Exterminate, regenerate.

Šokolāde, tu vari iet iesālīties, ieskrieties, bekot un vēl citur!
Es esmu atklājusi dzīves jēgu, un tā slēpjas HUMOSĀ!

R u 4 realz?

Atkal Sony Entertainment Television izceļas, tas ir, tulkotāji (nesaprotu, kā viņiem nav kauna pārraides beigās atzīties, kas šo tulkojumu ir veicis).

Monica: If I had a nickel for every guy I wish I hadn't...
Ja es varētu atslēgt visu puišu sirdis...

IT DOESN'T MAKE SENSE!!!
JFC, tā nav nekāda rocket science!

Om nom nom.

Esmu atklājusi lieliskāko ēst gatavošanas šovu pasaulē! Nē, to nevar nosaukt par ēst gatavošanu, jo tur patiesībā neko negatavo (semi-homemade cooking, tā to sauc). Bet tas viss ir ļoti smieklīgi, turklāt jūtūba komentāri spārda dirsu. Es jau zinu, ka neviens nekad neskatās visus tos video, kurus citi liek savos blodziņos utt., bet šis ir vienkārši legen-wait for ir-dary! Nē, varbūt citiem neliksies smieklīgi un absurdi, bet es esmu pieradusi pie Top Chef un Hell's Kitchen, un Junior Masterchef, un mūsu pašu Sirmā un Taņņa, un Rītiņa, kas vairāk vai mazāk dara lietas from scratch, līdz ar to ir tiesīgi saukties par pavāriem. Šis ir vienkārši...something else.

"Why is she putting mushrooms on it? Why would ANYONE do that? It's supposed to be a snow covered log. When have you ever seen mushrooms grow in snow?!"

All I want for Christmas.

Neatkarīgajai Rīta Avīzei ir tāda akcija katru gadu "Karsto vēstulīšu laiks". Tur var sūtīt vēstuli ar lūgumu uzdāvināt kaut kādas lietiņas Ziemassvētkos. Nedrīkst jau smieties/aprunāt tos sūtītājus, jo gan jau katram 10 gadus vecam puikam ir iemesls, kādēļ ir vajadzīgs tieši portatīvais dators (galda datoru vairs neprasa neviens) vai tieši skārienjūtīgs telefons (vai arī norādīts kāds īpašs telefona modelis). Turklāt nevar jau zināt, kā pašai dzīve iegrozīsies. Tomēr šīs vēstulītes decembrī vienmēr ir tāds aktuāls temats mūsu ģimenē, un parasti negribot sanāk pateikt ļaunus jokus (nu, piemēram, sieviete raksta, ka viņiem ir atslēgta elektrība un parāds ir ap 300Ls, bet lūdz Sony Ericcson mobilo telefonu; mums rodas loģisks jautājums - kā tad to telefonu uzlādēs?) vai kritizēt visus, salīdzinot ar savu pieredzi (man arī 7 gadu vecumā gribējās Baby Born, bet iztiku, līdz ar to visi pārējie arī var, nav ko čīkstēt). Dažreiz gan tur ir tiešām ļoti mīļas vēstulītes un izpildāmi lūgumi (cerams, arī man vienu izdosies šogad izpildīt).

Šodien gan viena vēstule bija ķirsītis uz kūkas. Dāma raksta, ka viņi ģimenē esot 11 cilvēki - 9 bērni, vīrs un viņa - , vīrs ir vienīgais apgādnieks. Lūdza ziemas zābakus abiem diviem un bērnu drēbītes, jo viņa gaidot DESMITO bērnu. Man apskrējās dūša un tiešām gribējās teikt kā Khloe Kardashian par savu māsu: "We have to sew up her vagina!"

"Wine is sunlight, held together by water."
- Galileo Galilei

Now, that's not fair, is it?

Fakinā 'Ievas Māja" ir MEĻI, jā, tieši tā!

Es, kamēr Narvesenā izvēlējos žurnālīšus, ieraudzīju jaunāko "Ievas Mājas" numuru ar šādu vāku:

Man, kā jau ēdienu žurnālīšu adiktam (nezinu, vai šeit vajag likt komatus, tāpēc ielieku), obligāti šito vajadzēja, it īpaši tādēļ, ka tur bija rakstīts "ar marcipāna masu", kuras dēļ es es arī nopirku šo žurnālu, jo mana fakin svētku kūka jau marinējas alkoholā, līdz ar to tā recepte man simt gadu nav vajadzīga, bet es gribu arī glazūriņu, nom, nom, nom.

Iekārtojos vilcītī un sāku lasīt par kūku, a tur, bļa (pardon my French), bilde šāda: 

Kas, ellē, ir tas? NEVIENA vārda par marcipāna masu, tā ir vienkārši cilvēku mānīšana! Nākamais numurs my ass! Tas ir tā, it kā uz vāka būtu rakstīts "Ivetas Feldmanes pikantie noslēpumi", bet iekšā būtu Jolanda Suvorova! 

Un tā aizgāja 59 santīmi no manas stipendijas. True story.

Big time.

Kā reizēm man riebjas šis "jo tu vairāk zini, jo tu mazāk zini" likums. Nu, piemēram, valoda. Kaut kādas lietas rakstot, parasti viss "iet uz izjūtu", ne visas lietas es spēju definēt un pierādīt, bet kaut kā zinu, kas, kur un kā ir jāliek/jāizmanto.

Agrāk, rakstot angliski, man nebija īpašu problēmu (vismaz es pati tā domāju) ievietot nenoteiksmi vai ģerundiju (jā, tas vārds ir legit), bet tagad, kad šīs formas apgūstam padziļināti, man tabulā gribas skatīties gandrīz vai pie katra vārda, jo liekas, ka nu vairs es neko nesaprotu, ka noteikti kļūdos, šaubos un pārējais. Kam tas der? NEKAM! F this vienkārši.

Dumb & Dumber.

Tā nav nekāda rocket science, ja!

Do a little dance, drink a little water.

Lasu tagad mazlietiņ Hemingveja "Ardievas ieročiem", un tur, kā jau visās foršajās grāmatās (kas izdotas salīdzinoši sen), parādās visādi alkoholiskie dzērieni, kurus dzer ar sodu/sodas ūdeni. Kad man bija kādi 13, es vienmēr apjuku, izlasot šādus vārdus, un fakin nekad nespēju saprast, kas ir sodas ūdens vai vienkārši soda. Jo man likās, ka cilvēki vienkārši ieber kādu tējkaroti dzeramās sodas dzērienā (lūk, DZERAMĀ soda, tam tātad laikam paredzēta), kas bija tā wtf, jo kāpēc lai to kāds darītu, neticu, ka tas varētu būt garšīgi. Nu, vai arī atšķaida parastu ūdeni ar sodu un to uzdzer virsū viskijam/kalvadosam. Tomēr nav tik traki, un ārzemnieki nav dīvaini. Diez cilvēkiem, padomju laikos lasot tās grāmatas, galvā bija citas idejas saistībā ar sodu un sodas ūdeni? Jo es, manuprāt, tajos pat 13 gados prasīju māmiņai, kas ir sodas ūdens, bet man liekas, ka viņa nespeja atbildēt uz šo jautājumu.

We are golden.

Dažreiz smieklīgi palasīt, kā cilvēki raksta, ka lasa tikai 'labās' grāmatas, nekādus masu produktus, kā Krēslu, Denus Braunus, Nārnijas un citas lietas, bet tajā pašā laikā pie mīļākajiem mūziķiem pieskaita Ādamu Lambertu, Pink un The Pretty Reckless. Hahah, ja jau snobs, tad līdz galam, nevis šitāds pseido-krutais (jo ar ko gan masu literatūra atšķiras no masu mūzikas?). Un it kā Paulu Koelju būtu nenormāla quality literature, lol.

Daudzi vispār ir tik ļoti grāmatiedomīgi, ka šausmas. A man savukārt liekas, ka vajag pieredzēt visādu spektru, lai varētu runāt par plašu redzesloku un blatot. Citādi vislaik sanāk tādi "pats neesmu lasījis, bet zinu, ka sūds". Protams, tā ir tāda sevis attaisnošana un izcelšana saulītē (jo manā kontā taču ir gan Selindžers, gan Meijere, tātad varu gudri dir...runāt), bet, nu, mans 'blogs', ko gribu, to rakstu.

Tā kā man nav absolūti nekādas grāmatu atmiņas (jo bieži vien nespēju no rīta atcerēties to, ko iepriekšējā vakarā esmu lasījusi, lai gan cenšos koncentrēties, kad lasu lietas), tad man ir diezgan vienalga, ko es lasu, ka tik interesanti. Protams, gribas jau izlikties labākai nekā esmu, tāpēc cenšos klasiku ar' pieķert klāt (kurai nav ne vainas), lai smalkā sabiedrībā varu lielīties & nav kauna pašai, bet humpalu romāniņi arī forši, un punkts.

The banana joke.

Visu mūžu esmu banānus lobījusi no tā gala, kur melnumiņš ir, respektīvi, tās vietas, kura nav ķekars. Un man likās, ka tas nu ir tas īstais veids, kā TO darīt, jo visi tā darīja - vai nu nokoda to melno kļocku (kā mērkaķi), kas gan bija negaršīgi, jo miza sīva, vai nu tā kā grieza banānu ar katru roku uz savu pusi, līdz kaut kur iesprāga miza (es parasti preferēju šo variantu).
Bet tad vienu dienu es skatījos "The Bachelor Pad" (un tas ir pat ļoti izklaidējoši), un tur čalis atdarīja banānu mums ierastajā veidā, bet dūda viena iesaucās: "Wtf, čali, ko tur dari, kāpēc tik tizli banānu ēd, tā taču neviens nedara?! Jāņem ir no tā kātiņa un jāloba!"

Man, protams, bija wtf sejas izteiksme, bet nesen es šito lietu izmēģināju. Jāsaka, tas tiešām ir vienkāršāk (kāpēc gan es nekad par to nebiju iedomājusies?) un vieglāk, tomēr ir arī mīnuss - ir vairāk "banāndiegu", kurus ēst es negribu, bet rokās turēt arī ne. Tagad nezinu, kā man būt. Vot, dzīves lielās dilemmas.

A whole new thing.

Marianna dievina gaļu. Es dzīvniekus neēdu.
Es pielūdzu cukuru. Marianna balto nāvi nelieto.

Kad viendien kārtējo reizi gaudos par to, ka nespēju bez cukuriņa dzīvot, M teica, ka tas īstenībā esot easy-peasy, bet viņa toties nevarot bez gaļas. Es savukārt attraucu, ka man neēst cukuru būtu daudz grūtāk nekā viņai - gaļu. Un tad M gluži kā Bārnijs iesaucās: "Challenge accepted!" (labi, tā īstenībā nebija, bet varēja arī būt, ja viņa skatītos HIMYM), un mēs norunājām, ka vienu mēnesi es neēdīšu cukuru, savukārt Marianna atturēsies no gaļas (zivis gan tiek atļautas, bet ar noteikumu, ka M uz uni nestieps šprotu konservus un rolmopšus, lai saudzētu mūsu degunus).

Ar vārdu cukurs tiek apzīmēti visi izstrādājumi, kas satur cukuru "nedabiskā" veidā (tātad augļi ir atļauti, un, jo M drīkst zivis, es drīkstu alkoholu) - ardievu, pašceptie mafini, cepumiņi, ŠOKOLĀDE utt. (kūkas un bulciņas, un saldējums uz mani vairs tāpat neattiecas), ievārījuma burkas, auzu jogurtiņi, saldā čili mērce un citas lietiņas, kuras varētu trāpīties man ceļā. Būs traki!

Sākums: 1. novembris
Beigas: 30. novembris
Ja viens no dalībniekiem pārkāpj noteikumus (kas gan ir uz katra dalībnieka godaprāta), tad izmaksā otram dalībniekam Laimīgo stundu "Paldies dievam, piektdiena ir klāt". Ja abi dalībnieki varonīgi iztur līdz galam, tad neviens nevienam neko neizmaksā.

Sweetelligence.

Jēziņ, kāda gan es esmu dura īstenībā! Šodien skatījāmies drusku Hamletu (kuru es gribu noskatīties visu, mēs vien pirmo stundiņu redzējām, kopā filma 4h gara), un es visu laiku biju tādā "wtf" stāvoklī, jo man likās, ka tur taču nav nekāda sakara ar Šekspīra Hamletu, vien vārdi. Tai pat laikā šķita brīžiem, ka es jau esmu redzējusi/lasījusi tādu Hamleta versiju, kur parādās tēva spoks un stāsta, ka brālis šo novācis, yada, yada, yada. Tagad uzglūglēju visas lietas, un, protams - es to esmu lasījusi, jo tas ir ĪSTAIS Hamlets! Bet lol jau vispār, ka man īstenībā nebija viedokļa par to, kas notiek Hamletā (ja man pajautātu, es nezinātu, ko atbildēt), jo es totāli neko neatcerējos; es gan vispār neatceros nekad, par ko ir grāmatas, kuras es esmu izlasījusi. Vispār daudz ko neatceros - lai gan par viduslaiku literatūru 2x biju mācījusies, trešajā reizē tas viss vienalga skanēja kā pilnīgs jaunums. Šoreiz gan varbūt mazliet atcerēšos kaut ko, ņemot vērā, ka nācās vienkārši iekalt lietas.

Against wens.

Wen, wen, little wen,
here you shall not build, nor have any habitation,
but you shall go north, hence to the neighbouring hill,
where you wretch have a brother.
He shall lay a leaf on your head:
Under the wolf's paw, under the eagle's feather,
under the eagle's claw, ever may you wither.
May you be consumed as coal upon the hearth,
may you shrink as dung upon a wall,
and may you dry up as water in a pail.
May you become as small as a linseed grain,
and much smaller than the hipbone of an itchmite,
and may you become so small that you become nothing.

Days have turned.

Kaut kāds tāds secinājums, ka dzimšanas dienas ar katru gadu kļūst arvien nūģīgākas. Nu, tas ir, es kļūstu aizvien nuģīgāka un asociālāka. Nu, piemēram, pēdējie pieci gadi (jo tos es atceros):
15. dzimšanas dienu var pieņemt kā tādu augstāko punktu, ja ņem vērā visādus populārus parametrus - bija ne tikai meitenes, bija vairāk nekā 10 cilvēku, bija kūka sejā, bija alkohols (kas nepilngadīgiem taču ir ļoti svarīga lieta; ne jau, ka pilngadīgiem nav, bet ar to īsti vairs nevar palielīties jo pieejams visiem);
16. dzimšanas dienā bija visādas trakas jautrības, bija daudz Bonaparta uz mazu daudzumu meiteņu (kura aromāts mani joprojām velk uz troni, līdz ar visiem citiem brūnas krāsas stipriem alkoholiem), bija celšanās superagri, lai brauktu uz Latgali ar vilcienu, kas bija visnotaļ sāpīgi, ņemot vērā promiles/miega trūkumu, toties pēc tam cepām tonnām plātsmaižu dievīgu;
17. dzimšanas dienā bijām Oslo, kur spēlēja Muse, bet man jau tad bija sākusies vienaldzība pret koncertiem, turklāt es iepriekšējo nakti nebiju spējusi pagulēt. Bija gan tīri jautri tāpat, nu, koncerts, iespējams, bija vismazāk jautrā daļa no visa ceļojuma; iztukšojām visus Andra vīna krājumus, redzējām drusku pilsētu. Nākamajā dienā man uzdāvināja kaķi;
18. dzimšanas dienā es nevienu īsti negribēju redzēt, tāpēc neaicināju, bet daži cilvēki tāpat pieteicās; es visus baroju ar gurķiem, jo man nekā cita nebija, un viss bija tā diezgan blah un ātri, jo nākamajā dienā mēs braucām uz Lietuvu;
19. dzimšanas dienā mēs vienkārši rijām klinģeri, strūdeli un visādus citus gardumus un smējāmies; 4 cilvēki virtuvē (tomēr 18.dz.d., manuprāt, bija sūdīgāka par 19to, bet Lietuvas brauciens bija baigi lielisks, pagājušajā gadā nekāda āfterīša nebij');
kas šogad? Ārā līst (lietus gan man diezgan patīk), šī ir bijusi tizla nedēļa, nākamā solās būt vēl tizlāka, es sēžu un mācos; ciemiņu būs nulle, jūtos kā savs tēvs, kas nekad neko negrib svinēt/atzīmēt. Vienkārši mieru un klusumu gribu, that's all.

Par to, kas mani sagaida nākamgad, nemaz negribu domāt, hahhh.

And the only film I saw, I didn't like it at all.

Skatījos "Dziedi ar zvaigzni" (jā, esmu no TĀM, kas skatās visu crap'u televīzijā un par to nekaunas), kur šodien ir kaut kāds kinofilmu/multeņu/seriālu dziesmu vakars, un kārtējo reizi sapratu to, ka es esmu tik ļoti maz redzējusi no latviešu kinoklasikas, tas ir, gandrīz neko, jo nekad televīzijā neesmu pievērsusi latviešu filmām uzmanību, līdz ar to ne "Ilgais ceļš kāpās", ne "Mans draugs - nenopietns cilvēks", ne "Zvejnieka dēls" (jā, šeit bija jāizmanto ģenitīvs, bet, ja Baiba Sipeniece var teikt "nākiet", tad arī es varu mazliet pajokot ar gramatiku) nav manā kontā, vien atsevišķas filmas, kuras esmu noskatījusies papildus grāmatas izlasīšanai/grāmatas lasīšanas vietā (reti, bet gadījās reizēm), lai labāk varētu literatūrā ieskaiti nokārtot. Ir pāris tādu ar pusaci redzētu filmu, bet tas neskaitās, jo tāpat par tām ne vella nezinu (piemēram, par "Vella kalpiem").

Bet es to gribu labot, tāpēc izraku grāmatplauktā "Latviešu kinoklasikas 50 spožākās pērles", un visas, kas ir sarakstā, man vajadzētu noskatīties, lai es būtu redzējusi minimumu - kopā gan esot ap 200 labumiņu. 10 no tām 50 es patiešām esmu redzējusi ar abām acīm, bet "Ezera sonāti" gan labprāt vēl paskatītos, lai varētu pasiekaloties gar karsto Gunāru Cilinski. Tātad paliek 40 gab. Nezinu, kur es tās atradīšu, bet kaut ko nāksies izdomāt. Šis arī ir ļoti izdevīgs darījums man, ņemot vērā, cik daudz kustīgo bildīšu es skatos (pārsvarā gan tikai seriālus, filmas it kā nemīlu tik ļoti, bet, 'nu well', nāksies pieciest). Dedlaina gan nav, bet varētu mēģināt vismaz 4 filmas mēnesī izdarīt. Pēc tam vajadzētu ķerties pie pasaules klasikas, lai labotu savu filmu analfabētismu, bet līdz tam man vēl kā cūkai līdz Mēnesim.

This just in.

Besī, ka nav ko teikt (besī teikt besī nenormāli, bet neprotu pārstāt). Tas ir, sakāmais ir regulāri, bet nezinu, kā to pateikt un tā, un nekas no tā arī nav tāds svarīgs/pieminēšanas vērts (neko nezaudēšu, ja pēc gadiem par to nevarēšu izlasīt, lai gan nekas, ko es rakstu, nav svarīgs un interesants, haha). Darbojos pēc shēmas "uzrakstu-nodzēšu", tviteris ir atņēmis man spēju izteikties. Vispār man ir zudusi normāla spēja izteikties jēdzīgi, to novēroju savā seriālu intervijā. Es tur kaut ko gvelzu nepārtraukt, novirzījos no jautājumiem, putrojos, nepatika klausīties sevi no malas (tā gan ir interesanta koncepcija: runāt un klausīties sevi no malas vienlaicīgi), jo tas izklausījās tik ļoti garlaicīgi. Es īstenībā pirms tam galvā biju sagatavojusi visādas atbildes uz iespējamiem jautājumiem, bet, protams, tas viss man aizmirsās, un tā vietā es vienkārši raustījos un nespēju normāli atbildēt. Man jau visu laiku šķita, ka es esmu nenormāli forša un tā, bet, stāstot lietas, sapratu, ka mani nekas neinteresē, es neko nedaru, man nav dzīves, man nav hobiju, es nezinu, ko dara manas draudzenes, un vispār - kāpēc ar mani kāds vēl runā? Vajadzētu laboties, bet ir pārāk liels slinkums. Un vajadzētu pārtraukt daļu seriālu, tikai nav īsti nekāda iemesla to darīt.

C'est très triste.

Es zinu, ka nav labi tā darīt, jo viņi droši vien nopelna vairāk par vidusmēra pensionāru Latvijā, bet man sirds lūst, ejot garām tiem cilvēkiem, kas stāv uz ceļiem Stockmann tunelī. Ok, vīriešu man īpaši nav žēl (un lielākoties viņi nemaz nav īpaši veci, turklāt bieži vien ar cigareti/aliņu rokā; ja būtu gados, tas būtu citādi, jo onkulīšu man ir žēl tāpat), bet to nabaga tantiņu. Es nevaru tā vienkārši paiet garām, it īpaši jau tad, kad pati esmu tikko kaut ko nopirkusi, piemēram, kārtējo šampūnu vai ko citu: tāpēc man ir dīls ar sevi, ka pēc šādiem pirkumiem, ja pa ceļam gadās kāds lūdzējs, iedodu viņam maizei vai nu kam tur (nav jau mana daļa vairs, kā tas tiek iztērēts, un no pāris latiem mēnesī diži nabagāka nekļūšu); tas gan viss izklausās pēc kaut kādas atpirkšanās, bet, ja es jūtos labāk & uzlaboju cita dienu, kāpēc ne. Man gan liekas, ka vairāk par tantēm man ir žēl to sunīšu, kas sēž tur diendienā blakus vienam ubagam. Tur tagad ir uzradies arī tāds mazs kucēns, kas izskatās tik sasodīti mīlīgs, ka tā vien gribas paucināt, jo tas skats ir tik fakin' skumjš. Jā, no manis laikam nekāda business woman nesanāks. Bet mans tētiņš vienmēr saka, ka naudai ir jāļauj plūst, un es uz šo paļaujos, kamēr vēl dzīves smagums plecus nespiež.

Stuff.

Vienmēr dūdiņas visādos forumos sūdzas, cik ļoti vīrieši vairs nav džentlmeņi, neatver durvis, nepalaiž pa priekšu vai nepalaiž apsēsties autobusā. Bet, kā es šodien novēroju, lēdijas nemaz nav labākas! Agrāk es ar autobusiem nepārvietojos gandrīz nekad, bet vilcienos vienmēr bija pietiekami vietas, līdz ar to sēdvietu problēma īsti nepastāvēja. Bet šovakar - braucu diezgan pārpildītā autobusā, sēž krēslos divas dūdas (ap 20), pretī viņām stāv grūtniece, bet nevienai no viņām prātā neienāk piecelties un šo sievieti palaist apsēsties! Reizēm ļauni nodomāju, ka tantes pārāk traki jau autobusos uzvedas, izprasīdamas sev vietu (jo nekad jau nevar zināt, kādēļ konkrētais cilvēks nepalaiž apsēsties), bet GRŪTNIECE! Viņa taču gaida bēbi, autobuss kratās, ir piebāzts! Sevis aizstāvībai/uzlielīšanai: gandrīz tūlīt pēc apsēšanās piecēlos kājās un palaidu tanti apsēsties (lai gan man, nabadzītei, bija smags maiss ar dārzeņiem un augļiem rokās, ja).

I am disappoint.

Mani nebeidz pārsteigt tas, cik nepareizi cilvēki runā latviski. Tik daudz elementāru kļūdu, kuras (vismaz man) izskaidroja vidusskolā. Kaut vai kā-nekā lietošana, par ka-un-kad vispār nav vērts runāt. Protams, pati es neesmu nekāds Endzelīns, bet baļķi savā acī jau nekad... Un man ir tik ļoti žēl, ka angļu filologos no latviešu valodas ir tik, cik melns aiz naga. Kaut kādu muļķīgu filozofiju mums, protams, vajag apgūt, lai gan jēgas no šī priekšmeta nebija nekādas, bet to, kas būtu patiešām noderīgs, neviens neuzskata par vajadzīgu mācīt. Bet man ir tik daudz neatbildētu jautājumu! Laikam jāsāk pierakstīt un kādu dienu jāaizvelkas uz veco skolu izprašņāt latviešu valodas skolotāju, viņa noteikti spēs kliedēt visas manas šaubas.

Hey, remember that time when you od'ed?

Kaut kā galīgi nepamanīju, ka pagājis jau mēnesis, kopš ēdu vegāni (saukt sevi tādā vārdā neuzdrošinos, jo tas nebūtu īsti korekti). Man patīk, ir galīgi forši. Lai cik dīvaini tas būtu, es absolūti neilgojos pēc siera (lai gan es sieru dievināju).
Šķiet, visforšākais šajā visā ir tas, ka daudz ko nedrīkst ēst, it īpaši visādas kūkas/bulciņas, jo man nav nekādas aiztures (ar to arī ir izskaidrojams fakts, ka es veļos, nevis eju), es vēsā mierā varētu norīt 10 Vecrīgas. Tā vietā, protams, tagad ir nākusi šokolāde tumšā, bet to nav iespējams apēst TIK lielos daudzumos.
Kas nav tik pozitīvi: ir jāmāk gatavot, lai varētu kārtīgi paēst (lai gan tas attiecas uz jebkāda veida dzīvesveidu). Pagaidām gan es izbraucu, stūķēdama mutē citu pagatavoto/kaut ko ekstra vienkāršu, bet cik gan ilgi varēs ēst tomātus un gurķus ar etiķi un krāsnī ceptus kartupeļus? Jāņem vērā arī tas, ka dažas dienas nedēļā man sanāks pavadīt vienai, līdz ar to pašai jādomā par stāšanos pie plīts: mani improvizētie pastas salāti gan sanāca baigā ņamma, pati brīnījos. Īstenībā ir daudz bezdzīvnieku produktu, tā ka burkāni vien nav jāgrauž, arī dažādi junk'i ir pieejami (diemžēl, haha).
Kopumā jūtos lieliski & sejas āda ir tāda maiga un mirdzoša. Citas izmaiņas novērojusi neesmu.

2 c00l 4 sch00l.

Druskciņ iegāju skolā šodien vecajā. Būt par skolēnu tiešām ir grūti. Tā vien liekas, ka tas ir kaut kāds skaistumkonkurss, nu, skola, ar mācībām tur nav nekāda sakara. Lielākajai daļai dūdu kaut kādi stripper heels, pilns make-up, svārki knapi zem dibena, mati saveidoti baigi un tā (droši vien matu taisnošana starpbrīžos joprojām spārda). Iespējams, protams, tas ir normāli, vien es esmu tā izlaidusies, mācoties unī, ka var nākt, kā grib, un cilvēki runā/draudzējas ar tevi arī tad, ja apaviem papēži zemāki nekā 5cm. Protams, "tusēšana" skolas foajē pēc stundām joprojām ir aktuāla, ko es NEKAD neesmu sapratusi. Un kā meitenes karas kaklā visiem čaļiem, dīdās pa klēpjiem un flirtē, lol, smieklīgi mazliet. Nevarētu teikt, ka man īpaši skauž. Vispār pārāk daudz skolēnu Jelgavā, gribu fiksāk uz Rīgu, kur manos maršrutos nav jāskatās uz visādiem bērniņiem, haha, un jādomā par vecumu.

What? I thought Europe was a country!

Senākos laikos (arī tagad gan, šķiet) mums dārzā bija visādas plūmes: dzeltenās mazulītes (skābas un fuj), skoroplodnajas (tārpainas un saldi negaršīgas), Viktorijas (smukas un lielas) un vēl kaut kādas violetās, kuru nosaukumu es nezinu; iespējams, vēl kādas, ko neatceros. Bija arī olplūmes koks, bet tas nekad augļus nedeva (un pirms pāris vasarām es to nozāģēju ar maziņu zāģīti), toties es vienmēr tik ļoti, ļoti gribēju dabūt kādu olplūmi, jo visi tik sajūsmināti par tām runāja, ka tās nu gan esot gardas plūmes yada, yada, yada. Nesen gan mans bērnības sapnis sašķīda mazos gabaliņos, jo, kā izrādās, olu plūme nozīmē vien to, ka tā ir LIELA, respektīvi, atgādina olu pēc izskata. Bet es ko biju iedomājusies? Protams, kad iztēlojos sevi ēdam olplūmi, man likās, ka tā noteikti garšo pēc olu liķiera (jā, mums deva pagaršot alkoholu arī pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas), tāpēc ir tik ellīgi garšīga. Patiesību es noskaidroju tikai pirms kādas nedēļas. Ārprāts, kāds naivums gandrīz 20 gadu vecumā! Ejiet ieskrieties, olplūmes, ņefiga man jūsu nevajag!

Teenage dream.

Ar katru dienu mana pārliecība, ka es spētu kaut ko darīt tulkošanas jomā, sarūk aizvien vairāk. Es reāli jūtu, ka man tur nav nekāda talanta. Tas ir, es vienkārši nespēju iztulkot lietas, piemeklēt pareizos vārdus utt. Nu, ir tā, ka tad, kad es lasu grāmatiņu angliski, automātiski cenšos visu iztulkot (to sauc par profesionālo kretīnismu? manā gadījumā laikam vienkārši par kretīnismu, profesionalitātes manī nav necik), bet man pilnīgi un galīgi nesanāk. Ir daudz vārdu un vārdu savienojumu, frāžu, idiomu un citu lietu, kuras es saprotu un, iespējams, pat protu izskaidrot, bet atrast smuku tulkojumu latviešu valodā nav manos spēkos. Nu, kaut vai tik vienkārša frāzīte kā "move on"; galvā ir vienkārši tukšums. Fail jau ir tas, ka ar to izglītību, ko esmu izvēlējusies, neko citu, šķiet, es nemaz darīt nevarēšu, visam jāgrozās ap valodu lietām, bet es acīmredzot uz to neesmu spējīga. Ceru, protams, ka kādu dienu man atvērsies kaut kāda čakra vai kas cits, bet visdrīzāk tā nu nenotiks. Un tad es palikšu pie sasistas siles. FML.

Loģikas kalngals.

"Rīgas domes saistošie noteikumi paredz braukšanas maksas atlaides gan tiem, kuri mācās Rīgā, bet dzīvo citā Latvijas pilsētā, gan tiem, kuru dzīvesvieta ir citviet Latvijā, bet izglītības iestāde, tajā skaitā augstākā, tiek apmeklēta Rīgā."

@ NRA, 25.09.2010., 8.lpp.

Good thoughts bear good fruit, bad thoughts bear bad fruit.

Man vienkārši krīt uz nerviem tas, ka veikalos nav normālu gatavu augļu! Kamon, cik var ēst banānus un melones? Tik reti gadās, ka persiki un nektarīni, un mango, un avokado ir gatavi; 99% gadījumu tie ir akmens cietumā! Nafig kaut ko tādu vispār pārdot veikalā, kurš to pērk??? Gaidu mandarīnu un hurmu sezonu.

Shroomin'.

Šorīt bijām sēņot. Mežā. Man vispār ir bail no meža, kaut vai tādēļ, ka es slikti orientējos visur, līdz ar to baidos apmaldīties. Šodien es turējos nepārtraukti pie kaut kāda grāvīša. Protams, paspēju pazaudēties no vecākiem, kuri aizklīda katrs vēl sazin kur, tāpēc, kad bijām citā mežā, izsekoju tēvu, hahh. Vēl man ir bail no visādām čūskām, vardēm, zirnekļu tīkliem un pašiem zirnekļiem, un es bieži sabīstos pati no saviem soļiem. Sūdīgi tā, jo man patīk sēnes/sēņot, bet nepatīk mežs. Mazliet tāds catch 22 (tā to laikam sauc). Vēl bija sasodīti daudz odu, kas atrada, kur piesūkties, neskatoties uz to, ka biju nopakojusies līdz zodam. Vistizlāk jau ir tas, ka mēs nezinām nekādas sēņu vietas labās. Nu, nekad nav tā, ka salasām, piemēram, čupu ar baravikām (es nezinu, vai kaut reizi vispār esmu kādu atradusi) vai gaileņu grozus. Mans plāns ir atrast kādu onkuli, kas zina labumiņu, piedzirdīt viņu un tad izvilināt šo slepeno informāciju, ha. Bet līdz tam būs jāizlīdzas ar 2. šķiras sēnēm. Oh, well..

Fall schedule.

Nāk ruden(i)s ar joni, un tas nozīmē tikai vienu (patiesībā jau vēl visu ko citu, bet tas nav tik svarīgi): SERIĀLI IR KLĀT! Beigsies beidzot nīkuļbūšana, kad rāda tikai Hannah Montana un Jersey Shore (kurus es, protams, skatos). Apskatījos visādus internetus, noskaidroju, kuri seriālīši ir atjaunoti, kuri atcelti, kādi jauni "pacelti", kas man varētu interesēt, un sanāca atkal ne īpaši maz.

1. America's Next Top Model
2. Hellcats
3. The Vampire Diaries
4. 90210
5. Gossip Girl
6. One Tree Hill
7. Life Unexpected
8. Parenthood
9. How I Met Your Mother
10. Rules of Engagement
11. Mike & Molly
12. Glee
13. Raising Hope
14. Running Wilde
15. Hell's Kitchen
16. The Middle
17. Better With You
18. Modern Family
19. Cougar Town
20. My Generation
21. The Big Bang Theory
22. S#*! My Dad Says
23. Outsourced
24. No Ordinary Family

Pagājušajā sezonā, manuprāt, bija mazāk, vismaz sākumā noteikti. Protams, diezgan daudz jaunumu ir, tātad teorētiski man varētu nepatikt, līdz ar to atkrist, taču tā parasti nenotiek. Turklāt, iespējams, ir palicis kaut kas nepierakstīs, neatklāts, kas pievienosies sarakstiņam.  Lol jau tas, ka viss, ko es skatos ir kaut kādi sitcom'i, romcom'i vai sparkly dramas, iespējams, mēģināšu kādu legal drama paskatīties, bet tad jau redzēs.

Laikam labi vien ir, ka man nav dzīves (un būs četras brīvdienas nedēļā), jo atteikties no seriāliem es gan negribētu, kas neizbēgami notiktu, ja man visu laiku būtu kaut kas cits foršs jādara, piemēram, ballītes un tā. Vispār jau šo var uztvert kā patstāvīgās studijas, ne? I mean, es taču uzlaboju savas klausīšanās prasmes, vēroju akcentus un iemācos jaunus vārdus. Kādus, tas taču nav īpaši svarīgi.

It won't happen till the next time.

Šorīt bija totāls septembris. Es pamodos nosalušām pēdām, ārā bija spirgtums un viss smaržoja pēc septembra. Pēc tam, protams, gaiss iesila (kā jau septembrī tas notiek). Man īstenībā reāli nepatīk septembris, man tas liekas tāds nenormāli skumjš mēnesis, es nezinu, kāpēc. Nu, jo ir tas aukstumiņš no rīta, siltumiņš pa dienu, tāda vakara saule, bet tā nav tāda priecīga saule. Tā kā es esmu "wake me up when september ends" cilvēks.

Vēl man vajag arī beidzot aizkarus smukus, jo ar pagaidu aizkariem no Degām pa 1,50Ls es dzīvoju jau kādus 9 mēnešus, šķiet. Bet es nezinu, kur pārdod smukus aizkarus, kas arī neprasītu visus manus ietaupījumus (kuri gan nav nekādi dižie). 

Vēl līdz unim ir mazliet jāsakārto lietas un iPods. Paredzu lielu miera dziesmu pārsvaru.

Un es gribētu sākt rakstīt ēdienblogu. Nu, tādu, kas atspoguļotu manus centienus iemācīties gatavot. Varbūt šo es arī kaut kad izdarīšu, t.i., sākšu rakstīt, ne iemācīšos. Mani vispār iejūsmina kulinārijas blodziņi, turklāt tur ir tik skaistas bildes parasti, kas man vispār liekas absolūta maģija.

Ā, un darbu arī man vajadzētu, hahaha (lai gan es esmu tik ļoti nepārliecināta par savām spējām, ka nesaprotu to, kā citi cilvēki šajā vecumā var strādāt kaut kādu darbu, kas nav zemeņu lasīšana, bet jau ar kaut kādu profesiju saistīts, jo, manuprāt, es neko neprotu, nu, angliski). Īstenībā, ja es saņemtos un būtu kādam vajadzīga, es gribētu kādam bērnelim pamācīt angļu valodu. Protams, ne man metodikas, ne man pieredzes, bet es taču gāju pie privātskolotājas ~5 gadus, kaut ko no viņas metodēm varētu nospert. Tas gan būtu grūti, jo es baidos no cilvēkiem, bet būtu labs pārbaudījums man, vai es vispār kaut ko svešvalodiski protu.

Tonight's gonna be a good night!

Atradu šorīt vienu pērlīti, ko D uzgāja Cosmopolitan'ā, kamēr mīcījāmies pa Enguri.

Is it ska?

Strawberry fields forever.

Pirmā vegsperimenta nedēļa ir noslēgusies. Jāsaka, diezgan veiksmīgi, izņemot divus slip'us: vienu pašā pirmajā vakarā, kad uz kuģa ēdām vakariņas un es paņēmu "Petit Four", kas iepriekšējā reizē bija marcipāns tumšajā šokolādē, bet šoreiz - kaut kāda šokolādes kūkciņa, kur pavisam noteikti bija sviests, taču būtu bijis nesmuki to neēst; otrs bija sauja čipsu, kuros, kā izrādījās, bija klāt sūkalu pulveris. Pārējais viss likās tīri vegāns. Tā kā dažas dieniņas biju Stokholmā, tur viss šķita easy, jo varēju pārtikt no sojas saldējuma un mango sorbeta (un Signe gatavoja vegānas vakariņas, beigās pārējiem pievienojot gaļu, kas bija ļoti mīļi). Bet tagad ir kārtīgi jāmācās gatavot visādu ēdienu. Man jau liekas, ka es gatavošanā ielieku visu sirdi un dvēseli, bet tas vēl neko nenozīmē, jo parasti man viss nesanāk. Nē, nu apēd jau cilvēki kaut kā lietas, bet tas tomēr nav TIK garšīgi, cik man gribētos. Turklāt man nav absolūti nekādas izdomas, bet arī blogos es nemāku neko atrast, jo tur ir daudz sastāvdaļu un darbību, bet tas viss mani mulsina. Var jau, protams, uzvārīt rīsus un pielikt tomātus klāt, bet man gribas tā smuki un forši, un garšīgi.

Un vēl man jākļūst viesmīlīgākai. Nu, kaut vai iedot dvieļus un lielos t-kreklus, pagatavot brokastis un uzklāt gultu. Tā vietā es vienkārši savus ciemiņus pametu likteņa varā un eju uz savu istabu gulēt. Tas nav tā ļoti jauki; centīšos šo lietiņu izmainīt.

Sequence of tenses.

Guna Ķirse 2. mai 2009 08:53

prātoju, kā uztaisīt mikrofongalvu.

 

Guna Ķirse 2. mai 2009 17:58

izdomāju, kā uztaisīt, cerams, ka sanāks. pašlaik esmu folijgalva. 

 

Guna Ķirse 4. mai 2009 20:03

mēģinu dabūt mikrofongalvu ārā no matiem.

 

 

Never judge a book by its movie.

Vispār vajadzētu sākt mazāk lasīt internetu un vairāk lasīt grāmatas. Un ne jau tās dāmu viendiennieces, ko humpalās par 50 santīmiem var nopirkt, bet kaut ko "nopietnu". Kādā 8. un 9. klasē, šķiet, es diezgan nopietni visu ko lasīju, bet pēdējos pāris gadus esmu baigi nobremzējusi. Nav jau tā, ka grāmatu neveru vaļā, bet lielākoties tās ir visādas ala Šopaholiķes un Krēslas, un Sekspilsētas. Turklāt viss angliski, kas nozīmē, ka mana latviešu valoda nebagātinās, turklāt es jūtos mazliet vainīga, ka esmu pametusi novārtā savu mīļo valodiņ'. Labi vien ir, ka vidusskolā lika visu ko lasīt (mazliet jau arī es čīkstēju, lai gan daudz kas man patika no piedāvātā). Jāpameklē mājās kāda klasika (un mēs jau par grāmatu trūkumu tiešām nevaram sūdzēties, lai gan Raiņa murgi manos plānos neietilpst) un jāsaņemas nolikt kompīti mazliet maliņā, lai drusciņ pabarotu savu prātu un dvēseli. Citādi es sāku kļūt par vikipēdiju slavenību ikdienas jautājumos, hahh.

Come to mama!

Engurē kaut kā bija nenormāli daudz lapseņu. Vispār divas man iedzēla, viena pat traki sāpīgi, bet tas tā. Tomēr pusdienot ārā īsti nebija iespējams, jo tad tās saradās no sazin kurienes un bija jābaidās, ka kāda uzlidos uz dakšas un iedzels rīklē, kas droši vien būtu ļoti nepatīkami.

Lai kaut mazlietiņ cīnītos ar šiem neradījumiem, mums izdevās uzmeistarot tīri labu lapseņu slazdu.
Tam ir vajadzīga 1 pudele D-Light, kurā mazlietiņ susla palikusi iekšā. Un, voila, šīs diezgan traki metas tajā iekšā.

Neizskatās, ka tur būtu traki daudz lidonīšu, taču īstenībā jau pirmajā dienā pudelē salidoja ap 20 lapseņu (un lapsenes, salīdzinot ar pudeli, ir ļoti sīkas, tā ka nedrīkst ļauties šim mānam, ka tur ir maz). Vēlāk uzķērās arī divi irši. Kvasa pudeles tām ne sevišķi patika, alus pudelēs arī dažas nobeidzās, taču uz D-lightu bija diezgan trakas. Bija gan kādas 3 gudrinieces, kurām izdevās atrast izeju no savas mājiņas, taču tikai tām, kuras knapi bija galvu tur iebāzušas, ne nolaidušās pašā dibenā.

The belly rules the mind.

Zinkā, man patīk nenormāli visādi ēdienblogi. Reti es kaut ko taisu (māku picu, mafinus un braunijus, haha), bet gadās. Parasti jau dzīvojos pa ārzemju vietnēm, bet ir arī vairāki vietējie emuāri, kurus es zinu/kuri man patīk.

Šie ietilpst manā ikdienas apgaitē:
1.meklējot priekus;
2. maltīte;
3. četras sezonas;
4. Krista;
5. Signis.

Ņemot vērā jaunizceptās veģetārietes statusu, daudz ko es nevaru paņemt no šīm vietām, bet man patīk lasīt un skatīties bildītes tik un tā. Ir jau vēl visādi citi latvju ņammu blogi, kuriem esmu uzdūrusies, meklēdama interneta robežu, taču lielākajā daļā no tiem sen neviens vairs neraksta.

Buongiorno (a) tutti!

Ja būtu konkurss, kurā noskaidrotu cilvēku, kurš visvairāk nemāk ballēties, es NOTEIKTI tajā uzvarētu.
Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc es vienreiz nepārtraucu šo ākstīšanos ar braukšanu uz festivāliem (labi, uz vienu festivālu gadā pēdējos 4 gadus), ja labi zinu, ka tā ir lieka naudas tērēšana, jo es visu laiku pavadu, (arī manas latviešu valodas zināšanas ir sākušas izgaist, jo neesmu droša par šī komata nepieciešamību) īgņodamās un sapņodama par mājām: sapņodama pārnestā nozīmē, jo teltī es pagulēt nevaru, kas ir liela problēma, jo nozīmē, ka otrā festivāla diena ir norakstīta. Satriecoši jau ir arī tas, ka divu dienu laikā vienīgā grupa, ko dzirdēju, bija "Muse", turklāt arī tur es aizvilkos ar piespiešanos, kas gan bija tā vērts, jo man taču patīk "Muse", kāpēc gan es pēdējā laikā esmu pārtraukusi to klausīties? Arī jūra nebija pati labākā pasaulē, pati siltākā, iespējams, taču akmeņi, seklums un aļģes sabojāja visu prieciņu. Vēl jau paliek arī meitenes: tur bija daudz kaitinošu meiteņu. Es nespēju noticēt tam, ka to tagad saku, jo vienmēr esmu teikusi, ka man patīk meitenes (tiesa, tikai manas foršās draudzenes), bet tur bija visādas izmisušas pusaudzītes, kurām gribējās mest ar akmeņiem, āboliem un citiem priekšmetiem.
Bet nav jau tā, ka man nekas nepatīk: man īstenībā ļoti patīk sēdēt pie telts un čilot ar cilvēkiem, vīnu un ūdenspīpi, nu, smiekliņi un tā. Ā, un arī "Vairāk Saules" springrolli bija ļoti, ļoti garšīgi, mēs tikai no tiem, šķiet, pārtikām. Un es tāpat zinu, ka nopirkšu biļeti uz nākamo Positivus pašā sākumiņā jau, jo nākamgad noteikti atkal būs kādas foršas grupas, kuras es tāpat nesaņemšos paskatīties/paklausīties. Laikam lielākais ieguvums no šī festivāla bija "Cotton Eyed Joe" latviešu versijas iemācīšanās, kura, kā izrādās, ir veca kā pasaule, tikai es to nezināju.

Gordon Ramsay, eat your heart out!

Es taču aizmirsu mazliet vairāk palielīties par to reizi, kad man sanāca neizgāzties virtuvē: uztaisīju zemeņu debessmannā (tādu, kas ir no svaigām ogām, nevis uzputenis vulgaris, ko taisa no kaut kāda sīrupiņa), tas ir, pirmo reizi es uztaisīju debessmannā, un izrādījās, ka tam nav vajadzīga baigā iepriekšējā sagatavotība, trīs gadi Smiltenes tehnikumā vai cita pieredze, jo lietas ir visnotaļ elementāras. Bet svarīgākais jau ir tas, ka tētis, ēzdams šito manu brīnumu, sacīja, ka tas esot bezmaz garšīgākais uzputenis (kaut kad nesen izlasīju, ka jāraksta ar īso "u", jo atvasināts no vārda "putot", ne "pūst"), ko šams esot savā dzīvē, kas ir diezgan ilgs laika sprīdis, ēdis. Un viņam vienmēr ir stāstiņš par to, kā bērnībā tēvs esot ar roku vairākas stundas kūlis debessmannu, lai izsistu rūgtumu (kas ir klasiska šī garduma problēma) un dabūtu pufīgumu. Bet man sanāca bez rūgtuma un ar mikseri, turklāt ar pirmo reizi! Jūtos vispār baigi lepna. Protams, kad taisīšu šo nākamreiz, galvoju, ka kaut kas noies greizi, bet tā jau ir klasika.

Can't stop listening.

Šodien man bija diena sev. Aizgāju noskatīties "Sex and the City 2", jo visām sieviešu kārtas pārstāvēm taču tas ir jādara, nedrīkst lauzt stereotipus. Nebija tā, ka man baigi patika (lai gan Kerijas un Lieliskā dzīvoklis bija skaisti iekārots, kas lika man sapīkt par to, ka man nav talanta iekārtot istabas), nebija tā, ka nepatika, daži smieklīgi joki, ne īpaši labs tulkojums, manuprāt, bet Džūda Lovs latviski ir Džūda Lovs, neko nepadarīsi. Pēc tam mazliet biju "Biotēkā" un citur, kārtējās pudelītes, kas it kā vajadzīgas, bet varētu jau iztikt. Tad sevis lutināšanas kārtībā suši "Sushi Planeta", kas bija dārga mazliet vilšanās. Ieklīdu arī "Disco Cosmetics", kuru pamanīju, štopēdama suši, kur ieraudzīju tos šampūnus, kurus jau divus gadus esmu gribējusi izmēģināt, bet Latvijā līdz šim nebija dabūjami un pasūtīt internetā arī nebija iespējams: nepirku gan, jo man ir lietas, bet tie iestājas manā gribu-izmēģināt rindā. Nopirku arī žurnālu, jo sen nebiju pirkusi žurnīšus, bet lasīt neiznāca, jo satiku Martu vilcienā, runājām par uni un pagātni seno, jo nekā cita jau nav, ko runāt, haha. Baigā nostalģija šobrīd, ehhh.

La Ritournelle.

Ir tā, ka man ir visnotaļ garlaicīgi. Es nespēju joprojām pierast pie tā, ka man nav jāmācās nevienam eksāmenam, līdz ar to čilošana man šķiet kā grēkošana. Protams, es visu dienu daru neko un mētājos apkārt pa māju, jo nezinu īsti, ko iesākt. Tad, kad bija sesija un kad bija jāmācās eksāmeniem, es visu dienu varēju pavadīt internetā, darot sviestu, un tas mani negarlaikoja, taču tagad, kad tiešām to mierīgi varu darīt, nezinu, ko iesākt tur. Tomēr man ir slinkums kaut kur braukt/iet/darīt lietas/sakārtot māju/etc. Šodien es noskatījos divas filmas, lai gan es filmas gandrīz nemaz neskatos. Tagad domāju, vai skatīties trešo filmu, t.i., "The Curious Case of Benjamin Button". Īsti nesaprotu, kā no tāda īsa, īsa stāstiņa var izspiest gandrīz 3h garu filmu, bet nu I'll have to see. Man īpaši nepatīk Breds Pits, tāpēc es vilcinos šo sākt skatīties, turklāt viņš manā prātā neasociējas ar Bendžamina tēlu. Iespējams, es neko nesaprotu.

Omg, it's Justin Bieber!

Es kādas piecas reizes mēģināju uzrakstīt par lielisko pēcsesijas ballīti, bet tas viss bija pārāk lieliski, lai aprakstītu lietas. Vien to, ka 99% teiktā ir divdomības un tas pat attiecas arī uz latviešu valodu, ne tikai angļu.
Runājot par sesiju, es šaubos, ka man vēl kādu reizi izdosies sasniegt šo līmeni. Protams, ir vēl mazliet, kur kāpt, bet tas jau būtu pārcilvēciski.

Comment tu vas?

Pēdējās divas nedēļas man bija satriecoša iespēja mazliet padzīvot vienai pašai (paldiespaldiespaldies), kas sakrita ar viena-pati-visu-nakti pirmajām reizēm.
Mazie secinājumiņi:

1. izrādās, es neesmu absolūta biksēs čurātāja, jo tur man nebija nekādu baiļu palikt vienai pašai, savukārt mājās man uz otro stāvu tumsiņā kāpt augšā ir bail pat tad, kad visi ir uz vietas;
2. cik gan forši bija nebraukt ar vilcienu katru dienu;
3. tas viss iznāca diezgan sālīti un neveselīgi, jo es nespēju izvēlēties ēdienu, līdz ar to manā ēdienkartē ietilpa tādas lietas kā marinētas tīģergarneles (dārgi) un šokolāde (trekni);
4. vannā iešana mani nesajūsmina, esmu pārāk no tās atradusi - ir karsti un garlaicīgi;
5. bez interneta ir baigi garlaicīgi (un tā neesamība nenozīmē nepārtauktu gatavošanos trakajam eksāmenam);
6. tumšie aizkari izglābj miegu;
7. joprojām esmu baigi nekārtīga;
8. EHR (kas tur bija uzkruķīts, līdz ar to es klausījos visu laiku) dziesmu piedāvājumu no galvas iemācījos 2 dienu laikā;
9. vienbūšana tomēr ir mazliet garlaicīga, jo nav ar ko parunāt/pasmieties/pajokoties;
10. man pietrūkst balkona mājās.

Stadium Arcadium.

Ir pienācis laiks jaunam leave-in kondicionierim. Iepriekšējais man bija (vēl mazliet ir) krēmveida, tagad gribu pūšamo, tie man patīk labāk. Sūdīgi ir tas, ka esmu tā pieradusi pie daudz maz (vai tas jāraksta atsevišķi?) dabīgās kosmētikas, ka tagad roka neceļas maksāt par ūdens, propilēnglikola un parabēnu savienojumu. Ehh, grūta dzīve man. Un vēl es gribu lielas lokšķēres.

High & dry.

Autobusā brauca sieviete, kurai azotē ietūcīts bija maziņš balts kaķēniņš. Cik mīļi ir tas??? Uzreiz man, protams, atgādināja to, kā es savu pirmo kaķi uz vetklīniku potēt vedu, ielikusi tīkliņmaisiņā.

Dienas lol.

Apskatījos kārtīgi vienu epastiņu no pasniedzējas, un viņa tur ir parakstījusies kā "Dr. Navsvarīgikāviņusauc". Tas, protams, uzreiz man atsauca atmiņā šo: Ross: A PhD is just as good as an MD. Rachel: Oh, sure, Ross, yeah. If I have a heart attack at a restaurant I want you there with your fossil brush.

This isn't over.

Līdz ar lingvistikas eksāmena nolikšanu sesija manā prātā ir beigusies, lai gan īstenībā ir knapi pusē. Es nespēju saņemties un kaut ko mācīties, tā vietā cauru dienu štopēju auksto zupu un skatos visādus jūtjūba video. Bet tas jau man raksturīgi: beigās visu salaist dēlī.

Over & over.

Ir tā, ka man ik pa laikam uznāk kaut kādi lietu darīšanas periodi, bet tas viss parasti beidzas, vēl īsti nesācies. Nu, piemēram: vienu brīdi es biju aptrakusi ar dabīgajām matu maskām. Tas ir, nevis veikala dabīgajām, bet gan tādām, ko pati varu sataisīt. Tad nu matos ķepināju gan olas, gan konjaku, gan banānus, gan avokado, gan pienu, gan eļļu, gan alu, gan raugu, respektīvi, visu iespējamo, ko bija iespējams sameklēt. Reizēm es pēc tam smaržoju pēc biskvīta/ izskatījos pēc speķagalvas/ nācās izgāzt nenormālu šampūna kaudzi, lai to visu izmazgātu, bet vēl lielāku balzama daudzumu, lai mati būtu mīksti un izķemmējami. Vēlāk gan man apnika ar šo visu ķēpāties, un šādas maskas matos lieku galīgi reti (piemēram, tagad, haha); tālāk sekoja laiks, kad es biju izdomājusi, ka visu kopjošo kosmētiku taisīšu pati (losjonus, tonikus, krēmus, sviestus, balzamus, etc.). Protams, pasūtīju veselu čupu dažādu eļļu, sviestu, emulgatoru, konservantu, kā arī daudz ēterisko eļļu. Loģiski, man vajadzēja visu to labāko, nevis kaut kādus x produktus. Kad visu šo saņēmu, prieciņš jau bija noplacis, turklāt ēt. eļļas nesmaržo pēc lieliskajiem sintētiskajiem aromātiem (lielākā daļa no tām smird, nevis smaržo). Rezultātā izgrūdu kaudzi naudas un sapratu, ka man labāk patīk visu pirkt veikalā, nevis pašai kaut ko ņemties un darīties; pēc tam sekoja gribu-iemācīties-krāsoties periods. Pasūtīju veselu čupu ar minerālo kosmētiku (Thank God, ka tikai sample size), kā arī visu citu nepieciešamo - tonālo, korektoru, tušu, otas un vēl gan jau lietas. Tam visam, protams, vajadzēja būt dabiskam. Uzkrāsojos pēc pilnas programmas es precīzi vienu reizi, un tas neizskatījās baigi lieliski, jo tonālais bija pleķains, sārtumu lietot es nemāku, skropstas man ir tizlas un vēl, un vēl. Tagad tas viss mētājas kaut kur, bet es joprojām staigāju au naturel; šobrīd esmu apņēmusies iemācīties lakot nagus, jo man vienmēr ir paticis, kā tas izskatās, tikai es nekad neesmu spējusi pull of that look, jo manas lakošanas prasmes līdzinās nullei. Tāpēc šodien iešu pirkt nagulaku (jo man tādas nav, lol) un vakarā centīšos iegūt kaut ko līdzīgu krāsainiem nagiem. We'll see.

Goodies.

Es it kā neesmu pats konservatīvākais cilvēks pasaulē, bet, ja runa ir par kokteiļiem, tad man parasti ir divi varianti: Pina Colada vai Mojito. Nav jau tā, ka es baigi staigātu pa bāriem un dzertu kokteiļus, tas īstenībā notiek galīgi reti, bet parasti notiek tā, ka mājās es taisu Mojito (jo tas man ir pa spēkam), bet ne-mājās dzeru Pinas Coladas, jo mājās es to neprotu sajaukt. Tās ir manas pārbaudītās vērtības, un visādus Daikiri, seksonzebīč un citas lietiņas nekāroju, turklāt knowing my cocktails padara izvēli daudz vienkāršāku (protams, piektdien Piektdienā es mūžību centos izvēlēties kaut ko mazliet citādu, bet beigās tāpat dabūju zilu Pinakoladu).

Sink or swim.

Šodien ar draudzenītēm bijām "Samurajā" (atrodas Rātslaukumā) piestumties suši. Atceros, uz to vietu mani reiz aizveda krustmāmiņa ar vīru (tas bija vai nu pirms Kraftwerk, vai nu pirms Gorana Bregoviča koncerta, tātad pirms gadiem 6), un tā šķita tik šika (un dārga) vieta, un viss likās tā diezgan wow. Tagad gan tur viss ir baigi nolaists, no šikuma un dārguma ne miņas (biznesa pusdienas 2,60Ls, tējas kanna 0,60Ls), un man tas bija nenormāls pārsteigums, jo es kaut kā nekad nebiju pieredzējusi šādu degradēšanos. Šķiet, pirmo reizi mūžā neatstāju dzeramnaudu, ko es daru vienmēr (arī tad, ja serviss un ēdiens reāli sūkā), jo 50 minūtes gaidīt suši man likās pārāk traki, bet cilvēku tur nebija daudz, turklāt es biju nejēgā izsalkusi. Vasabi arī bija diezgan draņķīgs, manuprāt - maz un bez jebkāda stipruma. Paši suši bija tīri ok (ir gan ēsti labāki, bet 20 gab. par 5Ls nav ierasta takse). Tātad vieta, lai ĒSTU, nevis baudītu. Likumsakarīgi sanāca arī noiet garām "Soraksanam", ar ko arī man saistās visādas foršas atmiņas, bet arī tā vieta izskatījās pilnīgi izmainījusies (un ne jau uz labo pusi): šķiet, tas ir "Samuraja" māsuzņēmums, jo arī tur gozējās tas pats biznesa pusdienu piedāvājums, kā arī no ārpuses viss izskatījās visnotaļ nožēlojami. Laikam nav tur vairs korejiešu pavāru, kuri "vēl nav iemācījušies pagatavot saldējumu", ne tās asās gaļiņas kaut kādās salātlapās, ko Signe vienmēr ēda un mēs ar māsu čiepām no viņas, jo pašas vienmēr ņēmām cūkgaļu saldskābajā mērcē vai iesmiņgaļu. Ehh, kā gan viss ir mainījies!

sfkenfgnmrgmvpovmds

Hell yeah, man sāp plaukstas locītava no peles spaidīšanas, acis krīt ciet, jo esmu pārgurusi, bet ne jau tādēļ, ka visu dienu būtu zemi rakusi. No 9 rītā līdz 11 vakarā ar pusotru stundu garu pārtraukumiņu rakstīju atbildes eksāmenjautājumiem, un tas nav man raksturīgi, jo es nemēdzu iespringt vai mācīties. Bet šajā gadījumā nekas cits neatliek, jo lingvistikas zināšanas vienkārši neakumulējas manā galvā, tā tev nav nekāda gramatika, kur iemācās lietas dabiski, un viss. Nē, šeit ir jāiekaļ no galvas valodas koki un vārddarināšanas veidi, un aizguvumi no franču valodas, un vēl nejēgā daudz nesvarību. Ja es šito pārvarēšu, tad zināšu, ka varu visu. Jēgas, protams, nav nekādas (pati Maija lekcijās bez saviem pierakstiem nevarēja iztikt, bet mums, protams, viss ir jāzina no galvas), bet padoties arī negribas. Rītdien vēl tāda pati darbadiena, kurā ceru visu šito pabeigt, lai varētu sākt iegaumēt visu. Ā, man besī mutiskie eksāmeni.

Eat, eat, eat!

Man liekas, ka viena no lielākajām apsēstībām, kas man ir (izņemot matus un lūpu balzamus) ir ēdienu gatavošanas šovi. Es varētu dienām skatīties un siekaloties gar to, ko cilvēki tur gatavo, tāpēc jo lielāks ir mans sarūgtinājums, ka es neesmu nekāda virtuves pavēlniece, jo, izņemot braunijus un picu, neko īpaši labu uztaisīt es neprotu: vienmēr kaut kas nesanāk. Turklāt es absolūti nemāku draudzēties ar garšvielām, lai gan gribētu iemācīties to darīt, kā arī mani biedē liels sastāvdaļu daudzums. Protams, sev lietas es protu pagatavot, bet tās neizskatās sevišķi skaisti: pašai gan man parasti garšo tas, ko es sataisu, bet citiem dot to īpaši negribu. Grūta dzīve gan, haha.

Vidēre est credere.

Es tā šodien padomāju mazliet un sapratu, ka laikam esmu ceļā uz mazliet veģetāru dzīvesveidu. Viss tas iesākās kaut kad septembrī (?), kad pieņēma likumu par dzīvnieku kaušanu ar islāma metodēm, un es nolēmu, ka "mājās gaļu neēdīšu", lai kaut mazliet solidarizētos ar nezinu, ko. Tā tas turpinājās līdz februāra beigām - gaļu ēdu tikai ciemos vai ārpus mājas, kas nebija īpaši bieži -, un pie Mariannas ballītē saštopējos kotletītes pamatīgi. Pēc tam izdomāju, ka varētu eksperimentālā kārtā gaļu neēst kādu laiciņu vispār, jo es taču negribu apēst hormonus, steroīdus un stresu, ko arī sāku (ne)darīt. Visu laiku gan man likās, ka būs traki, jo man taču garšo visādas lietas ar vistu (kas manai asinsgrupai esot slikta, lol), kā arī šašlikiņi, bet nu ir pagājuši apmēram 3 mēneši, un doma par gaļas ēšanu neliekas tāda īpaši vilinoša (būtu tā ar cukuru, ehh). Protams, saskatījos arī "Food Inc.", kur mazos cālīšus iznīcināja, un es kā emocionālā kreile nespēju to pārdzīvot. Protams, nezinu, cik ilgi šis periods vilksies, bet pagaidām nav ne vainas. Atteikšanās no sea food'a gan man šobrīd liekas traka doma, jo es dievinu visādas ūdens lietas, ko arī neplānoju pašlaik īstenot, bet kas zina, kas zina.

Brainwashing.

Šodien drusku lol, Mariannai vajadzēja kaut kādas kakla tabletītes, iegājām aptiekā, tur aptiekāre uz jautājumu: "Ko jūs varat ieteikt?" atbildēja ar tādu klepus lēkmi, kas nepārgāja ilgi, tad viņa pazuda paklepot kaut kur darbinieku telpās. Nav jau brīnums, ka neko jēdzīgu šī kundzīte ieteikt nespēja, ja jau, strādādama aptiekā, pati sevi izārstēt nespēj. Rezultātā mēs vienkārši aizgājām prom, jo to klepu klausīties bija neizturami, likās, ka drīz sāks lidot ārā plaušas un citi orgāni.

Food for thought.

Dažreiz besī, ka es ar savām sasodītajām prasībām sev konkrēti iegriežu. Šajā gadījumā tā ir mana nevēlēšanās dzīvot kojās vai īrēt istabiņu kādā dzīvoklī, lai nebūtu katru dienu jādzenās no Jelgavas uz Rīgu un atpakaļ. Šādu variantu es varbūt pat varētu atļauties, bet doma vien par koplietojamām telpām, kuras jādala ne ar ģimeni, kā arī troksnis/nespēja pabūt vienatnē, man šķiet visnotaļ atbaidoša. Īstenībā jau dzīvot Rīgā es gribētu tāda iemesla dēļ, lai iegūtu vismaz KAUT KĀDU sociālo dzīvi, jo tomēr ik pa laikam tur notiek kaut kādi pasākumi, kuros es gribētu iemest aci un tā, bet mana izturības robeža ir apmēram pulksten 3 no rīta, kad acis sāk lipt ciet un gribu tikai gulēt, bet šādos gadījumos ir nācies/nāktos gaidīt pirmo vilcienu, kas ir tiešām briesmīgi. Tādēļ nākas vien samierināties ar to, ka nekādas dzīves, izņemot uni un manu istabu, man nav. Diezgan nožēlojami, ņemot vērā to, ka man ir 19 gadu, un tas ir laiks, kad, kā visi saka, ir jābauda dzīve.

Šodienas lol(is).

'Vēl agrākos laikos, kad šokolādes ar piparmētru pildījumu bija retums (varēja gadabūt par dārgām naudām After Eight un, ja palaimējās atrast, tad pa lēto piparmētru Hellas šokolādi, kas gan bija diezgan liels deficīts), tad izlīdzējamies, ēdot parasto šokolādi kopā ar zobupastu.' (c) bļaustīgais kaķis

In line.

Agrāk vienmēr likās, ka 40 gadu ir tāds nopietns vecums. Ne jau tā, ka smiltis birst ejot, tomēr tas vairs nav garmataiņu blondīņu, ūberpārstilīgu drēbju un ballīšu laiks. Taču, ja tā padomā, tik daudz ārzemju zvaigznēm taču ir ap/pāri 40 gadiem, bet tas neko nenozīmē - viņas dzied, ka "I could be your favourite girl", lai gan, let's face it, no meitenes tur sen vairs nekā nav, liek twitterī bilžukus apakšveļā (labi, to izdarīja Eštons, nevis Demija), ģērbjas lielos mini (čau, Meraija Kerija) un visumā uzvedas kā divdesmitgadnieces. Es jau nesaku, ka tas ir slikti, tieši otrādi, tas nozīmē, ka mans sapnis par to, ka 40 gados es beidzot sākšu dzīvot, jo tagad mans dzīvesstils atbilst 70 gadus vecai māmuliņai (būšu Bendžamins Batons)galīgi nav nereāls!

Over and over.

Jo vairāk es iepazīstu kaut kādus cilvēkus (tas ir, ne jau jaunus, bet tos, ko jau pazīstu), jo vairāk man besī tas, ka man par lietām ir nenormāli virspusējas zināšanas. Nu, piemēram, citi zina lietas par mūziku, citi zina lietas par filmām, citi saprot datorus, bet citi - grāmatas, vēl citi ir interneta pavēlnieki, taču es zinu no visa pa kaut kādam mazam niekam. Labākās filmas es neesmu redzējusi, labāko mūziku neesmu dzirdējusi, lasu es visādas samazgas un to-taču-ir-redzējuši-visi video es noskatos ar pāris gadu nokavēšanos! Bitīt matos! Ja es vismaz zinātu daudz, daudz par popkultūru, bet arī no tā es necik daudz nejēdzu, jo ar ONTD lasīšanu ir mazliet par maz. Es vienīgi mazliet zinu par matiem (acīmredzot neko daudz, jo manējie jau pēc reklāmmatiem neizskatās) un Latvijas sabiedrības krējumu (nokaunos), kaut gan vairs jau ne, jo 'Kas Jauns' cenšos vairs nepirkt.

Londonas lietas.

Tās pilsētas man tagad pietiks kādam laiciņam, domāju, ka tie varētu būt kādi gadi pieci, bet tad jau redzēs. Bet par to, kas tur tagad/vispār aktuāls: 1) pļāpu žurnāli īstenībā ir sūdīgāki par tiem, kas pieejami Latvijā, jo tur (UK) uz visu vākiem lielākoties ir viens un tas pats, bet mums, kam gan 'slavenību' daudz mazāk, saturs ir dažādāks; 2) par tiem pašiem pļāpu žurnāliem: šobrīd aktuālie temati ir Džordana un viņas business marriage, Kerija Katona un jaunā drug-free dzīve, kā arī Viktorija Bekhema smaida (!!!) un dusmojas uz vīru par sliktu dzimšanas dienu, vēl modē, protams, ir arī taisīt kūciņas, saldējumu no breast-milk vai arī ļaut savam tēvam zīst; 3) vēl pļāpu žurnālos esošie sudoku un citas mīklas liek man justies inteliģenti, lol, jo es spēju to visu izpildīt; 4) apģērbu veikalos lielākoties strādā afro-eiropieši, bet pārtikas veikalos cilvji no islāma valstīm; pārdevēji vispār ir nejēgā laipni, smaidīgi, pieklājīgi un patīkami; 5) humpalās Latvijā ļoti bieži sastopams brends ir 'Atmosphere', kas, kā izrādās, nāk no Primark, kas ir kaut kāds nenormāli lēts veikals, līdz ar to jaunas drēbes tur maksā lētāk nekā mūsu humpīšos; vispār tas veikals bija kultūršoks, jo visi grāba visu un ķēra, bet pēc tam tur izskatījās kā karalaukā - Latvijā tomēr cilvēki iepērkas smukāk (es gan pa veikaliem nestaigāju, varbūt tagad ir citādi); 6) ļoti reti kurš cilvēks ievēro to, ka jāstaigā ir pa kreiso pusi, visi mauc pa labo, bet nav jau brīnums, jo cik gan britu ir Londonā; 7) man labāk patīk Wizzair nekā Ryanair, jo pirmajam ir daudz smukākas un jaunākas lidmašīnas, kā arī lidmašīnā, kamēr uz zemes, visu laiku neskan viena un tā pati mūzika un pēc nolaišanās - fanfāras; 8) cilvēkus var iespiest metro durvīs, bet metro ir lielisks; 9) pārtikas veikalos gandrīz viss ēdiens ir jau sapakots, kā arī visam rakstītas uzturvērtības un citas lietiņas; 10) legingi nav bikses; zeķubikses ne tik nav bikses!!!

Round's a shape, too.

Beidzot man ir izdevies pagatavot kaut ko tādu, kas ne vien man garšo, bet arī izskatās ne īpaši slikti! Lai to pagatavotu, mājās ir jāsameklē: 1 paciņa rīsu (man bija gargraudu&savvaļas); kādi 3 lieli burkāni (man bija 6 ne īpaši lieli); sauja rozīņu; sauja žāvētu plūmju; kanēlis; garam masala; halva (neobligāti). Tātad uzliek vārīties rīsus. Kamēr tie vārās, nomizo un sarīvē burkānus, kā arī aplej plūmes un rozīnes ar verdošu ūdeni. Burkānus liek uz pannas, kurā ieliets mazliet ūdens, pielej kādu tējkaroti eļļas, ja gribas (lai izšķīstu A vitamīns vai kaut kā tā), sautē uz vidējas uguns. Kamēr burkāni sautējas, aukstā ūdenī noskalo plūmes un rozīnes. Kad burkāni mīksti (5-7min laikā tas notiks), pieliek rozīnes un sagrieztas plūmes, apber visu ar kanēli (daudz) un garam masalu (ne tik daudz), visu samaisa, un, ja pannā joprojām ir ūdens, to iztvaicē. Pa to laiku jau būs izvārījušies rīsi, kurus noskalo aukstā ūdenī, notecina un ieber pannā, lai uzkarst, to visu samaisot. Liek trauciņā un ēd. Ja gribas, uzber mazliet sadrupinātas halvas, tad viss vēl saldāks iznāk.

Just bang it!

Tikko apskatījos savu izlaboto eseju, tik foršus komentārus pasniedzēja pierakstījusi! Piemēram, kur rakstu "I had to dress in second-hand clothes" viņa ir pierakstījusi: "Vintage shops, dear! It is the question of terminology!" Vai arī pie mana "I actually do not know what the cafeteria food tastes like" klāt ir piemests: "Nothing special." Pēdējais vispār smieklīgi, pie "I am positive I will drink Coke" komentārs ir: "Dont. Bad for teeth. Hugh Hefner lost almost all of them because of Coke." Kā lai nepatīk šitāda pasniedzēja? Es gan tikko izlasīju 'Bunny tales', kur par Hefu bija diezgan, bet zobi nebija minēti, tā ka īsti to pārbaudīt nevaru. Laikam jāuzgūglē.

I can do whatever I like.

Kā man ir izbesījusi šī mana fakin apzinība, kas attiecas uz lekciju apmeklēšanu! Šajā semestrī es esmu nobastojusi VIENU lekciju, un tas nu galīgi NAV normāli! Vidusskolā es varēju mierīgi neiet uz pusi no stundām, un nekādi sirdsapziņas pārmetumi mani nemocīja, nesatraucos par to, ka nokavēšu kaut ko svarīgu, bet šeit ir pavisam citādi! Man konstanti ir bail, ka tajā lekcijā, kuru es izlaidīšu, tiks pateikts viss svarīgākais, tādēļ es kā mazais ezis katru dienu braukāju un atsēžu, cenzdamās vēl arī kaut cik aktīvi piedalīties lietās. Bet tā taču neesmu es - man patīk slinkot un būt sociāli slinkai utt. Tādēļ, lai iespītētu sev pašai, es rītdien boikotēšu lingvistiku. Nav jau tā, ka lekcijas būtu galīgi neinteresantas un tā (lai gan lingvistikas tiešām ir visnotaļ nāvīgas), bet nav taču studentiski apmeklēt visu, kā arī pildīt mājasdaŗbus un sekmīgi nokārtot ieskaites!

And the beat goes on.

Atcerējos šodien savu lielo mērķi: pierādīt vienstūra esamību, kā arī izdomāt tur definīciju un formulas.

Sure thing.

Es gribu: 1) saprast kārtīgi gramatiku, jo man tur ir problēmas drusku; 2) iemācīties rakstīt labas esejas un spēt izdomāt tematus; 3) brīvdienas; 4) kapāt produktus kā pavārs; 5) atrisināt dažus ar latviešu valodu saistītus jautājumus, kuri mani nomoka jau labu laiciņu.

It comes naturally.

Esmu puslīdz apkarojusi savu žurnālatkarību, tas ir, reizi pa reizei es tāpat nopērku kādu žurnīti un tā, bet ne jau katru dienu visādus Cosmopolitan UK un USA, Time un vēl sazin ko, līdz ar to man ir vieta budžetā citām lietām - stulbām grāmatiņām. Izdomāju, ka jāmācās krievu valoda, tāpēc, kamēr gaidīju vilci, lēto žurnālu stendā nopirku piecus recepšu žurnālus krieviski. Nezinu, cik ļoti tas uzlabos manas krievu valodas zināšanas, toties iemācīšos, kas ir baraņina un govjaģina. Vēlāk pirkšu krievu elles, kosmīšus un ko tur vēl par 0,30Ls gabalā, ha!

I'm in Miami, bitch!

Trīs nedēļas neēdu nekādu cukuru (tas ir, tādus ēdienus, kam pievienojas cukurs klāt; āboli neskaitās) un domāju, ka "atkalsatikšanās" būs pilnīga ekstāze, ņemot vērā, ka es dievinu saldumus, šokolādes, zefīrus, končas - tas ir, jebko, kas ir saldssaldssalds. Esmu galīgi vīlusies - viss liekas vienkārši pārsaldināts, nav nekādu garšas nianšu un tā (sajūta tāda, it kā sūkātu tās saldinātājtabletes, šķiet, "Diamant"), neprasās pielikties līdz sprāgšanai ar cukuru saturošām lietām (kas ir jocīgi, jo es jau nu galīgi nemāku apstāties pēc 1 končas vai 1 šokolādes/kūkas gabaliņa). Laikam varu turpināt dzīvot bez cukura.

Karma police.

Šodien ar Asni un Būdu devāmies reidā pa Jelgavas humpīšiem (jo intīmpreču veikals "Lolita" tiks atvērts vien 3. aprīlī, hahh), kur es nebiju galīgi sen bijusi. Bijām 4gab. humpalās, nopirku kaut kādas lietas, kuras, iespējams, man nemaz nevajadzēja, bet tik sen neesmu nekādas drēbes pirkusi, ka vienkārši gribējās patērēt naudu. Es jau kopš ilgiem laikiem esmu gribējusi Lacoste krekliņu, bet tik bagāta, lai to varētu atļauties, vēl neesmu (jā, es esmu brendomāne, tas ir, gribētu būt, and I can't help it), un šodien pa pusei piepildīju savu sapni - "Humanā" par 50 santīmiem nopirku lielu Lacoste džemperi (jo to drausmīgo Lacoste sporta tērpu, kurš Engures humpalās stāv apmēram 6 gdus, es negribēju pirkt), kuru valkāt mājās un izlikties par miljonāri, lol.

Yada, yada, yada.

Es zinu, ka tagad ir krīze, nevienam nav naudiņas, bet ballēties visiem (nu, gandrīz) gribas, bet ir kaut kas, ko es tomēr nesaprotu. Patiesībā šis bija aktuāli arī pirms krīzes, kad visi bija bagāti. Es nesaprotu to, ka cilvēki, kad ielūdz citus uz kaut kādām savām dzimšanas dienām/citiem svētkiem, saka, lai atnes ēdienu/alkoholu. Jēziņ, bet kam tad ir tie svētki? Beigās iznāk tā, ka man ir jānopērk gan dāvana, gan ēdiens, gan dzeramais, bet laimīgais jubilārs konkrēti var iedzīvoties uz mana rēķina, nedarīdams neko. Protams, man liekas ļoti normāli tas, ja kādreiz kāds piedāvājas kaut ko atnest/vienkārši atnes kaut ko, arī es pati tā daru vienmēr, bet ne jau nu pieprasīt, lai nāk tikai ar paiku/šmigu, jo citādi bezmaz iekšā nelaidīs. Labi, es laikam esmu baigi vecmodīga un iesīkstējusi, bet man jau liekas, ka namamātei/namatēvam par kuņģa piepildīšanu ir jāparūpējas.

18.

Izprātoju, ka man būtu vieglāk pārcelties uz ārzemēm dzīvot, jo man negaršo rupjmaize, Laimas "šokolāde" un šprotes.

Riiight.

Laiku pa laikam mani piemeklē tāda sajūta, ka tā izglītība, ko iegūšu (ja iegūšu), nekam nederēs, jo man jau nebūs nekādas profesijas, es tikai ciešami zināšu angļu valodu, bet visi taču zina angļu valodu! Tomēr reizēm liekas, ka nezina vis tik lieliski. Piemēram, šodien "Ražots Latvijā" savācos siera ražotāja "Celmi" bukletiņu. Siers ir ļoti garšīgs, bet ne par to ir stāsts. Lūk, šajā bukletā, protams, ir mazliet teksta angliski. Visu man slinkums pārrakstīt (epastu gan viņiem nesūtīšu, citādi saņemšu vēl kādu samazgu spaini uz galvas), bet viens, manuprāt, lielisks teikums (ir vēl arī citi, protams): "They are good components for sandwiches and for mean meals: puddings, soups and deserts." Tātad šie sieri ir lieliski piemēroti ļaunajām maltītēm, no kurām viena ir tuksnesis. Protams, var jau teikt, ka neviens ārzemnieks tāpat to nekad neizlasīs, tādēļ nevajag satraukties un tā, bet, ja reiz dzīvojam ar šādu moto, tad priekš kam vispār likt lietas angļu valodā? Mazāk tintes aizies!

4min.

Man patīk visādas dabas parādības un stihijas, tur lietus, sniegs, zibens utt. Un mani mazliet fascinē plūdi. Tā jau nedrīkst teikt, jo tas, ka applūst mājas, ir briesmīgi, t.i., tas, ka rodas zaudējumi, galīgi nav forši, bet tas pats plūdu fakts man liekas tik lielisks: šodien mazliet Lielupes redzēju, tāds smukums, izskatās sireāli! Turpiniet runāt par Dieviņu, es ticu Dabai!

Like that.

23 dienas pēc vēstules nosūtīšanas Ģederta Eliasa muzejam saņēmu atbildi. Jēziņ, cilvēki tik ļoti neprot pieņemt kritiku un ieteikumus! Protams, es esmu tāda pati. Labdien! Atvainojiet, lūdzu, ka neatbildēju uzreiz. Muzeja bukleta tekstu angļu valodā tulkoja muzeja speciālisti (lieliski speciālisti, kā redzams), bet to pārbaudīja LU absolvējis angļu filologs (naudu par to nesaņēma neviens!) (F grupa?). Protams, teksts varēja būt arī labāks. Arī es zinu, ka tajā ir dažas kļūdas (ja tur ir dažas kļūdas, tad es esmu Britnija Spīrsa). Šo tekstu ir lasījuši cilvēki, kuriem angļu valoda ir dzimtā vai ikdienas valoda. Tādus aizrādījumus, kā no Jums, (konstrukcijā "tādus...kā" komatiem nav jābūt) gan neesam saņēmuši. Pieņemu, ka viņu angļu valodas zināšanas nav tik labas. Žēl, ka Jums bija jāpārdzīvo tāds kauns mūsu bukleta dēļ (akdies, vēl vairāk sarkasma laikam nebija iespējams izspiest). Vēlreiz paldies, ka gadu pēc bukleta iznākšanas Jelgavas kultūrā tik ļoti ieinteresēts cilvēks kā Jūs to pamanījāt (jo, protams, katram jelgavniekam vismaz reizi mēnesī ir jāapmeklē muzejs un jāinteresējas par jauniem materiāliem!). Starp citu, Jūsu latviešu valodā rakstītajā vēstulē ir kļūdas (jā, skolā neesmu iemācījusies, ka vēstulēs "jūs" jāraksta ar lielo burtu; tas, ka es mācos angļos un ka angļu valodā "jūs" nekad neraksta ar lielo burtu, protams, nav attaisnojums, kā arī vēstules nepārlasīšanas dēļ vienu lieku "ir" biju ielikusi tur, kur nevajadzēja). Vēlot veiksmi, cieņā, Marija Kaupere, Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece

Fake plastic trees.

Laikam nudien ir pienācis pavasaris, jo šodien fonētikā, kad mums bija jāizrunā frāze "He's coming!" ar low rise vai high rise, mēs padomājām lietas. Bet tad, kad pasniedzēja teica, ka nedos mums šai frāzei kontekstu, jo te jau viss ir skaidrs, liela daļa centās novaldīt spurdzienus. Un mums pat nav 12 gadu!

Bang, bang.

Tā vien liekas, ka es to tik vien daru, kā sūdzos, bet īstenībā es daru arī vēl kādas 2 lietas. Bet mani nu tik nenormāli kaitina, ka, ieejot galerijās draugos, rindām vien ir Posta un Tonusa reklāmas. Man jau tā ir tik maz draugu tur, bet vienalga katru nedēļas nogali ir vismaz 10 šādu bilžu. Man nav skaidrs, kādēļ ir jābāž citiem cilvēkiem albumā šīs lietas. Protams, tikpat debili ir tas, ka cilvēki sūta vēstules ar to, kas notiks kurā klubā, un bliež to savās dienasgrāmatās.

What for?

Pagājušajā semestrī mums Spoken Communication nebija neviena izdales materiāla, kā arī ļoti maz mājasdarbu, kuri tāpat bija gana interesanti, piemēram, uzrakstīt atsauksmi par filmu vai uzrakstīt lugu, balstoties uz pasaku. Šajā semestrī mūs apkrauj ar mājasdarbiem, kā arī handout'u skaits jau ir apmēram 40. Labu veiksmi man, mācoties kuģa, mašīnas un lidmašīnas sastāvdaļas!

Like sparkling wine.

Kā izrādās, mūsu ūberdigitālajā televīzijā ir arī viens franču kanāls, kas ir ļoti lieliski. Uzslēdzu un cenšos kaut ko saprast, cik nu ir iespējams ar knapām A1 zināšanām. Bet atsevišķus vārdus, frāzes man izdodas noķert, pat saprast jēgu reizēm, kas ir, ēm, awesome!

Gasoline.

Dažreiz man uznāk tādi brīži, kad es spēju mobilizēties un tā labi pamācīties. Derētu tādi mirkļi biežāk, tad nebūtu jāsatraucas par to, ka nepaspēšu noskatīties kādu seriālu vai pavingrot, jo jāpilda mājasdarbiņi. Es gan lietas neatstāju uz pēdējo brīdi, vien uz pirmspēdējo, bet tāpat tajā laika posmā, kurā es neko nedaru, man ir stress, ka, ak, vai, man taču ir mājasdarbi, kuri jāizpilda, tikai es tāpat neķeros nekam klāt.

Geisha from Asia.

Šovakar bija mazliet dīvaini. Sēdēju mierīgi uz soliņa uz perona, gaidīdama savu vilcīti, minding my own business. Netālu stāvēja māmiņa + meita: māmiņa raudāja un grīļojās, meita (~7g.) lika māmiņai apsēsties. Viņa apsēdās (mamma) man blakus un turpināja raudāt, turklāt to visu pavadīja spēcīgs alkohola aromāts. Meita visu laiku mierināja savu radītāju, teikdama (krieviski), lai neraud, kaut ko par tēti un vēl šo to, ko es īsti nesapratu. Bet māmiņai bija izraudātas acis, un viņa turpināja šņukstēt. Tad māmiņa ieķērās man elkonī. Es uz to īpaši nereaģēju, bet viņa sacīja, lai nebaidos. Es savā lauzītajā krievu valodā teicu, ka "ja ņebojus", un tā mēs sēdējām kādas 5 minūtes saķērušās, un māmiņa kaut ko runāja, bet ļoti neskaidri, sapratu vien to, ka viņa šodien apglabāja savu vīru. Es, protams, pati gandrīz no līdzjūtības sāku raudāt, bet tomēr ne. Man bija žēl meitiņas ļoti, ka viņai "jāvāc" sava mamma un kura Ozolniekos centās viņu pamodināt, bet māmiņa nereaģēja.

I see. Oh, really?

Pēdējo dienu secinājumi: 1) mēs ar Mariannu esam mazliet kuces, jo visu laiku burkšķam par citiem; 2) pasniedzējas unī nemāk runāt smuki, it īpaši dažas (bet grib, lai mūsu valodas plūdums būtu near native; 3) fonētiskais alfabēts tagad liekas kā piece of cake - agrāk es nesapratu, kā cilvēki var mācēt transkripciju; 4) vecāki mani ir baigi salielījuši, kā rezultātā es slepeni jūtos pārāka par visiem, lol, lai gan neesmu nekāda Dieva dāvana; 5) man drusku pietrūkst dzimumu līdzsvara unī, es neesmu pieradusi pie klostera.

Map of the universe.

Es zinu, ka tā nedrīkst teikt, jo ir jau marta vidus un tā, bet man tiešām patīk šie laikapstākļi, man patīk ziema! Šodien gan vienubrīd likās, ka tā lieta varētu beigties, jo ir pienācis laiks, bet, kad es 10 minūtes pastaigājos pa peronu sniedziņā, kamēr visi masveidā slēpās zem jumtiņa, tas bija tik, tik priecīgi, ka es biju gatava iesaukties: "Ziemu visu laiku!" Man nepatīk -20 grādi, jo tas ir mazliet par aukstu, bet, ja snieg, tad arī tas der. Sniegs ir pārāk lielisks, lai tā nebūtu.

Je vais aller a Londres.

Pirmais ir tas, ka cilvēki unī taču ir nenormāli stulbi! Protams, tas jau ir sen skaidrs, bet, piemēram, šodien franču valoda: mēs pusgadu mācāmies, ka vārds "famille" ir jāizrunā kā "famij", nevis "famill", bet, protams, kurš gan to atceras? Pat tad, kad pasniedzēja pasaka "famij", persona otrā galā to neņem pierē, bet bliež tā, kā nu pašai gribas. Un tā ar citām lietām arī. Jēziņ, ne jau nu mums katru lekciju dod svešu tekstu, kurā neviens vārds nav zināms, bet cilvēki tāpat nesaprot, kā izrunāt lietas. Dažreiz brīnos, kā pasniedzēja nenošaujas, jo man tas viss tik ļoti krīt uz nerviem reizēm, ka es nezinu, kur likties. Protams, es neesmu nekāda francūziete, bet vismaz tik daudz, ka tā nav latviešu valoda, kur visu izrunā tā, kā raksta, esmu apguvusi. Otrais ir tas, ka šodien ITA bija tāds "interesants moments", respektīvi, mums bija ieskaite, bet pasniedzēja teica, ka viņai mazliet ir jāiziet un ka tad, kad viņa nāks atpakaļ, mēs dzirdēsim trīs klauvējienus pie durvīm. G grupiņai tas varbūt šķiet debešķīgi, bet man - mazliet pazemojoši. Nu, neesam mēs tādi dalbji, ka nevarētu uzrakstīt ieskaiti bez savstarpējas sarunāšanās vai rakņāšanās pa pierakstiem. Un trešais ir tas, ka pasniedzējiem nenormāli atšķiras vērtēšanas sistēma. Piemēram, fonētika. Pagājušajā semestrī par 2 kļūdām testā es saņēmu 7/8, savukārt šogad, kad mums ir cita pasniedzēja, par kādām 4 kļūdām tiku pie apaļa 9. Nav jau tā, ka es nepriecātos par to atzīmi, bet tas liekas mazlietiņ dīvaini.

Oh so pretty!

Šodien mēs bijām tirgū iepirkt visādus dārzeņus un citu kaut ko. Tā vispār ir tāda pasaule, kur pārdod VISU! Pēc tam Maxima šķita tik nožēlojama, jo neviens tur nenovēl "Lai labi garšo!", neviens nepiedāvā visādus foršumus. Vienīgais mīnuss ir tas, ka nav lielo ratu, kur iekraut, piemēram, 10kg kartupeļu, citādi neko citu jau nopirkt vairs nevar. Labi, ka mēs bijām trīs "ieroču nesējas". Dabūju visādus graudus, lai varētu diedzēt lietas. Vēl es esmu sākusi dzert rjaženku. Jā, arī man agrāk likās, ka tas ir kaut kas riebīgs, bet, kā izrādās, diezgan liela ņamma ar tādu kā "Gotiņu" pēcgaršu.

Can't stop.

Mēs te šausmināmies par to, ka "Dejo ar zvaigzni" žūrija izsaka dažādus ļaunus komentāriņus, jo "kā nu tā var, viņi taču ir tikai cilvēki". Bet, kad paskatos "The Weakest Link", liekas, ka cisku pieminēšana ir drīzāk tāds maigs drauga padoms, jo tajā raidījumā vadītāja komentē visu: darbu, izskatu, vīru, izglītību utt. Un ne jau tā: "Vai, cik jums jauks darbs, cik lieliski izskatāties, jūsu vīrs ir satriecošs etc." Šī raidījuma kopija Latvijā ir (bija?) "Zini vai mini" ar Sandru Freibergu galvenajā lomā, kura turklāt vizuāli un pat tonāli ir ļoti līdzīga TWL vadītājai, vienīgi Sandra vienmēr izlīdzējās ar savu slaveno: "Nebūs šoreiz," iztikdama bez dalībnieku "nolikšanas pie vietas", varbūt tādēļ tā bija viena nebaudāma pārraide.

I'm just killing time.

-You know, money doesn't grow on trees! -Yes, it does, it's paper!

Twisting and turning.

Šitā lieta būtu vienkārši tāda the ultimate experience. Protams, es esmu vārgule, nemīlu teltis, slikti guļu ne-mājās, patīk normāla duša un tā, bet šitas viss izskatās nu tik skaisti un tā wow (protams, zinot savas pieredzes ar dabu, darīšanas brīdī viss liekas briesmīgi, bet atmiņas ir visnotaļ foršas)! Ja es nebūtu es, es noteikti tā gribētu izdarīt.

Down is the new up.

Man jau gadus trīs četrus ir tāds kluss sapnītis beidzot iemācīties skriet. Jā, tas izklausās diezgan neticami, bet es tiešām nemāku skriet: knapi minūti varu izturēt. Ja ar velo man izdevās nomīties 60km, tad noskriet varu 10 metrus. Kad nokusīs sniegs, es gribētu beidzot saņemties un sākt kaut vai ar to vienu nelaimīgo minūti, lai vēlāk varbūt tiktu līdz pusstundai (kas pašlaik šķiet tāds nesasniedzams mērķis): tas, protams, būtu diezgan nožēlojami, bet ar kaut ko taču ir jāsāk. Man vajag plānu.

We're here.

Šovakar izbaudīju telemaratonu ~4,5h garumā. Gribēju es kā senajos laikos skatīties filmas vai nu LNT, vai nu TV3, bet tur rāda tikai kaut kādus pilnīgus sviestus, kas nav interesanti, tāpēc slēgājos starp Discovery, Discovery Science, Discovery Travel & Living (šitie kanāli vienkārši spārda, varu skatīties gandrīz visu dienu), visādiem MTV un E! Entertainment. Raidījumu spektrs bija visnotaļ plašs: sākot no How it's made (kur tā kā izskaidro lietas), turpinot ar Cake Boss (kur taisa kūkas), tālāk Saimona Kovela All Time Top 50 (kā tikai uzslēdzu, skanēja Westlife vai 5ive), bet visu noslēdzu ar Toddlers & Tiaras, kas bija diezgan baisi, jo 6-7 gadus veci bērni ar spray-tan, parūkām, nenormālu meikapu, mākslīgajiem zobiem un peldkostīmu iznācienā neizskatās īpaši normāli. Par mācībām domāšu rīt.

ça m'est égal.

Šodien atcerējos, ka 10 gadu vecumā mēs ar draudzenēm izdomājām, ka kļūsim par prostitūtām, kad izaugsim, jo tā taču var daudz nopelnīt! Tas vispār likās tāds sapņains darbs, lol.

See-saw-seen.

Vienmēr, kad eju garām XL Pelmeņiem, man ir jāpieliek pūles, lai mazliet neievemtu sev mutē, jo tā smaka, kas piepilda visu tuneli, ir drausmīga.

Bodies making chemistry.

Man nudien nav nekādas mēra izjūtas. Ja uz galda ir končas - jārij, ja alus - jādzer, neizēstus traukus un pustukšas pudeles atstāt es nespēju. Jūtos reizēm kā tāds padomju cilvēks, hahh.

Whatever I want.

Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzejs no tiesas ir lielisks. Domāts: "Nams stipri cieta 1919. un 1944. gadā, tika atjaunots 1927., 1947.-1951. gadā." Iztulkots: "The building was hardly damaged by the time of the 1st and 2nd World Wars and was repaired in 1919 and 1947-1951." Nenoturējos un aizsūtīju viņiem epastu, jo pretīgi lasīt šitādu sviestu - neba šī bija vienīgā kļūda, gandrīz vai katrā teikumā kaut kādas briesmas.

It depends.

Fonētikas lekcijās es nespēju justies nopietni/jūtos kā mazs bērns. Pirmais tādēļ, ka mums ir aploksnītes ar fonēmām, no kurām mēs veidojam transkripciju vārdiem, dalām zilbēs un tādas lietas (tas neizklausās kā augstskola, bet īstenībā nav nekāds piece of cake), otrais tādēļ, ka man nepārtraukti ir visādi jautājumi, kurus es nekautrējos uzdot; ļoti iespējams, tie ir stulbi jautājumi, bet man ir vajadzīga skaidrība, es gribu saprast lietas, tāpēc reizēm mani mulsina tas, ka citi jautājumus uzdod reti. Un pasniedzēja ar mums apietas (apejas?) tādā all fun and games stilā, apmēram tā, ka nav nepareizo atbilžu, everything's fine, es domāju, tā varētu būt kādā Valdorfa skolā. Bet tā jau fonētika ir inčīgs priekšmets, man patīk.

Balsošana var sākties!

Jo Eirovīzija vairs neesot nekāds balagāns, bet nopietns konkurss, haha. 1. Mūzikas pasaulē tā gan laikam ir pašnāvība atzīt to, ka Eirovīzijā bija patiešām mīlīga dziesma, ko turklāt izpilda ex-grupas "Prego" dalībnieks I.Grīsliņš-Grīslis, bet "Because I love you" tiešām bija jaukākais, kas dzirdēts Latvijas mūzikas scēnā ilgā laika posmā. Nezinu, kāpēc, bet man šī dziesma atgādina Ērika Kleptona "Believe in life", nu, tāda pozitīva un burvīga. Protams, Eirovīzijā tāda lieta droši vien nepavilktos, bet ko gan viņi saprot? 2. Vēl man nebija skaidrs, kādēļ H2O ieguva tikai 9. (?) vietu, jo tur bija tik himnisks piedziedājums, tāds ļoti, ļoti piepildīts. Protams, sākums diezgan sūds, kā arī tas bungu soliņš man bijis, nebijis, bet īstenībā šitā dziesma bija mans otrs favorīts. 3. Lauris Reiniks. Tev vairs nav 25! Katru gadu viens un tas pats, tas taurenis, džīzas, nē, nē, nē! 4. Ir jau tā, ka Donam ir laba balss, tas ir jāatzīst. Dziesma gan man likās mazliet fail, lai gan, ja novāktu tās fona vistiņas (nu, nav tas nekāds Lielvārdes violetais koris ar "Bitītēm"), iedotu pavadošo grupu tādu, lietas būtu labākas. 5. Protams, Aisha. Vienīgais, ko es no šīs dziesmas atceros, ir "die". Vai es gribu Eirovīzijā sniegt mesidžu par miršanu? Nē! Gan jau viņa tur vinnēs (em, NĒ?). Varbūt skandināvu feministes apvainosies par "Mr.God" lietu. 6. Kurš cilvēks vispār vēl BALSO? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?

On va au bar.

Vakar tās tabletes pret izsalkumu, respektīvi, kotletes manā kuņģī ripoja ar gaismas ātrumu. Man liekas, es pēdējā pusgada laikā tik daudz gaļas nebiju apēdusi, cik vakarvakarā/naktī, un tā pat nav hiperbola. Un tad vēl rosols, un burkāni, un končas, un saldās brunetes, un vēl, un vēl. Brīžiem es vēlējos, lai man vēderā būtu iestrādāts rāvējslēdzis, kuru atverot, izgāztos tāds papildus kuņģītis, kur visam ēdienam nonākt. Es biju tā pieštampājusies, ka mēteli nevarēju normāli aizpogāt, haha. Vispār mēs ar MZ, kurai nepatīk savs uzvārds, visu vakaru runājām par uni (skolu, lol), kas it kā izklausās LAME, bet tur ir visādi smieklīgumiņi, ka par to nevar nerunāt un nesmieties, jo pasniedzēji runā smieklīgi, dara smieklīgas lietas, un vispār viss ir tā smieklīgi. Vēl mēs vienojāmies par to, ka cilvēki Rīgā nesteidzas ar alkohola lietošanu, jo mūsu "laukos" pudeles tā vienkārši nestāv uz galda, tās nav nekāds dekors. Bet, ja par citu lietu, tad man jau gadus piecus ir tāds sapnis, ka A/S Pasažieru vilciens varētu ieviest tādu lietiņu kā nakts vilcītis. Es jau neprasu daudz, bet vienu vienīgu reisu laikā no trijiem līdz četriem, kas mierīgi varētu būt arī paaugstinātas maksas pakalpojums. Ir ļoti skumji skatīties uz tiem cilvīšiem, kuri gulšņā stacijā uz trepītēm. Es zinu, kā tas ir, man arī tā ir gadījies. Un, runājot par laikapstākļiem, es neatbalstu lietu ziemā. Nē, tas nav forši. Vispār jau lietus man patīk, bet citos apstākļos. Šodien gan es skatīšos Eirovīziju, jo tā vienkārši vajag. Un joprojām nesaprotu, kā cilvēki var izturēt ballītes katru nedēļu, turklāt gan piektdienas, gan sestdienas vakarā. Man patīk iet gulēt 10.

Off I Go.

Besī man, ka vienmēr visādās intervijās dāmas stāsta, ka viņu labākie draugi ir vīrieši, jo sievietes ir tādas un šitādas, maitas un kuces, bez paškritikas un humora izjūtas. Šķiet, ka viņām pašām kaut kā trūkst, t.i., vaina ir viņās. Iespējams, viņas vienkārši nemāk atrast īstās lēdijas, ar kurām draudzēties, jo man gan liekas, ka dūdiņas ir foršas! Varbūt man ir ļoti paveicies, bet visas manas draudzenes ir smieklīgas, foršas, nav nekādas aiz muguras aprunātājas un dunci mugurā dūrējas.

It's a pun!

Mums ievadā lingvistikā ir uzdots no tiesas inčīgs darbiņš: sameklēt 20 tēlainās izteiksmes līdzekļus prozas oriģināldarbos. Mans sākotnētjais novērojums ir tāds, ka salīdzinājumus un hiperbolas atrast ir visnotaļ easy-peasy, bet, piemēram, zeugmas, oksimoroni, vārdu spēles un metonīmijas īpaši apkārt nemētājas, turklāt pēdējo es visu laiku jaucu ar eufēmismiem. Cerams, ka man to visu tomēr izdosies sameklēt, pašlaik kā avotu esmu paņēmusi "Breakfast of Champions". Bet mans lielais prieks ir tas, ka esmu mazliet atsākusi lasīt, tas ir, es šādā veidā cīnos pret žurnālatkarību, jo vilcienā jau nav īpaši interesanti, tādēļ parasti iegādāju visādu ne īpaši noderīgu makulatūru (izņemot TIME, bet tas atkal nemaksā 50 santīmu). Tagad staipu līdzi grāmatiņu.

I like to gaze in the clubs.

M: "I feel like fucking Frodo!" G: "Whoaaa, you want to fuck Frodo?" M: "Okay, I feel like goddamn Frodo!"

Stuff.

Visu manu dēļošanas prieku iznīcina pacēlāji, jo es nesaprotu, kā pareizi tos izmantot, lai mana labā kāja "pacelšanās laikā" nesāpētu tā, ka jāsakož zobi, lai nebūtu jākliedz. Tā gan man ir bijis vienmēr, līdz ar to tā, iespējams, ir manas kājas vaina, bet es nezinu, kā to mainīt. Pašlaik man pēc katra nobrauciena ir jāatpūšas miljons gadu, jo es nespēju piespiesties kāpt uz pacēlāja. Rezultātā es visu laiku čīkstu, hahh. Tas, ka es sāku snovot pirms 7 gadiem, bet joprojām to nedaru labāk par pirmziemniekiem, ir cits stāsts: turklāt ar katru gadu aizvien vairāk baidos no ātruma, baidos krist, baidos mēģināt lietas. Varbūt vienkārši jāpāriet uz slēpošanu?

Curiosity becomes a heavy load.

Dažbrīd (kā, piemēram, šobrīd) man liekas, ka visu cilvēku dzīvēs, izņemot manā, notiek lielas lietas. Ne jau, ka es baigi gribētu (lai gan tāda life changing experience, protams, uz pozitīvo pusi man noderētu), bet vienalga. Citi dzemdē, citi pārvācas uz ārzemēm, vēl citi apmeklē zinātniskās konferences, es šķūrēju sniegu. Pat uz Erasmus es baidos pieteikties, jo man tur viss vienai jādara, jābīda, jāmeklē, bet man ir bail, un es tā negribu - labi, sveša valsts, tas vēl tā, bet tieši tā lietu kruķīšana man besī: meklēt kaut kādus atbilstošos priekšmetus, tad dzīvesvietu, tad visu pārējo, divatā jau vēl tā, bet vienai.. Apnīk dažreiz būt nekam. Bet parasti jau ne, hahh.

So?

Beidzot man izdevās ilgi gaidītā atkalsatikšanās ar 909 reklāmām! Gadus piecus es gribēju redzēt šīs pērles, bet nekad man nesanāca tik ilgi skatīties televizoru/pareizos kanālus. Un šonakt - bingo! Jutos atkal kā 10 gadu vecumā, kad ap Ziemassvētku laiku, vecākiem ballē esot, trijatā skatījāmies ilgi, ilgi televizoru un tās erotiskās filmas no Tinto Brasa kolekcijas, ko rādīja LNT.

Get it right!

Netīšām uzslēdzu LNT, kur tieši rādīja "Lielo jautājumu". Tas raidījums vienmēr ir bijis drausmīgs, bet nu jau ir sasniegta jauna robeža. Nesaprotu, kā veidotājiem nav kauna par vadītāju ielikt Aleksandru Kurusovu, kura runā tā, ka ausis sāk sāpēt. Kā māku, tā bliežu, kāda starpība, vai tas ir pareizi vai nav. Šādos brīžos man liekas, ka esmu izvēlējusies nepareizo filoloģiju, jo man sāp šāda runāšana, kā arī tas, ka es pati tik daudz likumu nezinu, kurus es gribu zināt. Jāsaka, tas gan man nenāktu par labu, jo jau tagad es ar šausmām klausos un lasu visu ko.

That place you can hide.

Visādas lietas mani kaitina, sākot ar stulbajām LMT un Tele2 reklāmām, kas man vispār liekas tik nožēlojami, cik vien var būt, un es nesaprotu, kā viņiem nav neērti kaut ko tādu radīt un rādīt, un beidzot ar to, ka cilvēki nejēdz notīrīt sniegu no piemājas ceļiem. Vienu reizi pa ilgiem laikiem paklausījos ziņas un sasmēlos tik daudz pretīguma - ja eksistē visādas x civilizācijas, ceru, ka tās ir labākas par mums un ka atnāks šeit ieviest kārtību, jo vēmiens nāk, skatoties uz visiem mantraušiem, šmaukļiem un bandītiem.

Nunc est bibendum.

Šodien bija pirmā latīņu valodas lekcija, tas bija galīgi forši. Es zināju mazliet, ka angļu valodai pamatā ir daudz latīņu valodas vārdu, bet ne jau nu TIK ļoti, reāli gandrīz visa sākums ir latīņu valoda! Vispār piektdienas laikam būs manas mīļākās mācību dienas, jo tad ir tikai divas lekcijas, no kurām nevienā nav jārunā angliski - franču valoda un latīņu valoda. Ne jau tā, ka man nepatiktu angļu valoda, lol, bet dažreiz mēdz būt par daudz, turklāt visi šajā semestrī liekas tik prasīgi. Protams, vēlāk es to novērtēšu droši vien, bet tikai tad, kad sesija būs galā, lol. Un vēl man nepatīk tas, ka mums ir diezgan fuj Erasmus piedāvājumi. Tikai viena UK universitāte, kas ir tik tālu no Londonas, nevienas universitātes Francijā, ko es ļoti gribēju, jo tādā veidā cerēju labāk iemācītīes francaise. Principā mums piedāvā Vāciju (em, nē?) un Zviedriju (es neprotu zviedriski, tur ir dārgi ļoti). Man gribas kaut kur aizbraukt, jo tad varbūt es beidzot kļūtu patstāvīgāka un tā, bet es gribu uz foršu vietu, kur nevar uzskriet virsū a) Leo, Mariusam un Dirsai; b) Tomijam, Annai Karinai un Anton.

Thunderstruck.

Man jau tā ziema īstenībā patīk, tāds spirgts gaiss, nav karsti, bet nu jau pat es gaidu siltumiņu mazliet, jo tās nīkšanas uz perona ir knapi paciešamas, pēc 20 minūšu stāvēšanas siltāk nekļūst. Pazaudēju vienu cimdu turklāt, tā ka rokas jātur kabatās.

Jam - good, custard - good, meat - goooooood!

Forši ir tad, kad izdodas ībejā sameklēt visādas grāmatas par salīdzinoši mazām naudiņām. Tad, ja der vecāki izdevumi, vispār ir lieliski. Tikko nopirku vienu grāmatiņu par 7 mārciņām ar visu šipingu, bet jaunais izdevums vien maksā ap 25 + vēl sūtīšana. Bet tā jau visas šīs grāmatas ir dārgs, dārgs prieks. Protams, var jau ņemt bibliotēkā (ja var dabūt), bet tur vislaik jāatjauno un tā, turklāt nevar iezīmēt kaut ko ar pildspalvu, burzīt un paturēt mūžīgi.

Pick cleverly.

Man pietika ar piecām minūtēm "Ekstrasensu cīņu", lai sabaidītos visam vakaram. Es esmu savākusies visādus defektus, kas galīgi NAV forši. Kad biju jaunāka, cerēju, ka no tā visa izaugšu un kļūšu normālāka, bet rādās, ka tā nenotiks, jo visas "unikalitātes pazīmes" tikai pieņemas spēkā; drīzāk es sajukšu prātā no visādām stulbām domiņām.

?

Arī Jelgavas pilsētas un novada pašvaldībām ir plāns, kā rīkoties, ja, kūstot lielajam sniega daudzumam, sāksies plūdi. Jelgavas pilsētas un Jelgavas novada pašvaldībām ir rīcības plāns gadījumam, ja lielajam sniega daudzumam un biezajam ledum upēs kūstot, veidosies plūdi. Kā aģentūrai LETA pastāstīja Vilis Ļevčenoks, Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks, Apvienotās Jelgavas pilsētas, Jelgavas novada un Ozolnieku novada civilās aizsardzības komisijas loceklis, Jelgavas pašvaldībai ir izstrādāts plāns, kas paredz konkrētu rīcību plūdu riska gadījumā. /Kas Jauns, 07.februāris Wtf, kāpēc 3x ir jāatkārto viens un tas pats??? WE GET IT!!!

Cheesecakes & truffles.

Par godu jaunajam mācību semestrim es mazliet sakārtoju savu istabu: nosūcu no gultas visas pomelo sēkliņas, saštampāju drēbes skapī, izmetu visus papīrīšus, kas mētājās pa zemi, sakārtoju uņa plauktu, kā arī beidzot, beidzot ieviesu mapi! Es pat miskasti izmazgāju, ko es nebiju darījusi kopš tās pirmsākumiem, tas ir, pirms ~7 gadiem - tagad tur vairs nav visādu mandarīnu miziņu puveklīšu un citu jaukumiņu. Kopš manā istabā vairs nav rakstāmgalda tās uzkopšana ir kļuvusi daudz vienkāršāka un veiklāka, kā arī vietas ir vairāk un mēslojas mazāk. Tā, lūk.

You!

Māsa ar mammu sarunājas par "Fermu", par ko man un tētim, protams, nav nekādas nojausmas. Es: "Tēti, a kādu spēli lai mēs spēlējam?" Tētis: "Mēs sacentīsimies, kurš vairāk aliņu izdzers!"

-

A man of words and not of deeds Is like a garden full of weeds, And when the weeds begin to grow, It’s like a garden full of snow. And when the snow begins to fall, It’s like a bird upon the wall, And when the bird away does fly, It’s like an eagle in the sky. And when the sky begins to roar, It’s like a lion at the door. And when the door begins to crack, It’s like a stick across your back, And when your back begins to smart, It’s like a penknife in your heart, And when your heart begins to bleed, You’re dead, you’re dead, you’re dead indeed.

000

Ar tēti runājām par to, cik apbrīnojami ir tas, ka ir cilvēki, kas spēj nedzert tad, ja citi dzer! Un tā arī ir, es vispār neatceros pēdējo reizi, kad ir bijis tā, ka cilvēki man apkārt lieto alkoholu, bet es ne. Nav, nav man problēmu ar tām lietām, bet, ja reiz visi, tad es ar'.

Day by day.

Īstenībā jau es nevaru sagaidīt, kad sāksies unis, jo tad man būs vismaz kaut kāda nodarbošanās, citādi es visu dienu sēžu mājās pie datora un štopēju, štopēju, štopēju, kā arī cepu cepumus, jo tas ir vienkārši, kurus, protams, pēc tam noriju mērkaķa ātrumā. Un nav pat tā, ka man ēdiens stāvētu acu priekšā; nē, man ir jāpieveic vienas kāpnes, lai nonāktu virtuvē, bet, kad es tur neatrodos, domās tāpat rakņājos pa skapīšiem, kas man liek piecelties no gultas un skriet uz turieni. Un tā mikroskopiskā ikdienas pavingrošana jau neko nebalansē, neba nu es 3h dienā svarus cilāju.

On the radio.

Garlaicības mākta, klausījos jūtjūbā visādu klasisko mūziku, apbrīnoju V.Šimku un vēl nez ko; sameklēju visādus skaņdarbus, kurus es agrāk spēlēju/gribēju spēlēt, kā arī to, šķiet, vienīgo, ko joprojām mazlietiņ protu. Protams, to spēlē 8-10 gadus veci bērni, lol. Dažreiz man gribas mācēt spēlēt klavieres, bet nav jau tā, ka es nožēlotu, ka aizgāju no mūzikas skolas, jo tā bija spīdzināšana. + ja es nopietni saņemtos un atsāktu vingrināties tagad, kas, protams, nekad nenotiks, tad jau varētu arī kaut ko atgūt un iemācīties visādus 1.-2. klases gabaliņus.

Suit up!

Vakar skatījāmies "Nu, pogodi", jāsaka, ka latviski izteikts "Nu, pagaidi, zaķi!" nav ne uz pusi tik foršs, bet to jau var pieciest. Kas bija lol, tur bija tāda dziesmiņa, kuru Maxima pirms pāris gadiem izmantoja savās reklāmās. Bija viņiem kaut kāda vasaras superizpārdošana, kur rādīja, kā pļauj labību, un fonā skanēja: "Lalalalalalalala, kaut kas tur blablabla, lalalalalalalalala, izpārdošana Māksīīmāāā." Protams, "Nu, pogodi" dziesmiņā Maxima pieminēta netika, tur bija kaut kas krieviski, ko es nesapratu, varbūt arī nemaz nebija vārdu tai dziesmai, es īsti nepiefiksēju. Forši ir arī tas, ka agrāk "I can see clearly" dziesmu varēja dzirdēt, ja nemaldos, Tic Tac reklāmā, bet tagad tā tiek izmantota Lipton rullītī.

And it's contagious.

To klusumu un mieru mājās var novērtēt tikai pēc trīs dienu ciemošanās pie mazajiem radiniekiem. Lai cik mīļi viņi būtu, kad ir priecīgi, un viņu smiekliņi un smaidiņi patiešām bija absolūti apburoši, es neesmu radusi pie kompānijas 24h diennaktī, man vajag daudz laika sev, tāpēc tagad esmu fiziski un emocionāli izpumpēta. Prieks par sevi, ka izdevās atrast kopīgu valodu ar viņiem - kā izrādās, bērni mani tomēr neienīst, es spēju būt arī forša aukle, haha -, un prieks būt mājās, jo šeit nav nekādas atbildības sajūtas par citu cilvēku labsajūtu!

These things that I've done.

Medicīnas muzejs ir scary as shit! Atceros jau, ka bērnībā man tā viduslaiku ekspozīcija likās tāda traka, jo es to atceros joprojām, un agrāk man nebija problēmu skatīties uz visādām bailīgām lietām, bet šoreiz es nespēju, man uznāca panikas lēkme, kad bija tur jāiet iekšā, un es nemaz neskatījos apkārt, jo negribēju redzēt neko, bet tāpat netīšām mazliet redzēju! Brrr, bet tas ir tāds vientuļš muzejs, tur sēž zālēs tantītes vienas pašas, mēs bijām vienīgās apmeklētājas laikaposmā no 4 līdz 5, uz mums gaidīja, čīkst grīdas, viss ir vecs, kas liek pateikties par to, ka mums ir kaut cik attīstīta medicīna un tās lietas, nevis ar dakšiņām kasa smadzenes. Bet tas suns, kam piešuva otru suni, vispār ir wtf! Pinas Coladas gan mazliet līdzēja aizmirst šo traumējošo pieredzi (nākamreiz jāiet uz Dabas muzeju), un mums bija girl talk: neatceros, kad man pēdējoreiz bija girl talk.

I've got issues.

Īstenībā jau nav tā, ka man nepatiktu joki, tieši otrādi, joki man liekas vislabākais izgudrojums pasaulē, BET man besī praktiski visi joki par skolu un studijām. Nē, man neliekas smieklīgi visādi "Pirmajā lekcijā gribas gulēt, otrajā - ēst, trešajā - nošauties", jo wtf vispār, kā arī "Mums ir vienādas kļūdas, jo viena skolotāja". Visi joki par skolu balstās tikai uz tā, ka mēs visi esam pilnīgi atsaldeņi? Jā, tiešām tas, ka cilvēkam nav smadzeņu un ka viņam absolūti nav nekādas intereses kaut ko iemācīties, ir nenormāli asprātīgi. Labi, arī vīru-sievu-mīļāko joki nav labāki.

Anxious, eager, thirsty.

Esmu jau pa šo brīvo nedēļu nodzīvojusies tik tālu, ka man pat filmas un seriālus skatīties ir slinkums. Man gribas darīt lietas, bet slinkums, gribas lasīt grāmatas, bet slinkums, tā nu es visu dienu gulšņāju un neko nedaru, izniekoju laiku!

I really wanna that thing.

Tāpat kā es gribu sākt lasīt visādu klasiku, jo pēdējā laikā vai nu nelasu nemaz, vai nu lasu sviestiņu, gribu arī noskatīties visas smukās filmas, kuras, šķiet, arī par klasiku sauc, jo gandrīz neko no tām neesmu redzējusi!

Yes, we can!

Es esmu no tiem teātra apmeklētājiem, par kuriem pēc tam visādi sašutuši kultūrcilvēki raksta žurnālos, jo man nav tāda apģērba gabala kā svētku tērpa, līdz ar to es velku džinsus un zābjus, un hūdus, kas, jāatzīst, man pašai neliekas labi darīts, bet es taču atnācu mākslu baudīt, nevis izrādīties, turklāt teātrī tagad stāsta/rāda tādas lietas, kuras nav pelnījušas kleitu un kurpes. Bet pietrūkst mazliet regulāro teātra vizīšu, pietrūkst arī konservatīvisma un klasikas.

That's it.

Vakarvakara/šīsnakts iespaidā šodien, šķiet, klausīšos visādu astotās klases mūziciņu. Vispār derētu ieviest kārtību manās mūzikas mapēs.

But why?

Kad pabeigšu skatīties "Friends", sākšu skatīties "Full House", ja vien atradīšu vietu, kur visas sērijas var redzēt!

What?

Yay, esmu tikusi galā ar savu pirmo sesiju mūžā, turklāt ļoti veiksmīgi! Tagad man ir 3 brīvas nedēļas, kuras es droši vien pavadīšu, skatoties seriālus un citas nejēdzības. Ja man būtu vairāk apņēmības un mazāk slinkuma, kā arī autovadītāja apliecība, es gribētu darīt lietas un braukt uz vietām, piemēram, patizloties uz kalna, bet es nespēju saņemties, tā kā laikam viss izpaliks. Oh well, that's life!

Really?

Visu dienu skatoties Friends, jūtos gatava rītdienas eksāmenam fonētikā!

Right?

A: What is with me and tall nerdy looking men? B: YOU CLEARLY HAVE EXCELLENT TASTE

The secret.

Es šodien maldos fonētiskajā alfabētā, līdzskaņos, uzsvaros un runas aparātā.

Salut!

Vai tiešām tagad atkal ir 2004. gads? Jo manu profilu pēdējā laikā skatās cilvēki, kuriem zem bildes ir uzraksts "Ja apskatos, uzaicini!". Man likās, ka šo lietu un slavenību aicināšanu draugos mēs visi atstājām kaunpilnajā pagātnē, bet es, kā rādās, esmu kļūdījusies.

Nevermind.

Man vajag pārtraukumu no vilcieniem, es vairs nevaru izturēt, stunda vilcienā, stunda unī, atkal stunda vilcienā, labi, es tāpat tās 2h dienā pasauli neglābtu, bet tagad man jāpērk žurnāli visu laiku, jo es aizmirstu paņemt grāmatu līdzi, es pat nezinu, ko es gribu lasīt, blah, nebūtu es tik izlepusi, varētu īrēt kādu mazu istabeli komunālajā dzīvoklī ar 100 citiem cilvēkiem, bet es to nespēju sev nodarīt, tā kā nāksies vien braukāt vēl vismaz 3,5 gadus, ja vien nenolikšu tiesības, kas gan arī negarantētu mašīnas un benzīna esamību.

Feelin' alright.

Es nudien apbrīnoju tos cilvēkus, kuriem ir tik ļoti augsts pašvērtējums un tik ļoti pofig par to, ko citi cilvēki par viņiem domā, ja reiz šie indivīdi, kas lielākoties ir dūdiņas, mierīgi staigā apkārt "Golce&Gabana" biksēs, klāt pievelk "Velentino" somiņu, kā arī ietērpjas melnā bomberī, kam pa visu muguru ar zelta diegiem un fliteriem ir izšūts uzraksts "Dior". Klāt, protams, ir salmu dzelteni mati ar skaisti ataugušām melnām saknēm, nolupis manikīrs un spicpurnu "lakādas" zābaki. Es zinu jau zinu, ka what's inside counts, bet oh, please!

You've done well.

Tā doma par Londonu vien liek manam kuņģim apgriezties otrādi no sajūsmas; es pat vēl nezinu, vai mēs brauksim, bet nespēju nomierināties, klīstu pa hoteļu lapām, lai gan man rīt ir eksāmens, kurš prasa kaut nelielu sagatavošanos.

Nice seeing you again...NOT!

Akdies, "Friends" ir TIK smieklīgi un neapnīkoši!

Are you from Renaissance?

Šis ir pirmais vakars šonedēļ, kurā man nav jādomā par rītdienas eksāmenu un jācenšas piespiest sevi darīt lietas, tāpēc es šodien NEKO nedarīšu, grauzīšu mandeles un skatīšos seriāliņus. + šodien es, šķiet, pirmo reizi mūžā biju bārā. Man tur patika.

Et si tu n'existais pas.

Rīt Marianna mani vedīs tūrē pa bāriem. Es jūtos to pelnījusi pēc šīs eksāmeni-katru-dienu nedēļas.

Go places.

Es šodien reāli jūtos kā viens liels FAIL, tikai nezinu, kāpēc tā. Man liekas, ka man visos eksāmenos būs sliktas atzīmes un vispār viss būs slikti. Cerams, rīt es domāšu citādi!

No, I don't.

Man galva ir uzkarsusi, pārkarsusi, uzvārījusies, uzsprāgusi no tā informācijas daudzuma, ko es šodien esmu izlaidusi caur savām smadzenēm, tikai jēga no tā nekāda, jo man joprojām trūkst atbilžu uz diviem lielākajiem eksāmena jautājumiem. Katru tekstu esmu pārlasījusi 2x, bet my mind's blank. Nespēju ieraudzīt saikni starp tekstu, jautājumu un uzvedinošajiem plāna punktiem. Rīts gudrāks par vakaru?