots! Piemēram, es pirms kāda laika (sakarā ar apsēstību ar skaistiem matiem) biju izdomājusi, ka man vajadzētu izgudrot tādu ierīcīti, kura, laižot to cauri matu šķipsnām, apgriež sašķēlušos matu galus. Bet vai kāds man to dos - ha -, šodien, skatoties visu ko interesantu iekš eBay, es, protams, atradu 'split ends trimmer', kas arī ir jālaiž cauri matu šķipsnām (respektīvi, darbojas pēc "mana" principa). Vai nav cūcība?! Vienīgais prieks man šobrīd ir tas, ka es esmu izēdusi litru saldētu zemeņu (ņamma) un man ap galvu aptīts ir silts dvielis. Punkts.

When I grow up.

Kad man būs bērni (ja man tādi būs) un ja vismaz viens (ja ne vienīgais) no tiem būs meitene, tad es zinu, kas būs viņas mīļākās rotaļlietas. BĀRBIJAS. Ja arī viņai bārbijas nepatiks, es vienalga pirkšu bārbijlelles, kenus, mājas, zirgus, lupatas, automašīnas un visu pārējo. Tas laikam ir mans bērnības nepiepildītais sapnis, tāpēc joprojām (lai gan man drīz būs 18, nevis 11 gadu), ieraugot veikalā bārbiju, es automātiski pie sevis nodomāju "how cute" un ar grūtu sirdi griežos prom no konkrētā plaukta. Vispār man liekas, ka es ar bārbijām spēlējos līdz kādam 14 gadu vecumam. It kā jau tas bija tādēļ, lai izklaidētu draudzenes mazo māsu&brāli, bet es taču zinu, cik ļoti slepenībā es izbaudīju bārbijas idillisko dzīvi, kuru noteicu es pati!

Congratufuckinglations!

Man ir ienākušās divas jaunas diskusijas no Cosmopolitan mājaslapas! Iespējams, nav baigi smieklīgas vai kā, bet foršas enīvej :D Izlasīt tās var šeit un šeit! Izrādās, ir vēl arī trešā tēma!Latvija tiešām ir labākā valsts pasaulē!

Until the sky falls down over me.

Džīzas Kraist, kā lai cilvēks saglabā optimismu, dzīvesprieku un visu pārējo, ja visās malās tagad tiek bāzti Babas Vangas pareģojumi par kariem, kiborgiem un mākslīgajām Saulēm? Tā vien liekas, ka te izeja ir mass suicide, tad būs miers un bērziņš, citādi visi kļūs tik pārņemti ar domu par 3. Pasaules karu, ka to izraisīs pienākuma pēc, jo, redz, kaut kāda Vanga to ir pareģojusi! Un vispār man liekas, ka tie pareģi neko labu pareģot nespēj (stila kļūda, I know) - es daudz labprātāk lasītu par to, kurā gadā Parisa Hiltone ieliks krūšu implantus vai kad beigs uzņemt Hameleonu rotaļas!

This so goes into my blog!

Nesaprotu, kāpēc es sešpadsmit gadus izvairījos no aukstās zupas, domādama, ka tā nav ieēdama. Paldies tiem labajiem cilvēkiem, kas mani pagājušajā vasarā piespieda to pagaršot. Un šorīt man bija īsts aukstās zupas craving's - tāpēc pašlaik manā kuņģī skalojas daudz, daudz zupas. Un es pateikšu, kas vēl ir pa stilīgo - spēlēt (vai skatīties, kā citi spēlē) Katanas ieceļotājus četros no rīta, fonā skanot Dziesmu svētku gala koncertam, un, izdzirdot Latvijas himnu, piecelties kājās un nostāvēt visu himnas laiku, virinot muti līdzi. JĀ, šādiem pasākumiem!

Snowed under.

Gandrīz ikreiz, kad uzslēdzu torrentus vai arī skatos kādus seriālus online, lapas malās tiek uzmesti sludinājumi, kā "find your partner in Jelgava", "have sex in Jelgava tonight" vai tamlīdzīgi (kā viņi zina, kur es dzīvoju, hahahahahh), no kuriem parasti raugās latīņamerikāņu tipa sievietes (jo Jelgavā taču tādu ir tonnām) ar ļoti "latviskiem" vārdiem. Pats superīgākais, ko esmu redzējusi, ir "find hot women to fuck in Valgundes klosteris" - es saprotu, ka viduslaikos sinonīms vārdam klosteris bija bordelis...

Gsus.

Es zinu, ka mūsu ledusskapī ir normāli atrast trīs mēnešus vecu jogurta trauciņu, sapelējušu siera gabalu vai sarūgušu pienu, bet šodien zāļu atvilktnē es atradu aspirīnu, kuram derīguma termiņš beidzās pirms 12 gadiem - 1996. gada septembrī. Tas bija gads un mēnesis, kad nošāva Tupaku un Ziemeļamerikā izlaida Nintendo 64, kad man vēl nebija seši gadi un, visticamāk, manu smaidu rotāja tukšums priekšzobu vietā.

Uz saules katorgu!

Laura sasniedza interneta robežu, kad sāka sūtīt man linkus ar korgiju mazuļu video, es - kad iekš youtube meklēju, kā uztaisīt matu maskas no ēdamām lietām. Žēl tikai, ka man uz ekrāna tajā brīdī neparādījās uzraksts - tu esi sasniedzis/sasniegusi interneta robežu, tev te vairs nav ko meklēt.

When times get tough.

Man patīk, ka mēs - es, mamma un māsa - dažreiz visas salienam mammas&tēta gultā un kaut ko runājamies, ākstāmies un tā. Sajūtas kā bērnībā - tāda maza saliņa, kur piepildīt bērnu dienu teicienu "es visu pateikšu mammai", tas ir, pasūdzēties un pačīkstēt. Un man ir forša mamma, tāpat kā tētis, kurš šodien, kad kaut ko stāstīju par citiem "bērniem", ar tādu komplimentu lūdzošu izteiksmi noteica: "Tad jau mēs laikam neesam tie paši sliktākie vecāki.."

Midnight talker.

Par spīti tam, ka šonakt es nogulēju 11 stundas, es visu laiku žāvājos un jūtu miega klātbūtni. Nevar taču būt, ka divu dienu čivināšana angļu valodā mani tā nogurdināja. Iedomājoties par to, ka pēc mēneša man būs jāceļas septiņos no rīta, lai pusdeviņos būtu skolā, es noskurinos. Bet Vācijā stundas reizēm sākas 7:30, tā kā laikam jābūt pateicīgai par to pašu.

Hit the floor.

Lai arī kā man patiktu mans labākais draugs internets, sēdēt trijatā pie kokosriekstu ūdenspīpes, triekt alkoholiskus un bezalkoholiskus mojito, trijos naktī skaļi mašīnā klausīties mūziciņu un bāzt ārā galvu pa logu ir visnotaļ forši. Bet no rīta pamosties savās mājās ir vēl foršāk. FYI - Jelgavas Hesītis nestrādā visu diennakti, mēs pārbaudījām. Depeche mode!

I don't mind.

Man šobrīd ir prieks par to, ka man vēl pāris mēneši līdz pilngadībai, jo tad man neviens nevar pārmest to, ka es neeju balsot, bet es savukārt visiem varu stāstīt, ka gadījumā, ja man būtu tiesības balsot, uz sava biļetena es uzrakstītu "jūs visi esat idioti" vai kādu citu tikpat spārnotu frāzi un neatzīmētu nevienu no piedāvātajām atbildēm.

Un ir vienalga - tumšs vai gaišs.

Jāņa Rozes grāmatnīcā var nopirkt dienasgrāmatas ar zīmētiem īmo uz vāka! Es nepirkšu.

Uz kraujas rudzu laukā.

Man īstenībā ļoti piedur mana (labi, arī Aigaram ir nopelns) jaunā teorija par to, ka "cilvēks parastais" tagad ir alternatīvais patiesībā, jo "cilvēki party animal'i"ir saradušies daudzdaudz. Nav jau labi tā iedalīt cilvēkus kaut kādās šķirās, bet tas mierina mani, ka mājās tupēšana taču mūsdienās ir kaut kas neparasts, jū nou!? Un vēl man ir prieks, ka maniem vecākiem nekādas atkarības nelīp klāt, jo, iespējams, ka šie gēni ir arī manī.

Everybody's changing.

Šķiet, vasarā uz astoto klasi es izlasīju kādas 11 grāmatas. Un tas bija laiks, kad man vēl gribējās un patika blandīties pa šaubīgām sētām, sēdēt pie paģīšiem, pa kluso uzpīpēt, turot cigareti kociņā, un dzert no divlitru pudelēm. Tagad, gadus četrus vēlāk, 2/3 no vasaras jau ir pagājušas, bet es joprojām neesmu izlasījusi nevienu grāmatu , izņemot iesākusi Pride&Prejudice. Tikko gan sapratu, ka tā nav taisnība, jo es izlasīju Gossip Girl e-book'u. Nu labi, vienu grāmatu. Un es pat nekur neeju un neko nedaru, alu dzeru no kausa savas mājas virtuvē un gandrīz nekontaktējos ar cilvēkiem ārpus ģimenes loka. Kas notiek?

You know, you know? No, I don't!

Jā, lasu es Cosmo diskusijas. Pārsvarā tur ir jautājumi a la "man bija sekss bez prezervatīva, vai es esmu stāvoklī" un "mans draugs sarakstās ar visādām meitenēm, ko man darīt", ja paveicas, ir arī praktiski un normāli jautājumi, bet dažreiz paspīd arī tādas pērles kā šī un šī! Iespējams, šie ir normāli jautājumi, kurus uzdot forumos, tikai mana domāšana ir nedaudz jancīga...

You drink coffee, I take tea my dear.

Šogad Engurē mums bija mājiņa ar kamīnu, vakaros mēs peldējāmies ūdenī, kas bija silts kā piens, gandrīz katru dienu mums bija ciemiņi, mēs neēdām saldumus gandrīz, es apdegu bišči, mašīnai pārdūrās riepa, es nopirku riktīgu pimp halātu, Laurai iedeva jostu un kurpes par velti, beigās man iekoda lapsene, un uz mūsu ielas ir noparkojies BMW ar numura zīmi WTF. Bija labi!

I have built a treehouse!

Jess, jess, jesss - vasaras gaidītākā nedēļa tūlīt būs klāt. Nedēļa jūras, smilšu, saules, meža, miera, melleņu, sēņu (ja paveicas), spēļu un visa kā cita! Laikam jāsāk beidzot vākt kopā mantas, ko ņemt līdzi. Un nedēļa bez datora :D Because we love Engure! Šis varētu būt kāds 14. gads.

Where's the boat?

Esmu atpakaļ no šīs vasaras pozitīvākā festivāla (man arī vienīgā festivāla), un, jāsaka, bija visnotaļ interesanti.

1. Braucu es, lai dzirdētu dzīvajā Travis, bet tieši to laiku pavadīju telšu pilsētiņā (kur es nemaz nedrīkstēju atrasties, jo man nebija aproces), malkojot sarkanvīnu - bet kaut kā nepavisam nepārdzīvoju par šo faktu;
2. nedaudz pārsteidza tas, ka alus teltis bija uz katra stūra;
3. no grupām dzirdēju Astro'n'out, I'm from Barcelona un Manic Street Preachers - tas nekas, ka no pēdējo 2 grupu repertuāra es zināju pa vienai dziesmai;
4. jancīgi likās tas, ka, izņemot mūsu četrinieku, es redzēju tikai 1 pazīstamu cilvēku - nu labi, es jau nekur neeju, bet vienalga;
5. galīgi forša bija mūsu nakts saruna ar Egonu Reiteru, kurš gan bija manāmi iereibis, bet nu tā forši. Jautājām viņam par to, vai Uldītis (Rudaks) lasīšot kaut ko no Rokupācijas, uz ko viņš atbildēja, ka šauboties, jo redzējis viņu pulksten septiņos vakarā labā kondīcijā, un ka viņš visticamāk neko nevarēs palasīt (par to gan nesanāca pārliecināties);
6. Žigatu-Pigatu apgrābstīt gan man nesanāca :D;
7. vēl es gribēju pārkāpt savu lēmumu vairs nedurties pie Henija un tomēr to izdarīt, bet bija pārāk liela tumsa;
8. jā, dabūju arī šādu tādu free stuff: Zanussi pildspalvu, kaut kādu sērkociņkastīti, Zanussi krūzīti (jo atbildējām pareizi uz jautājumiem), Nokia atslēgu piekariņu (jo prasījām, vai nav kādas dodamas mantiņas), kaut kādu dabas aizsardzības biedrības atstarotāju;
9. bet laikam pati galvenā manta, ko es dabūju, ir I'm from Barcelona gumijas laiva, ar kuru grupas solists devās stage diving'ā. Man gan par šo ir baigais kauns, jo tā laiva jau īstenībā nebija domāta ņemšanai - tā vienkārši tur stāvēja, neviens viņu neņēma, tāpēc es izdomāju savākt (lai gan parasti es neko tādu nedaru) šo mantu (protams, es nezināju, ka viņu nedrīkst ņemt). Pēc tam man zvanīja māsa, kas teica, ka laiva tiek meklēta, lai es kaut kur šo atstājot. Tā kā biju jau paspējusi izpūst gaisu no šīs gumijas ierīcītes, vienkārši noliku to pļaviņā un gāju tālāk. Pēc minūtēm 50 gājām garām tai vietai vēlreiz, bet laiva tur stāvēja kā stāvējusi - tā nu es ņēmu padusē šo brīnumu un stiepu uz mašīnu. Tā kā nākamā nedēļa ir jūras nedēļa, šī būs ļoti noderīga manta;
10. bet, kopumā ņemot, festivāls tīri foršs, tikai es neesmu tādiem piemērota, jo man nepatīk masas, nepatīk bezkomforts, negaršo Cēsu alus, un mūziku es varu klausīties arī savā iPodā, klātienes efekts mani kaut kā īpaši neiejūsmina vairs.

Es priecājos, ka esmu mājās - varu atkal savas suņa dienas vadīt pie datora, lasīt žurnālus, laiskoties un nekur neiet! Bet pati galvenā šodienas ziņa, ko izlasīju avīzē - kāds jelgavnieks šogad lika eksāmenus astoņos priekšmetos un septiņos no tiem saņēma A līmeni. Ou mai gād!

Pure shores.

Mana 2,5 gadus vecākā māsa vēl pirms 10 minūtēm domāja, ka eksistē tāds vārds "vesals". :D Lai pierādītu savu taisnību, es pat uzgūglēju šo vārdu - nu, nav tāda! (: Tāpat kā nav pubertitātes, privalēģijas, abonamenta, grieztu, celolīta, kosmetaloga, bruņču, izstabas, kafeinīcas un citu jaunvārdu. Silvijai būtu trīs vārdi bilstami: "Kļūda! Kļūda! Kļūda!"

Dziesma ir spēks (?).

Nesanāca man šogad neredzēt pilnīgi neko no dziesmu svētkiem - uzaicināja mani uz noslēguma koncertu, un es, pusmiegā būdama, piekritu. Kas man patika?

1. Valda mīlīgā uzruna un strēlnieka mētelis (vismaz asociācijas bija tādas);
2. himna;
3. alus (lai arī cik nožēlojami tas ir).

Kas man nepatika? Koncerts. Laikam jau esmu ārkārtīgi nekulturāla, bet no koncerta es neguvu nekādas pozitīvas emocijas, nejutu trīsas kaulos, neizjutu patriotisma vilni un negribēju lēkt gaisā un skriet pie koristiem. Parasti teātrī mani var saraudināt viens divi, klausoties radio, man skudriņas skrien pāri mugurai, skatoties filmas, es jūtos tā, it kā pati tur atrastos, turklāt dziedāt man patīkpatīkpatīk! Bet šajā uzvedumā - nothing. Tikpat labi es varēju blenzt sienā. Turklāt vēl tā cilvēku burzma, kuri nezina, ka ir jāpārvietojas pa ietves labo pusi, kā arī visādu štruntiņu pārdotuves, kas man vispār šķita kaut kas briesmīgs, jo tieši to dēļ pārvietoties bija grūti. Protams, latvietis paliek latvietis un prot tikai kritizēt, bet būs jau arī sajūsminātie cilvēciņi, tā ka viss ir līdzsvarā.

Ūgu maize.

A linguistics professor was lecturing to her class one day. "In English," she said, "A double negative forms a positive. In some languages, though, such as Russian, a double negative is still a negative. However, there is no language wherein a double positive can form a negative." A voice from the back of the room piped up, "Yeah . . .right."

No connection.

Kad mācījos 3. pamatskolā, man bija tāds klasesbieds Arnis. Čigānu tautības, īpaši gudrs arī nebija, neviens īsti ar viņu draudzēties negribēja. Kopā nolauzām 4 gadus - no pirmās līdz ceturtajai klasei. Kad mācījos septītajā klasē, sēdēju ar klasesbiedreni Uzvaras parkā, un pienāca klāt mums kaut kādi čalīši, un viens no viņiem teica: "Čau, Guna!" Man bija šociņš, jo likās, ka šādu seju redzu pirmo reizi, turklāt nekad nevienu čigānu neesmu pazinusi. Taču pēc pāris sekundēm man pieleca, ka tas ir Arnis, mans bijušais klasesbiedrs. Kaut ko nedaudz parunājām, un tad viņš man jautāja: "Kurā klasē tu mācies?" Es atbildēju, ka septītajā taču, uz ko viņš: "A bet es - devītajā!" Nāāāāis, ne? Tā ka dzīvē visādi iznāk - arī tā, ka tevi nepaņem uzreiz otrajā klasē tikai tādēļ, ka nezini, kas ir nogrieznis (šķiet, mana vislielākā bērnības trauma)!

Volcano.

Ja agrāk, pirms gadiem četriem, man visa fotobūšana likās varenaizraujoša, fotogrāfi likās kā īsti ārtisti, tad pašlaik ir pienācis brīdis, kad mani nenormāli kaitina tie fotogrāfi, kas saradušies kā sēnes kopš digitālās ēras uzplaukšanas. Lai arī es gandrīz vairs nebildēju ar savu Zenit (pašlaik aparātā iesākta filmiņa atrodas jau kādu gadu), man ir mazs ziepītis, kas gan arī tiek izmantots reti - lai "nokniebtu" kādu kadru ekskursijās vai svinībās, joprojām manī ir kaut kāda pārliecība, ka digitālā fotogrāfija nav īsta fotogrāfija. Lai arī cik skaisti tā tiek uztaisīta, izmantojot fotošopu, tā, manuprāt, nav bilde, jo patiesībā jau neparāda cilvēka spējas darboties ar aparātu, spēt nobildēt tā, lai vienīgais kadrs arī būtu labs kadrs, nevis atlasīts no 300 iespējamajiem. Un kur nu vēl filmas manuālā attīstīšana un bilžu kopēšana - tāds process, tik aizraujošs, tādu rūpību prasošs. Atceros, kā mēs reiz 8 stundas pavadījām studijā, kopējot bildes, un tas bija vareni! Un tā gandarījuma sajūta, turot rokās bildi, kura no A-Z ir tavu roku darbs. Ja mana jau tā sīciņā iedvesma bildēt nebūtu pazudusi, es labprāt atkal to atsāktu darīt, bet laikam nevajag.

Skins.

Cik ļoti fucked up ir tas, ka 17 gadus vecai man piektdienas vakarā (un ne tikai) mīļākā kompānija ir vīrieši vecumā 60+? Apprecētu viņus visus labprāt!

Give a man a home.

1. "Paskaties, kāda man kleita - seksīga!" teica četrus gadus veca meitenīte savam vectēvam.
2. "Pats viņš pabeigt nevar, bet citus drāž," teica mans tētis, ar to nedomājot neko seksuālu.
3. "Nē, tagad vienu par Ļeņinu!" teica Jēkabonkulis, neļaudams man dzert par manu imaginary vīru.

Liekas, cilvēki gaida Jauno Gadu.

Tā nu šorīt sagadījās, ka vajadzēja nopirkt kartupeļus, tāpēc mēs ar māsu izdomājām, ka vajag aizbraukt uz tirgu. Jelgavas tirgus pārtikas daļā es nebiju bijusi kādus 3 gadus, tāpēc it kā no jauna atklāju Ameriku, ka dārzeņus taču vajadzētu pirkt tirgū, vismaz tie tur izskatās skaistāki! Protams, māsa mani pierunāja ieiet arī tajā apģērbu/citu mantiņu tirgus daļā, kurā vismaz gadus 4 es nebiju kāju spērusi: vislabākais bija tas, ka tur nekas nav mainījies! Stendi ir tieši tie paši, tajos tirgo tās pašas mantas (piemēram, vietā, kur pārdod kosmētiku, joprojām varēja iegādāties mistiska zīmola ļoti resnus acu zīmuļus ar gliteriem, un arī lāzerīšus varēja dabūt), un vispār, tur ieejot, es sajutos kā tāda 12 gadīga meitene no savas pagātnes. Mēs ar māsu tur staigājām un atcerējāmies, kā un ko esam pirkušas katrā no tirgus būdiņām (piemēram, es atcerējos, kā nopirku šausmīgu rokassomiņu, kura man tolaik likās varena, bet Asnis savukārt man parādīja, kur viņa pirka savu mēteli pirms nez cik gadiem), kādas mantiņas (ehh, tamagoči...tos gan es neredzēju tur) esam gribējušas un tā - bezmazvai deja vu . Vienīgais, kas ir mainījies, ir cenas. Agrāk taču tirgū varēja nopirkt džinsus par 10ls, bet tagad es tur redzēju bikses par 25ls! Tā ka es jau gandrīz varētu teikt, ka nevaru atļauties iepirkties tirgū, jo, ņemot vērā stereotipu un atmiņas par to, ka šīs mantas ātri plīst, dilst un zaudē formu, man nāktos ļoti bieži papildināt skapja saturu! Bet tā kā man obligāti vajadzēja suvenīru no šīs ekskursijas, es nopirku zeķes! 3 pāru komplektu par 1,50ls! Gandrīz par velti (: Un pārdevēja paspēja izstāstīt to, kuras zeķes ir vispieprasītākās un kuras atkal citiem nepatīk - šādas komunikācijas ar tirdzniecības pārstāvjiem man sen nebija bijis. Pa stilīgo vispār. Tagad pat kļūst žēl, ka neuzmērīju tās Versace saulesbrilles, kuras tur redzēju, hahhh.

Where I end and you begin.

Ekskursijās braukt ir diezgan forši, jāsaka, jo tur viss kas notiek un visu ko var darīt:

1. piemēram, forši ir iesākt dienu kā buržujam, ūdens vietā dzerot Smirnoff Ice, nu, kā no sērijas "ja viņiem nav maizes, lai ēd kūkas";
2. vēl ir stilīgi uzzināt visu ko jaunu par Teiču rezervātu, enerģētiskiem akmeņiem un vēl visādām mantiņām;
3. var arī smieties par muļķīgām anekdotēm pilnā kaklā;
4. bet var iegadīties arī tāds šoferītis, ar kuru braukšana ir kā īsts death ride - satiksmes noteikumi ir domāti, lai tos pārkāptu, braucot pāri kaut kādiem ceļa nelīdzenumiem, ir jāpalielina ātrums, ir jābremzē tā, lai kuņģis gribētu iznākt paskatīties, kāds ārā ir laiks - toties pēc tam ir tāds prieks, ka visi dzīvi, jo brauciena laikā jau tika kalti plāni, ko darīsim avārijas gadījumā, kurus stiklus sitīsim ārā untātālāk;
5. diezgan patīkami ir arī gulēt uz grīdas;
6. bet visforšākais tomēr ir lielā vakariņošana: no pulksten 9 vakarā līdz gandrīz trijiem rītā, triecot iekšā visu pēc kārtas un dziedot daudz skaistu dziesmu ģitāras pavadībā - patiešām varenskaisti, tikai celšanās agri no rīta pēc tam smagi iesūkā;
7. vēl kas ir khūūūl - paucināt mazus kazlēnus, kuri ir tik mīlīgi, ka nezinu, kur likties + cilvēkiem Madonas pusē ir laba humora izjūta un smieklīgi jociņi un stāstiņi;
8. arī no rīta staigāt apkārt tādā grunge stilā, uzlikt savas "otrā rīta" brilles lēcu vietā, ietīties Iloverock džemperī, braukt sagrabējušā autobusā un klausīties Paper Planes;
9. toties sūkā tas, ka cilvēks, kurš ir gulējis pāris stundu, pirms tam daudz dziedādams un lietodams, un kam ļoooti nāk miegs, nespēj aizmigt autobusos;
10. un sūkā arī tad, ja tāds cilvēkbērns atrodas kaut kādā sieviešu klubiņā, kas nodarbojas ar pērļošanu, un visas krelles izskatās atbaidošas (nesaprotu, kas tās grib pirkt, brrr), ierauga vienīgo glīto mantiņu šajā vietā un grib to iegādāties, tiek saņemta atbilde, ka "šo mēs nepārdodam, to mums uzdāvināja", kas nozīmē, ka vienīgais glītais eksponāts pat nav viņu pašu veidots;
11. bet ir tāda lieta (stila kļūda, jā) kā atgriešanās mājās, kas ir bāāigi patīkama un pieprasa Stadium Arcadium klausīšanos un visādu gardumu stūķēšanu sejā;
12. + piektdien jābrauc uz Saulkrastiem - vistiņasvistiņasvistiņas, ņammmmmmma! Atkal viens satriecošs vakars ar "lielajiem cilvēkiem", sasodīts, es arī gribu tādu kompāniju ikdienā!

Less is more.

Rīt un parīt es dodos mazā ekskursijiņā pa Latviju, es īsti nezinu, kur, bet kaut kur uz Madonas pusi. Mans snack-pack jau ir gatavs, arī skārdeņu krājumi ir atjaunoti, jo daudz sanāks būt autobusā ar 23 pieaugušiem cilvēkiem, kas ir galīgi forši, jo viņi nerunās par iešanu uz "Tonusu" vai to, kā viņi neko neatceras no pagājušās nedēļas nogales. Vēl atliek tikai samest somā kaut kādas mantas, uzlādēt iPodu un tad jau I'm ready to go! Cerams, ka būs tikpat forši kā iepriekšējos ~13 gadus!

15 00 people scream, they were all begging for your dream.

Šodien es nopirku savu pirmo e-book'u. Nē, tā pat nebija grāmata "How to lose 50 pounds by doing nothing" vai arī "How to create your own SPA at home" vai tādā garā. Es nopirku Gossip Girl pirmo grāmatu. Tas man izmaksāja piecus dolārus iekš ebooks.com, salīdzinot ar to, ka taustāma grāmata maksā ap 7Ls. Protams, man jau labāk patiktu grāmata grāmatas formātā, tāpat kā man patīk mūzika CD formātā, bet tas jau nenozīmē, ka es mūziku klausos, liekot tikai ripuļus diskdzinī, tātad arī grāmatas es varu lasīt datora ekrānā (droši vien). Tā kā es esmu superīga, lejupielādējot grāmatu, uzmetās errors, ka mans Adobe Reader's nav aktivizēts, līdz ar to neko nevar atvērt. Man jau sākās panikas lēkme, a la "stulbie muļķi, piekrāpuši mani, es gribu savu grāmatiņu, bļāāāviensastoņideviņi un citi lamuvārdi", bet talkā nāca google.com, un, ierakstot frāzi "how to activate adobe", es drīz vien tiku pie savas lasāmvielas. Tā ka šovakar, visticamāk, tik ātri gulēt neaiziešu!

Part of your breakdown.

Es šodien uzrakstīju vēstuli. Neatceros, kad es pēdējoreiz vispār rakstīju vēstuli - tādu īstu, uz vēstuļpapīra turklāt. Nais. Man tas likās forši. Rakstīšu vēl.

The dream.

Āāh, tikko atkal noskatījos Pride&Prejudice - versiju ar Keiru Naitliju. Tā filma mani fascinē - skaista, skaista, skaista. Noskatījos arī alternate ending iekš youtube - pat žēl, ka tās nebija oriģinālās beigas filmai šeit, Latvijā. Filmas sākumā gan man Mr Darcy tēlotāju bija jocīgi pieņemt kā, ēēm, nu Misteru Dārsiju, jo aizvakar es atkal noskatījos Death at a funeral, bet pēc pāris minūtēm tas pārgāja. Atradu internetā arī notis mūzikai, ceru kaut kad iemācīties. Protams, tagad būtu īstais laiks šokolādes kaudzei un ņuņņāšanai, kāpēc ne simtā daļa no tā, kas notiek filmā, nenotiek ar mani, bet tā vietā es tūlīt skatīšos Sense&Sensibility un rītdien nopirkšu P&P grāmatu. "No! No. You may only call me "Mrs. Darcy"... when you are completely, and perfectly, and incandescently happy." "Then how are you this evening... Mrs. Darcy?"

Lai svinam!

Ehh, Jāņi pagājuši, esam tikko ieradušies mājās, jādomā par gulētiešanu. Pēc 5 gadu pātraukuma tika sagaidīts arī saullēkts, tā vietā, lai aizietu gulēt ap pulksten vieniem no rīta. Jāsaka, šie bija tīri jauki Jāņi. Diezgan izstaigājos, bijām aizlāčojuši līdz Lielvārdes centram, kur bija karalauks, ā, pirms tam gan bijām uz brīvdabas izrādi tur "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", bet tieši tai vietā, kur tā tante gribēja pastāstīt Mirtas tantei, ka citi viņu sauc par Mirtanti, pazuda elektrība un sāka kūpēt vadi, kas nozīmēja, ka mikrofoni nedarbojās, līdz ar to dzirdēt neko nevarēja, tika izziņots starpbrīdis, bet mēs aizbraucām prom. Bet ap 3 no rīta Lielvārdes centrā bija karalauks. Tad mēs vēl spēlējām foršu spēli ar nosaukumu "Es esmu": katrs saka "es esmu", bet tiklīdz kāds iesmejas, tam tiek pielikts klāt vēl kāds vārds, piemēram, "es esmu zupa" (šo vārdu izdomā pārējie dalībnieki). Man sanāca ļoti skaists: "Es esmu bezdelis, tomēr ļoti smaržīgs bezdelis zeķēs sarkanās, kurš ož labi dēļi (sākumā es šo nevarēju izrunāt bez rēkšanas!)." Nezinu, kāpēc dēļi, bet tās jau bija spēles beigas, un vajadzēja kaut ko nesakarīgu. Andrim bija: "Es esmu gejs bez dē,", savukārt Kārlis tika pie,"es esmu vagins lieliskais, vagins apburošais un grandiozais, jo laimīgs mans mazais cālītis brīnišķīgais vagins!" Vispār bija galīgi smieklīgi, jo, kad māsa teica savu:"Es esmu zaļa varžukiņš (jā, zaļa, nevis zaļš), un man ož bezdelis vakarrīt vakar konstanti parīt maizi baltu, pelējušu," es vienkārši nespēju nespurgt. Bet tiešām laba spēle. Es nezinu, kāpēc visiem bija kaut kas par smakām, bet nu tā sanāca, jo bija smieklīgi. Betbetbet šodien Ceļu policisti varēja būt lepni par mani! Jo nu es nezinu kāpēc biju sadomājusi, ka tētim vēl varētu būt promiles un ka mūs varētu apstādināt CP, un, izsverot visu, biju nolēmusi, ka tikt pieķertam braucot bez autovadītāja apliecības nav tik slikti kā tikt pieķertam braucot dzērumā, nolēmu, ka gribu braukt es. Un tētis tā kā ļāva, un bija diezgan khūūul! Jo nu es nekad nebiju braukusi piecos no rīta, turklāt ar tēta jancīgo mašīnu! Sākumā man gan bija ļoti jāsaņemas, lai atrautu rokas no stūres un paslēgtu skaļāk mūziku, bet beigās jau bija okeij, un es jutos tīri droši. Un es nepārkāpu ātrumu!!! Protams, es gandrīz nekur pagriezienos nepaskatījos, vai man kāds gar degunu iet, bet tā kā mašīnu uz ceļa nebija, tas jau nekas, jo vispār es biju aizņemta ar dziedāšanu, jo radio skanēja diezgan dziedamas dziesmas! Tad vēl es lamājos par visādām nejēdzībām, stāstīju visu ko tētim, kas viņu, visticamāk, nemaz neinteresēja, mēģināju skatīties spogulītī daudz un turēties savā joslā! Kinda cool! Bet man ir cerība, ka arī es iemācīšos braukt kādreiz! Tādi nu bija Jāņi - dieeezgan forši, jāsaka!

Stay positive.

Izlasīju žurnāla Joy horoskopā, ka šī diena ir Mana diena, t.i., vislabākā diena šajā mēnesī. Tiešām bija laba: visu nakti ne aci neaizvēru, jo bija slikta dūša, pirmoreiz izvēmu visu kuņģa satura, otrreiz - žulti, trešoreiz - ūdeni, kuru padzēros. Plusā tam visam - drudzis, krūšukurvja sāpes no raustīšanās vemjot un milzīgas kāju muskuļu sāpes. Lieki piebilst, ka ēdusi visu dienu tā arī neesmu, tikai mēģinājusi pagulēt, kas gan neveicās īpaši labi. The best day ever!

Blow, blew, blown.

Ja šonakt ap vieniem rītā man uznāca "manineviensnemīlunmanadzīvesūkā" fāze, tad šobrīd es esmu smagi iegrimusi "kodarītpēcvidusskolas" stadijā. Jo pēdējos, em, 7 gadus es esmu mācījusies skolā, kurā viss ir bijis tik viegli (ja jau pat šogad, gandrīz neejot uz stundām visu aprīli un pusi maija, mana vidējā atzīme bija virs 8), tad tagad man šķiet, ka arī augstskolā es varu izvēlēties kaut ko tādu, kur nekas nebūtu jādara. Nočekoju LU Fizikas programmu - mamma mia, es to nekad nepavilktu! Arī RTU kaut kādas inženierprogrammas man liekas pietiekami sarežģītas, lai manā galvā nepārtraukti skanētu vārdiņi "būs jāmācās, nēēēēēē", savukārt krustmāte jau sen nobrīdināja, ka uz angļu filologiem nevajagot iet, turklāt viņa man nepiedos, ja aiziešu uz LLU (: Un R teica, ka es nedrīkstot iet ne par kādu teātra kritiķi, kas nozīmē, ka baltu filologi atkrīt, man vajagot nopietnu profesiju. Nu kas man cits vēl paliek? Ja es nebūtu kreile un man patiktu adīt un izšūt, varētu iet par mājturības skolotāju mācīties, bet pat tas man nespīd. Un man jau tagad ir bail, ka es izvēlēšos kaut ko un pēc tam smagi nožēlošu savu izvēli. !@#$%^&*

Uz vienu dienu.

Šorīt man uznāca mistiska apskaidrība un vēlēšanās iesākt Lielās Istabas Kārtošanas pirmo daļu - izmest pagājušā gada burtnīcas, sašķirot skolas un neskolas papīrus, un visu glīti salikt plauktā. Tā nu es kaut ko rakņājos un atradu neaizpildītu darba lapu fizikā. Paskatījos jautājumus un atskārtu, ka es no mācītās vielas neko neatceros! Man uznāca paranoja par to, kā gan es nākamgad nolikšu eksāmenu fizikā, ja vienīgais, ko atceros, ir pāris pamatformulu un, iespējams, labās (vai kreisās?) rokas likums. Ja man kāds tagad pajautātu kaut ko par EDS pašinducēšanos vai iekšējo pretestību, man nāktos nokārt galvu un nomurmināt zem deguna: "Es nezinu."

As good as it can be.

Hahaha, mani fascinē viedokļi.lv Katru nedēļu viņi atsūta uz e-pastu linku, uz kura uzklikšķinot, var aizpildīt aptauju par dažādiem tematiem. Šodienas aptaujas pēdējais jautājums bija da best: "Vai jūs kādreiz esat vēlējies īstenot savu biznesa ideju?" Nu, vai kaut kas tamlīdzīgs. Un pirmais no atbilžu variantiem: "Jā, mana neīstenotā ideja ir _________." Foršiforši, es tur, piemēram, ierakstu savu ūberideju, neko ļaunu nedomādama, un pēc mēneša Dienā lasu: "Latvijas tirgū parādījusies strauji augoša kompānija, kas piedāvā ko nebijušu un satriecošu!" Nu, un tur mana ideja. Diez cik cilvēku tur arī ierakstīja savu ideju?

Tu kā, es kā.

Lai gan Sviedruķītis aka A.Kivičs man ne sevišķi imponē (patiesībā diezgan kaitina un nepatīk), jāatzīst, ka viņa dziesma Uz vienu dienu ir baāigi catchy. Vārdi - viegli iegaumējami, melodija - riktīgi "līpoša". Riktīgs vasaras hits!

• "Lai cik arī ļoti es būtu nosvīdis, es zinu - tu būtu tā, kas mani vienmēr noslaucītu. Pa labi, pa kreisi, uz augšu, apakšā, es nezinu, kas notiktu, ja es tiešām visur svīstu." /by Z-Sviedri.

Without you I'm nothing.

Ja pazūd elektrība, dzīve apstājas.

1. Es šodien biju izdomājusi, ka varētu taču izmēģināt kādu matu masku no tautas receptēm. Neko ļaunu nedomādama, iesmērēju matos olas dzeltenumu un olīveļļu. Nogaidīju 20 minūtes un devos mazgāties. Iesāku skalot matus, un pēkšņi vannasistabā pazuda gaisma. Nodomāju, ka spuldzīte izdegusi, bet pēc 10 sekundēm pazuda siltais ūdens. Tā kā ledaini aukstais ūdens mani īpaši nevilināja, nācās vien kāpt no dušas ārā ar puseļļainiem un pusolainiem matiem. Visu dienu nostaigāju, smaržodama pēc biskvīta, un matiem, kuri izskatījās kā 2 nedēļas nemazgāti.
2. Tā kā man bija jādodas uz braukšanu, nolēmu izžāvēt matus ar fēnu. Laba ideja, vai ne? Pēc 2 sekundēm atskārtu, ka nav taču elektrības, līdz ar to fēnam ir no no.
3. No fēnošanas nekas nesanāca, tāpēc izdomāju paskatīties televizoru. Nogāju lejā, paņēmu pulti, slēdzu iekšā, bet nekas neslēdzās. Ā, elektrības nav, pareizi!
4. Arī paklejot pa internetu man neizdevās, jo tas bija atslēdzies, un datora baterija lēnām vilka uz galu.
5. Gribēju apēst saldējumu, bet atcerējos, ka mamma teica, ka saldētavu vērt vaļā nedrīkst, ja nav elektrības, citādi viss izkusīšot. Labi, iztikšu bez saldējuma.
6. Atnācu mājās no braukšanas un domāju paklausīties mūziku, bet, ja jūs to vēl nezinājāt - arī mūzikas centra darbībai ir nepieciešama elektrība.
7. Tad es pa logu paskatījos, kā Latvenergo onkuļi nežēlīgi apzāģē pie mājas augošo kļavu, jo, redz, viņi izdomāja, ka elektrības stabiem, kurus nezin kāpēc viņi ir izdomājuši nomainīt, lai gan tie varētu stāvēt vēl simts gadus, ir jāatrodas citā vietā. Bitchees.

Bet ir arī pozitīvais aspekts - es atkal liku puzli šodien. Un esmu apņēmības pilna salikt viņu tuvākajā laikā. I can do it!

Frame us in a video.

Apnicis strādāt? Gribas kādu nedēļiņu pagulēt mājās, bet priekšnieks neļauj paņemt atvaļinājumu? To var viegli nokārtot! Aizej paēst uz Maxima! Ātri, ērti un efektīvi!

Ratus taisi ziemā, ragavas - vasarā.

Yeaaah, šodien es nopirku vienkārši burvīgus cimdus (ņindzja style - ar trīs pirkstiem), kas lieliski piestāv manam snovam. Tā kā es esmu outlet whore - man ir doma nopirkt arī snova jaku, jo divas sezonas es vienkārši dēļoju ar parastu ziemas pufaiku. Beidzot vajadzētu sākt patiešām braukt ar dēli, nevis sesto gadu vienkārši dīdīties sniegā, neko nemākot.

London calling.

Šodien es piedzīvoju klasisku sievietes izgāšanos. Sešas dienas gandrīz neko neēdu, bet šajā vakarā pierijos par visiem 200 procentiem - ar Užavas alu, garnelēm un saldējumu. I rock.

Don't screw up your life.

Tikko noskatījos "Requiem for a dream". Šobrīd man ir fiziski slikti, gribas grauzt nagus vai kaut ko ķimerēt. Nezinu, kā es vakarā varēšu aizmigt. Ceru nekad neuzzināt, kas ir narkotikas.

No good.

Pēdējā laikā, kaut kā palasoties draudziņiem.lv populārākās dienasgrāmatas, izlasu apmēram šādus ierakstus: "xx datumā mana dzimene. Ieeja 3ls + dāvana (nepārprotama norāde, hahh). Dzeramo ņemt pašiem, ēdamais varbūt būs." Tā tagad jauna mode - likt maksāt citiem par savas dzimšanas dienas svinībām? Ja mani "uzaicinātu" (dream on, Guna!) uz šādu pasākumu, es stipri šaubos, ka pat domātu par ierašanos tur.

We don't have any idea what we want.

Šodien noskatījos filmu "P.S. I love you". Pusotru stundu no divām iespējamajām (filmas garums) es raudāju. Vismaz pusotru. Un nevis tā, ka vienkārši asaras acīs, bet kārtīgi - ar puņķošanos, šņaukāšanos un raustīšanos. Nu kā lai tāds cilvēks vispār dzīvo?

Starlight.

Pirms pāris dienām nodomāju, ka teorija "Dots devējam atdodas" (tikai tikko pamanīju, cik divdomīgi šis teiciens izklausās) nedarbojas, bet šodien pārliecinājos, ka ar šo viss ir kārtībā. Un vēl es īsti nesaprotu, kā ir labāk - nedot naudu cilvēkiem, kas lūdz uz ielas, jo tādā veidā ubagošana vairojas, vai arī dot, cerot, ka tas tiešām ir izdzīvošanas, nevis pudeles jautājums.

She broke your throne, she cut your hair.

1. Kate Voegele - Hallelujah;
2. Jeff Buckley - Hallelujah;
3. Imogen Heap - Hallelujah;
4. Rufus Wainwright - Hallelujah;
5. Leonard Cohen - Hallelujah.

Mana šīvakara pleiliste. Nomirt var.

Brighter than sunshine.

Beidzot, beidzot man ir 9 latviešu valodā uz liecības! Yeaaaaah! ("Es veldzēju dvēseli, lasot tavu latviešu valodas ieskaiti!")

Between us.

Hi, my name is Guna and I'm a computer addict.

Ring, ring.

Par pirmo normālo algu, ko nopelnīšu vai iekrāšu, nepirkšu mašīnu, bet gan uztaisīšu plastisko operāciju (DAUDZ). Pagaidām jāizlīdzas ar milzīgu kapuci/papīra maisiņu.

Orange sky.

Mīļā Spicā avīzīt! Man liekas, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Šodien klausījos dziesmu un skaidri dzirdēju, ka tur skan šādi vārdi: "Hide it in your ass!" Tomēr drošības pēc nolēmu pārbaudīt, un izrādījās, ka patiesībā tur ir tā: "You had it in your hands!" Patiesībā šādi dzirdes misēkļi, kad šķiet, ka dziesmā ir kaut kas rupjš, man ir jau vairāk nekā gadu. Vai tas ir normāli? Tava uzticīgā lasītāja caWlJuKinjSh*13

Homecoming.

Arī ar sastieptu/samežģītu (īsti nezinu, kurš variants) potīti, kuras dēļ ir jāklibo un kura sāp pat vienkārši smejoties, var spēlēt basketbolu. Tikai pēc tam, noņemot elastīgo saiti, sagaida pārsteigums - viss skaisti piepampis (vairāk nekā parasti) un zilgans. Un prieks, ka tas notika vasarā, jo ziemā ar iešļūcenēm staigāt būtu diezgan problemātiski.

Be good.

Vakar atkal pārliecinājos, cik psihe ir viegli iespaidojama kaut kādu pārdzīvojumu/notikumu rezultātā. Atvilkos no ZB Čempionāta un sāku pildīt Sudoku. Tas bija diezgan traumējoši, jo galvā visu laiku dzirdēju klasesbiedru balsis - ātrāk, ātrāk, saņemies! Un es automātiski sasprindzinājos un centos koncentrēties. Un tad, kad nevarēju izdomāt kādu ciparu, acu priekšā redzēju, kā klasesbiedri saķer galvu un lādējas. Nespēju pat iztēloties, ko domāja jauniņie latviešu strēlnieki pēc savas pirmās kaujas (un arī nākamajām).

ZB čempionāts.

Mana labā kāja šobrīd izskatās pēc ziloņa ekstremitātes, jo viņiem arī nevar redzēt potīti. Kreisā tikai sāp. Jess.

I know now.

Šodien, ēdot vienalga ko, viss liekas rūgts. Sākumā domāju, ka tas varētu būt iepriekšējā vakara alkohola daudzuma/dažādības dēļ, nabaga aknas nobeigušās, lai gan agrāk ar šādu parādību nebiju saskārusies, turklāt viss bija normas robežās. Taču šeit man palīdzēja Google. Ievadīju 3 vārdu kombināciju "rūgta garša mutē", un viss kļuva skaidrs. Tie vainīgie ir ciedru rieksti, kurus aizvakar es pamanījos uzbērt pat uz lazanjas, kopumā patērējot ievērojamu daudzumu šamo. Vot, tagad varēšu laimīga vairākas dienas staigāt kā ausu sēru saēdusies.

Gunas 18.

Pašapziņu graujošākais pasākums 2008. Man vīru nedabūt.

Last flowers.

Ir dienas, kad jūtos kā sūds. Kā, piemēram, šodien. Neko negribas, tikai nīkt un puņķoties. Tā gaidīju KISS koncertu, bet nekur neiešu, jo vairs nemaz negribu. Rītdien jābrauc uz draudzenes 18 - bezmazvai kaut kāds gada pārtijs, bet uz turieni ne tik negribu doties. Pat mans tētis, kurš vienmeŗ priecājas, ka palieku mājās un tā, šodien noteica: "Wtf? (Nu labi, tā gluži nē.) Kāpēc tu nekur negribi iet?" Un, nē, man nav PMS.

Cheers, darling.

"Freaks and geeks" spēlē aktrise Busy Phillips. Forši, forši. "Hi, I'm Busy!" "Yeah, me too, I have a lot of homework to do!" Vai arī "I'm Busy" "No, you're not, you're not doing anything at the moment!" Kinda cool.

Undeclared.

Tā kā drīz pie manis ieradīsies mans telefonpiekariņš degošas spuldzītes izskatā, ir doma, ka vajadzētu iepirkt jaunu telefonu. Pašreizējais jau ir nokalpojis ~3 gadus, podziņas ne visai labi spiežas. Protams, jāpērk atkal maloceņņiks, bet tā kā mēs esam tik kruti, ka mums ir LMT VIP, izvēle ir dieezgan liela. Vajadzētu tā kā Bluetooth (kas gan laikam tagad ir gandrīz visiem modeļiem) iespējas, lai arī es varētu darīt tā kā visi - saņemt (labi, meloju: nosūtīt) ieskaišu atbildes un vēl visu ko. It kā ir doma par kādu Nokia N73, bet nezinu, nezinu. Neviens telefončiks kaut kā nav "iekritis acīs", kā tas notika ar pirmajiem trijiem. Laikam būs jādodas uzbrukumā kādam telefonu veikalam. Bet, neskatoties uz to, ka jauna telefona man vēl nav, es jau vairākus mēnešus domāju, kuru dziesmu izvēlētos par zvana melodiju. Sick.

Run!

Izlasīju kaut kam draugiem.lv profilā rindiņu "Tas tak nav zelts, tā pat nav bronza" un nodomāju, ka tas ir kaut kāds RadioLāgas jaunais superhīts, jo baigi, baigi atsit "Tā tak nav asins, bet tomātu sula", bet, kā izrādās, tā ir Prāta Vētras jaunā dziesma!

<3

Kas var būt labāks šodienā kā braukt pa šoseju, dzirdēt radio Spice Girls hitu "Wannabe", smieties un dziedāt līdzi?! Zigazigahā!

You know.

Ja vienu brīdi es biju kā aptrakusi ar eBay.co.uk, man vajadzēja visu, ko tur pārdod, es varēju stundām meklēt visādas mantiņas, kuras man nav vajadzīgas, vienīgais, kas mani atturēja no tā visa pasūtīšanas, bija tas, ka man nebija VISA kartes, līdz ar to vajadzēja prasīt kādam, lai man pasūta, bet es negribēju tā. Tad tagad mana jaunā mīļākā lapa būs iwantoneofthose.com. Kā viņi paši saka: "Stuff that you don't need but really, really want!" Hell yeah, tā tas ir, bet viss tur šķiet tik stilīgs! Protams, ka es gribētu šokolādes strūklaku un virpuļkrūzi! Bet šobrīd es valdu pār savām emocijām ar prātu, tātad tas mani attur no pamatīgas konta patukšošanas. Bet no telefona piekariņa-spuldzītes es nespēju atteikties, tā ka drīz šāds nieciņš būs manā kabatā!

Fight like a brave.

Mums kaut kā ģimenē ir iegājies vakaros visiem apsēsties virtuvē, katram kaut ko ēst/neēst un pārrunāt visu, kas dienā noticis - izlādēties, papriecāties vai ko citu. Bet kaut kā pēdējā laikā šī tradīcija bija izpalikusi, nezinu, kāpēc. Šodien apsēdāmies, sākām kaut ko runāt (protams, kad mamma atkal sāka vārīties par filmām, ko redzējusi, bet māsai gribējās kaut ko citu pateikt, man vajadzēja izdomāt oriģinālu veidu, kā likt abiem ieklausīties, citādi var kaut 100x kaut ko mēģināt teikt, bet tas viss tiek laists gar ausīm - un es arī izdomāju - skaļi ieteicos: "Es esmu stāvoklī!", un, ticiet vai nē, bet tas iedarbojās!). Tad izdomājām, ka jāuzspēlē "Latvija", bet mēs kaut kā nemācējām, tāpēc tētis ierunājās, ka jāspēlē Riču-Raču, tur vismaz azarts un tā. Un bija jau arī - netaupījām maigos lamuvārdus, rēcām un dusmojāmies, spēle tīri addictive. Mums trūka tikai voblu, lai izskatītos pēc kaut kādas dzērājģimenes. Bet bija galīgi forši - sen nekas tāds nebija darīts. Ģimenes vakari rocks!

In a nutshell.

Foršiforši. Aizeju šodien pie ārsta, lai pasūdzētos par savām iesnām/sāpošo kaklu/gandrīz bezbalsi/apgrūtināto elpošanu caur degunu, un man tiek pateikts, ka esmu noķērusi laringītu. Tagad man ir jādzer visādas zāles, viens ļooti negaršīgs sīrups, kas smird un garšo pēc ķimenēm + es īstenībā nedrīkstu runāt. Bet šodien man skolā bija divas prezentācijas + vēl literatūrā jāizsakās par A. Čaku, tā kā šo noteikumu man galīgi nesanāca ievērot. Tagad es varu gandrīz tikai čukstēt vai arī izdot kaut kādiem gārdzieniem līdzīgas skaņas. Un, lai iespītētu man, noteikti rītdien būs baigi labs un silts laiks, bet man būs pēc skolas jātup mājās un jāsargā kakls.

What day is it?

Jā, es šodien TO izdarīju! Es to nebiju darījusi kopš devītās klases, šķiet. I mean, es izrēķināju savu iespējamo vidējo atzīmi. Ir ok, jāsaka, ņemot vērā, ka pēdējos mēnešus es esmu bijusi nu TIK slinka + dažos priekšmetos es diezgan semestra sākumā salaidu grīstē visu. Pēc vidējām prognozēm man iznāk 7,93. Bet šis cipars varētu variēt plus, mīnus 0,2 robežās. Es jau gan vēl klusībiņā ceru uz diplomiņu, bet kas zina, kas zina..

Down is the new up.

Man ir jāraksta vēstule A. Čaka dzejas liriskajam "es". Es jau esmu uzlikusi Radiohead, kas man asicoējas ar viņa dzeju, bet īsti nezinu, ko rakstīt, kā iesākt. Laikam teksts: "Tu man ļoti patīc," būs par īsu.

Tā ir seksuāla uzmākšanās? Es neiebilstu!

Bļāviens, kas es par cilvēku, ka pēdējā normālajā skolas nedēļa (I mean, kad notiek stundas un tā) pat nespēju savākties un apmeklēt VISAS mācību stundas?! Šie divi mēneši - aprīlis un maijs - ir pilnīgi norakstīti - skolā es knapi parādos, saprotu, ka man ir garlaicīgi, un eju prom. Pat uz labāko skolēnu godināšanas pusdienām šodien es neaizgāju. "I play guitar and write suicide notes!"

Welcome to existance,

It kā jau es neesmu pasaules neiecietīgākais cilvēks, varu sākt pinkšķēt par gandrīz jebkuru netaisnību un ko tur vēl, bet ir viena īpašība/spēja, kuras man kapitāli trūkst - spēja mierināt citus cilvēkus. Kad kāds sāk raudāt, es nekad nezinu, ko darīt. It kā vajadzētu pieiet un samīļot, un pateikt kādu labu vārdu, frāzi, paskatīties ar saprotošu skatienu utt. Bet es nekad tā nedaru. Kaut ko nomurminu vai klusēju, vienkārši jūtos galīgi neērti, nezinu, ko pateikt, ko cilvēks gribētu dzirdēt vai kā - varbūt tas tādēļ, ka šādos gadījumos man gribētos, lai mani liek mierā un neko nesaka, jo tas palīdz ātrāk savākties un nomierināties. Vai arī man nāk smiekli, kas vispār ir pēdējais stulbums. Ehhh, I suck at being nice.

For today I'm a boy.

Fū, esmu atpakaļ, prieks būt mājās. Man laikam ir alerģija no ģimenes/māju trūkuma, jo, tiklīdz es kaut kur esmu viena un citur, es saslimstu. Arī šoreiz - forša sajūta - kakls kā ar dakšiņu izskrāpēts, deguns kā ar vati piebāzts, balss kā krauklim. Jess. Betbet pats foršākais bija tas, kā mēs ar Lauru iekāpām nepareizajā autobusā. Sarunāts mums balts buss pie LNO. Mēs ieraugām, pieejam un jautājam šoferītim: "Jūs uz Valmieru?" Viņš atbild apstiprinoši un jautā: "Jūs arī paķert?" Mēs, protams, "jā, jā, būtu feini", nu, ķipa humoriņš. Prasām, kur mantas likt, viņš atver autobusa "bagāžnieku", a tur tukšums. Nu, mēs neko, metam iekšā. Iekāpjam autobusā, neviens tā kā nesveicinās, visi tur jau pļāpā, domājam, "wtf, te jau visi cits citu pazīst"? Nu, ne pārāk omulīga sajūta. Labi, sēžam, sēžam, atnāk jauni cilvēki un atkal bazarē ar tiem un zina vārdus. Mēs neko. Bet kaut kā jancīgi kļūst, sadūšojas Laura pajautāt meitenēm, vai šis autiņš brauc uz semināru. Viņas atbild: "Nēēē." Mēs domājam, wtf, viņas saka, ka "esot nepareizajā autobsā mēs". Labi, kāpām ārā, savācām mantas, aizgājām līdz operai, tur jau sēdēja čupiņa braucēju, sagaidījām īsto busu un laimīgi nonācām galā. A labi vispār, ka tikām ārā no tā autobusa, nevis palikām tur sēžam - būtu baigie joki! Bet stilīga sagadīšanās - balts buss, pilns jauniešu un dodas uz Valmieru - tieši tā, kā vajadzēja mums! Yo!

The Ting Tings.

Ai, vakar vispār dabūju daudz mīnuspunktu savai karmai. Viss norisinājās veikalā IKI, kur mēs bijām aizgājušas nopirkt kaut ko ēdamu. Ieva pārdevējai iedeva tādu divlatnieku, kas krāsas ziņā izskatījās pēc divsantīmnieka. Pārdevēja tā nogrozīja galvu, bet pieņēma šo naudiņu. Nākamā kārta maksāt bija man, un pārdevēja, protams, nekavējās izdot man tieši šo bleķa gabalu. Guna: es negribu šitādu naudu. Pārdevēja: es arī nē! G: samainiet šito naudu, es tādu neņemšu! P: bet es arī tādu negribu ņemt, kāpēc man jāņem? G: nu bet samainiet, es gribu normālu divlatnieku! (Pārdevēja ignorē mani un skaita jau citiem pirkumus.) G: iedodiet man normālu naudu, šitā varbūt ir viltota, es tādu negribu! P: nu nav viņa viltota! G: labi, kur ir veikala vadītājs? Pasauciet veikala vadītāju, es gribu ar viņu runāt! Pēc šiem maģiskajiem vārdiem pārdevēja atslēdza kasi un niknu feisu nometa man priekšā spīdīgu divlatnieciņu. Bet kārotā apmierinājuma vietā es pēc laiciņa sajutos sūdīgi, ka tā izdarījos, un vispār nelāgi jūtos arī tagad. Ieva teica: "Nu tad aizej un atvainojies, hahh!" Tā, lūk. Bet es tiešām negribēju tādu naudiņu!

Mi casa es su casa.

Mans tētis vienā darbavietā strādā jau kādus 25 gadus, a moš arī vairāk. Bet tas man ir tā pierasts, es jau viņu redzu katru dienu un nepamanu, kā viņš mainās - uzbarojas, notievē, noveco, uztaisa jaunu frizūru vai nopērk citu uzvalku. Bet, piemēram, Jelgavā ir tāds veikals "Rūķītis", kur pārdod rotaļlietas un visādas citas bērnu mantas. Tajā veikalā strādā viena pārdevēja jau gadus 10. Varētu būt, ka vairāk, jo, cik es atceros, viņa tur vienmēr ir bijusi. Nezinu, kāpēc, bet man tas šķiet tā jancīgi, nu, it kā ieeju tajā veikalā, laiks ir pagājis, bet tā pārdevēja ir tā pati, it kā atgriežos pagātnē. Viņa gan necik nav mainījusies. Bet šim veikalam blakus atrodas "Euroskor". Tur ir divas pārdevējas, kuras tur strādā n-tos gadus. To vienu gan es nebiju piefiksējusi, bet mamma tā teica. Bet šodien ievēroju to otru pārdevēju - kā viņa ir kļuvusi vecāka, sejā iespiedušās grumbiņas, nav vairs tik svaiga, lai gan joprojām smaidīga. Un vēl Jelgavā ir arī veterinārā klīnika. Administratore tur vismaz pēdējos piecus gadus ir viena un tā pati. Atceros, kad tur pirmoreiz gāju, man viņa likās tik simpātiska un forša. Bet tagad pirms pāris nedēļām atkal tur iegriezos, nebiju bijusi pāris gadus, un kā šī sieviete ir mainījusies vai arī kā ir mainījusies mana uztvere! Tagad viņa ir kārtīgs bumbulītis, starp priekšzobiem ir liela šķirba, sejas āda ir krietni sabojāta, un vairs es par viņu neteiktu, ka šī sieviete ir ļoti simpātiska. Jā, laiki mainās, mēs visi maināmies. Ehhh, life is life.

TV makes a superstar.

Šodien, skatoties TV, secināju, lūk, ko:

1. visbiežāk TV redzamās reklāmas attēlo vai nu higiēnas preces, kā paketes, tamponus vai ieliktnīšus (gadījās redzēt veselas 3 šāda veida reklāmas pēc kārtas, kā saka, citu par citu labāku) - tā vien šķiet, ka no mums visu laiku tek un šī ir galvenā problēma pasaulē, ka tas ir nu tāāā jāreklamē (lai gan vairs nav redzamas tās reklāmas, kur uz attiecīgajiem produktiem lēja virsū zilu šķidrumu);
2. vēl ļoti, ļoti populāras ir podu tīrāmo reklāmas (miljoniem mikrobu mirs!) vai arī jebkas, kas saistīts ar tualetēm (papīri, atsvaidzināmie vai bloki). Laikam ir veikta aptauja, kurā noskaidrots, ka mēs visu laiku, pardon my French, diršam, tādēļ mums ir vajadzīga izsmeļoša informācija par šo;
3. šis gan nav saistīts ar reklāmām, bet šovu "Vai esi gudrāks par piektklasnieku?" (vispār jau diskriminācija biščiņ - kāpēc tieši piektklasnieku, nevis piektklasnieci?). Lūk, šajā šovā šodien bija jautājums: "Ar kādu vārdu mēs pazīstam dziedātāju Artūru Šingereju?" Šis jautājums bija ierindots 4. klases līmeņa "Personību" tematā. Cik atceros, agrāk skandināja, ka šie jautājumi ir ņemti no mācību grāmatām. Gribu redzēt to mācību grāmatu. Un, enīvei, ja nu viņi ir mainījuši šo principu - kādēļ šis jautājums ir ievietots tieši pie 4.klases, nevis pie piektās vai trešās? Kādā veidā viņi ir noskaidrojuši, ka tas ir jāzina tieši ceturtajā klasē? Un kāpēc vispār ir kaut kas tāds jāzina, ja tas kaut kā tomēr nav saistīts ar skolu? Ko tas dod? Kurā priekšmetā skolā, zinot šo, var nopelnīt labu atzīmi? Kopš kura laika bērniem māca par kaut kādiem izbijušiem TF dziedoņiem (nav jau brīnums, ka mūsu tauta kļūst aizvien gudrāka un gudrāka) un ko viņš tāāādu ir sasniedzis, lai izpelnītos jautājumu par sevi? Kas būs tālāk (operācija, impotence?) - kurā gadā nošāva Džonu Lenonu vai arī kā sauc Kurta Kobeina sievu? Vai arī - kurā nedēļā TF2 izbalsoja Annmary? Protams, vēl jau man likās nedaudz jokaini, ka, šķiet, trešajā klasē jau jāzina par fotosintēzi, bet tā, iespējams, ir tikai mana aprobežotība.